Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Romija]

"Paldies!" Meibela pavisam vienkārši pateicās, bet viņas balsī pateicība šķita silta un no sirds domāta. "Ej jau... nu ja, tikai pieradusi, ka pašai jāārstējas!" viņa mulsi cenetās attaisnoties. Līdz šim tādi nopietni ievainojumi nebija gadījušies, kopš viņa bija pievienojusies Lorda svītai, bet līdz tam pati sevi ārstēja.

Savākusi atpakaļ linu drāniņu un nolaidusi piedurkni pār nu jau atkal apbrīnojami veselo roku, Meibela aiztecēja uz savu istabiņu, nolikt lieko un tad devās uz telpu, kur bija sarunāts tikties.

[Mattiass]

Jau kādu stundu pirms norunātā laika atgriezies atpakaļ, rūķis Tordins vēlreiz pārskatīja savu aprīkojumu (kas vienmēr bija sakravāts, ja nu vajadzētu pēkšņi kaut kur doties, izņemot varbūt netīrās drēbes — to viņš vēl no rūķu karapulka laikiem bija iemācījies) un, nospriedis, ka vēl nav īstais laiks, viņš ātrā tempā atkārtoja nesen izlasīto, un tāpēc vēl tik labi neielāgoto nodaļu (jaunu iesākt nebija jēgas, laika par maz), un tad atkal devās lejā. Laika bija atlicis vēl ceturtdaļstunda, ko viņš pavadīja dārzā, sēdēdams uz soliņa un atbrīvojot prātu no domām.

[Elony]

Filons gāja caur pilsētu no kroga uz ordeņa mītni.
Lielo pilsētu, lielāko visā šajā zemē. Tik raibu, košu un dažādu.
Te ikviens varēja būt iederīgs.
Tikai viņš tāds nejutās.

Filons uzreiz devās uz sarunāto tikšanāš telpu, pamāja sanākušajiem un apsēdās malā, turēdams zobenu sev priekša ar asmeni zemē. Viņs to viegli virpināja uz riņķi.
"Drūms garastāvoklis, visiem, ja?" viņš ierunājās. Filona izskats liecināja, ka sevi viņš pieskaita šiem visiem.

[Dayns]

Edmunds paskatijās uz Filonu un pasmaidija ar lūpām, acis atstājot neizlasāmu skatienu. ko tu... jautrība sit augstu vilni...

[Lia'angia]

Es pieņemu, ka varu uzskatīt vajadzīgās lietas par nokārtotām
Aliana atgriezās nedaudz labākā noskaņā, kā bija devusies prom. Mugurā jauns ādas vamzis - apkakle un aproces izšūtas ar sarkanu zīdu! - un jauna blūze - tumši zila. Eliksīru somiņa bija pārbāzta ar visdažādākajām pudelītēm - Aliana bija pamatīgi patukšojusi savu nebūt ne tukšo kabatu. Nekas, ko gna nozīmē nauda, ja jāiet atriebt Lorda nāve! Par to, ka viņi tieši ar to nodarbosies, sieviete nešaubījās. Un atslēga - jā, to papētīt... nu,via vismaz atgūt...
Bēdas un skumjas joprojām darīja tumšu šo lielisko pievakari, bet burves prāts jau sāka risināt nākamos uzdevumus.
Nolikusi eliksīrus un vamzi istabā, viņa uzmeta ašu skatu spogulim, izbrauca ar ķemmi caur matiem un devas uz sapulču telpu.

[Roviela]

Īvs, pēc sena paraduma nerunīgs, piekrītoši pamāja Edmunda teiktajam. Elfs bija atbalstījies pret sienu un sakrustojis rokas uz krūtīm. Seja nebija pārlieku drūma, bet smaida ēnu neredzēja ne acīs, ne lūpās.
Varēja vienīgi minēt, kāds būs nākamsi uzdevums. Atgūt atslēgu, droši vien, kuru viņi tik muļķīgi bija palaiduši vējā. Pareizi, viņš domāja, tieši to tev tagad vajag - dabūt pa ādu no suņcilvēkiem, nelga! Esi pelnījis. Jautrība patiešām. Kur vēl vairāk!

Tad parādījās burve jaunā kamzolī, un Īvam mazliet uzlabojās garastāvoklis.

[Lia'angia]

Aliana pārlaida acis pārējiem, un - pati sev par pārstiegumu - pasmaidīja. Vārgi, blāvi, be ttomēr.
Sasodīts, bet kur labi, ka jūs tomēr esat dzīvi! - viņa paziņoja, ieiedama telpā.

[Roviela]

Īamons bija spiests atzīt, ka par spīti visam, viņai ir taisnība.
Viņš arī mazliet pasmaidīja, vairāk tikai ar acīm, un piekrītoši pamāja, sudrabotajiem matiem skaisti noviļņojot.

[echo3]

Ose pamāja Meibelai, kad tā devās prom, tad šo to vēl piekārtoja istabā, un devās ārā. Gar dārza malu, kur ganījās Ēma. Veikliem pirkstiem izķemmēja kazas bārdiņu un garo spalvu, pakasīja pieri, un beigās vēl iedeva lapiņu pušķīti pagrauzties. - Nu, ka būtu rāma! - Piedraudējusi ar pirkstu, druīde devās prom un sapulču telpu.

Iegājusi telpā, Ose apsēdās mazliet nomaļus, kā parasti izskatīdamās tā, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Rokas ierasti plucināja sīkus stiebriņus un lapiņas - no viena maisiņa otrā. Druīde mēģināja sajust, vai vēl kādam nav kādi ievainojumi. Dīvaini - tāds notikums, bet viņi nav īsti savainoti...

[Romija]

Tā kā šeit bija vairums biedru un laiks sapulcei arī vēl nebija pienācis, Meibela nolēma pastāstīt par sapni.

"Es biju nedaudz iesnaudusies," viņa ieminējās, "un man bija dīvains sapnis. Pats Lords bija it kā melnā sfērā iekšpusē. Bet viņš nebija miris, tikai it kā iesprostots. Un viņš teica - aizmirsti!" Meja savām zilajām acīm pavērās biedros. "Es nezinu, varbūt tas bija tikai sapnis, manas emocijas pēc zaudējuma," viņa it kā sakautrējās. "Bet tomēr nešķita, ka viss ir galā!"

[Mattiass]

Tajā brīdī arī Tordins ienāca. Palūkojies apkārt, viņš izvēlējās sev vietu, kur ne pa labi, ne pa kreisi akurāt neviens blakus nesēdētu, un nometās tur. Galva bija mazliet nolaista, bet tas viņam netraucēja nopētīt pārējos.

[Elony]

Filons pacēla galvu.
Meibelas sapnis likās interesants.
"Varbūt melnā lode nav atslēga? Varbūt Setriks pats bija... vai ir atslēga? Un lode tikai cietums viņam?"
Viņš turpināja virpināt zobenu un lūkojās kaut kur grīdā.
"Bet vai tad lēdija Feinimāras mums to nepateiktu? Lai gan mums neviens nepapūlējās pateikt, ka Setriks ir atslēga...
Bet varbūt tiešām tikai muļķīgs sapnis."
Filons paraustija plecus.

[Lia'angia]

Aliana padevās uz preikšu:
Vai tas varētu nodomāt, ka Lords vēl ir.. .tomēr...? - viņa dedzīgi vērās druīdē.
Bet aizmirsti - tas neizklausās pēc viņa! Lordam Setrikam patika visu noskaidrot - viņa mēģināja pati sevi nomierināt, bet vaigi jau satraukumā un cerībā sārtojās.

[Roviela]

Aizmirsti? elfs pacēla vienu uzaci. Ko te nozīmē - aizmirsti? Sapnis bija tāds diezgan norādošs, vienīgi šis vēlējums... jā, lorda ķermenis pazuda, itin kā nekad nebūtu bijis.
- Savāds sapnis, - Īvs beidzot noteica, - var būt patiess, tikai nav īsti saprotams. Domāju, tas jāizstāsta lēdijai Feinimārai.

[Dayns]

Edmunds klusēja. sapni bija ko apdomāt, bet izdarīt slēdzienus pirms laika nebija vērts. viņš bija gatavs doties uz sarunām.

[Romija]

Muļķigs? Meibelas skatiens strauji pievērsās Filonam. Savu neapmierinātību par šo izteikumu viņa centās noslēpt, bet skatiens tomēr uz laiku kavējās pie vīrieša. Varbūt nepareizs un izdomāts, bet nekādā gadījumā ne muļķīgs! viņa pie sevis spītējās, bet atklāti to teikt negribēja, jo tagad nav īstais brīdis kašķēties par sīkumiem.

"Es pateikšu Lēdijai Feinimārai, protams!" Meja novērsa savu ne īpaši apmierināto skatienu un pievērsās pārējiem. "Katrā ziņā nomirt un pārvērsties par melnu lodi nav gluži parasti. Pat tik neparastam, kāds bija Lords!" viņa skumji piebilda.

[Elony]

Meiblas skatienu Filons nemanīja, vai arī izlikās nemanām.
Bruņinieks tikai ar drūmu skatu virpināja savu zobenu.
"Laba doma, tik tiešām... bet lai noskaidrotu, vai sapnim ir jēga, vajag uzzināt, ko vairāk par atslēgām. Zinu, ka mēs esam šeit nesen ilgi, bet tomēr... ja būtu zinājis, ka atslēga ir pie Setrika, es nebūtu pieļāvis, ka viņš cīnās viens. Es ceru, ka tagad ordeņa vadītāji pret mums būs nedaudz atklātāki."

[DarkJedi]

Vecais Pālmers kādu laiku pavadījis pārdzīvojot Lorda Setrika nāvi pagalmā, vēlāk aizgāja iekost kādu maizes galiņu Ordeņa ēdamgalā. Pēc tam laicīgi azklamburoja uz satikšanās vietu, kur telpā pirms Lēdijas Feinimāras pieņemamās telpas vienā no kaktiem, kur būtu mazāk pamanāms nolikās uz pagulēšanu.

Pēc dažam stundām viņu uzmodināja tuvumā sapulcējušos murdoņa kur jaunā meža blandoņa Meibela klāstīja savu sapni. Noklausījies apkārtējo domas par to Vecais Pālmers tumšajā kaktā kur bij iekārtojies, santuntuļojās pussēdus un pusnogulējušā piesmakušā balsī sacīja.

- Tu redzēji pagātni meitēn, jo viss kas ir bijis ieslīgst tumsā un paliek ar ik mirkli neredzamāks kā tumšā lode. Tumšā lode ir slēgtais kodols kas aizsedz neredzamo patiesību. Patiesību kura slēpjas pagātnē, kas paliek skatienam slēgta jo tumsas skauta. Tu biji pagātnē un redzēji kas notika, tu tagad tagadnē atkal redzēji, kas bija. Kas es tev saku, nākotne mums liks atcerēties pagātni tādu it kā tā būtu bijusi citāda nekā mēs to redzējām. Ja tu saskatīji pagātni, ej meklēt nākotni jo tas ir pagātnes spogulis.

[Romija]

"Pagātni?" Meibela pagriezās pret Pālmeru, kas čurnēja vienā no telpas stūriem. Vecā vīra izteiktā domā jautās kaut kāda loģika, lai arī viņa nespēja atcerēties, ka kaut kad pagātnē būtu redzējusi Lordu lodē. Vai arī dzirdējusi par ko tādu. Bet ja nu tas ir bijis veids, kā atslēgas tiek nodotas to glabātājiem? viņa iedomājās. "Jā, nudien, vajadzēs vairāk uzzināt!" Meja pagriezās atpakaļ savā krēslā un sāka skatīties, vai drīz nenāks Lēdija. Tā gaidīt šķita pilnīgi lieki.

[Elony]

"Tik pat labi pagātnes vietā var būt nākotne, jo tā vēl vairāk tīta tumsā, kā pagātne." nepacēlis acis un turpinādams virpināt zobenu, teica Filons.
"Tātad, ja redzēja nākotni, tad jāiet meklēt pagātne jo tā ir pagātnes spoguļa realitāte, vai ne?
Par to var spriedelēt līdz bezgalībai, bet patiesība ir viena - mēs gandrīz neko nezinām, tāpēc izdarīt kādus secinājumus ir pāragri." viņa balss bija vienaldzīga un noskumusi.