Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Roviela]

Īvs pasmaidīja pūķienei pakaļ.
- Beidzot viņa palika kaut mazlietiņ jautrāka! Nez, man tiešām iet viņu meklēt? Ziniet, iespējams, iešu arī, ja vien dabūšu kaut mazāko norādi - kurp. Viņas uguns pasaulē bez maģijas man nenokļūt. Žēl. Būs jāmācās maģiju lietot.
Viņš paskatījās uz zizli sev rokās.
- Ha! ņemšu un atradīšu arī. Tad, kad vairs nebūs jākrīt bezsamaņā no katras niecīgākās vēlēšanās. Ugunij nav jābūt dusmīgai, dusmas bojā skaistumu un veselību.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.02.2009 17:33

[echo3]

Ose pasmaidīja par Īva sarunu ar Liesmu - elfa ideja nemaz nebija zemē metama. Kad abi pūķi bija devušies prom, druīde pagriezās pret Tordinu. - Ko tad Tu iesaki darīt Filona labā? Redzi, nelīdzēja pat tas, ko Īvs paveica pēc Vēja pieprasījuma - pūķis neatbrīvoja Filonu no lāsta, jo, redz, pasaules kārtību mainīt nevarot. Nezinu, kādēļ tad vispār solīja, ka izdarīs? Laikam taču toreiz Filons gribēja no lāsta tikt vaļā, un arī tagad viņš netika teicis, ka negrib... vienalga, neatbrīvoja.

Vai kādam nav kāds caurums ādā jāaizlāpa? - Ose apvaicājās, izmetusi no galvas Filonu. Druīde paņēma no Īva Kīras ziedu. - Ja jūs visi veseli, man būtu jāiet parūpēties par ķirzaču un suņuču uzbrukumā cietušajiem.

Šo rakstu rediģēja echo3: 01.02.2009 19:16

[Mattiass]

— Tas, ko es nupat teicu, — rūķis palika nelokāms, atbildēdams Osei, — Man teica, ka tie, kas prot maģiju, var ar to zizli paveikt jebko. Ja tā tas ir, kāpēc tad ar zižļa palīdzību neatbrīvot Filonu un zobenu no lāsta? Vai zizlis to nevar? Un Serdžs prot maģiju, viņš to varētu.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 01.02.2009 21:25

[Roviela]

- Ja Serdžs vēlas mēģināt, tad man nav iebildumu, tikai, brīdinu, tas tiešām nav joka lieta, - Īvs pastiepa zizli.
- Pat Erelina ar visai vienkāršu vēlēšanos gandrīz nomira, un viņa bija visai laba burve. Zizlis, droši vien, to var, bet vai burvis nenomirs? Tā nav nekāda niecīgā vēlēšanās.

[Massacre]

"Zizli es labprāt sev paņemtu, jo šo to labprāt vēlos, bet Filona lāstu es nevaru noņemt. Ja viņš pats to vēlētos tas būtu vieglak par vieglu, bet viņš nevēlas un tur neko pat šitik spēcīga maģija padarīt nevar." Serdžs mierīgi paskaidroja un paņēma zizli.

[Roviela]

Īvs atdeva zizli.
- Tikai, lūdzu, atceries, ka Lords šo mantu atstāja mums, savai svītai, tāpēc es atļaušos ik pa brīdim ierasties, lai to mēģinātu palietot. Man vēl jāmācās daudz, pirms to varēšu.

[Massacre]

"Nav problēmu. Glabāšu labi. Ja nevariet ierasties pie manis paši tad paņemiet atsūtiet ziņu - pats atnākšu. Tāpat šis zizlis man vienam ir par daudz."Serdžs pasmaidīja un palūkojās uz zizli ko tas tagad turēja sev rokās.

[Roviela]

- Nekas, kad iemācīšos lasīt teleporta tīstokļus, pats ieradīšos! - elfs iesmējās.
- Var gadīties, ka pēc pāris nedēļām. Man taču jāmeklē Liesma, ne tā?

[Massacre]

"Laikam jāsameklē gan." Serdžs pasmaidīja "Nu, ja Tev grūtības ar to mācīšanos, tad es Tev varēšu palīdzēt, tikai pajautā."

[Roviela]

- Droši! - Īvs piekrītoši pamāja.
- Vispirms tīstokļi. Tas man jau sarunāts, un tad jau viss pārējais. Brīdinu, ka nekādas īpašās burvja spējas es sevī līdz šim atklājis neesmu, nekas daudz man nesanāks, konkurents visādā ziņā no manis nebūs nekāds.
Viņš palika nopietnāks.
- Daudz laika man tam nebūs. Man vēl ir jākļūst arī par tikpat labu karotāju, kāds bija Kels. Nevar teikt, ka tuvākie mērķi nebūtu skaidri.

[Sindra]

Pēc cīņas ar vampīru Filons bija devies uz Ordeņa telpām un piedraudot Lēdijai Storknestai atdabūjis Erelinas Atslēgu.
Tad puisis savāca savas mantas un pilsētu pameta, dodoties prom nevienam neko nepasakot. Tik vien kā pie pilsētas vārtiem, sacēla paniku apstājoties un veicot pāris maģiskas darbības, viņš lika augšāmcelties kritušajiem suņučiem un ķirzačiem un viņam sekot.

Vairāk Roantorā par Filonu neko nedzirdēja. Tik vien pēc gadiem atklājās, ka bruņinieks ir izveidojis savu valstību, kurā patvērumu varēja gūt visi To Larata sekotāji. Filonam veicās visos iekarojumos, kurus viņš vadīja, viņa zeme pletās plašumā un kļuva arvien bagātāka. Tikai pats Filons vienmēr grūtsirdīgu skatienu raudzījās kaut kur tālumā un viņa gavilējošā karapūļa gaviles kaut kā līdz bruņinieka sirdij nenokļuva.
Viņš bieži rīkoja citiem neizprotamus karagājienus, kuros devās kaut ko meklēt tā arī īsti līdz galam nepateikdams ko un tad tāpat neko neieguvis atgriezās savā zemē.


Tordinu ievēlēja Lorda Setrika vietā. Un kļuvis par vienu no Ordeņa galvām, rūķis aktīvi ķērās pie Ordeņa biedru morālās stājas uzlabošanas. Viņš centās arī uzlabot karotāju kaujas spējas un padarīt Ordeņa biedrus par spējīgiem karotājiem, kuri vajadzības gadījumā spētu aizstāvēt Roantoru no iebrucējiem (lasīt: trakā Filona). Rūķis neaizmirsa arī savu cilti un piestaigāja pie tiem ciemos, arī brīdinādams, ka apkārt klīst traks cilvēks ar zobenu un ka no tā vajag piesargāties.


Kalmors palika Ordenī palīdzēdams rūķim trennēt jaunos Ordeņa karotājus.
Ik pa laikam piestrādādams arī pilsētas sardzē. Pilsētā gan vēl kādu laiku uz viņu skatījās greizi kā uz jauktās rases pārstāvi, taču viņa lielas zobens bija pārliecinošs arguments un neviens tā atklāti ar pusorku kasīties nelīda.


Pēc sērām Ose turpināja dzīvot turpat Roantoras pilsētā visai bieži uzturoties druīdu salā.
Kopā ar pārējiem druīdiem viņa jutās labi, neaizmirstdama arī apciemot Kīras templi.
Ose turpināja pilsētā palīdzēt slimajiem un darbojās Ordenī, ierādīdama Tordina jaunajam karaspēkam kā sev palīdzēt, ja cīņā iegūti ievainojumi un tuvumā nav neviena, kas spētu palīdzēt.


Savukārt Serdžs savāca maģisko zizli un tūlīņ pat to lika lietā vēlēdamies, lai viņa tornis kļūtu balts un naktīs spīdētu kā bāka noklīdušajiem ceļotājiem un arī Serdžam pašam, ja nu gadienā sajukušas debespuses un nevar saprast, kurp jādodas. Vēl viņš vēlējās tornim apkārt baltu sētu. Un ieviesa mājdzīvnieku "suņvilku", kura baisi zobainā rīkle ieviesa šausmas nevienam vien pilsētas iedzīvotājam. Taču Serdžs nepārstāja daudzināt, ka sunītis esot ļoti mīlīgs un nevienam ļaunu nevēl.

Savos klejojumos pa pasauli, Serdžs satika burvīgu, jaunu sievieti, kuru ļoti valdzināja ekscentriskais vīrietis Serdžs. Viņa bija skaista, burvīgiem rudiem matiem un piemīlīgu smaidu. Tad nu Serdžs veda viņu uz savu mirdzošo torni un jau pēc gada viņa Serdžam dāvāja dēlu.

Pret vecajiem biedriem Serdžs izturas laipni, nekad neatteikdams palīdzību. Tik vien no Filona izvairījās un ja nu kādreiz gadījās tā, ka viņu ceļi krustojās, Serdžs ņēma kājas pār pleciem un atpakaļ neatskatījās.


Īvs devās uz elfu ciematu un kādu laiku tur mācījies beidzot spēja izlasīt maģiskus tīstokļis, taču elfs ātri vien saprata, ka maģija tomēr nav viņam domāta. Vēl viens mēģinājums izmantot zelta zizli, iedzina Īvu bezsamaņā uz vairākām dienām, taču atguvies viņš saprata, ka daļēji savu vēlēšanos tomēr ir piepildījis. Viņš zināja uz kuru pusi viņam jādodas, lai atrastu Liesmu. Kamēr viņš mēroja savu ceļu likās, ka pūķiene viņu speciāli kaitina radot šķēršļus un padarot viņa ceļojumu grūtāku. Īvs ceļā pavadīja vairākus gadus, līdz atrada alu, kurā sarkanā pūķene bija iekārtojusies. Ieraugot noskrandušo un novārgušo elfu, viņa ilgi smējās, taču atļāva Īvam palikt pie viņas, ja elfs tā vēlās.


Snip, snap, snurre,
Basse lurre!
The ballad is over!
Paldies visiem, kuri piedalījās!
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)