Rēgu tramvajs, [LS][PZP][C] Opcijas

[Malduguns]

Rēgu tramvajs

No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

[Džezā tikai Meit...]

- Vai mēs tagad vienkārši nevarētu aiziet atpūsties? Daži nav gulējuši ilgu laiku un ir pietiekami samocīti.. - Sebastians ierunājās, uzklausot Eternu. Aleksandrs jau paspēja uzdot arī viņam zināt gribošo jautājumu. Vai šodien kaut kas vēl notiks. Ja godīgi, šis viss viņam likās kā murgs un aizvien viņš nespēja pieņemt domu, ka atrodas pilnīgi citā pasaulē ar savādāku laika ritumu un kara situāciju. Maigs skatiens tika uzmests Emanuelai.

[Īvs]

Mēs, Zemes ļaudis, jau laikam nekad nevarēsim dzīvot laimē un saticībā, jo katrs tieksimies pēc savas laimības, prieka salas... Vesta ar grāciju novietoja uz zemes kreiso kāju, kas nupat vēl bija uztapināta uz labās.
Un mums jāpalīdz saviem ļaudīm, kaut tie ir no citas pasaules, šī teikuma daļa viņā izraisīja pretrunas, un šķita, ka sieviete runā visu vārdā, mums visiem pieder kas kopīgs, un tas ir Visums. Nedrīkst laupīt citiem prieku dzīvot.
Lai arī nebija saklausīts pilnībā Eternas sacītais, Vesta skaidri zināja, kas tai jādara. Iespējams, ka kaut kur viņas zemapziņā bija iesēta šī uzdevuma nākotnes atmiņa, kas arī mūža garumā tiks kopta. Taču tās sēklu nāksies lolot citas pasaules vēl svešajā augsnē, pa kuru sieviete vēl nesen bezmērķīgi soļoja, neko nezinādama un mierīga.
Es tev palīdzēšu, cik vien būs manos spēkos, Vesta vērsās pie Eternas ar vislabsirdīgāko un žēlastīgāko skatienu, kādu šajā situācijā varēja atļauties.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 16.05.2008 22:24

[washulis]

Visi vietu nosaukumi, kurus izteica jaunā meitene, Emanuelu mulsināja. Laikam te atrodoties, būs jāmācās pilnīgi viss no jauna. Tas viņā radīja nelielu satraukumu un viņa Viņa sabozās kreslā un noķēra jauko skatienu no Sebastiana puses. Tas lika viņai vēl nedaudz satraukties.

Ja mēs tiksim sūtīt kaut kur, mums liks kaut ko darīt, tad varbūt, lai gan pazīstu viņu tik nesen, nevarēšu kārtīgāk iepazīt? Viņa nezināja kādus jautājumus uzdot, tāpēc palika klusa. Varbūt tiešām derētu iet nosnausties...? Sakārtot visas domas, kas bija sagriezušās galvā Viņa vēl reiz palūkojās uz Sebastianu un pasmaidīja.

[Nīcele]

Teita mierīgi klausijās runātājā, tad pagriezās un vēroja sienu.
Viņai bija nepieciešama kāda vieta, kur patverties, atpūsties, ne par ko nedomāt un vēlāk sagremot visu iegūto informāciju.
Tas jau ir par traku. Viņa pievēra acis un attapās no īsā miega. Nē, jāuztur možs prāts. Savādāk vēl kaut ko palaidīšu garām. -Piekrītu Sebastianam. Mums būtu jāatpūšas, viņa ar pārliecinošu skatienu uzlūkoja Eternu.

[Malduguns]

Eterna vārgi pasmaidīja, kad Vesta bija teikusi, ka viņa meiteni un pārējos atbalstīs. Tas sniedza zināmu mierinājumu.
-Labi, jūs droši varat doties pagulēt savās izvēlētajās telpās. Vakariņas būs septiņos. Pēc tam tad arī runāsim par tālāko,-Eterna sacīja un pagriezās pret logu, lai liktu pārējiem noprast, ka tikšanās ir beigusies.
Gunda pavēra durvis un kaut ko klusi sacīja. Eterna pamāja ar galvu un abas izgāja.

[washulis]

Emanuela nolūkojās uz Eternu. Labs ir. Meitene nedaudz nogurusi noteica un jau bija gatava celties kājās.

Nāksi? Viņa pavērās uz Sebastianu sev blakus. Viņai tiešām bija nepieciešams kāds laiks, lai sakārtotu domas. Tas viņai vienmēr sanāca vieglāk, ja izteica tās skaļi. Tad nu Sebastians būtu perfekts sarunu biedrs.

[Massacre]

Aleksandrs pieklājīgi atvadījās no Eternas, viegli palocoties viņai un ātri vien pazuda prom no sapulču telpas, vēl uzmetot ilgpilnu skatienu galdam, savā istabiņā, lai tik vien kā noģērbtos un iekristu gultā.
Ja viņu kāds pamodinās - ok, bet, ja ne, tad paši vainīgi. Jo ilgāks miegs viņam, jo labāk. Šorbīd viņš vairs nespēja un negribēja neko, izņemot miegu.

[Tējas lapa]

Kādēļ mana dzīve parasti iegrozās tik dīvaini? Dens nodomāja un piecēlās no krēsla, kurā bija sēdējis visu sapulces laiku. Aizgājis līdz izvēlētajai istabai puisis iegāja tajā iekšā, ātri noģērbās un likās gulēt. Bija tāda sajūta, ka viņs nebūtu gulējis nedēļām ilgi.

[Īvs]

Vesta gausi piecēlās, nespējusi vien attapties, kad pirmo sarunu daļa bija beigusies. Par miegu viņa pat negribēja domāt, gan jau, beigu beigās, iekļūstot savā jaunesošajā guļamistabā, sieviete no nemanāmās noguruma eiforijas atlūzīs. Eterna no šīs skaistuma istabas bija prom, un Vesta atļāvās, nevienam neuzkrītoši, nobraucīt ar plaukstu koka grebumu, vēl ar mazā pirkstiņa pieskārieniem sekojot pa izgrieztā ceļa virzieniem. Taču, samanījusi, ka šis gandarījuma brītiņš ievelkas, viņa aši atrāva roku no galda un izsteidzās ārā pa durvīm.
Bija daudz, ko pārdomāt, tāpēc šeit lieti noderēja cigarete. Sieviete sēdēja uz gultas malas, kājas vēzinot uz priekšu un atpakaļ.
Karš...
Galvā kārtojot domas savos plauktiņos, vārdiem ''karš'' un ''meita'' nebija vietas. Tie kārājās gluži kā nāves cilpā, kas nevis savelk ciešāk, bet palaiž vaļā, un vārdi peld arvien tālāk, tāli tāl'.
Vestas skatiens sekoja dūmu mutulim, kas virzījās uz aizvērto durvju pusi un kas vēlāk droši vien izspraugsies pa durvju šķirbu, un aizlavīsies aiz tās vienīgās sievietes robežām, kas atļāvās mierināt sevi ar šo neatņemamo paradumu.
Izsmēķējusi cigareti, Vesta atvēra logu un ieritinājās segā. Pār vaigu noritēja asara.

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians bija gaidījis, kad beidzot varēs doties nedaudz pagulēt. Acis vai pašas krita ciet. Viņš uzsmaidīja Emanuelai un atbildēja.
- Jā, protams. - Puisis piecēlās kājās un vēl pirms iziešanas no telpas, pamāja Eternai un noteica.
- Uzredzēšanos.. - Viņa galva bija pilna visādu domu. Pat atgulšanās uz vienu sekundi viņam palīdzētu, jo pleci un kakls bija tā saspringuši, ka savāds smagums apņēma galvu. Viņš pagaidīja Emanuelu.
- Nu, ko tu par to visu tagad domā? Daudz jauna būs jāmācās.. bet es aizvien nespēju tam visam noticēt. It kā esmu jau ar to samierinājies, bet viss šķiet tik dīvaini.. - Izejot no sapulču telpas, viņš klusi teica.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 18.05.2008 21:38

[Malduguns]

ooc: Tinam uz priekšu.

Neilgi pirms septiņiem vakarā pie katrām durvīm atskanēja kluss, tomēr pietiekoši uzstājīgs klauvējiens, kurš lika celties.
-Vakariņas!-izskanēja kāda jauna vīrieša balss. Vēl iepriekš nedzirdēta, bet dzidra un tāda kā dzīvības pilna.
Lejasstāvā atkal bija klāts galds. Ar auksto zupu, bieziem rupjmaizes riecieniem, krējumu un siltiem cepumiem. Mājas saimnieki jau sēdējā pie galda un gaidīja savus viesus.

[washulis]

Man tā parasti mēdz būt, kas esmu redzējusi reālistisku sapni. Viss iet it kā automātiskajā režīmā. Visu uzņem it kā mierīgi, bet smadzenes nemaz neuzķer informāciju. Viss vienkārši notiek un tu neuztver, kas ir reāls un kāpēc tā. Vismaz man tā ir... Viņa spriedelēja, ejot pa kāpnēm uz augšu.

Tad nu cik sapratu, tad esam te atvesti uz citu pasauli. Lai cik nereāli tas neliktos. Ar tādiem paņēmieniem, kurus varētu pat nosaukt par pārdabiskiem. Maģija... Laiks te rit simtiem reižu ātrāk. Tad lūdz mūsu palīdzību politiski, kara apstākļu, kaut kādos jautājumos. Viņa pie sevis veidoja kopsavilkumu, to sakot skaļi, lai arī Sebastians varētu papildināt viņas viedokli, vai ko citu piemetināt.

OCC: pieņemu, ka visi savās istabiņās pavada kādu ilgāku laiku, paguļ un parunā. Var piņemt, ka Sebastians ar Emanuelu tur parunā un vnk nosnaužas. Ja Dž. T. meitenēm nav nekas pretī...

Pēc kāda laika, kad Emanuela gulēja gultā, kur blakām bija viņas uzticamais instruments un arī mantu soma, viņa izdzirdēja saucienu, kas nozīmēja, ka vakariņas ir klāt. Laiks gan ātri pagāja. Viņa miegaini noteica

[Īvs]

Vesta satrūkās, uzrausdamās sēdus. Tērpta viņa bija vienā veļā, jo naktstērps netika izsniegts, un sieviete nevēlējās kādam to lūgt. Šķiet, rīts? Tā nodomājusi, viņas miesa samanīja apbrīnojamu aukstumu telpā. Logs bija atvērts, ar nodomu dūmiem izplūst āra nepiesārņotajā gaisā. Šo misēkli grasīdamās labot, Vesta pūlējās izrāpties no gultas, siltās segapkakšas, taču ikreizi, kā ledus aukstais gaiss saskārās ar vēl silto miesu, sievieti vilktin vilka nekontrolējams spēks apakš segas.
Pēc pārdesmit minūtēm logs tika aizbultēts, un sieviete, savā vienmuļi netīrajā kleitas kārtā, gatava jauniem pārpiedzīvojumiem.

[Džezā tikai Meit...]

ooc: nekādu iebildumu.

- Šķiet es ko tādu izdzīvoju tagad.. pirmoreiz, jo nekad neko tik šokējošu un neticamu neesmu piedzīvojis. - Sebastians gurdi atbildēja, izberzējot acis.
- Un mums vēl būs jāiemācās kaut kādas visādas lietas.. Saistītas ar galmu, droši vien vēl smalko uzvedību un tādām lietām.. Nez kāda ir viņu mūzikas gaume? - Viņš piemetināja meitenes kopsavilkumam. Viņai tas droši vien nesagādās nekādu problēmu.. Puisis pie sevis nodomāja.

Viņi bija kādu laiku runājuši, Sebastians neko nedomājot, uzreiz iemetās gultā, smagi nopūzdamies un atslābinot plecus. Nemanot abi jaunieši bija iemiguši, kad pēkšņi atskanēja sauciens, kuru viņš dzirdēja, taču ļoti vēlējās ignorēt. Vienkārši palikt guļot savā gultā, jo pat ēst negribējās. Likās, ka miegs nācis par labu un kļuvis vieglāk. Viņš izdzirdēja Emanuelas miegaino balsi ko sakām, taču spēja tikai piekrītoši ieņurdēties. Plakstiņi bija pārāk smagi un nevērās vaļā.

[washulis]

Emanuela pieslējās sēdus. Palūkojusies uz durvīm, aiz kurām pirmīt varēja dzirdēt kāda vīrieša balsi, viņa no jauna iekrita gultā.

Tā nu bija viena no lietām, kuru viņa bezgala necieta - celšanos no gultas. Viņa nekad nespēja to izdarīt laicīgi. Kaut vai atvērtām acīm bija gultā, bet no tās nepiecelsies. Pat tagad, kad priekšā bija gaidāms kas galīgi jauns un nepazīstams.

Kādu brīdi tā pavadījusi, lūkojoties griestos, viņa noteica: Varbūt tomēr iet tajās vakariņās?

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians gandrīz atkal bija aizmidzis, nedomājot par to, ka būtu jāiet vakariņās un cik nepieklājīgi tās būtu izlaist, taču viņš tiešām, tiešām negribēja nekur doties. Atkal atskanēja Emanuelas balss, kura puisim pašlaik likās tik maiga un samtaina, gluži kā eņģelim. Viņš piespieda sevi atvērt vienu plakstiņu šaurā spraudziņā un palūkoties uz meiteni.
- Nezinu.. es laikam tomēr tās izlaidīšu.. - Viņš klusi atbildēja. Ķermenis likās tik smags, bet balss laikam piederēja kādam citam. Cilvēkam pašā istabas galā.

[Massacre]

Klauvēšana pie druvīm Aleksandram vienmēr bija kalpojusi par modinātāju ari citreiz savā dzīvē, tāpēc tā viņu pamodināja drīzāk, neka pēc tam teiktie vārdi. Uztrausies gultā sēdus, viņš papurināja galvu un izstaipīja muskuļus. Izkāpis no gultas vīrietis veica savus pierastos rīta vingirnajumus formas uzturēšanai, saveda sevi kārtībā ar istabā pieejamo mazgājamo galdiņu un nolaucījies dvielī, Aleksandrs moži gaitā devās lejup vakariņās.

"Labvakar." viņš priecīgi sveicināja saimi un apsēdās kādā no krēsliem, pirms tam paprasījis atļauju un labvēlīgi smaidot nopētīja uz galda esošo ēdienu ar vieglu, atzinīgu galvas mājienu. Tad viņš pētoši un gaiši palūkojās uz apkārtesošajiem un gaidīja, kad atnāks pārējie un tiks sāktas vakariņas. Alkesandram acīmredzami bija labs garīgais, jo viņš bija izgulējies un sapnojis ļoti jaukus sapņus. Varbūt vīrietis sobrid pat izskatījās nedaud zpamuļķīgi, bet tas viņu galīgi nesatrauca.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 19.05.2008 12:45

[washulis]

Emanuela no jauna piecēlās sēdus. Viņa lūkojās uz Stāvu, kas atradās gultā viņai blakus. Kaut kā nevajadzētu nokavēt. Ne tikai nepieklājības pēc, bet arī ziņķārības dēļ. lai uzzinātu, ko tad viņi tur taisās mums mācīt vai vēl sazin ko. Bet kaut kā negrībās atstāt viņu. Tieši tajā brīdī viņa saprata, ka pat sāk sajusties atbildīga par Sebastianu, lai gan tik pat kā viņu nepazīst un reizē pazīst arī pilnībā. Kaut kas traks.
Labi. Tu guli. Ee iešu nočekot, kas tad tur ir bez vakariņām un vienkārši pastāstīšu tev. Saldu dusu. Viņa noteica, pieejot pie koka durvīm un pēc tam, kad bija tās pavērusi, viņa veltīja Sebastianam maigu skatienu un pasmaidīja.

[Tējas lapa]

Dens cauri miegam dzirdēja klauvēšanu. Met man šodien nav jāiet uz darbu. Viņš nomurminaja un pagriezās uz otriem sāniem. Pagulējis vēl kādas desmit minūte puisisim sāka viss attaust atmiņā. Tas, ka viņš tagad neatrodas mājās un tas, ka viņš ir ierauts kādā piedzīvojumā. Izkārpījies no gultas Dens uzvilka drēbes un mazliet paspūris gāja lejā vakariņās. Labbrīt. Vai pareizāk būtu jāsaka labvakar. Puisis apsveicinājās ar pārējiem un apsēdās pie galda kur jau stāvēja ēdien. Nu vismaz mūs te bada neviens netur.

[Īvs]

Vispirms Vesta devās lejā ar mērķi uzmeklēt Gundu. Bija dažas mazsvarīgas, personiska rakstura problēmas, kas nesteidzīgi jāatrisina, turklāt nevienam citam viņa to neuzdrošinātos lūgt.
Sveicināti, viņa laipni palocīja galvu, ienākdama ēdamistabā un sveicinādama visus sēdošos. Sieviete devās mājinieku virzienā, ar acīm meklējot Gundu.