Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[DarkJedi]

Aizķēries aiz koka saknes un nokritis zemē Pālmers nolamājās – Stulbie suņcilvēki! Salikuši te slazdus!

[Mattiass]

Rūķis, pat atbildei vairs netērēdams laiku, uzmeta acis, vai neviens netuvojas apmetnei no otras puses. Pārliecinājies, ka nē, viņš devās tur, no kurienes skanēja aizdomīgie trokšņi, kas liecināja, ka Īvam varētu būt nepatikšanas.

Ieradies kautiņa vietā, viņš netērēja laiku un tūlīt metās pie viena no lokšāvējiem tuvcīņā.

[Dayns]

Edmunds sekoja rūķim, viņš nebija cīnītājs, viņa uzdevums nekad nav cīnīties pirmajās rindās, nē - viņam pirmās rindas bija jānotur kājās.

[Elony]

Arī Filons sākumā pārbaudīja, vai tas nav māņu gājiens, tomēr likās, ka tas tiešām ir elfa piekūns, tāpēc pacēlis zobenu, bruņiniekis pasauca Mandusu un uzlēca tā mugurā un jāja pakaļ rūķim un priesterim. Redzēt bija grūti, bet samanījis suņcilvēka apveidus, metā virsū lokšāvējiem, vicinot zobenu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 15.04.2008 16:29

[Hworang666]

Rino tik tiešām bija pamanījies viegli ieslīgt tādā kā transā un pēkšņais cīņas troksnis viņu no tā izrāva... Tad, strauji sekodams pārējiem biedriem, viņš no zemes paķēra šķēpu un ar elfiem raksturīgo straujo pārvietošanos, viņš sāka skriet uz lokšāvēju pusi, lai uzbruktu suņanaglām. Bet, tajā pat laikā uzmanīdams, lai uz Edmunda pusi neviens neiedomātos kaut tikai pa jokam izšaut.

[echo3]

Ose nedzirdamiem soļiem aizmetās aiz tuvākā koka un acumirklī nozuda biedru skatieniem. Tikusi tik tālu, ka varēja ieraudzīt suņučus, viņa nozuda kokā (OOC - skrējiens pa kokiem). Druīde uzradās no koka turpat uzbrucējiem aiz muguras, nedzirdami nometās zemē aiz krūma un izgrūda klusu, stiepjoši īdošu skaņu, ar pirkstiem ieķerdamās zālē un to krampjaini cieši satverot. Viņa būrās, pavēlēdama koku saknēm sapīt suņuču kājas. Īpaši Ose koncentrējās uz lielāko suņuci, šķiet, vadoni.

[Sindra]

Bulta kājā nejauki smeldza, taču elfs paiet varēja un lielākais posts bija tikai tas, ka ievainojums traucēja līdz galam koncentrēties.
Kāds no suņučiem pagriezās pret lūsi un izšāva tā virzienā bultu. Kaķis gan paspēja aizlēkt prom, taču Meibelu pārņēma pārliecība, ka suņuči pilnīgi noteikti redz tumsā.

Rūķis, kuram arī tumsa nesagādāja problēmas, nadzīgi joza uz suņuču pusi un uzbrukdams tiem tuvcīņā novērsa uzmanību no Meibelas un Īva. Tikai savainotais suņcilvēks skatījās uz koku zariem, kuros slēpās Meibela.

Filons uzlēca mugurā zirgam un metās pakaļ rūķim. Taču bruņinieka sejā sāka sisties koku zari un daži visai sāpīgi savilka uz vaigiem asas švīkas. Taču pats briesmīgākais bija tikai priekšā. Filona ceļam priekšā bija kaut kas liels un tumšs. Laikam kāds masīvs koka zars. Zirgs kaut kā neapdomīgi metās uz tā pusi un Filonam bija pilnīgi skaidrs, ka Manduss jau caur apakšu izskries, bet viņam noliekties zem zara nav nekādu iespēju.

Rino sasniedza cīņas vietu un pamanīja, ka rūķis jau cītīgi novērsa uzmanību no elfa, priestera un pārējiem biedriem.
Pēkšņi suņuči pavisam žēli iegaudojās, jo bija palikuši vēl nespēcīgāki, jo no zemes bija izlīdušas saknes, kurās sapinās viņu kājās.

Tikai vadonis pavisam mierīgi izkāpa no saknēm. Tās viņu nekādi nevarēja apturēt. Jau atkal atskanēja spalgie smiekli un rūsganais suņucis uzvilka savu loku un izšāva bultu pa zaru, kurš aizsedza Filona ceļu. Kad bulta saskārās ar zaru, parādījās maza uguns eksplozija. Zars gan neaizdegās.
Noskatījies kā bulta sasniedz mērķi, vadonis metās prom no cīņas.

[Roviela]

Īvs pēdējā piepūlē koncentrējās un meta vadonim pakaļ metamo nazi, un tad nosēdās zemē - paraizēties par savu kāju. Būs jātiek atpakaļ nometnē.
Katram gadījumam viņš paskatījās apkārt - vai nav kāds uzbrucējs tuvumā? Elfs cerēja, ka biedri visus suņučus gabalos nesakapās. Galu galā - gribējās taču zināt, ko šiem no viņiem vajag, ka snaikstās te apkārt!

[Romija]

Sapratusi, ka uzbrucēji ir tik pat bīstami tumsā kā gaismā, Meibela uzmanīgāk sāka izraudzīties zarus, kuros slēpties. No aukšas viņa redzēja, ka atnākuši palīgā arī citi biedri, tāpēc pārējos suņučus atstāja viņu rīcībā un pievērsās rūsganajam vadonim. Pietika ar neilgu brītiņu pavērošanas, lai saprastu, ka ar to tikt galā būs daudz grūtāk. Šķita, ka viņam visi uzbrukumi ir kā pīlei ūdens. Pēc kā viņš ir ieradies? Meja bažīgi palūkojās uz Īvu. Vai varbūt Īvs tikai gadījās viņam pirmais ceļā? Vadonim lūse neuzbruka, jo manīja, ka pat bultas no viņa atlec. Ja nu viņam ir kāda aizsargājoša maģija, kas uzbrukuma brīdī viņu pašu savaino? To nu Meja negribēja, tāpēc bažigi tupēja zarā, noslēpusies no pārējo suņuču acīm aiz stumbra, cerēdama, ka viņi visi aizvāksies, pirms izdomājuši kādu no biedriem nonāvēt. Viņai bija bail.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 16.04.2008 11:16

[Elony]

(occ: Nebiju domājis, ka mežs ir tik biezs. )

Filons nolaida zobenu un ielika to kastī pie zirga sāniem. Pats pagrāba vienu elaksīru un izdzēra devu apmēram 15 minūtem. Epizode ar suņcilvēka maģisko uzbrukumu bija uztraucoša.
Bet tagad, kad Filonam bija spēks, viņš pieplaka pie zirga sāniem un turējās pie tā. Tagad viņam vajadzēja tikt aauri zemajiem zariem, tikai Mandusam varēja būt grūtāk, jo svars vilka uz sāniem.
Redzēdams, ka pārējie uzbrucēji ir gandrīz sakauti, Filons vēlēja Mandusam dzīties pakaļ bēgošajam vadonim. Viņš gribēja atmaksāt par uzbrukumu pret sevi.

[Dayns]

Edmunds manevrējot piesteidzās īvam, un ātri nomurminot Uss tevi dziedē pieskārās ievainojumam, tad atleca nost un metās vienam suņucim no muguras un ar vāli krāmēja pa skaustu.

[Mattiass]

— Tīri vai kauns būtu šitādus nogalināt.
Ievērojis saknītes, Tordins sāka pielietot citu taktiku. Viņš aizgāja pretiniekiem aiz muguras (cerēdams, ka saknes viņiem traucēs ātri un normāli apgriezties) un plakaniski gāza vienam pa pakausi, ar mērķi apdullināt, pie tam mēģinādams nepārcensties un nejauši neielauzt galvaskausu.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 16.04.2008 11:39

[Roviela]

Īvs pateicīgi noskatījās pakaļ priesterim. Bulta, laikam, bija laukā, vismaz vairs nesāpēja (OOC - ceru, ka tā. Cik labi aizdzijis, to redzēs (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ), un elfs mēģināja celties kājās un noskaidrot, kas tagad notiek.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 16.04.2008 11:55

[echo3]

Ose juta, ka burvestībai kaut kas traucē, un drīz saprata, ka suņuču vadonim ir maģiska aizsardzība. Druīde vairs necentās vadoni aizturēt - nav ko tērēt spēkus velti. Viņa joprojām necēlās augšā, lai nejauši netrāpītos ceļā kādam ierocim, bet turpināja klusām "īdēt". Skaņa bija patiesi dīvaina, toties saknes darīja savu darāmo.

[Hworang666]

Rino vēl arvien gribēja iesaistīties cīņā, bet tad, acis gluži negribot noķēra vadoni. Un to, ka cilvēkam gandrīz sprādzienā tika sadragāta seja. Labi, elfs mazliet pārspīlēja... Bet Rinamalo centās turēties vismaz Filona zirga astē, lai varētu palīdzēt biedram cīņā pret vadoni.

[Pūķēns Sāra]

Elviors bija nemanāms gandrīz visu ceļojuma laiku. Tā vien šķita, ka viņš ir kā ēna, jo, šķita, ka nepamanāms pārējo vidū viņš ir gandrīz visu laiku. Pat tagad, kad uzbruka suņuči, viņš bija atpūties nomaļus un par cīņu uzzināja vien no pirmajiem kaujas saucieniem un kliedzieniem. Izvilcis zobenu, arī jaunatnīgais elfs metās cīņā. Pavisam drīz viņš jau bija panācis pārējos un piebiedrojās Tordinam, Edmundam un citiem ieroču brāļiem.

[Sindra]

Īvs piecēlās un saprata, ka ar kāju viss ir kārtībā. Priesteris bija paveicis savu darbu.
Viņš pamanīja, ka suņuču kājas kaut kas ir sapinis un viņi visai bezpalīdzīgi mēģināja izrauties.

Rūķis iezvēla pa galvu vienam no suņučiem un tas sabruka zemē. Otrs suņucis redzot pakritušo biedru sāka skaļi rēkt, haotiski mētājās ar ķepām. Pamazām viņam izdevās atbrīvoties no saknēm un paķēris savu cirvi, suņucis sāka aktīvi griezt to ap sevi riņķī pilnīgi nerēķinoties, kas viņam apkārt notiek.

Filons jāja uz vadoņa pusi.
Vadonis apstājās un pagriezās pret bruņinieku. Viņš pacēlā ķepu un norādīja uz koka zaru pret kuru Filons gandrīz bija sasities.
Meibela pamanīja, ka tas uz ko rāda vadonis ir bulta, kura bija iedūrusies koka zarā.

Filona zirgs turpināja ceļu virsū vadonim un tas nemaz netaisījās mukt. Taču saskarsmes nebija. Kā tādai ēnai zirgs izskrēja cauri vadonim. Rūsganais suņucis pagriezās pret Filona muguru, ņirdzīgi iesmējies meta puiša virzienā visai palielu dunci. Rino bija nonācis līdz vadonim, taču konstatēja, ka viņam patiešām nebija iespējams uzbrukt. Kā ilūzijai vai ēnai visi ieroči gāja cauri nenodarot ne mazāko ļaunumu. Vēl vieni smiekli un vadonis izgaisa pavisam.

[Roviela]

Savācis tos ieročus, kurus tumsā varēja atrast, jo viņam negribējās pazaudēt ne bultas, ne metamos nažus, Īvs, pacēlis loku, ļoti rūpīgi notēmēja uz atlikušo suņuci.
Rokā. Trāpēt rokā, vēl labāk, abās reizē, lai izkrīt ierocis!
Kad, viņaprāt, bija īstais brīdis, elfs izšāva.

[Elony]

Filons pagrieza zirgu atpakaļ, kad iznira cauri suņcilvēkam, lai domātu, ko tagad darīt.
Kad vadonis meta dunci un tad pazuda, viņš izgrūda pāris necenzētus vārdus, tad veikli pacēla zobenu, lai bloķētu mesto dunci. Pat ja tas neizdodas, viņam bija bruņas. Lēkt no zirga nevarēja, jo tad tiktu savainots Manduss.

[echo3]

Ose piecēlās un, krūmam apkārt apgājusi, noskatīja kaujas vietu. Suņuču vadonis bija prom, viens no sakņu saķertajiem suņučiem, šķiet, bija dabūjis kārtīgi pa galvu un tagad nekustīgi gulēja zemē, bet otrs neganti vicinājās ar cirvi. Druīde paspēra soli tuvāk un beidza savu īdošo dziesmu, tā vietā uzsākdama citu. Šoreiz viņa centās trakojošo suņuci nomierināt un pielabināt - lai gan īsti par dzīvnieku tādu nosaukt nevar.