Rēgu tramvajs, [LS][PZP][C] Opcijas

[Malduguns]

Rēgu tramvajs

No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians tikai pasmaidīja un sekoja meitenei pa pēdām. Ejot pa kāpnēm, puisis noteica.
- Es cenšos būt pieklājīgs.. ikdienās tā sanāk retāk, taču šis gadījums mani kaut kā iespaidojis.. - Viņš nemanāmi vēroja meiteni un domāja. Jā.. šis gadījums ir īpašs.. kādēļ viņa tik ļoti mani saista? Interesanta persona.. mums ir daudz kas kopīgs.. Turies rāmjos un neej par tālu.. Viņi visai ātri nonāca sanāksmes telpā, kur Sebastianam par lielu pārsteigumu, viņus visus gaidīja kāda simpātiska skata meitene. Viņa ir tik jauna! Taču.. liekas, ka viņa ir šo to pieredzējusi.. te nekas nav parasts.. Viņš pieklājīgi pamāja ar galvu, pasmaidīja un teica.
- Labdien, jaunkundz. - Puisis nosēdās blakus Emanuelai un ieinteresēti pavērās visapkārt.

[Malduguns]

Eterna vēroja kā pamazām sarodas cilvēki no tramvaja. Jaunā meitene, kurai nevarēja dot vairāk par trīspadsmit gadiem, piecēlās un viegliem soļiem piegāja pie loga, caur kuru varēja redzēt plašus laukus un tālumā - kalnus ar sniegotām virsotnēm.
-Es pieņemu, ka visi klātesošie ir sanākuši,-viņa klusā, skanīgā balsī sacīja.

[washulis]

Tad jau man jāsajūtas lepnai. Emanuela noteica Sebastiana virzienā. Reti kad satiksti tik saistošu sarunu biedru. Da vienalga par ko, mums būs par ko parunāt. Viņa spriedelēja. Ar ieinteresētu skatu, viņa nopētīja galdu, pie kā bija piesēdusies. Ha-kas...? Nu ja. tā jau man likās, ka šī vieta ir kaut kas nedzirdēts. Bet jāsaka, ka visai grezns. Labi iederētos mātes viesistabā. Viņa nosmaidīja, bet jaunās metienes teiktas viņu uzrāva no domu dziļumiem. O, beidzot kāds apgaismos mūs - tumšos prātiņus. Viņa nonoturējās un vēl reiz nosmaidīja, bet tomēr mēģināja palikt nopietna.

Šo rakstu rediģēja washulis: 05.05.2008 19:37

[Massacre]

Aleksandrs sekoja jaunajau meitenei ar skatienu, kad viņa piecēlās un visus uzrunāja, gaidot, ko Eterna teiks. Neviļus viņa skatiens fokusējās ārpusē redzamajam skatam, kas vīrietim atgādināja jaukas brīvdienas pirms gada Alpos, tāpēc viņš, nedaudz aizmirsies, pasmaidīja.

[Malduguns]

Eterna ar pirkstiem nevērīgi un, iespējams, pati nemaz nemanot, sāka vilkt strīpas tajās vietās, kur tās jau bja iegrebtas galda virsmā.
-Tātad, es nebiju domājusi, ka jūsu būs tik daudz, tomēr lietas, ko darīt atradīsies visiem. Citiem vairāk, citiem mazāk, tomēr uzdevums ir un paliek viens. Protams, mazliet neparasti tas skanēs, bet es esmu jūs atsaukusi uz šejieni, lai jūs mums palīdzētu atgūt iepriekšējo sakārtotību valstiskajā iekārtā, kuru var paveikt ar dažādām manipulācijām galmā. Tomēr, mēs, tāpat kā daudzi mūsu sabiedrotie, esam jau zināmi mūsu ienaidniekiem, tādēļ paši šo iespēju un ideju realizēt nevaram, tādēļ mums tā jālūdz cilvēkiem no malas. Šajā gadījumā, jums,-Eterna sacīja, nervozi murcot pirkstos nez no kurienes sagadījušos papīra lapu.
-Protams, no šī visa jūs droši vien neko nesaprotat, vismaz ievads tas ir bijis pietiekoši īpatnēs, tomēr, manuprāt, tas jums palīdzēs saprast to, uz ko jums būtu jākoncentrējas,-meitene sacīja un uzlūkoja klātesošos, raudzīdamās vai nepavīd kādi jautājumi.

[Massacre]

Ieklausījies Eternas runātajā Aleksandrs nopūtāš:
"Tas viss šķiet ļoti jauki, bet kā paliek ar mūsu dzīvēm, kuras līdz šim esam veduši citur? Jo, piemēram, es jūtos atbildīgs par to, ko atsāju aiz muguras un gribu zināt, kas notiks ar to, ko esmu izcīnījis." viņa balss skanēja ikdienišķi, bez liekiem toņiem vai uztraukumiem, bet ar lielu interesi: "Un kā, piemēram, ar mūsu uzskatiem? Varbūt pēc visa, ko vēlāk paskaidrosiet kāds no mums nolemj, ka tuvākas šķiet pretējās puses idejas, nevis jūsu?" pie šiem jautājumiem Aleksandrs apstājās. Viņam vienmēr bija viedoklis par notiekošo valsts politiskajā sistēmā un bieži vien vīrietis saskatīja labumu, tur, kur citiem tas nelikās iespējams, tāpēc viņš dabiski uztraucās par iespējamību darīt kaut ko pret uzskatiem un domām, ar kurām līz šim darbojies tikai un vienīgi saskaņotā veidā.

[washulis]

Politika nekad nav bijusi mana stiprā puse. Emanuela noteica, ātri paveroties uz Sebastianu, vērojot viņa seju, kad jaunā metien stāstīja par situāciju, kurā nu visi bija iekūluišies. Ak, tad manipulācijas galmā? Kāds piemēram? Viņai prātā uzreiz ieskrēja dažādas ainas no filmām.pimēram par iefiltrēšanos un baumu palaišanām, citu čakarēšana. Bet šoreiz bija savādāk, jo par šo jocīgo pasauli viņa nezināja ne graša. Un kad mēs būsim izpalīdzējuši, cik spēsim, tad man ir tas pats jautājums, kas viņam. Viņa pamājā ar roku aleksandru, jo nekādīgi nespēja atcerēties viņa vārdu. Kā mēs tiksim atpakaļ?

[Nīcele]

Politika.. Teita nedaudz aizsapņojusies novilka, varbūt mēs ātrāk varētu ķerties pie lietas, ja nav citas izejas, lai ātrāk tiktu mājās?!
Viņa ar smaidu uzlūkoja meiteni, kas sēdēja tik pat kā tieši pretī viņai, nedaudz nav mana rakursa cilvēks, bet ja viss notiks ātri, tad sadzīvosim tā pat. Teita neveikli salika rokas uz galda un ar gurdu skatienu turpināja vērot runātāju, atbalstot galvu rokās.

[Malduguns]

Eterna, sadevusi rokas aiz muguras sāka staigāt gar galda galu.
-Laiks mūsu pasaulē un jūsu pasaulē rit dažādus ceļus. Tagad, kad esat nonākuši pie mums, jūs esat piedzīvojuši nakti un rīta cēlienu, kurš jau ir teju vai pārcēlies pēcpusdienā, tomēr jūsu pasaulē ir pagājusi kāda nanosekunde no tā brīža, kad jūs nokļuvāt tramvajā. Tas viss ir savādi, protams, tomēr padomājiet, cik grūti man bija izkaukulēt īsto brīdi, lai jūs nogādātu šeit, bet tas nav tik svarīgi. Vismaz jums,-viņa piemetināja un palūkojās uz Aleksandru, kurš šo jautājumu bija uzdevis.
-Un jūs, protams, drīkstēsiet pieņemt paši savus lēmumus saskaņā ar politisko situāciju, tomēr pretošanās kustība ir augusi augumā un mēs drīz vien gatavojamies sniegt pēdējo triecienu, kura pēdējā gājiena sagatavošanā ir nepieciešami cilvēki no malas. Iemeslus jau es [astāstīju,-Eterna uz mirkli apstājās, bet tad atsāka staigāšanu.

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians viegli ieinteresēts klausījās Eternas stāstītajā, ērti atspiedies pret savu krēslu un veroties uz jaunā izskata meiteni. Dažbrīd viņa acis pieklīda Emanuelai, bet tad atkal atgriezās pie telpas, vai cilvēka, kurš viņus visus šeit atgādājis.
- Ā. Tā jau es domāju. Gluži vai kā filmās, kad tu nonāc citā pasaulē, taču atgriežoties atklāj, ka esi bijis prom tikai minūti.. Kā jūs to spējāt? - Viņš domīgi ierunājās. Viņam viss likās vēl dīvaināk. Šī trīspadsmit gadus vecā meitene atgādāja mūs uz šejieni? Kā pie velna? Puisis sašutis domāja, taču balss, kad viņš runāja, bija mierīga.
- Bet kādas tieši manipulācijas jūs sagaidāt no mums? Ko mums būs lemts darīt, lai beidzot varētu nokļūt atpakaļ savā pasaulē? - Puisis jautāja.

[Massacre]

Aleksandrs pamāja. Tā laika padarīšana visu manāmi atviegloja, tāpēc vīrietis sajutās mazliet labāk un brīvāk.
"Varbūt Jūs mums varētu paskaidrot, kādi ir cēloņi šīs pretošanās kustības izveidei un darbībai?" viņu interesēja, kas šeit noticis tāds, ka tas jārisisnā tieši šādi un vispār, kas šeit ir noticis.

[Malduguns]

Eterna stāvēja pie galda, novērsusies no klātesošajiem un lūkojās uz loga pusi.
-Viņi atnāca kā draugi un mēs viņus pieņēmām, dodami pajumti un visu, kas bija nepieciešams. Viņi stāstīja, ka viņu mītnes ir ieņemtas un izpostītas. Ka viņus no viņu dzīvesvietas izdzinusi kāda tauta, kura ir daudz spēcīgāka par viņiem. Tā atnākusi ar labu, bet vēlāk paņēmusi visu sev. Un mēs, muļķīši, nesapratām, ka tieši tas notiek arī ar mums. Karš, par kuru viņi stāstīja, bija izdomāts. Viņi vienkārši iekāroja mūsu dzirdos ūdeņus, mūsu auglīgos laukus un mūsu zaļos mežus. Visu. Mūsu tauta, pašai nemanot, tika apspiesta un paverdzināta. Mēs esam tālākais Helfāras gals, kas vēl tik ļoti nejūt viņu ietekmi, tomēr drīz viņi atnāks arī pie mums. Tomēr Rīgels, mans vecākais brālis, ir pilntiesīgais mantinieks. Protams, muļķīgi, tomēr mēs to uzzinājām tikai nesen. Un viņš būs karalis. Un mums ir jādara gals tam, ka viņi profesionāli ņirgājas par tiem, kuri snieguši viņiem pajumti. Viņu brīnišķīgākā izklaide ir noraudzīties kā būrī divi mūsējie cīnās līdz kāds mirst,-Eternas balsī varēja just sāpes.-Un pagaidām mēs neko nevarējām darīt. Visi mūsu pūliņi līdz šim ir bijuši velti. Redzēsim, kā veiksies vēlāk,-viņa nomurmināja.

[Īvs]

Vesta smagi nopūtās un juta, ka no sacītā viss ir kļuvis vēl sarežģītāks. Bija tikai viens jautājums, viens vienīgs:
Bet kāpēc mēs?
Sieviete sakrustoja kājas un nopietnām acīm palūkojās uz Eternu, vēl aplaizdama skatu uz ainavu aiz loga un galda grebumu. Tomēr viņas skatiens vienmēr atgriezās pie meitenes, aizviens neticīgāks un nervozāks.

[Tējas lapa]

Noklausījies meitenis teikto Dens pasmaidīja. Vismaz atgriežoties mājās es nebūšū pazaudējis dzīvokli. Vismaz viens prieciņš. Viņš mazliet sagrozījās krēslā. Bet kā gan mēs varēsim jums palīdzēt? Mums būs jācīnās vai kaut kas tamlīdzīgs būs jādara. Es īsti neizsprotu šo visu. Puisis nebija īsts cīnītājs vai karotājs viņš parasti ir mierīgs un neiesaistas kaut kādos kautiņos. Viņu pārņema nelielas bailes. Mani šeit nokaus kā mušu.

[washulis]

Es te klausos un visu laiku dzirdu, ka jūs sakāt Viņi, Viņi... Kas ir Viņi? Emanuela ieminējās starp citiem runātājiem. Zināt ar ko ir darīšanā, viņasprāt, bija svarīgs jautājums.

Bet tas, ka tagad te salīdzinājumā ar mūsu pasauli, laiks rit nežēlīgi ātri, ir izdevīgi. Tad jau es pat spētu paspēt uz savu noklausīšanos. Bet ja jau tā, tad jau pa šīm pāris sekundēm prombūtnē, mēs būsim daudz vairāk novecojuši. Viņa jau sāka skaļāk pie sevis spriedelēt. Varbūt to nevarētu tā pamanīt, bet tomēr. Un tas arī atkarīgs no tā, cik ilgi te būsim. Viņa murmināja, bet klātesošie to varēja labi dzirdēt.

[Mattiass]

— Interesanti, kā gan šie viņi to dabūja gatavu, — Simons sarauca uzaci, — galīgākais bardaks.

[Massacre]

Aleksandrs pamāja ar galvu. Sieviete ar medus krāsas matiem bija uzdevusi viņam interesējošo jautājumu, kā arī pārējie biedri pajautāja, ko svarīgu tāpēc viņš ar interesi gaidīja atbildi vērodams Eternu.

[Ungaarijas ragas...]

Dirdot visu to, ko klāstīja Eterna, Airitai paspruka izmisuma un izbrīnas pilns smiekliņš, ko meitene uzreiz aprāva, koši nosarkdama. Likās, ka kaut kas tāds izklausās nepiedienīgi šai telpai un noskaņai.
Vai pārējie to tiešām uztvēra nopietni? Izskatījās, ka jā. Meitene arvien vairāk sajutās, kā baisā murgā, no kura nebija izejas.
Mosties, mosties, ellē ratā… viņa knieba sev rokā, bet nekā, ````!

[Malduguns]

Eterna klusēdama stāvēja visu priekšā. Šķietami ļoti jaunā meitene izskatījās nedaudz neapmierināta. Galvenokārt par to, ka visugodājamais troņmantinieks bija pametis viņu vienu pašu šajā vilku barā. Labi, vilku brarā, kuri bija visai apmulsuši un nupat pabaroti, bet tik un tā.
-Kāpēc jūs? Tam nebija noteikta iemesla. Tas bija izvēles princips un es nebiju domājusi, ka jūsu būs tik daudz. Cik nu es izpētīju jūsu dzīvesveidu, man likās, ka naktīs tramvajos ir daudz mazāk cilvēku,-viņas balss kļuva klusāka, bet tad atkal atguva dzīvīgumu.
Pa logu iespīdēja saules stars un izgaismoja telpu vēl gaišāku.
-Viņi ir ienācēji no dvīņu pilsētām Inlāras un Imlāras. Tās bija tālas pilsētas, gar kurām mums nebija nekādas daļas. Savrupas, tām bija pašām sava dzīve, gluži kā mums. Atsevišķa valdība, atsevišķa aristokrāti un tamlīdzīgas lietas. Mēs nejaucāmies viņu dzīvēs un viņi nejaucās mūsējās. Tomēr tagad nu ir iznācis, ka mūsējā viņi ir izdomājuši iejaukties pat pārāk daudz,-Eterna sacīja un palūkojās ārā pa logu uz sniegotajiem kalniem.
-Kas jums būs jādara? Sākumā jums vajadzēs vairāk vai mazāk iepazīties ar manierēm un tamlīdzīgiem sīkumiem. Bet tālāk. Dažiem no jums būs jādodas uz dvīņu pilsētām, bet citiem uz mūsu galmu,-meitene sacīja.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 16.05.2008 12:26

[Massacre]

"Vai mums jau kaut kas šodien paredzēts no apmācību plāniem?" Aleksandrs pajautāja, mierīgi veroties Eternā. Viņam gribējās vismaz apskatīt apkārtni, ja šodiena bija paredzēta brīva, ja ne,- tad mācīties, lai apgūtu to, kas nepieciešams. Bet vēl labāk būtu atļauja vienkārši pagulēt.