Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Sindra]

Arī Ose pamana, ka bultas gals ir pavisam dīvains.
Tas ugunskura gaismā atmirdzēja kā melns dārgakmens.

Apdullinātie suņuči bija kārtīgi sasieti.
Izskatījās, ka vēl neviens no viņiem pie samaņas negrasījās nākt.

Nometnē Vecais Pālmers pamanīja atgriežamies biedrus.

OOC - Tad skaidrībai pieņemam, ka Lia'angias čars šobrīd vēl palika pilsētā. Gaidīsim, kad viņa varēs iesaistīties aktīvāk.

Šo rakstu rediģēja Lady Sylvanas: 22.04.2008 12:18

[Romija]

OOC: Pieņemu, ka mežā nekā dīvaina vairs nepamanās!

Pēc brīža no tumsas iznira Meibela, nesot vēl sauju žagaru ugunskuram. Lūša formā baļķus viņa nevarēja atvilkt, tāpēc cerēja, ka kāds no vīrieši kārtas pārstāvjiem varbūt par iekuru parūpēsies kārtīgāk. Tad viņa piegāja pie bultas un to vēlreiz aplūkoja. Tā pavisam noteikti neizskatījā spēc medību bultas. Un arī pēc kaujas būltas ne. Šķita, ka tā ir bijusi paredzēta konkrētam mērķim, ko nav sasniegusi. Vai varbūt ir?

OOC: Šī jau ir jauna diena vai vēl iepriekšējā?

[Sindra]

OOC - Jā, aizmirsu par mežu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) Mežā nekas dīvains vairs nemanījās un nebija dzirdami pat nepatīkamie smiekli. Uzbrukums notika naktī. Pusnakts ir garām un idejiski ir iestājusies jauna diena, bet rīts vēl nav.

Meibelai izdevās salasīt zariņus ugunskuram un kad meitene pētīja bultu, viņai likās, ka dīvainais, melnais gals it kā novizētu. Pētot pavisam tuvu, druīde pārliecinās, ka bultas gals patiešām ir taisīts no melna dārgakmeņa.

[Elony]

Filons nokāpa no zirga un piegāja tuvāk Osei.
"Vispār vadonis meta pa mani ar dunci, tas palika kaut kur cīņas vietā. Nezinu, vai tas ir parasts, vai līdzīgs šauj bultai." Filons papētija bultu.
"Nezinu, ja melna, varbūt saindēta?"
Viņs pameta skatu uz mežu, gaidot, vai pārējie ar sagūstīto vai sagūstītajiem atgriezīsies šeit.

[Roviela]

Īamons palīdzēja atstiept sagūstītos un pat parūpējās, lai tie tiktu noguldīti pietiekami ērti. Pēc tam viņš aizstaigāja pēc kāda baļķēna malkai.

Piegājis apskatīt bultu, viņš to vispirms rūpīgi nopētīja.
- Interesanti... - elfs novilka, - vai tā, gadījumā, nav taisīta no TĀ akmeņa, ko paši vakardien pirmo reizi ieraudzījām? Un mums tagad būtu visas šķembas jāsalasa kopā, vai tā? Nez, mums ir kāds burvis, kas to spētu pateikt, ko? Vai, varbūt, brālis Edmunds to varētu?

[Mattiass]

— Tu jau, elf, vari pārliecināties, ko tas kristāls dara, — Tordins noburkšķēja, — tikvien kā tas jāsašķaida. Tomēr es neieteiktu. Kazi, pats arī cietīsi, atrazdamies sprādziena rādiusā.
Arī rūķis pats izmantoja izdevību uzmest aci bultai, jo īpaši tās kristālam, piederēdams pie savas rases vairākuma, kas, domājams, nelaistu garām tādu izdevību.

[Hworang666]

Rinamalo no attāluma vēroja bultu. Nebija nekādas vajadzības iet to aptaustīt, vēl jo mazāk, iet tai tuvāk. Vīņš sēdēja netālu no suņučiem, ja nu gadījumā kas atgadītos. Elfam viegli iekurkšķējās vēders. Paņēmis tuvāk ceļasomu, viņš no tās izvilka Lembu maizīti un mazliet, mazliet uzēda.

[Roviela]

- Tik negudrs es vēl neesmu, - Īvs atburkšķēja. - Man šķietās, tam jāpaliek veselam, tikai labs vai slikts tas ir, to nezinu.

Viņš aizgāja pie Oses, cerībā dabūt kādu karstu tēju. Varbūt vēl kaut ko.

[echo3]

Tukšas runas. - Ose pie sevis nomurmināja, tad ierunājās skaļāk, - Nāciet šurp, un tā lai katrs kaut pa malkam tēju izdzertu. Sakapāti gabaliņos neesat, bet lēkājuši apkārt nakts vidū gan esat. - Druīde izdalīja tēju, ieliedama to arī savā kausiņā. Tad parakājās vienā savā somā un izvilka sausiņveidīgu maizi un kūpināta siera klucīšus, ko nolika uz zemē izklāta lakata. No tējas visiem palika labi un silti.

Druīde izdzēra savu tēju, pati viņa ēst neko neēda. Nolikusi kausiņu, Ose savāca pāri palikušo maizi un sieru un ielika tos atpakaļ somā. Paņēmusi lakatu, viņa piegāja pie joprojām zemē guļošās bultas, pacēla to, kristālam nepieskardamās, un ietina lakatā. Sainīti pārsējusi ar aukliņu, arī to ielika somā.

Nenodedziniet mežu! - Druīde devās uz savu guļvietu un nolikās gulēt.

[Roviela]

Īvs, kājas sakrustojis, sēdēja pie uguns un atkal jutās labi. Oses tēja, maize un daži gabaliņi siera - un visa pasaule apkārt atkal ir nostājusies savās pareizās vietās.
- Jūs guliet vien! - viņš noteica, - es jau paspēju. Pasēdēšu te, pasargāšu.
Gūstekņi arī jāuzmana. Varbūt atjēgsies, varbūt kāds tos gribēs atgūt. Ko var zināt!

[Elony]

Filons arī padzēra tēju un nedaudz iekoda. Viņš sajutās noguris, jo galu galā nakts pirmo daļu bija sargājis.
"Varbūt ko vairāk par melno kristālu pateiks Daraks Stoundarks. Ja jau zināja par mežoņcilšu apvienošanos." domāja bruņinieks.
Tiesa, tas bija tikai minējums.
"Labi, ja tu sargāi, tad es gulēšu, nopratināsim sagūstītos no rīta. Varbūt arī par kristālu... možu tev nakti." viņš noteica elfam un likās uz auss.

[Mattiass]

Pēc uzkodas Tordina vēderā jautās patīkams siltums. Norūcis paldies, viņš uzmeta šaubīgu skatienu Īvam (gatavs piebiedroties vajadzības gadījumā), taču tad, atcerējies savu karapulkā pavadīto laiku (īsts kareivis ir augšā, kad liek, un guļ, kad var), viņš tikai nožāvājās (žoklis vien nokrakšķēja) un iekārtojās gulēt. Tomēr pēc pēdējiem atgadījumiem miegs acumirklī lāgā nenāca, un kādu laiciņu rūķis nogulēja tāpat vien, atpūtinādams ķermeni un domādams visādas domas.

[Romija]

Meibela izdiedelēja tēju un gabaliņu maizes. Paēdusi, padzērusi un nolūkojusies, kā Ose noglabā bultu, viņa palika pie ugunskura. Sēžot petī Īvam, lūse paskatījās uz elfu. Lords mums pastāstītu par to bultu! Tagad mums atliek tikt galā pašiem, viņa domāja. Varbūt to varēja redzēt viņas skatienā, varbūt ne, tas nebija galvenais, jo gan jau arī citi bija līdzīgās domās.

Mejai miegs nenāca. Viņa bija radusi snaust ar pusaci un mosties, kad vajag. Izvicošanās pa mežu bija atgriezcusi spēku locekļos un aizdzinusi miegu no acīm. Kādu brīdi pasēdējusi, viņa apgāja loku pa nometni, palūkojās uz gūstekņiem, paklausījās meža trokšņos. Iet papētīt cīņas vietu? viņa prātoja.

[Sindra]

Cīņas vietā Meibela neko savādu neatrada. Tik vien kā izmīdīta zeme. Tuvumā arī vairs nebija dzirdamu suņuču gaudas.
Nakts atlikusī daļa pagāja mierīgi.
Pret rītu līdz ar pirmajiem saules stariem, sasietie suņuči sāka gaudot un taisīt visai neciešamu troksni.

[Romija]

Atlikušo nakts daļu Meibela pavadīja kokā netālu no nometnes. Līdz ar pirmajiem trokšņiem viņa atkal bija kājās un lūkojās, vai tie ir sagūstītie suņuči vai arī biedri no meža. Noskaidrojusi, ka tie ir tikai gūstekņi, Meja tur pat kokā palika, nevēlēdamās mērcēt kājas rīta rasā. Viņa skatījās, kā pamazām mostas pārējie, lai vēlāk varētu pievienoties citiem uz brokastīm.

[Elony]

Filons pamodās īgns un dusmīgs. Viņs necieta, kad viņu zirauj no miega tik pēkšņi un skaļi.
Sapratis, kas par lietu, viņš piecēlās un piegāja pie gūstekņiem.
Bruņinieks pacēla zobenu un pielika vienam suņcilvēkam asmeņa galu pie kakla.
"Rīkles ciet, kranči! Fui!" viņš iesaucās. Un piebilda. "Citādi būs sāpīgi."

[Roviela]

Īvs nakti bija pavadījis nomoda sapņos, un tagad jutās atpūties.
Ar rīta gaismu suņuči sāka trokšņot.
Elfs piecēlās un paskatījās uz šo pusi:
- Vilki gaudo uz mēnesi. Kas jums par gaudām uz Sauli? Nepatīk, ko?
Ja mana, ka patiešām nepatīk, paņem un uzsedz šiem segu. Dīvaini kaut kādi. Īvs nekad nebija ievērojis, ka suņučiem nepatiktu dienasgaisma.

[Sindra]

Kad Filons pielika zobenu suņucim pie rīkles, tas draudīgi atieza zobus un veltīja puisim sirsnīgu rūcienu.
Elfa teikto suņuči ignorēja un turpināja kārpīties un gaudot. Ja elfs mēģina uzsegt segu, tad nākas konstatēt, ka tas neko daudz nelīdz. Un zem segas notiek tāda pati kņada un ņemšanās kā bez segas.

[Roviela]

- Viņi ir maķenīt traki palikuši, - Īvs skaļi konstatēja, aizvākdams segu, kura ne nieka nelīdzēja, lai manta netaptu sabojāta.
- Jūs zināt, ko dara ar trakiem suņiem? Nocērt asti līdz ausīm.
- Klau, jūs divi! Vai mums rīkoties ar jums pēc šīs metodes, vai, varbūt, labāk gribat brokastis, ko? No jums neliels stāsts par tēmu, ko jums no mums īsti vēl vajag, tad dabūjiet brokastis, ja vien mums ir kas tāds, kas jums šķiet ēdams, un pēc tam, manis pēc varat iet uz visām četrām debesu pusēm reizē. Bez ieročiem, protams, tik dumjš es neesmu. Starp citu, laika mums nav daudz. Ja otrais variants nepatīk, mēs būsim spiesti izmantot pirmo. Lai nu ar ziņām būtu, kā būdams. Un pārtika ietaupīsies.
Balss skanēja gauži laipni, bet seja rādīja, ka viņš runā pavisam nopietni.

[echo3]

Ose pamodās rītausmā, labi izgulējusies. Viņa piecēlās, rasā nomazgāja seju, pagājās ar kailām kājām pa pievilgušo zāli, tad sameklēja raspodiņus un izdzēra tur sakrājušās lāses. Atgriezusies klajumiņā, viņa apāva kājas, apjozās un sāka saimniekot - uzpūta uguni, uzlika tēju, izņēma pārtiku no saiņa, aizgāja izslaukt Ēmu un lielāko daļu piena nolika visiem brokastīm, sev ielejot īpašā ādas pudelē.

Druīde rīkojās un kustējās tā, it kā nemaz nemanītu, kas notiek apkārt - ne, kā pamostas suņuči un sāk trokšņot, ne, kā uz to reaģē biedri.