Dēmoni: Bābeles tornis, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[Hworang666]

Bija jūnijs. Karsta vasaras diena, lai gan precīzāk būtu teikt - rīts. Nedēļa jau vilkās uz beigu pusi un, paldies Dievam, ka tā. Šī bija bijusi viena no karstākajām nedēļām kādas piedzīvotas kopš 1963. gada, kad temperatūra bija uzkāpusi līdz pat 42 grādiem. Ikviens no dzīves nogurušajiem iedzīvotājiem vēlējās, kaut ātrāk pienāktu ilgi solītā vētra un lietus atveldzētu arī šo "elles nostūri", kā bija izteicies laika ziņu diktators. Bet, nekas vēl nebija noticis un tikko bija sākusies kārtējā darbadiena.

Nahigo Numatani:
Tā bija viena no graujošākajām dienām Reikas uzņēmuma vēsturē. Neskatoties uz to, ka uzņēmums skates tik pat kā nerīkoja (pēc skaita šī būs tikai otrā, bet pirmā bija tik "graujoša", ka uzreiz pēc tās, Nahigo iekļuva augstākajās aprindās), vienmēr nācās pieļaut kādus izņēmumus. Pēc neatlaidīiem lūgumiem arī Reika bija spiesta piekrist un izveidot jaunu kolekciju, kas bija jāprezentē jau rīt. Šuvējas nepārtraukti ko vēl mērīja un grieza, visriņķī skanēja šujmašīnu radītais troksnis. Pienesot rīta kafiju, Anna, viena no Reikas padotajām iedeva priekšiniecei arī lapiņu ar numuru. Ja jums skatē vēl arvien ir nepieciešams kāds... Neparastāks akcents, domāju, ka jums derētu piezvanīt šai... Brīvmāksliniecei... Viņa spēlē saksafonu vienkārši... Burvīgi! Un... nedaudz nedrošāk viņa turpināja: man šķita, ka tas piestāvētu jūsu tērpu kolekcijai... Bija redzams cik ļoti meitene bija sakaunējusies, ka atļāvusies tādai vaļsirdībai bet priekšiniecu, bet tad, gandrīz vai negaidīti viņa pastiepa uz priekšu roku, kurā bija neliela lapiņa. Virs numura bija uzrakstīts arī vārds. Penelope Vatersa.

Tans Vings:
Datorofiss bija neiturami piesmacis. Ventilātori bija "atstiepuši kātus" jau pirms divām stundām un nu vienīgais gaisa avots bija logs, kuru nevarēja atvērt pārāk plaši dēļ tā, ka visa palodze bija nokrāmēta ar dažnedažādiem papīriem un neviens vienkārši nevēlējās sākt tos kārtot. 3 vīrieši sēdēja pie saviem darbagaldiem un neatlaidīgi ko drukāja. Viņi nebija nedz stenogrāfi, nedz rakstnieki. Viņi visi bija programmētāji. Un tieši viņi patreiz garlaicības vadīti centās pārspēt cits citu, censdamies visātrāk izveidot stabilu kraku kādai maksas programai, kas bija paredzēta, lai nodrošinātu labāku spamu filtru, minimāli iedziļinoties arī vēstules saturā un daļēji izvērtējot sūtījumu struktūru. Tans to paspēja izdarīt pirmais. Resnītis, kas sēdēja vistālāk no viņa pie sāka lādēties: un tā vienmēr! Kā mēs sacenšamies, tu uzvari un man jāskrien pēc pusdienām... Tad, mirkli apdomājies, viņš piebilda: kā tev tik labi tas izdodas? Tikmēr, trešais programmētājs, kura mati bija saņemti zirgastē skaļi un gandrīz nepieklājīgi iesmējās: kā, tu nespēj uzminēt? Viņš pārdeva savu dvēseli velnam un iemantoja necilvēcīgas spējas programmēšanā. Karls iesmējās. Viņam pašam tas šķita ārkārtīgi smieklīgi. Apaļīgajam vīram pieceļoties, viņš tikai tik daudz kā paskatījās uz Tana pusi un pavaicāja: ķīniešu ēdienu, virtuļus, vai ātro ēdienu?

Zīriuss Oe:
Kopā ar grupu Alfa viņš sēdēja nelielā kabīnē. Lifta kabīnē, kas pašlaik diezgan strauji devās lejup. Visiem puišiem bija nopietnas sejas. Viņi visi zināja kurp patreiz dodas. Uz sapulču zāli. Un izsaukuma svarīgums šķita acīmredzams. Ja jau pat pulkvedis bija runājis paaugstinātā balss tonī, neko labu tas nevarēja nozīmēt. Kad lifts apstājās, stāvu indikātors vairs nerādīja stāvus, bet Oe zināja, ka tas ir tādēļ, ka šī Slepenās Apvienotās misijas sapulču zāle atradās ārkārtīgi dziļi zem zemes. 120 metru dziļumā. Atveroties durvīm, visi liftā bijušie cilvēki vieglā riksī skrēja pa tumšo gaiteni. Pie pašas ieejas kāda sieviete no malas pieskrēja un pavilka Zīriusu no citiem nostāk un klusinātā balsī sāka viņam ko stāstīt: vari teikti ko gribi, bet es zinu, ka tu neesi pilnībā tīrs... Un pat tavs priekšinieks nevarēs ko pasākt, ja tu nesadarbosies ar manu izmeklēšanas grupu. Tādēļ padomā. Videoieraksts nav viltots un ikviens ļoti labi varēja redzēt, ka tevi lode smagi ievainoja. Es pat teiktu letāli, bet pēc pāris minutēm tu atgriezies tāds pats kā iegāji... Sveiks un vesels. Vēl mirkli viņa pētīja puisi ar pētošu skatienu, it kā cerēdama caur acīm nolasīt viņa domas, kad pēkšņi durvīs parādījās liels stāvs. Ja jūs neiebilstu, Zīriuss man ir nepieciešams sapulču telpā. Tas bija pulkvedis un patreiz viņš runāja tādā balsī, kas izņēmumus nepieņem. Ne vien Zīriusam bija zināms, ka nesen bija nofilmēts kā kāds terorists viņu sašauj... Un kā vēlāk viņš piecēlās, ļaudams lodēm izbirt no viņa ķermeņa, it kā tās būtu izstumatas no tā ārā.

Dreks Neters:
Izmeklētāja birojs bija ne pārāk liela telpa. Centrā pie loga atradās milzīgs rakstāmgalds uz kura mētājās nozīmīgi papīri, pāris pabeigtas un nepabeigtas krimināllietas un šur tur ārā nodevīgi spraucās komiksi. Pretī galdam atradās koka krēsls ar atzveltni un tieši uz tā patreiz atradās kāda pievilcīga blondīne, kas saspringti vēroja Dreka aproci, it kā galvā pārdomātu savu ideju vērsties pie privātdetektīva. Tātad, mans tēvs mājās nav rādījies jau vairāk kā 4 dienas. Es saprotu, ka tas nav nekas slikts, bet vinš nekad nekavē... Un nepazūd nevienu nepabrīdinājis. Nu jau viņa šņukstēja. Un... Un... Un... Sieviete izplūda asarās. Uz mirkli noraustījās gaisma, kas nāca no senatnīgās lampas pie griestiem tādejādi pilnīgā tumsā atstājot puskrēslā bijušo biljarda galdu. Viņš bija zinātnieks, viņa saņēmusies turpināja: un es vēlētos, lai jūs viņa meklēšanu sāktu ar viņa darbavietu... sieviete pasniedza Drekam nelielu kartīti ar adresi.

Penelope Vatersa:
Atvērusi acis, Penelope redzēja baltus griestus. Pārāk baltus, lai tās būtu viņas mājas. Tātad - atkal pie kāda kavaliera. Blakus viņa nekustīgi gulēja kāds tumšmatains vīrietis. Nebija grūti pateikt to, ka viņš zem segas bija pilnībā kails. Piecēlusies viņa pamanīja, ka no guļamistabas paveras lielisks skats uz pludmali. Lielie logi nodrošināja ideālu ainavu. Pie sienas stāvēja vidusmēra darbs, kurā kāds (vai kāda) bija pacenties attēlot pa logu redzamo. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi. Ievibrējās Penelopes telefons. Bija atnākusi ziņa: es iedevu tavu telefonu kādam cilvēkam, kurš, iespējams palīdzēs tev tikt pie nākamā darbiņa. Ja tā tiešām būs, tev būs jāspēlē saksafons. Tavs menedžeris. Nākamā frāze atkārtoti lika apšaubīt viņa intelekta koeficientu. Puisim beidzot atverot acis, vienīgais ko vīrietis bija spējīgs nomurmulēt bija: hei, skaistā! Kā patika nakts?

Hella Nomēna:
Deju studiju jau sāka piepidīt cilvēki. Spoguļi, kas atradās pie lielākās sienas bija nospodrināti, deju zāles grīda - novaskota. Aparatūra glīti un kārtīgi stāvēja uz kādas nelielas kumodītes. Uzticīgākie dejotāji bija ieradušies jau pirms kādām trim minūtēm un sākuši staipīt locītavas, lai iesildītos. Saules stari iespīdēja telpā, piepildot to ar saules zaķīšiem. Pie Hellas pienāca neliela auguma meitenīte un pavaicāja: skolotāj, vai šodien mēs varēsim padejot arī "īpašo deju"? To vaicājot meitenītei spīdēja acis, tādēļ bija viegli noprtams, cik ļoti viņai patīk šī deja. Jāatzīst, ka tajā nekā īpaša nebija. Tā satāvēja no vienkāršiem palēcieniem un lokanām kustībām, bet ideju Hella bija smēlusies no kādas senas rotaļas, tādēļ arī mazākiem bērniem tā tik ļoti patika. Gluži kā seni stāsti, kas ar laiku kļūst par pasakām un iesakņojas pat audzināšanas metodēs.

[Hworang666]

Felicita Baroiko:
Kādus mīļumiņus taisies nobeigt? Balss otrā klausules galā skanēja izbrīnīta. Reika balss skanēja silti un nomierinoši. Un gaisa pistole man mājās nestāv gan... Bet, neiebilstu kaut ar moci līdz ēdnīcai. Kraukļi šķietami sarosījās pat vairāk. Šķita, ka viņi vienkārši paliek vairāk. Tad pēc cik ilga laika būt pēc tevis? Fela nepaspēja atbildēt. Pēkšņi visi kraukļi kā viens triecās uz viņas pusi. Nevis vienkārši pacēlās, bet triecās. Ar visu spēku un aizņemdami lielu platību. Precīzi uztriekdamies viņai virsū, tie pārgrūda meiteni pāri margām. Pilnībā. Kaut kas pārrāva pat troses. Uz sekundes simtdaļu viņa atradās metra attālumā no jumta un no sienām. Pieķerties bija neiespējami. Strauji tuvojās zeme. Neskatoties uz to, ka dēmoni nosisties nevar, tie var sasisties. Un meitene nozemējā tieši uz muguras. Pēc sekundes desmitdaļas blakus sašķīda mobīlais telefons.

Nahigo Numatani:
Dēmons nevarēja nesaprast, ka ir ticis pamanīts. Pasmaidījis sievietei uz balkona, viņš strauji iejuka pūlī. Pat pēc viņa pazušanas palika tāda kā aura. Drīzāk gan "dēmona pēdas". Tā izstaroja spēku, kāds raksturīgs vien ārkārtīgi spēcīgām būtnēm. Tādām kā elles spēcīgākajiem iemītniekiem. Un nu viņš bija prom. Vismaz ārpus redzamības. Resturāniņš tik tiešām nevarēja lepoties ar ārkārtīgi prastu ēdienu izvēli. Bruņurupuču zupa tur skaitījās lētākais un pavāri neizmantoja saldētu gaļu. Šis restorāniņš bija viena no vietām, kur Nahigo pazina pēc sejas un viņas apkalpošana bija viena no prioritātēm. Turklāt, ja apkalpošana vienmēr ir tik laipna kā parasti, Nahigo ienākot, pat tiek spēlēta īpaši izvēlēta mūzika.

Tans Vings:
Spēlīte bija pliekana un divdimensionāla. Spēles sākumā bija divas izvēles iespējas. Spēlēt ar vecajiem un spēlēt par sevi. Pirmajā gadījumā spēles galvenais tēls izgāja visu spēlīti, sasniedzot Bābeles torņa augstāko līmeni, beigās satiekot spēcīgus liesmojošus tēlus un kopīgi no Bābeles torņa augšas lejā nogrūžot kādu baltu tēlu ar spērniem, tad uzkāpjot debesīs un ļaujot, lai zem debesīm viss sagrūst. Arī Zeme. Otrajā variantā spēles tēls tika nepārtraukti dauzīts un sists, līdz, sasniedzot torņa virsotni, ugunīgie tēli viņu saķēra, izrāva sirdi un nometa no torņa. Redzētais atgādināja pavisam muļķīgu animāciju. Bet, pēkšņi notika kas nejaušs un negaidīts. Nejaušības dēļ, pele atsitās pret blakus esošo mapi ar labo taustiņu un atvēra palielinātu atsevišķa kadra versiju. Varēja izšķirt filmiņas varoņa seju. Prāts priekšā neteica, bet sirds uzreiz saprata, kas bija divdimensionālais cilvēciņš. Tas bija Tans. Tans Vings.

Zīriuss Oe:
Tātad, atbildot uz jautājumu pulkvedis stāstīja: kaujas gatavībā ir jābūt pēc divām stundām un trīsdesmit minūtēm. Visiem jātiekas punktā Alfa. Uz sienas parādījās pilsētas plānojums un punktiņš atradās kādas universitātes stāviettā. Un, pulkvedis turpināja, mērķis jāpavada līdz punktam Beta, kā arī tas jāapsargā visu atlikušo nakti. Lai arī cik jocīgi tas neliktos, punkts Beta atradās nelielu gabaliņu no pilsētas. Turklāt, tur viss izskatījās... Miris. Netālu no muižas bija kapi. Otrpus muižai bija mirušo koku zona. Likās dīvaini, ka kāds vispār turp dodās. Vēl jo dīvaināk šķita tas, ka kāds tur grasījās palikt pa nakti. Ka tik nerīko spoku medības... Zīriuss dzirdēja kādu čukstus sarunājamies. Tātad, sapulci beidzu! Brīvi! Pulkvedis Peins strauji noteica, tad pietuvojies Zīriusam Oe, paralēli netraucēdams pārējiem pamest telpu, viņš apjautājās: ko tieši viņa ir par tevi atradusi? Tev ir kādas nepatikšanas ar kādu... Noziedzīgo grupējumu?

Penelope Vatersa:
Likās, ka beidzot izdosies izsisties dzīvē uz augšu. Ja vien izdosies iegūt darbiņu. Galvā strauji visu pārdomājot, nācās secināt, ka resturāniņš atrodas aptuveni piecdesmit minūšu braucienā no šejienes. Un vēl palika tās desmi minūtes, kuru laikā būtu jāiegriežas savā dzīvoklī, jāsadabū instruments un jāpaspēj uz turieni tikt laicīgi. Visu nedaudz sarežģīja fakts, ka Penelopei nebija mašīnas, bet, vai tad tā bija problēma? Viņas "piecminūšu puisim" mašīna noteikti bija. Piemēram tas sudrabotais Mersedes, kas atradās pagalmā. Manuprāt, saksafons palika pie tevis, dzīvoklī... Viņš klusītēm centās atgādināt meitenei vakardienu, bet ļoti klusītēm, jo, pirmkārt, nevēlējās iztraucēt viņas sarunu, otrkārt, nebija īsti pārliecināts, ka viņa pati to neatceras. Un izklausīties uzbāzīgs viņš negribēja.

Hella Nomēna:
Partneris labprāt piekrita un, paspējis pacelt savu zvanošo mobīlo, straujā gaitā izdevās no zāles. Ēdnīca bija patukša. Šeit bija tikai Defersona kungs. Modernā baleta skolotājs. Viņa īgnums bija pamanāms ik kustībā. Turklāt vēl arī smagnējais skatiens. Šķita, ka tas ir kā piekalts Hellai. Bet no tieša acu kontakta vecais vīrs izvairījās. Piesēžoties pie viņa galdiņa meitene izdarīja kļūdu, jo uzreiz bija manāms, ka vecais vīrs sevī tikai vairāk noslēdzās. Aizgājusi prom no ēdnīcas, viņa zālē atgriezās pirmā. Meta vēl nebija. Tikai uz krēsla atvērta un valdzinošu gulēja Meta soma. Iespējams, ziņkāre Nomēnas jaunkundzē ņēma virsroku un viņa ielūkojās puiša somā. Tur nebija gandrīz nekā neparasta. Ja nu vienīgi ieroča spals. Tā bija pistole. Sudraba pistole. Un uz spala bija rakstīts gotiskā drukā: medniek, tevi pašu medī.

Īvsbremāns Allarī:
Īvs mierīgi atpūtās savā kabinetā. Karstums ārpusē tik pat kā neietekmēja istabas temperatūru. Šeit valdīja patīkams vēsums. Cauri logiem un tiem priekšā esošajām žalūzijām viegli izslīdēja gaismas stari. Milzīgs melns galds, mīksts krēsls ar riteņiem un jaudīgs dators. Šīs lieta bija ārkārtīg svarīga ikkatram kluba īpašniekam. Īvam tā bija svarīga, jo tajā atradās pāris spēlīšu, ar kurām lieliski varēja nosist laiku. Vien šoreiz ilgi nekas neizdevās. Pēkšņi iezvanījās telefons. Runāja zāles pārzinis. Allarī kungs, atvainojiet, ka traucēju, bet mums... Mūsu... Bija jūtams, ka viņš īsti nav spējīgs saņemties, lai ko pateiktu. Mūsu toletēs ir līķis... Sekoja ilga pauze. Ko mums darīt? Varbūt varat nākt un palīdzēt?

[Elony]

Spēlīte bija riebīgi primitīva un gameplay muļķīgs. Arī stāsts ne pārāki, jo viss, kur bija dēmoni, viņam riebās. Tomēr joka pēc viņš nolēma pamēgināt. Tāpat nebija ko darīt.
Viņš sākumā ātri izgāja vieglāko variantu un tas bija paredzami stulbs. Otrais variants... bija skaidrs, kura pusē ir spēles veiotāji.
Tomēr tad viņš atrada failu ar palielinātu varoņa animāciju. Rudi, pusgari mati, gaiša āda...
Tas bija viņš pats.
Tans pielēca kājās.
Kaut kas viņu spēcīgi satrauca. Viņš īsti nevarēja saprast kas, bet bija skaidrs, ka tā nav tikai spēlīte... kāds to izdarīja tieši priekš viņa.
Viņā kāpa dusmas, bet Tans paspēja tās apslāpēt.
Nē, ne tā. Viņš nedrīkst ļauties dusmām.
Dziļi ieelpojis, Tans pievērsās Markam.
"Liekas, ka to Melno kasti izveidojis kāds jaudīgs hakeris. Spēj dabūt cauri nelegālus datus, bet es nevaru to nobloķēt. Vismaz pagaidām. Ja ilgāk papūlētos, varbūt varētu pastiprināt aizsardzibu arī pret šīm programmām, tomēr es gribētu parunāt ar šo hakeri."
Tans atgriezās pie datora un sāka meklēt info par pasūtītaju.
"Domāju to darīt jau šodien. Dabūšu adresi vai telefonu, noskaidrošu, kas tur par lietu... Tev nav iebildumu?" viņš centās runāt nevainīgā balsī, kurā nebija manāms satraukums.

[Massacre]

Fella nepaspēja atbildēt Reikam, jo bija pilnībā sastingusi tādās kā šausmās un ļaunās priekšnojautās par kovārņu aktivitāti. Tālākais lika sievites sirdij un prātam ārprātā sasting. Dzega, kritien lejup - gluži kā ellē. Kritiena brīdī viņa sajuta veco labo bezcerību, kas bija viņu vajājusi un nolemtību. Fella gandrīz vai gaidīja, ka iekritis nebeidzamā ūdens plašumā, lai noslīktu. Šobrīd viņa aptvēra, cik bezpalīdzīga ir.
Kritiens bija sāpīgs un atgrieza viņu realitātē. Pāri vaigiem noslīdēja dažas asaras, pateicībā par to, ka joprojām ir te - uz pasaules, nevis ļaunākajā murgā. Telefona sašķīšana blakām Fellu atgrieza pie saprāta un loģiskās domāšanas. Piecēlusies kājās viņa sameklēja starp telefona atlūzām savu sim karti, jo tajā bija viss, kas nepieciešams un atmiņas karti, kurā bija palikušas kovārņu foto. Fella izlikās, ka cilvēkus, ja tādi bija neredz un neievēro skatienus. Viņa lūkojās augšup, lai vērotu vai kovārņi ir pazuduši, vai neizdomās iesākt kaut ko vēl.
Mugura smeldzoši sāpēja un Fella izlēma atstāt visu kā ir, ātri uzkāpjot uz moča un braucot uz mājām, pārdomādama tikko notikušo. Vai kāds spēks no elles gribēja vinu brīdināt, sodīt? Tas dīvaini izskatījās pēc kaut kā tāda un neziņa mocīja, jo, nu, Fellai bija skaidrs, ka kovārņi noteikti nebija parasti putni, bet kaut kas vairāk.

[Īvs]

Divas stundas un trīdesmit minūtes, lai dotos uz tetovēšanās salonu, divas stundas un trīsdesmit minūtes, lai atbrīvotos no tā, kas sagādājis rūpes visus šos garos gadus, Zīriusaprāt.
Godīgi sakot, jaunekli sajūsmināja doma par to, ka sargājamais objekts dosies uz vietu, kur viņa komandai vēl nav bijis lemts būt. Vēl Zīriusa prātā pavīdēja doma, ka tas varētu būt viņa pēdējais aizraujošais uzdevums un ka tāds vairs var nebūt. Vēl jo vairāk šajā situācijā vajadzēja ļaut vaļu ienaidniekiem, lai pēc tam dotu izšķirošo triecienu... — šādas tādas savas rīcības plāna tehnikas viņš bija izstrādājis pats, ņemot vērā, ka atļauties var visu, protams, līdz zināmai robežai.
Privāto atbildi pulvedim Peinam Zīriuss sniedza, vilcinoties:
Viņa zina ko tādu, ko viņai nevajadzētu zināt. Ja atļausiet, pulkvedi, es tagad došos to sievišķi nolikt pie vietas, Zīriuss sacīja, viegli aizkaitinātā un mazliet satrauktā tonī. Bija iestājies dziļš apmulsuma brīdis, jo situācijas nopietnību atklāt viņš nevēlējās pat sev.
Laika bija maz. Nez, cik daudz vajadzēja, lai liktu sievietei muti aizvērt?

[Līg]

Dienas bija garlaicīgas. Tā bija bijis vienmēr. Tās ne tikai neaizrāva Īvu ar savu pārāk spilgto gaismu, kas allaž kaitinoši koda acīs, vēl jo vairāk, gluži kā par spīti, izceļot un paspilgtinot viņa tumšo varavīkšņu dzīļu krāsu, bet arī allaž pamanījās būt pārāk liels pretmets naktij. Ja naktī kāds cilvēks spēja izvarot, izsviest u izsmiet, tad dienā šis pats cilvēks bija ideāls cilvēktiesību miera kongresmenis. Cik gan smieklīga reizēm šķita pasaule dienā! Tāpēc Īvs labāk izvēlējās naktis. Žēl, ka šodienas miega normu, kas parast bija ārkārtīgi maza, Īvs jau bija paspējis izgulēt, tāpēc viss, kas viņam atlika tagad, bija garlaikoti marinēties savā kabinetā, kur, jāatzīst, arī nebija nekā pietiekami spoža un pārāk interesanta. Galds, krēsls, dators, dīvāniņš. Šodien viņš bija garlaicības mākts. No saraksta pilnīgi kategoriski tika izsvītrota iešana ārā, kas šajā sutīgajā laikā šķita visnepatīkamākā lieta, kā arī tagad...tika izsvītrota arī muļķīgo datorspēlīšu spēlēšana. Tās bija bezjēdzīgas, viņa šodienas domas nespēja noķert un savīstīt, kā arī likās pārāk daudz spēlētas. Uz mirkli Īva prātā ienāca doma, ka iesējams varētu paaicināt kluba dejotājas. Izklaidēt viņa prātu un ķermeni, ziniet, novērst domas no tās apnicības un pārāk lielā mierīguma, kas šeit valdīja. U nebija jau tā, ka pašas meitenes iebilstu. Patiesību sakot, meiteņu ģērbtuvēs jau sen vijās aizraujoši stāsti par to, cik gan ideāls esot Īvs Allarī, cilvēks, kura klubā viņas strādājot. Jā, ideāls viņš bija gan. Un pašlaik arī ārkārtīgi garlaikots. Kad slaidie, bālie pirksti jau sniedzās pēc telefona klausules, viņš tika viegli iztrūcināts, kad izrādījās, ka telefons tikko ir sācis zvanīt. Jauneklis apspieda izteiksmīgu vaidu. Viņam riebās, ja dienas laikā viņš tika lieki traucēts.
Allarī kungs, atvainojiet, ka traucēju, bet mums... Mūsu...
caur Īva sakaru līniju bija gandrīz vai jūtams neliels aizkaitināmus. Viņš saskāba. Nolādētais zāles pārzinis. Tieši šajā brīdī...nu tieši šajā brīdī, kad viņš bija gribējis iet un izklaidēties, aizmirsties, ignorēt spožo dienu, sapurināt savu ķermeni ar jaunu baudas sajūtu vilni...tieši tagad vajadzēja atskanēt tam nolādētajam zvanam. Un kas gan tāds būtu varējis notikt, ko? Bez šaubām, nekas tāds, ko pats pārzinis nebūtu spējis nokārtot.
Mūsu toletēs ir līķis...
KO? Līķis!? Kas pie velna...?
Ko mums darīt? Varbūt varat nākt un palīdzēt?
KO jums darīt? Kā pie velna Īvs varēja zināt\, ko viņiem darīt? Jau atkal tika apspiesta vēlme smagi nopūsties vai aizkaitinājuma pilnā balsī novilkt ko izcili indīgu. Viņš un lai ietu palīdzēt? Viņš taču bija īpašnieks!
-Tūlīt būšu lejā,- stingrs, īss un neizteiksmīgs, taču ar varas skaņu sabalzamēts teikums. Tūlīt viņš bija kājās un uz trepēm. Nolādētais līķis. Vai tas nevarēja šeit parādīties citu dienu? Vai nakti? Vai, pie velna, vai slepkava nevarēja izdomāt labāku klubu, kur kādu noslepkavot? Sasodīts. Kad viņš tiks tam ākstam klāt, asinis šķīdīs.
Jau atrodoties vien pāris metrus no tualetēm Īvs sajuta riebumu. Lai ko viņš būtu redzējis un lai cik pretīgas lietas jau nebūtu iespiedušās viņa atmiņā, nekas nebija tik ļoti neglīts kā cilvēka ķermenis, kad to bija pametusi dvēsele. Tā bija tikai ādā, neglīti izvalbītas acis un sarecējušas asinis. Nekas skaists, nekas burvīgs un nekas ne pavisam Īvsbrema gaumē. Priekšā jau mīņājās zāles pārzinis, gaidīdams priekšnieku.
-Kur tas ir?- noslēpdams riebuma pilno sejas izteiksmi un izveidodams balsi nedaudz vienaldzīgāku, Allarī noprasīja, -Jūs taču vēl nebūsiet paziņojuši policijai, ko?

[Nīcele]

Atgriežoties zālē, kura patreiz vēl bija tukša Hellu pārņēma nepārvarama vēlme uzzināt ko vairāk par Metu un ieraudzījusi viņa somu meitene instinktīvi to pavēra. Nepievēršot uzmanību niekiem, kas bija sabāzti somas kabatās, makam un citām ikdienišķām lietām viņa pievērsās ierocim, kas nepārprotami lika sevi manīt. Tas izskatījās sens, pat ļoti, bet uzraksts, kas to rotāja, Hellu pārsteidza visvairāk. Medniek, tevi pašu medī.. būs jāpatur prātā Hella ātri atlika nazi atpakaļ vietā, jo viņa bija izdzirdējusi soļus gaitenī.
Viņa ātri atgāja no deju partnera somas un nostājās pie spoguļa pilnā gatavībā turpināt dejot.

[Džezā tikai Meit...]

Penelope aizvien pētīja blociņa aizmuguri un domāja, kā tas bija iespējams. Kurš varēja tikt klāt ši tik ļoti personiskajai, viņai nozīmīgajai lietai? Kā? Vai viņa to bija tik brīvi iedevusi kādam un atļāvusi tur atstāt savas pēdas? Vai vakar bija noticis kas vairāk, nekā tikai laba laika pavadīšana? Bet viņa taču nepazina šo dēmonu.. tā satikšana noteikti paliktu viņas atmiņā. Šī savādā elles aura, kura tomēr aizvien viņu dzenāja.
Viņa sadzirdēja klausulē tās pašas sieviete balsi un ieklausījās. Hmm.. restorāniņš centrālā parka dienvidos.. Viņa sasprindzināja atmiņu, lai spētu atcerēties kas tas īsti ir. Un tad viņa saprata. Sieviete apjēdza, ka pašlaik runā ar ļoti svarīgu, augstu personu, kura bija tik bagāta, ka varēja pusdienot tik dārgā vietā. Nu viņa beidzot bija piesaistījusi arī šo kārtu un ja šī sieviete bija gatava izmest veselu lērumu naudas tikai par pusdienām, tad noklausoties viņas saksofona spēli.. Viņa beidzot tiks uz augšu!
Bet nu bija tikai viena problēma. Laiks. No šejienes tas prasīs veselas piecdesmit minūtes, lai aizkļūtu līdz tam restorānam, turklāt, ja vēl jāieskrien dzīvoklī, jāpaķer saksofons un jāuzvelk kas piemērotāks.. Ar stundu nebūs par maz? Viņa palūkojās laukā pa logu. Viņai mašīnas nebija, taču šis jaukais puisis.. oho. Viņam bija Mersedes.
- Jā, es saprotu.. Domāju, ka varēšu pēc stundas tur ierasties. - Viņa atteica Reikai un palūkojās uz puisi. Viņa mīļi pasmaidīja un pielikusi roku pie klausules, klusi jautāja.
- Vai tu lūdzu varēsi mani aizvest uz restorānu centrālā parka dienvidos? Pirmstam ieskrienot pie manis dzīvoklī. Man nav mašīnas, bet dota ir tikai stunda laika.. - Viņas acīs un visā sejā bija jaušams dziļš lūgums, un, spriežot pēc satraukuma, kas ieskanējās viņas balsī, šī viņai bija tiešām nozīmīga tikšanās.

[Pūķēns Sāra]

Zilmate nolūkojās kā, vīrietim iejūkot pūlī, tas vispirms pasmaida, vai pareizāk uzsmaida viņai. Viņas āriene nekādi nereaģēja uz to, bet iekšēji viņa nicinājumā notrīsēja. Lai nu cik šis dēmons bija spēcīgs, un pēc pēdām tas bija ļoti spēcīgs, viņš bija vīrietis jeb pašpārliecināts cūka, kura vienīgā doma bija iebāzt kaut ko, kaut kur, lai apmierinātu savu vienīgo un galveno dzīves vēlmi.
-Tad pēc stundas Herzā,- Reika noteica, kad, nesagaidījusi atbildi, pārtrauca savienojumu. Ar slaiku kustību pagriezusies, liekot violetajam tērpam un matiem noplīvot, viņa pameta balkoniņu, iesoļojot atpakaļ telpās, kur notika rosīga darbība. Pie sievietes piesteidzās Anna, kas teicās, ka viens no tērpiem jau ir pabeigts, kā arī pārējie jau ir gandrīz gatavi, un modeles jau ir ieradušās un gatavas pēdējam mēģinājumam, jau nerunājot par pārējiem darbiniekiem - gaismotājiem, ģērbējiem, meikapistiem, frizieriem -, kas jau bija ieradušies reizē ar šuvējām.

Pie parka dienvidiem piebrauca taksis, kad no tā izkāpa violetā apģērbā ģērbta sieviete. Viņa pasniedza šoferim piecdesmitnieka naudas zīmi, kas nebija ne tuvu tai necilajai summai, kuru viņai vajadzēja samaksāt, kamēr šoferis, kā jau visu ceļu, nespēja atraut no sievietes acis. Pie vainas bija nevien sievietes īpatnējais un pietiekoši neierastais apģērbs, kas lika vīriešiem apstāties un atskatīties, mutē saskrienot siekalām un biksēm neierasti spiest, bet arī pati daiļā sieviete, kura bija neredzēti pievilcīga un daiļa, kā arī savdabīga un neredzēta, it kā nebūtu no šīs pasaules ar saviem zilganajiem matiem un dažādkrāsu acīm, jau nerunājot par perfekti veidoto augumu.
Neuzmetusi šoferim pat ne mazāko skatienu, viņa pazuda aiz parka kokiem, tik papēžiem klusu klaudzot, ko šoferis nespēja sadzirdēt dēļ mašīnām, kas tur pat blakus brauca pa ielu. Reika dažkārt mēdza braukt ar taksi, bet šādas reizes bija uz pirktiem saskaitāmas un viena no tām bija šī. Viss nedabīgais satraukums un sliktais noskaņojums, kuru gan viņa ļoti labi kontrolēja un kurš neizpaudās skaļā brēkāšanā un histērijā, kā arī vēlme vienkārši apskatīt parastos ļautiņus un to nenozīmīgo steigu, kas radās dēļ vēlmes apmierināt vēderus vai to, kas mazliet zemāk, lika Nahigo izvēlēties taksi, kura gan šoferim, šķita, izkritīs acis no dobumiem visu ceļu, kā sieviete iznāca no ēkas, kur notika pēdējie skates sagatavošanas darbi. Dažkārt ir labi atcerēties kāds ir tas slānis, kurš negorās pa sarkanajiem paklājiem un netēlo no sevis debesu radītājus, bet viņi mēdz būt tik nogurdinoši... labi, ka...
Viņa jau bija nonākusi pie restorāniņa, kuru gan citi sauktu par restorānu, jo tieši tāds tas bija. Tas bija ne no tiem mazākajiem un lētākajiem projektiem, kā arī atļauja celt to centrālajā parkā izmaksāja jau vien summu, kuru citi atdotu par nelielu mājiņu ar stingrām sienām un ērtu dzīvošanu. Jau vien ieraugot zilmati ejot pa celiņu, kurš bija speciāli ierīkots priekš restorāniņu visiem, kur nebija aizliegts staigāt arī 'parastiem' ļautiņiem, bet tie dēļ neomolīguma atrasties tik tuvu tik prestižai vietai nestaigāja, oficiants vai pareizāk cilvēks, kas atbildēja par durvju atvēršanu un aizvēršanu visiem, plaši jo plaši atvēra duvis, zilmatei dziļi paklanoties un tai veltot pazemīgu smaidu. Reika viņam pat neveltīja acu mirkli, tieši tāpat mūzikai, kura viņai ienākot sāka jaunu melodiju, kura atbilda sievietes gaumei. Bija atlikušas vēl desmit minūtes līdz vajadzēja ierasties Penelopei, tādēļ bez steigas, viņa pārlaida skatienu pāri viesiem, kas sēdēja pie galdiņiem, gaidot, kad pie viņas pienāks kāds oficiants, kas gan nebūtu īpaši pieņemami, jo viņu parasti sagaidīja viens no galvenajiem restorāna vadītājiem vai vismaz galvenais oficiants, un aizvedīs uz pasūtīto telpu ar mīkstajiem sēžamajiem, pīto paklāju un nelielo galdiņu, un kura skats pa lielo logu pavērās uz skaisto ezeriņu.

[Hworang666]

Tans Vings:
It kā jau nē... Nezināju, ka kāds grib mums tā iegriezt... Marks atgriezies telpā pārsteigts secināja. Aiz viņa tūliņ ienāca arī otrs Tana kolēģis. Lūdzu, šodien mēs ēdīsim ķīniešu ēdienus. Arī uz Tana galda tika nolikta neliela paciņa, kurā iekšā bija jābūt nūdelēm ar vistas gaļu. Blakus atradās arī ēdamie irbulīši. Ak jā, lūdzu, tava kola... Iespējams, ka ledus tur vairāk kā kola, bet ceru, ka tev nebūs iebildumu... Apaļākais kolēģis pasmaidīja un nolika uz Tana galda arī kolu. Ak jā, un par adresi - lūdzu... pirmais kolēģis teica padodot lapiņu. Tiesa gan.. Marks saminstinājās. Neesmu pārliecināts, ka tur kāds dzīvo, jo no ārpuses mājiņa izskatās tāda... Nolaista...

Felicita Baroiko:
Kritiens pat neatstāja zilumus, bet, iespējams garāmgājējiem šķistu dīvaini, ka sievietes krekla aizmugure ir viegli ieplēsta. Sasniegusi savas mājas, Fella juta vieglu satraukumu. Hei, man šķita, ka sarunājām, ka tiekamies pie tevis. Tad, pamanīdams, ka viņa draudzene ir uztraukta, viņš saprotoši piegāja klāt un apskāva viņu. Ejam iekšā, mīļā... klusītām Reiks iečukstēja Fellas ausī. Ieejot iekšā dzīvoklī, bija redzama neliela nekārtība, bet, pēdējā laikā tāda šeit valdīja nereti. Veiklā solī aizskriedams uz virtuvi, Reiks atnesa pavēsu ledus tēju, ielēja to krūzītēs un apsēdās blakām Felicitai. Vēlies pastāstīt, kas noticis?

Zīriuss Oe:
Skaidrs... Peins novilka. Ja vēlies runāt tagad, tad vari doties ārā un, visticamāk, viņa tevi tur arī gaidīs. Apspriežu telpā bija iestējies kapa klusums. Ārpusē bija dzirdami satraukti soļi, pēc papēžu klaboņas varēja noprast, ka tie ir augstpapēžu papēži un gaidītāja acīmredzot ir sieviete. Pulkvedis pēkšņi ko sāka rakstīt uz lapiņas. Tā kā visas sarunas telpā noklausās un ieraksta, nedrīkstu to teikt skaļi, bet, varu piedāvāt tev tikt ārā no telpas pa sētas izeju... Ko teiktu par šādu iespēju? Atbildi dod pamājot mazliet ar galvu.

Īvsbremāns Allarī:
Zāles pārzinis atviegloti nopūtās. Jūs arī esat šeit... Tad, pēkšņi pārtraukts pusvārdā viņš uzmeta viegli aizkaitinātu skatienu Īvsbremānam. It kā tu te būtu pavadījis visu savu laiku un zinātu kas te noticis! Sekojiet man... Apslāpēdams niknumu zāles pārzinis atvēra Īvesbremāna priekšā durvis. Ieejot telpā, Īvs varēja apstulbt. Nebūtu viņš bijis ellē, šis skats šķistu pat ļoti neparasts. Šīs bija "dārgo klientu toletes". Un patreiz visas baltās sienas bija notašķītas ar asinīm. Bet, ne jau tas bija galvenais, kas varēja uztraukt puisi. Mirušais bija dēmons. To varēja just pēc auras un viegli nojaust pēc izskata.

Hella Nomēna:
Partneris atgriezās deju zālē. Pat meitene būtu varējusi saderēt, ka viņš izskatās mazliet tāds kā... Apbružāts. Likās, ka viņš būtu cīnījies, bet tas bija neiespējami, jo mākslas skola bija viena no mierīgākajām vietām tuvāko trīs kvartālu rādiusā. Piedod, mazliet aizkavējos... Puisis smaidot piebilda. Tātad, atsākam? Nākamo stundu abi vēl turpināja dejot. Tad bija pienācis laiks doties mājās. Mājupceļā Hellai nācās iet cauri kādai nelielai šķērsieliņai. Tur "tusēja" vietājie izsitāji, tiesa, drīzāk jau dzīves apnikuši gangsteri, kas tik vien mācēja, kā barā "kruti runāt". Hei, mazā, negribi padejot? Manāmi iereibis kāds no bara iesāka sarunu.

Penelope Vatersa:
Puisis aši ieskatījās pulkstenī, viegli izbrīnīts par straujo nepieciešamību, tad, strauji pateicis, tūliņ būšu gatavs, aiznesās uz guļamistabu, pāris sekunžu laikā saģērbies, (un šķita, ka tādam kā viņam tur noteikti nebūtu ko darīt) viņš jau bija gatavs. Paķēris no galdiņa atslēgas, viņš aiciāja meiteni sekot viņam, ne mirkli neļaujot no lūpām nozust pieklājīgajam smaidam. Ielēcis mašīnā viņš pagaidīja, kad iekāpj arī viņa draudzene un izbraucot no sava īpašuma viņš pēkšņi apjautājās: starp citu, kur tu dzīvo? Labi zinu, ka tik ilgi, lai zinātu tavu adresi pazīstami diemžēl neesam... Diemžēl tika patiesi uzsvērts.

Nahigo Numatani:
Nahigo nenācās ilgu laiku pavadīt stāvot. Pavisam drīz pie viņas pienāca kāds laipns, vecs vīrs, kuru ļoti labi labsirdīgās sejas dēļ varētu iztēloties arī par Ziemassvētku vecīti. Vienīgā atšķirība starp reālo un izdomāto tēlu bija tāda, ka Ziemassvētku "svētā" drēbēs varētu ielīst 2 šādi veci vīri. Šis bija galvenais officiants. Numatani kundze, ļoti patīkami, ka atkal esat iegriezusies šajā vietā! Pat balsī varēja sajust, ka prieks ir neviltots. Šis vecais vīrs nemērīja sievieti pēc tās daiļumiem, drīzāk gan pēc tās gaumes ēdienu ziņā un tiem īsajiem dialogiem, kas veidojas pasūtot ēdienu. Ievedis sievieti tālākās telpās, viņš apgriezās un pavaicāja: kādu gaidat, vai, kā ierasts, ēdīsiet viena?

[Elony]

"Jā, skaidrs, paldies." izklaidīgi teica Tans. "Man vienalga jāatrod tas, kas šo kasti uztaisīja. Domāju, ka drīz būsu atpakaļ."
Viņš paņēma dzērienu un paciņu ar ēdienu.
"Paldies, vēlāk tiksimies." Tans vēl noteica un pazuda aiz durvīm. Viņš dodas ārā, izsauv taksometru un brauc uz norādīto adresi. Viņš grib zināt, kas izstrādāja šo joku.

[Pūķēns Sāra]

Par atbildi sieviete vecajam vīram veltīja skopu, bet laipnu smaidu, kā tas bija ierasts. Viņai savā ziņā patika šis vecais vīrs, viņš neuzdeva liekus jautājumus un veica savu darbu lieliski, protams, cik nu viņai spēja patikt vīrieši, zinot viņas uzskatus. Ejot pakaļ oficiantam, Reika vēl pamāja pāris viesiem, kuri sēdēja pie galdiņiem, jo ikviens šīs iestādes apmeklētājs viņai bija labi zināms, tieši tāpat kā viņa tiem, ja, saprotams, viesis nebija kāds prasts ļautiņš, kurš sasūcies nāsīs tik daudz naudas, lai atļautos spert kāju šeit.
-Kā jau minēju zvanot - būs vēl viens cilvēks, tādēļ jau lūdzu sagatavot telpu diviem,- jau iekārtojoties ērtajos spilvenos pie nelielā galdiņa, lai skats pa logu uz ezeriņu būtu pa labi no viņas, zilmate vienkārši noteica, kad piemetināja, -Ja mani jautā, nekavējoties vedat pie manis, un...- mirkli sieviete aizdomājās, -...pagaidām, kamēr gaidu, atnesiet kaut ko no pagrabiņa.- Šis restorāns bija slavens ar savu izsmalcināto vīna izlasi, kas bija viens no iemsliem, kādēļ Nahigo bija regulāra viese šeit - viņa mīlēja vīnus un kaut no tiem kā dēmons viņa neapskurba, viņa mīlēja vīnos nevis procentus, bet gan garšas buķeti, kas katram atšķīrās. Un ja runājam, kas tika apzīmēts ar pagrabiņu, tad viņa lūdza kādu vīnu no vīna pagraba, kamēr tika gaidīta muzikante.

[Massacre]

Fella centās tēlot nenorvozitāti, taču tā īsti nespēja un Reiks bija pietiekami tuvs, lai tāpat visu saprastu.
Apsēdusies uz dīvāna, viņa tajā bezspēcīgi atlaidās un ar smaidu paņēma no Reika ūdensglāzi.
"Pirmo reizi manā alpīnistes vēsturē virve neizturēja. Labi, ka biju pietiekami zemu, lai tas līdzinātos nolēcienam. Bet vienalga tāda dīvaina sajūta." viņa meloja, jo par kovārņiem nelikās gudri stāstīt savam mīļotajam turklāt par krišanu no jumta arī ne. "Turpmāk nelietošu vienu virvi tik ilgu laiku. Nolietojas." Fella jau priecīgāk secināja, savu uztraukumu un notikušo, mēģinādama aizmirst un pavērās Reikā:
"Es nomazgāšos, pārģērbšos un tad tu vedīsi mani tur, kur iecerējis, labi?" sieviete teica un pirms vīrietis kaut ko paspēja piebilst, noskūpstīja viņu uz lūpām un pazuda vannasistabā.
Tur Fella apsēdās uz grīdas un nomierinājās ar pāris tablešu palīdzību, kuras stāvēja turpat aiz spogulīša. Ūdens tecēja, imitēdams jau iesāktu mazgāšanos, viņai pašai ļaujot zālēm iedarboties. Sieviete negribēja elli, negribēja dēmonus, viņai tas viss šobrīd uzdzina šermuļus.
Pēc piecpdsmit minūtēm iznākusi tīra un jaunās drēbēs pārģērbusies ( Vasarīgā, puķainā kleitiņā, kas pat nemaz izskatījās tik nevainīgi kā varētu šķist), zāļu iedarbībā visu piemirsusi, Felicita izskatījās pavisam moža un spirgta.
"Braucam?"

[Nīcele]

Es nekur nesteidzos.. Hella nobubināja kā atbildi Meta atvainošanās runai.
Nākamā stunda pagāja nemanot, jo viņi visu laiku bija kustībā un to apturēt, vērotājam no malas, liktos neiespējami.
Dodoties mājās Hella pārdomāja šīs dienas notikumus un aizsapņojusies bija nonākusi līdz 'nepatīkamajam kvartālam'. Nedaudz pārsteigta, ka tiek ievērota, viņa atsaucas vīrieša aicinājumam ar nicinājuma pilnu atteikumu - Varbūt citreiz, jaukumiņ, viņa saviebjot seju gandrīz ticamā smaidā palūkojās uz tur stāvošo bariņu.

[Džezā tikai Meit...]

Penelope vēl uzsmaidīja puisim un uzmeta aizdomīgu skatu blociņam, kad saruna pa telefonu beidzās. Viņa aizcirta ciet vāciņu un palūkojās pulkstenī. Bija maz laika, lai paspētu izdarīt ieplānotās lietas. Jau tagad viņa centās izdomāt ko vilks mugurā, kādas smaržas lietos, kādā secībā visu darīs, lai iekļautos atvēlētajā laikā, jo nebūt nevēlējās likt gaidīt tik augsta ranga personai, turklāt tas nebūtu ne pieklājīgi, ne nerādītu neko labu par pašu Penelopi. Viņa Jau varēja lūgt vēl mazliet laika, izskaidrot kavēšanos ar attālumu, taču bija jau pietiekami daudz pieredzējusi, lai zinātu, ka pārējiem cilvēkiem ir gluži vienalga kādēļ. Kādēļ nevar to, vai to.. Viņus interesē tikai gala iznākums, kas jāpanāk noteiktā laikā.
Drīz puisis jau bija pārģērbies un izsteidzies no savas istabas, vedināja sievieti uz savu mersedesu. Viņa iekāpa mašīnā, vēl paspējot nobrīnīties cik neilgu laiku viņam prasīja sataisīšanās, un noraudzījās, kā māja pamazām attālinās.
- Emm.. es dzīvoju netālu no pilsētas centra. Otinas ielā. Tas tāds mākslinieku rajons.. Pa turienes ielām ir jauki pastaigāt.. patīkami, draudzīgi ļaudis un skaista daba.. – Viņa atbildēja, sejā parādoties uzjautrinātam smaidam, kad puisis nemanāmi lika nojaust, ka vēlas viņu iepazīt tuvāk. Viņa sēdēja nemierīgi, ik pa laikam ieskatoties pulkstenī un pētīdama blociņu.
- Starp citu, tu pazīsti kādu vārdā Džekers? - Pēc neilga klusuma mirkļa, viņa jautāja. Kaut kas tajā visā nelika mieru.

[Īvs]

Zīriuss pacēla uzacis par sprīdi augstāk, izveidodams pārsteigtu sejas grimasi ar manāmu šķipsniņu attieksmes ''Nemelo man!'' acīs.
Vai tiešām skaidrs? viņš attrauca skadrā balsī. Šis jautājums kā cimds ar roku saderēja kopā ar šo sejas viepli, kas parasti neļauj iebilst, vai, kā šajā gadījumā, liekulīgi melot un izlikties augstā prestiža nenomelnošanas labad. Vai tiešām pulkvedis varēja visu zināt? Un kā tas iespējams, ka viņa mazo un šķietami nevainīgo ''negadījumu'' spēj saredzēt vesels pulks viltīgu un slēptu acu pāri?
Izburtojis Peina zīmīti, Zīriuss deva skaidru un jau zināmu atbildi — viņš papurināja galvu, kas noliedza visai pievilcīgā piedāvājuma apstiprinājumu. Lai visu padarītu vēl skaidrāku, jauneklis ar pieklājīgu rokas mājienu izņēma no pulkveža rokas pildspalvu un papīru, lai uzskricelētu paskaidrojumu savā visai nevīžīgajā rokrakstā:

Es nevaru riskēt.

Viņš atdeva rakstiskos saziņas līdzekļus atpakaļ pie to īpašnieka, un ar bezcerīgu nopūtu vadīja skatienu uz durvīm.

[Šamanis]

Dreks jusdams kustību aiz muguras, ātri palekdams uz malu, izvairījās no sitiena.Ieņēmis cīņas pozu, skaļā balsī uzrunādams jautāja uzbrucējam : Kas pie velna tu esi?!? Viņš pagāja vēl soli uz aizmuguri, lai nedaudz palielinātu attālumu starp abiem.Dreks skatīdamies tieši uzbrucējam sejā vēlreiz atkārtoja jautājumu, šoreiz ar vēl sadusmotāku balsi.Viņš uzvilka augstāk plaukstas piedurkni, lai izceltu savu dzelss aproci.Viņš gaidīja atbildi, cenšoties savaldīt savas dusmas.Esmu privātdetektīvs Dreks, esmu šeit saistībā ar pazudošā cilvēka lietu. brīdi ievilcis elpu turpināja, Kas tu esi un kapēc man uzbruki? Viņš izaicinoši pacēlis aproci, skatījās uz viņu, vērodams katru viņa kustību un katram gadījumam gatavojās uzbrukumam.

[Hworang666]

Tans Vings:
Paķēris taksi Tans devās izbraukumā. Pilsētas ainava kļuva arvien retāka, mājas arvien biežāk aizstāja koki. Pēkšņi taksis apstājās. 19 dolāri 35 centi... Taksists nosmēķētā balsī noteica. Taksis bija apstājies pie nolaistas, bet milzīgas privātmājas. Tai apkārt bija plašs dārzs, kurā vietumis bija manāmas akmens skulptūras. Skulptūru tēma Tanam varēja šķist visnotaļ nepievilcīga. Eņģeļi un dēmoni. Dārzs bija vietām aizaudzis, ļoti labi varēja pamanīt celiņu uz māju un šķūni, jo tie apbrīnojamā kārtā nebija īsti aizauguši... Kas šķita varen neparasti, jo citur zāle bija vairākus centimetrus gara. Logā parādījās tumšs stavs, bet varbūt programmētājam tikai tā likās... Jau tagad skaidri varēja pamanīt trīs iespējas: galvenā ieeja - veci, aprūsējuši vārti; ne pārāk liels, viegli aizaudzis caurums žogā un kāda taciņa, kas iet aiz mājas...

Nahigo Numatani:
Vecajam vīram pazūdot vīna pagrabiņa virzienā, Nahigo sajuta pēkšņu aukstuma vilni. Tirpas noskrēja par kauliem un šķita, ka šajā pieticīgajā istabā palika vēsāks. Visnotaļ noteikti varēja nodomāt, ka kāds ir izdarījis ko nepareizu ar istabas temperatūras regulācijas ierīcām, bet tā nebija. Gluži netīšām Numatani pamanīja, ka viņas elpa pārvēršas garaiņos. Bet nešķita, ka vēl kāds cits no viesiem to būtu pamanījis. Čalas un murdoņa nepalika pat par pāris decibeliem klusāka. Pēkšņi ar acs kaktiņu modes dizainere pamanīja kādu kustību. Bet, pagriežot galvu tur neviena nebija, toties šķita, ka šis kāds ir otrā pusē, bet, pat ar dēmona refleksiem nebija iespējams pamanīt, kas ir šis kāds. Pēkšņi, parādījās officiants ar pudeli rokās un viss pazuda. Gan aukstums, gan šķietami nereālais ēnu tēls. Jūsu viesis tūliņ ieradīsies. vīrietis klusītēm ar to pašu pieklājīgo smaidu sejā paziņoja.

Felicita Baroiko:
Lai arī cik jocīgi tas nešķistu, Fella istabā nemanīja Reiku. Toties uz krēsla sēdēja kads cits vīrietis. Pēc izjūtām - dēmons. Viņam bija zilganpelēka ādas krāsa, melnas acu zīlītes, ģērbies viņš bija nevainojamā melnā uzvalkā. Felicita Baroiko... viņš iesāka netīkamā zemā balss tonī, ka uzdzina vieglus šermuļus katram klausītājam, jo balsī bija jūtams kaut kas... pārdabisks, turklāt tāds, kas šķietami nevēsta neko labu. Viena no nedaudzajiem kuri pamanījušies izkļūt no elles... Ar ko arī varētu apsveikt... Dēmons piecēlās kājās. Kustības bija nesteidzīgas, bet tās pilnībā noteikti izstaroja spēku. Ķeršos belcebulam pie ragiem... viņš klusītēm nokremšļojās. Ja tu zinātu, ka zeme un it viss ko tu pazīsti, iespējams, drīz pārvēstos par elli... viņš lēnām izbaidīja ikkatru vārdu, kuru pusē tu būtu? Tavu naidnieku, nožēlojamo cilvēku pusē, jeb, ja ne draugu, tad vismaz ideoloģisko pārinieku ziņā? Melnās acis lūkojās tieši Felicitas acīs. Laiki mainās un pat mēs meklējam jaunus sabiedrotos...

Hella Nomēna:
Hellai priekšā šķietam materializējās vēl divi stāvi, kuru reliģiju varēja noteikt vien pēc viņu blingiem un uzrakstiem uz izstieptajiem džemperiem. Bet, ja nu šodien? Pēc izskata visvairāk zālīti iepīpējušais jaunietis viņai tuvojās. Viņa gaita bija nelīdzena, pat juceklīga. Bija neiespējami nepamanīt, ka viņu apkārtējie gandrīz vai ielenc. Uz priekšu pavirzījās vēl pāris stāvu, varēja pamanīt, ka pāris aizmugurējiem no piedurknēm nodevīgi ārā nokarājās gabaliņš beisbola vai golfa nūjas. Tuvākais reperītis turpināja tuvoties. Nu jau viņš bija rokas stiepiena attālumā. Cigarešu smaka norādīja uz to, ka viņš bija vieglo cigarešu piekritājs, bet smēķēja gan ārkārtīgi bieži. Skaisti mati! viņš neskaidri nomurmināja un izstiepa roku, acīmredzami, Hellas matu virzienā. Tā varēja izrādīties liktenīga kļūda, jo dēmona refleksi un spēks bija daudz ātrāki kā cilvēka.

Penelope Vatersa:
Otinas iela, jā zinu to... Klāt būsim... Pēc pāris minūtēm. Atskanot jautājumam par Džekeru, puisis iesmējās: nē, tādu čali diemžēl, vai drīzāk gan, par laimi nepazīstu gan... Tad, pēc īsas klusuma pauzītes, viņš turpināja. Atgādina vien kādu tēlu no vienas datorspēles, ko spēlēju bērnība... Tur bija kāds, ko, ja pareizi atceros, sauca par Džekeru... Tāds kā... atkal neliels klusuma brīdis, krustojums starp klaunu un dēmonu... Kā.. puisis centās atrast precīzākus vārdus: galma āksts... Turklāt ļauns... Bija pirmspēdējais boss, kura dēļ, nedēļa manas dzīves gandrīz velti izniekota... Puisis pasmaidīja. Jau pēc pāris mirkļiem viņī pieturēja pie Penelopes dzīvokļa. Savākusi visu nepieciešamo viņa atgriezās mašīnā un jau pēc pāris minūtēm atradās restorānā. Jūs pie Nahigo jaunkundzes? Tajā virzienā! officiants norādīja ar roku uz telpu, kurā bija arī brauciena galvenais iemesls.

Zīriuss Oe:
Pulkvedis viegli paraustīja plecus. Viņš nekādā gadījumā nebūtu varējis zināt, ka Zīriuss ir dēmons. Pat, ja viņš to dzirdētu, viņam visticamāk šķistu, ka kāds aprunā vienu no labākajiem cilvēkiem kāds viņš pazīst. Tādēļ viņš respektēja Zīriusa lēmumu un neiebilda. Ārā Oe jaunskungu gaidīja pazīstamā plēsoņa sieviešu svārkos. Tātad, arī jūs beidzot ieradāties. Nevēlaties piesēst? Viņa ar roku norādīja uz krēsliem. Nesagaidījusi atbildi, viņa iesāka, tātad, visa mūsu saruna tiks ierakstīta. Piespiedusi podziņu, viņa ar paskaļu "klikš" ieslēdza megnetafonu. Tātad... Kādu amatu jūs ieņemat šajā militārajā organizācijā? Bija viegli manāms, ka viņa pie "klasiskajām" frāzēm pieturēsies tikai tik ilgi, cik to ļauj protokols. Tas nozīmē - vēl nākamie 3 jautājumi būs tādi kā vienmēr.

Dreks Neters:
Dreka skatiens atdūrās pret garu tēlu. Tā seju aizklāja daļa melnas kapuces. Visu stāvu sedza melns apmetnis. Turklāt, vienīgā lieta ko varēja pamanīt bija līķa bālā seja. Stāvs stāvēja un jau šķita, ka tas Neteram neatbildēs, kad pēkšņi, saltā aizkapa balsī tas ierunājās: es, tavā vietā, Neter, tālāk neietu... Vārdi škita nedaudz aukstāki par gaisu, kura temperatūra bija izmainījusies līdz aptuveni nulle grādiem pēc Celsija. Nekad nevar zināt, kad var notikt kāds nelaimes gadījums. Turklāt, turpinot šo izmeklēšanu, tu riskē ar iespēju palikt mūsu pusē. Stāvs vēl arvien nebija pakustējies. Šķita, ka sitiens tika izmantots vien kā uzmanības piesaistes līdzeklis. Un Dreks vēl arvien nebija redzējis kaut vienu pretinieka kustību, tādēļ bija grūti noprast, vai pretinieks ir cilvēks. Lai gan - līķa bālā seja priekšā pateica gandrīz visu.

[Massacre]

Pēc sava možā "braucam" pamanījusi, ka adresē to pavisam citam cilvēkam, Fella sastinga un juta kā viss tikko saglābtais labais garastāvoklis kaut kur aizpeld nebūtībā. Turklāt visu pamatīgi bojāja tas, ka pēc sajūtām, kuras nekādi nevarēja sajaukt, šis kāds bija dēmons un spriežot pēc runas stila, ne tas labākais dēmons, ar kuru viņa jebkad gribētu saistīties. Ķermeni pārņēma viegli drebuļi, pēc katra šī subjekta teikta vārda, taču viņa nekādi neizrādīja neko no tā, ko labprāt būtu jutusi. Felicita negrasījās nodot savu apņemšanos klausīt sirdij, nevis prātam un acīm, tāpēc tas, ko viņa teica pēc laba klusuma brīža, bija tikai loģiski un sakņoja sevī lielu nopietnību un nelokāmību:
"To, kurā pusē es nostāšos, lemšu, tad, kad elle būs klāt visā savā godībā. Uzskatiet, ka no šī brīža katra jūsu rīcība vai teiktais vārds tuvina vai attālina mani no sadarbības ar jums. Šobrīd savā dzīvē noteicēja esmu es un līdz ar to konkursa žūrija, proti es, lems visnotaļ subjektīvi. Un pirmais piecpadsmit punktu jautājums ir : kur ir Reiks?" viņas balss bija nosvērta un mierīga, acis nepauda neko, un viņa bija gatava jebkādai dēmona rīcībai. Arī uzbrukumam.

[Elony]

Tans nezināja, cik ilgi paliks šeit. Tāpēc samaksāja taksistam un teica, ka tas var braukt. Viņš īgni nopētija māju.
Lamatas? Kāpēc gan? Viņš bija tikai programmētājs, kam kāds atsūtija muļķīgu, bet prasmīgu joku. Pietiekami kaitinošu, lai noskaidrotu, kas tas ir.
Tans nedomāja slēpties. Viņš gāja iekšā pa vārtiem un galveno ieeju, ignorējot skulptūras. Vīrietis tīšām netrokšņoja, bet arī necentās iet klusāk. Ticis līdz durvīm, viņš skaļi pieklauvēja un grūda tāa vaļā.

[Džezā tikai Meit...]

Penelopes sejā pavīdēja pieklājīgs smaids, taču acis likās aukstas, pat satraukuma un baiļu pilnas.
- Jā, es jau biju iedomājusies, ka Džekers varētu būt līdzīgs džokeram – galma ākstam.. – Viņa domīgi piebilda, noklausoties puiša stāstu. Aukstas skudriņas izskrēja cauri ķermenim. Krustojums starp klaunu un dēmonu.. ļauns galma āksts.. skanēja sievietei prātā. Viņa nervozi izbrauca roku cauri saviem zaļajiem, spurainajiem matiem.
- Kā sauca to spēli? – Viņa ieinteresēti pajautāja, atverot blociņu, lai tajā ierakstītu tās nosaukumu. Viņa ignorēja aukstumu un svešo sajūtu, kas nāca no tā, jo šis blociņš viņai piederēja jau sen un bija kļuvis ļoti mīļš. Viņa sameklēja zīmējumu, kurā bija attēlots tornis un viņa un vienkārši to izplēsa un to izmeta laukā pa logu.
Pēc pāris mirkļiem viņi jau bija piestājuši pie Penelopes dzīvokļa. Tas atradās pašas ielas galā, kādā burvīgā, no sarkaniem ķieģeļiem celtā mājā, kura bija apaugusi krāšņiem vīteņaugiem un vērsa savus logus pret sauli. Sieviete izkāpa no mašīnas un uzsteidzās līdz savam dzīvoklim. Viņa veikli iegāja dušā, izķemmēja pa nakti savēlušos matus, sasprauda tajos atpakaļ zeltītās sprādzes un pieskrēja pie skapja, lai sameklētu ko piemērotu, pie reizes notriecot no palodzes lielo, rūsgano kaimiņu kaķi, kuram visai bieži patika pie viņas ielīst ciemos. Tas šņākdams aizmetās uz savām mājām. Penelope izvēlējās vasarīgu baltu kleitu bez lencītēm, kura sniedzās līdz potītēm, apslēpjot tetovējumu. Ap tās vidukli bija zaļa auduma josta, kuru viņa mugurpusē sasēja bantē un kājās viņa uzvilka maigi zeltainas baleta čībiņas. Paķērusi saksofonu, sieviete devās uz mašīnu, ignorējot pārsteigtos un apbrīnas pilnos garāmgājēju skatienus. Nepagāja ilgs laiks, kad viņa jau bija pie restorāna, bet pirms ieiešanas tajā, Penelope maigi noskūpstīja nepazīstamo puisi uz lūpām un noteica.
- Paldies tev. Par visu.. – Liegs smaids un viņa pazuda aiz restorāna durvīm. Viņa pamāja oficiantam un devās tā norādītajā virzienā. Viņa nezināja, ka Reika ir Nahigo, taču kurš vēl varētu gaidīt? Turklāt viņiem droši vien tika pateikts, lai gaida kādu personu ar saksofonu pie rokas. Tas gan tagad atradās melnā, labi koptā, elegantā futrālī. Visa viņas dzīve, visa viņas aizraušanās.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 04.06.2008 09:30