Rēgu tramvajs, [LS][PZP][C] Opcijas

[Malduguns]

Rēgu tramvajs

No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

[Ķipītis amonjakā]

Man ar vajadzēja paņemt no ballītes. Viņa iesmējās. Turpmāk tā darīšu. Džena pasniedzās pēc pudeles.
Viņa iedzēra malku šīs labās dziras. mm.. garšīgi. Tas bija vēl nedaudz vēss. Tieši laikā.
Meitene pasniedza pudeli atpakaļ Denam. Paldies. Viņa koķetīgi pasmaidija puisim.

[washulis]

Ak, mans tēvs... Viņam patīk citus izjokot. Patīk organizēt visādas lietas un es nemaz nebūtut ik šoketa, ja aiz šī visa būtut viņš. Emanuela atbildēja, kad sadzirdēja Dženiju sakām. Bet tomēr te kaut kas nav lāgā, tāpēc tīri šaubos. Bet ko nu pa to...

Kad meitene klausījās ko Sebastians stāsta par dejošanu un arī pirms tam, ka pazīst basģitāristu, viņa nodomāja: Cik pasaule ir maza... Kaut ko nospēlēt? To es varētu. Būs jums te mazs koncerts. Viņa priecīgi noteica un atvēra futrāli. Tur nu tas bija. Viņas lolojums. No kārtīgi nopulēta koka uz kura nebija ne skrambiņas. Viņa par savu intstrumentu rūpējās. Pagāja kāds laiciņš, kad viņa noregulēja visas stīgas, sakārtoja kājiņu zem čella, paņēma rokās lociņu un iemēģināja stīgas. Pēc tam arī sāka spēlēt kaut ko. Tas bija stīgu skaņdarbs, ko viņa bija domājusi spēlēt noklausīšanās laikā.

Varēs visam kaut kā laiku nosist. Viņa noteica Sebastiana virzieā, kad vēl turpināja spēlēt...

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.04.2008 16:24

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians, vērojot kā Emanuela izņem no futrāļa čellu, priecīgi noteica.
- Vakariņas un koncerts. Divi vienā. Gluži vai kā restorānā.. - Viņš atplēsa šokolādes papīriņu un sadalīja visu pa gabaliņiem, pats ieliekot vienu sev mutē. Puisis, izdzirdējis pirmās čella skaņas, iekārtojās ērtāk savā solā un ar muguru atspiedās pret vagona sienu. Viņš izbaudīja mazo mūzikas mirkli un iedziļinājās skaistajā skaņdarbā. Viņš taču tagad bija žūrija šai meitenei, kura tik ļoti vēlējās iestāties grupā, un liekas, ka viņa tiešām būtu to pelnījusi un tai atbilstoša. Tumšās šokolādes garša mutē, padarīja mūzikas mirkli vēl labāku. Viņš pievēra acis un kad Emanuela ko teica, tikai pamāja ar galvu. Skaisti.. viņa labi spēlē. Viņš pie sevis domāja un atvēra acis. Viņš nespēja novērst skatienu no meitenes, viņas labi koptā čella un kociņa plūstošajām kustībām.

[washulis]

Sebastiana skatiens viņu nedaudz mulsināja, bet tas arī liak viņia justioes labi. Viņš noteikti daudz saprot no mūzikas, tas priecē... Vi;na nedaudz iesmējās par bakariņu un koncerta piezīmi. Vienmēr prieks pakalpot. viņa pie sevis nodomāja.

Muzicēšana vēl turpinājaš kādas četras minūtes. To visu spēlējot, arī pati meitene sāka sajusties labi un omulīig. gluži kā mājaš, nevis tramvajaā, kas viņus visus ved sazin kur. Čella spēlēšana viņai noteikti padevās vislabāk. Bija tik daudz cilvēku, aks spēlēja violes, kontrabasus, bet viņai šis instruments piesaistīja jau no paša sākuma. Otrs mīļāskais droši vien būtu klavieres vai arī arfa, bet tos kaut kur vest ir diezgan neērti...

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.04.2008 17:03

[Tējas lapa]

Ja vēlies vēl droši vari prasīt. Dens atbildēja meitenes smaidam un paņēma atpakaļ pudeli. Iedzēris vēl mazu malciņu viņš ieklausījās kā Emanuela spēlē čellu. Dens jutās ērti, bet vēljoprojam kaut kur dziļi sirdī bija uztraukums.

[Nīcele]

Visapkārt skanēja sarunas. Daži kaut ko ēda, vai dzēra. Šķita, ka daži pat aizmirsuši par tramvajā esošo problēmu.
Teita izvlikta no somas bulciņu, kas bija aizķērusies no pusdienlaika un uz to paskatījusies ielika bulciņu atpakaļ somā, varbūt vēlāk tā man noderēs vairāk. Teita bija praktiska un vienmēr domāja par to, kas notiks ar viņu nākotnē. Šobrīd tas likās, jo īpaši svarīgi.
Visu šo laiku viņa pavadīja prātā mētājot dažādas iespējas, bet visas šķita pārāk neticamas un šobrīd viss ko viņa vēlējās bija miers. Tas te netrūka, bet ne šāds miers. Te valdīja spriedze. Nepatīkama un kairinoša. tāds miers viņai nebija pa prātam.

[Džezā tikai Meit...]

Turpmākās četras minūtes puisis baudīja skaisto čella spēli, un sapratis, ka viņa skatiens meiteni nedaudz mulsina, centās vērties arī laukā pa logu. Skaistās zvaigznes aiz tā, radīja sirreālu sajūtu. Prātā ik pa mirklim aizvien iespraucās doma, ka viņš atrodas braucošā tramvajā, no kura nevar izkļūt ārā un tas lika atjēgties..
Kad skaņdarbs bija beidzies, puisis skaļi applaudēja un smaidot teica.
- Tev tiešām ir talats. Es tevi noteikti viņiem ietekšu.. kad tiksim laukā.. Varu teikt, ka tu ļoti labi izjūti savu instrumentu. To varēja redzēt un just.. - Viņš atvēra ūdens pudeli un padzērās kādu malku.
- Bet vai proti arī ko virtuozu? Un improvizēt? - Viņš jautāja un vērās meitenē. Puisis pasniedza uz viņas pusi gan šokolādi, gan ūdens pudeli, sak, vai nevēlies?

[washulis]

Nu ... Paldies. Viņa nedaudz nosarka, kad Sebastians viņu slavēja. Tā kā man patīk "Apocaliptica", tad esmu mēģinājusi vilkt uz to pusi. Kopā ar vienu man pazīstamu ģitāristu un studiju draudzeni. Mums ir daži sacerēti gabali, bet nezinu, cik labi tie būs citu ausīm... Bet pagaidām nav sanācis kaut kā vilkt uz radošo pusi. Tomēr vairāk spēlēju citu darbus. gan jau ar laiku... paldies. Viņa paņēma no Sebastiana piedāvātās lietas un pasniedza viņam arī savu vienu čipšu paku, kuru nupat attaisīja.

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians paņēma nedaudz čipsu un noteica.
- Paldies.. Mmm.. pani mīļākie - krējuma un sīpola.. - Viņš domīgi pagrozīja kādu lielāku čipsi un tad kāri to ielika mutē.
- Ļoti labi. Tu tiešām vēlies būt grupā.. vai tam ģitāristam un studiju draudzenei arī ir talants? - Viņš smīnot jautāja.
- Varbūt varētu nospēlēt kaut ko no tiem? Saviem gabaliem? - Viņš ieinteresēti jautāja.
- Mēs bijām domājuši, ka tā grupa varētu spēlēt mūsu mūziklā.. bet viņiem jau bija paredzēts koncerts citur.. Jā. - Viņš piebilda un padzērās ūdeni. Labi, ka tramvajā bija silts. Nebija jāvelt atpakaļ baltais džemperis, kurš lieliski derēja mīkstinājumam cietajam krēslam.

[washulis]

Nu jāsaka, ka mans graugs - ģitārists, vispār ir zvērs. Cik nu viņu pazīostu, tā ir ar gītāru kopā. Virpār tik pat kā visi pazīstamie ir kādi mūziķi, dziedātāji. tas laikam manas mātes dēļ... viņa ieslīga nelielās atmiņās.

Pēc tam, bez liekām ceremonijām, vēlreiz noskaņioja čellu nedaudz savādāk un uzsāka kādu darbu, kas izklausījās diezgan jocīgi, bet reizē arī skanīgi. Pamatā šo darbu spēlē ar diviem čelliem, tad ska naudz labāk, jo izveidojas kanons. Un vēl ģitāra fonā. varētu piemest kādas bungas klāt... viņa palūkojās uz griestiem un vēl noteica. Būtu interesanit, ja pat vārdus kādus piemeklētu, bet tā nu ir lieta, kas man galīgi nepadodas.

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians jautājoši lūkojās uz meiteni
- Mātes? Viņa ik dienu strādā ar mūziķiem? Viņa ir mūziķe? - Viņš jautāja un tad ieklausījās nākamajā skaņdarbā. Puisis sāka atdarināt pret krēslu kādu interesantu ritmu, kas labāk saskanētu ar melodiju. Dejojot, ir jāiemācās izjust arī ritmu un puisis kādu laiku mācījās bungas. Turklāt arī izrādēs tas dažreiz noder. Viņš iedomājās kā būtu, ja melodiju spēlē divi čelli un pavadījumā skan ģitāra.
- Arī man nepadodas sacerēt vārdus.. neesmu dzejnieks, taču šo to no bungām protu. Zini, lai labāka koordinācija, lai labāk izjustu savu ķermeni, gāju uz bungu apmācībām.. Bet es domāju, ka šis gabals skanētu labāk tikai instrumentāli.. - Viņš izteica savas domas un palūkojās laukā pa logu. Šī situācija izvērtās visai interesanta. Viņi bija tikko iepazinušies un puisis bija daudz par meiteni uzzinājis.. kā arī viņa daļu no puiša dzīves.. bet tas izraisīja Sebastianā tikai smaidu un vēlmi iepazīt Emanuelu vairāk.

[washulis]

Jā. Mana māte ir izgājusi visus iespējamos Mūzikas skolu līmeņus. Pasniedz lekscijas akadēmijā, piestrādā vēl par klavierskolotāju. Viņia gan padodad lirikas rakstīt. Tāpēc satiekas ar daudziem cilvēkiem. Bieži dodad uz ierakstu studiju "Karma Records". Zinu, jocīgs nosaukums, bet... tur ir labs aprīkojums un tā... viņa turpināja stāstīt. Es bez maz vai pa šo mirkli izstāstīšu viņam visu savu dzīves stāstu. Bet viņš tomēr vēl jo projām klausās... apēdusi kādu šokolādes gabalu, viņa palūkojās uz Sebastianu. Bungas, tas ir forši. bez maz vai katra maza zēna sapnis, kļūt par bundzinieku.

Nu? Kādi būs tavi Nākotnes plāni ar dejošanu. Kur domā doties? Viņa painteresējās...

Šo rakstu rediģēja washulis: 12.04.2008 20:48

[Hworang666]

Puisim apnika pārējā rosība, tādēļ viņš nopietni apsvēra iespēju vienkārši pamēģināt iemigt. Uzcēlis kājas, tā, lai tās nevienam netraucētu, viņš pavilka uz acīm cepuri un rokas virs vēdera sakrustojis gandrīz iemiga. Mirklī, kad cilvēkam grasās rasties sapņi, miegs ir viss trauslākais. Un tieši tad kāds sāka čīgāt... Nolāpīts... Pavilcis cepuri augstāk, viņš noskatījās, kā baram jauniešu ir pašiem sava ballīte, pat ar muzikantu... Jauniešiem? Kādam vecumam tad es esmu pieskaitāms? Gandrīz pie sevis Valters iesmējās, bet smiekli bija dzirdami pa visu kabīni. Iet un no malas pievienoties? Lieki un muļķīgi... Sēdēt vienatnē... arī stulbi... Valters izstaipīja notirpušo kāju.

[Džezā tikai Meit...]

Sebastians bija tiešām ieinteresēts Emanuelas stāstījumā un turpināja ritmiski sist savas plaukstas pret krēslu.
- Tev ir ļoti paveicies. Tava māte noteikti ir ļoti inteliģenta un gudra.. Mana dzīve vienmēr ir saistīta tikai ar dejošanu un arī citiem, kuri dejo. Apmēram līdzīgi, kā tev. Satiekos arī ar mūziķiem, bieži eju uz visādiem koncertiem.. - Viņš pasmaidīja par piebildi par bungām.
- Nemaz nav jocīgs nosaukums ēkai, kura saistīta ar tik dvēselisku lietu kā mūzika.. Mani plāni.. - Smaga nopūta.
- Pašlaik viss sniedzas līdz nākamā mēneša izrādei. Tālāk es domāju doties uz ārzemēm, uz Ameriku, lai apgūtu dejošanu profesionālā līmenī un pelnītu naudu, lai varētu tur iedzīvoties.. Varbūt kļūtu par skolotāju uz vecumdienām.. - Viņš domīgi atbildēja.

[Mattiass]

Lai kā Airita centās, nekas viņai nesanāca. Lūka ir augstu, pati augumā nebija padevusies, un spēciņu arī pietrūka (ar fizkultūru ta nedraudzējas). Tā kā viņas mēģinājums izrāpties patstāvīgi pilnībā izgāzās. Tramvajs tikmēr brauca uz priekšu.

[Malduguns]

Pamazām ārā kļuva gaišāks, nodzisa pirmās zvaigznes un debesis iekrāsojās gaišākos toņos, sāka svīst gaisma.
Tramvajs izbrauca plašā pļavā, kur pamazām zaudēja ātrumu. Tā lēnām, mierīgi un viegli, lieki neraustoties tas arī pastājās. Durvis atvērās.
Tramvajs bija apstājies lielā, plašā pļavā ar garu zāli un milzīgu daudzumu visdažādāko puķu. Tieši tur, kur vajadzēja izkāpt pasažieriem, garām vijās neliela upīte, kura dziļumā bija tikai līdz puslielam. Ārā bija slits un nedaudz tveicīgs, lai gan vēl nebija pilnīgi gaišs, visu varēja skaidri saskatīt, vien krāsas vēl nedaudz slēpās krēslā, bet siluetus varēja viegli atšķirt.
Kaut kur sāka čivināt pirmie putni un uzreiz kļuva skaidrs, ka tramvajs nav apstājies vietā, kura kādam būtu pazītama. Telefoniem nebija zonas, citas elektriskās ierīces arī teju, teju draudēja izslēgties.

[Džea]

Zini es varētu palīdzēt tevi pacelt.
Aleksa sacīja redzot ka meitenei neizdodas izrāpties taču atbildi nesagaidot atkrita tuvākajā krēslā.Viņa īpaši necentās skatīties uz čipsiem kas turpatvien netālu bija tādēļ tā vieta pagriezās un atkal vēroja logu.Tātad šeit kā rādās vajadzēs palikt ilgāku laiku.
Apkārtne mainījās un arī pa atvērto lūku varēja manīt ka nakti pamazām nomaina rīts.Pēkšņi negaidot tramvajs bija apstājies.
Beidzot
Aleksa atviegloti nomurmināja un paķērusi jaku izskrēja pa tuvākajām durvīm.Taču tūlīt pat arī apstājās
Kas pie...
Teikumu Aleksa nepabeidza,jo šī nu galīgi nebija vieta kur viņasprāt tramvajam vajadzētu iet.Automatiski skats tika vērsts uz tramvaja apakšu kur vismaz vajadzētu būt sliedēm

[Ķipītis amonjakā]

Džena pamanija, ka aiz loga kļuva gaišāks. Nu vismaz tagad varēs noteikt atrašanās vietu! Tramvjas brauca aiz vien lēnāk līdz tas apstājās pavisam. Durvis atsprāga vaļā un pa tām ieplūda svaigs, bet silts gaiss. Viņa uzreiz palūkojās uz Denu Nāc ejam! Dženai kājās bija vasaras kurpītes, tāpēc viņa droši iekāpa ūdenī. Neliels šoks. Pļava? PĻAVA? Viņa diezgan uzsvērti un skaļi, nedaudz ar sarkasmu, teica. Kur mēs atrodamies? Viņa tikai stāvēja uz vietas un griezās, lai aptvertu pašreizējo brīnumu.

[Nīcele]

Tramvajs pļavā! Teita iesaucās piecēlusies no krēsla uz kura bija pavadījusi pēdējās pāris stundas, iekniebiet man kāds. Meitene pati nesteidzās izkāpt, jo tas, kas visapkārt bija redzams viņai nelikās normāli. Pļava, mēs patiešām esam pļavā, viņa turpināja klusi purpināt.

[Īvs]

Vesta bija iegrimusi domās, tamdēļ nemanīja, ka tramvajs lēnām zaudē ātrumu. Kad durvis ar sparu atvērās, Vesta salēcās un izmeta somiņu no rokām. Viss tās saturs izripoja uz grīdas — kosmētika, nekaitāmas ar smēķešanu saistītas padarīšanas, atslēgas, papīri un citas lietas. Ieelpojot svaigo gaisu, kas pakāpeniski ieplūda salonā, ar ieplestām acīm, neko neteikdama, sieviete ņēmās visu uz zemes izkaisīto vākt, pa brīdim uzmezdama apbrīnas vērstu skatienu āra ainavai. Kad viss nekārtīgi satilpa sīkajā somiņā, viņa to novietoja uz pleca, paķēra mēteli un bez aizspriedumiem devās laukā no tramvaja.
Visapkārt skanēja Pļava! Pļava? Pļava?!. Viņa visiem šiem saucieniem dusmīgi attrauca: Jā, pļava. Kas, acis pazaudējāt?
Bija neizturami to visu paciest, ja cilvēki vēl apkārt centās noteikt skata patiesumu. Viņa nezināja, kā bija zaudējusi satraukumu, kas, šķiet, citus aprija. Varbūt eiforija.
Vesta iekāpa ūdenī, iegremdējot tur arī plaukstas. Kā pasakā.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 13.04.2008 16:21