Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Roviela]

Elfs daudz prātot neatļāvās, jo visa uzmanība bija jāvelta apkārtnei, bet dažas domas pa galvu maisījās - Kāpēc suņuči smejas? Dzīro? Vilina visus pa vienam projām, lai vieglāk uzbrukt? Paši savā starpā strīdās, kam tagad piederēs atslēga? Kārdinājums ta liels!
Viņš sekoja, kur paliek lūsiņa, lai viņi abi papildinātu viens otru, nevis nošķirtos.

[Mattiass]

— Kas? — pa miegam norūca Tordins un pamodās. Bija nakts, un kāds no tiem murmuļem vēl smējās. Vēl kārtīgi nepamodies, Tordins jau tvēra pēc cirvja un lēca kājās. Tomēr acumirklī draudu nebija, un tas ļāva rūķim mierīgi sagatavoties kaujai, kas, kā šķiet, bija visnotaļ iespējama. Tiesa, nekur prom viņš neskrēja (pārliecībā, ka, ja jau smej no visām pusēm, tad ienaidnieki paši pie viņa atnāks), tā vietā izšķirdamies par pārējo biedru sargāšanu.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 11.04.2008 11:13

[Elony]

"Suņcilvēku rejas tuvumā. Esi mierīgs. Mums jāturas kopā. Meibla un Īvs aizgāja izlūkos." klusi noteica Filons.
Viņs jau bija taisijies doties gulēt un lūgt viņu nomainīt sardzē, kad izdzirdēja šīs nejaukās skaņas (Par smiekliem viņš to dēvēt nedomāja).
Tagad miegs nebija ne prātā.
Viņš stāvēja kājās, turot zobenu ar asmeni uz leju sev priekšā un modri vēroja apkārtni ap nometni.

[Hworang666]

Nolādētie suņucilvēki... Elfs klusītēm pie sevis lādējās. Viņš juta, ka Filions jau graījās mainīties un vēlēja arī cīņubiedram atpūtu... Bet nekas neizdevās kā plānots... Tik tiešām, Tordin, labāk klusītēm paliekam tepatās... Jo, ja visi aizies, tie suņucilvēki vēl sāks kārot pēc mūsu mantām un pat varbūt kā vairāk... Ar skatienu viņš norādīja uz dzīvniekiem, bet īstenībā arī viņš pats pievilka tuvāk ieročus un vairāk ieklausījās naksnīgajās skaņās.

[Mattiass]

OOC: Man likās, ka pareizi ir Filons, nevis Filions?

— Es jau nekur nedodos, pagaidām… — rūķis noburkšķēja, — bet ja kāds te atlīdīs, lai kaut ko dabūt, — viņš daudzsološi nosmīnēja, — arī dabūs. Iekšās, proti. Lai tik panāk.
Tordins saspļāva plaukstās, jau stāvēdams kājās ar vairogu rokā un atbalstījies pret savu uzticamo kara cirvi. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad kaut kas beidzot sāks notikt.

[echo3]

Ose pamodās no trokšņiem, un tad arī sajuta Mejas ķepas pieskārienu. Druīde neko neteikusi piecēlās, aplika jostu (ar abiem saviem dunčiem) un pāri klajumiņam devās pie Ēmas. Kaza bija nemierīga un pati pienāca klāt, galvu kratīdama. Labi, ka viņai šoreiz nebija zvaniņš pie kakla.

Ose mierīgi stāvēja, klausījās apkārtnes trokšņos un gaidīja, līdz acis pieradīs pie tumsas. Ēma dīdījās. Par laimi, viņa mīcījās pa mīkstu zemi, tāpēc troksni nesacēla.

[Dayns]

Edmunds acis neatvērdams klusu pusbalsī nomurmināja rūķi, tu naktī vairāk pabļausties, lai cīņa drošāk pienāktu. un tāpat pat nepakustējies turpināja dusēt.

[Hworang666]

ooc: tik tiešām Filons, ātri rakstot pārlēcu nejauši pāri...

Elfs klusītēm iesmējās. Protams, ka pret tevi, mans īsais draugs viņi atdurtos kā pret sienu, bet pagaidām man šķiet, ka svarīgāk ir nokļūt galā... Dzīviem... Elfs runāja pietiekami klusu, lai netraucētu citiem gulēt.

[Sindra]

Īvs un Meibla uzmanīgi apsekoja teritoriju apkārt nometnei un pamanīja kādus trīs stāvus, kuri kustējās starp krūmiem.
Suņuči pārvietojās visai veikli, bet nometnei tuvāk negāja. Ik pa laikam atskanēja smiekli.

[Roviela]

Īvs kādu laiku izklaidējas sekodams suņucilvēkiem. Viņam šķiet, ka šie pagaidām nometni neapdraud, un skaidri zināt, kur šie atrodas, ir skaidri zināt, nevis tupēt kādā slēpnī. Turklāt - ko var zināt? vai nejauši neizdodas sadzirdēt kādu vārdu, kas ļautu noprast, kas šiem padomā.

[Romija]

Meibela, pamanījusi suņučus, klusām tiem sekoja, brīšam pat atrazdamās kādā zarā virs galvas. Uzbrukt viņa netaisījās, jo tad no viņas pāri paliktu vien slapja vieta un spalvu kušķis, tomēr noskaidrot, kas šiem aiz ādas gan vajadzēja. Sekojot šiem trim, Meibela klausījās, vai vēl kaut kur nav citi, jo iepriekš šķita, ka smiekli izskan arī otrā viņu nometnes pusē.

[Sindra]

Īvs pēkšņi sajuta, ka viņam aiz muguras noteikti kāds ir. Kad elfs pagriezās viņš ieraudzīja suņuci. Tikai šis atšķīrās no tiem trijiem, kas bija redzami priekšā. Šim bija rūsgani iesarkana spalva un sarkani mirdzošas acis.
Suņucis pacēla ķepu un ar pirkstu norādīja uz Īvu. Un tad atskanēja baisākie smiekli kādus elfs jelkad bija dzirdējis. Tie bez maz lika šausmās sastingt.

Pārējie trīs suņuči izdzirdējuši acīmredzamā vadoņa smieklus pagriezās pret Īvu un uzvilka savus lokus. Elfa virzienā aizlidoja trīs bultas.

[Roviela]

Īvam nekas cits neatlika, kā pieņemt kauju. Tikko elfs bija attapies no pārsteiguma, rūsganā sarkanača virzienā aizlidoja uz stiegras guļošā bulta, jau likdams nākamo, kas arī domāta vadonim, viņš lēca sāņus aiz koka, lai koks nosegtu viņam muguru, jo tie trīs - tie šaus un vai kāds zina, cik labi?
Mežā atskanēja putna svilpiens - Vīīī! Piekūns neieradīsies, tas naktī neredz, uz to mednieks necerēja, toties svilpiens ir skaļš, biedriem pazīstams, bet citiem - parasta skaņa, kas reizēm dzirdama mežā.

(OOC - ja viņam trāpa kāda bukta, tad, lēciens, droši vien, nesanāks (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[DarkJedi]

Pālmers pirms gulēt iešanas pavilka kreiso bikšu staru uz augšu, kur bija redzama pamatīgi ar nodzeltējušām lupatām nosaitēta kāja. Viņš uzmanīgi notina lupatas un bija redzama no potītēm līdz celim ļoti sena griezta brūce, kas joprojām strutoja un pa laikam mēdza atnākt vaļā un asiņot.

Vecītis no savas tarbiņas izvilka pudelīti kurā rēgojās balts kristālgraudains pulveris. Viņš uz brūces uzbēra pāris sķipsniņas un sāpēs savilka seju un nobubināja

- Kas man lika toreiz līst ārā no bedres un lūrēt apkārt? Nu kam man tas bija vajadzīgs?

Pēc tam nodzeltējušās lupatas kā mūmijas kājai satina atpakaļ un likās gulēt.

Kad sāka gaudot suņcilvēki Pālmers nepamodās, taču viņu krietni vēlāk uzmodināja biedru ņemšanās kas sākās pēc laika. Pamodies viņš miegains neapmierināts noņurdēja


- Nu ko ņemās nakts vidū, tā it kā uz zaļļumballi sanākuši. Liekas gulēt un netaisa traci! Rīt tāls ceļš priekšā. –

Un pagriezās uz otriem sāniem taisoties gulēt tālāk.

[Romija]

Redzēdama pēkšņo uzbrukumu, Meibela nolūkoja tuvāko šāvēju un lēca tam sejā, ar nagiem skrāpējot acis. Lēciens, cirtiens un ātri prom uz tuvāko koku, lai tiktu atpakaļ augšā.

[Dayns]

Edmuda acis bija vaļā vienā mirklī, pēc elfa svilpiena, vienā mirklī viņš bija kājās rūķi, tava kārta vārdus vērst darbos viņš nobļāvās gana skaļi, lai tie, kas nedzirdēja svilpienu dzirdētu viņa skaļi izteiktos vārdus. TRAUKSME!!!

[DarkJedi]

ĀĀĀĀ – sadzirdējis vārdus trauksme Pālmers ar kliedzienu pamodās – Glābjas kas var!

Tad palūkojies apkārt un redzēdams, ka pārējie ir kareivīgi noskaņoti pārdomāja.

- Nē, cīnāmies! Uzbrukumā! Lorda Setrika vārdā neviens nešķīstenis neaizmuks! – un stutējās kājās gatavodamies nedomājot ar galvu mesties, jeb pareizāk sakot kluburēt tuvākajam pretiniekam klāt un sist tam ar savu kruķi pa galvu.

[Sindra]

Īva raidītā bulta trāpīja vadonim, taču tā atdūrās pret suņuci un vienkārši nokrita zemē. It kā viņu sargātu kaut kas neredzams. Jau atkal spalgie smiekli. Elfs sajuta, kā kājā ieduras kaut kas ass. Izskatījās, ka suņuči šauj visai precīzi. Un no pārējām bultām elfu paglāba tikai lēciens aiz koka.

Meibelas pēkšņais uzbrukums suņuci nepatīkami pārsteidza un viņš mēģināja trako kaķeni nopurināt nost. Kad tā nolēca, savainotais suņucis ņurdēdams norādīja uz koku, kur pazuda lūsis un pārējie divi biedri pavērsa savus lokus uz Meibeles pusi.

Vecais Pālmers slējās augšā no savas guļvietas, bet kaut kā večukam galīgi neveicās un viņa slimā kāja aizķērās aiz kādas izlīdušas koka saknes.

[Romija]

Meibela nepalika kokā, kurā bija uzkāpusi. Viņa ātri pārvietojās pa zariem, mēģinādama tikt otrā pusē. Nez, cik labi tie suņi redz tumsā, viņa prātoja, noslēpusies aiz kāda lapaināka zara un gatava tūlīt lēkt tālāk. Lai arī suņucis, kam Meja bija uzbrukusi, gluži no ierindas izsists nebija, tomēr to visu uzmanība bija novērsta no Īva. Tā druīde nolēma kādu laiku pārējos pakaitināt, jau raudzīdama lēkt virsū citam suņucim, cenšoties tāpat izskrāpēt acis.

OOC: Viņa tur tā lēkā pa kokiem, cenšas izvairīties un mēģina atkal uzbrukt, ja viņu nav jau kās sašāvis.

[Roviela]

Īvs brīdi pūlējās saprast, cik nopietns ir ievainojums kājā. Nācās paļauties tikai uz sajūtām, lejā, tumsā un pamežā viņa acis, lai cik labas, tomēr nepiederēja kaķim. Lai iegūtu mazlietiņ laika to noskaidrot, un lai atkal pievērstu uzmanību sev, viņš izšāva uz vadoni vēlreiz, kaut arī pirmīt redzēja, ka to aizsargā, droši vien, kāda īpaša maģija. Pēc šāviena mednieks mēģina pamīņāties, lai saprastu, kā tur ir ar ievainojumu? varēs paskriet? lēkt? vismaz paiet? Un atkal šauj, ja vien vadonis nav tam jau par tuvu. Tad Īvs ķeras pie zobena.