Roantoras etīdes, [C][PZ] Opcijas

[Sindra]

Biedri vēl joprojām nespēja tam noticēt. Viņu vadonis bija kritis un no viņa pāri nebija palicis nekas. Pilnigi nekas!
Ko tādu neviens vēl nebija redzējis, ka pēc nāves uzreiz tā pazustu ķermenis. Dzīva būtne bija izgaisusi neatstādama aiz sevis nekādas pēdas par savu eksistenci.

Kaut kur tālumā vēl bija dzirdami suņu cilvēku smiekli. Taču tie attālinājās un drīz jau izzuda pavisam.
Klusi šalkoja vējšs. Diena nudien bija saulaina un jauka, tikai šis atgadījums...
Mirkli, nē tas bija labs laika brīdis, biedri bija nomīņājušies turpat uz vietas, klusi viens uz otru ar izbrīnu blenzdami.
Šis gadījums noteikti bija jāziņo Ordenim.
Nav jau īsti ar vairs, kur tālāk doties.

Biedri devās atpakaļ uz Ordeņa ēku.
Sargi ar skatienu meklēja Lordu Setriku un bija mazliet pārsteigti, to neredzēdami kopā ar pavadošo svītu.
Taču neviens neko nejautāja.

Knapi paspējuši ieiet mītnē, Lorda svīta saņēma uzaicinājumu ierasties pie Lēdijas Feinimāras Storknestas.
Vecā halflingu sieviete bija uzticama Usa sekotāja un viena no trīs galvenajiem ordeņa pārstāvjiem.
Vēl bija pats svarīgākais vadītājs Augstais lords Olomars Farbinders. Viņš bija pusmūža cilvēks, kuru biedri bija sastapuši Ordeņa mītne, bet tā īsti nekad nebija runājuši.
Un trešais bija nu jau kritušais Lords Setriks Kolmaiers. Par šo nelāgo gadījumu tagad viņiem būs jāatskaitās Lēdijai Storknestai.

Lēdija sēdēja pie galda savā kabinetā un domīgi raudzījās uz biedriem.
Jūs esat atgriezušies... viņa iesāka un apklusa parmaiņus uzlūkodama visus biedrus.
Feinimāra pilnīgi noteikti gaidīja atskaiti no biedriem.

[Romija]

Meja tūlīt nozuda mežā Īva norādītajā virzienā. Nonākusi klajumiņā, kas varētu būt īstais, viņa pa koku zariem aplēkāja apkārt. Neatrazdama nekādu iemeslu, lai šī nebūtu jauka vieta atpūtai, lūse atkal nozuda mežā.

[Hworang666]

Rino klaiņojis līdzi bija klusītēm, jo kā jau elfam viņam šķita, ka iejaukšanās citu sarunās būtu klajas nepieklājības izrādīšana. Lai arī cik ļoti viņš negribējo to izrādīt, pat šajā mežā viņš jutās kā mājās. Koki, krūmi un viss pārējais patīkami šalca un Rino ieklausījās vienīgi sev dzirdamajā mūzikā. Nometis savas mantas aptuvenā apmetnes vietā viņš apjautājās: ja jau musm kādi trīs seko, vai nevajadzētu kādam palikt sardzē? Labprāt paietos kādus pāris metrus atpakaļ un atpūstos kokā...

[Roviela]

- Mums vairs neseko, - Īvs paskaidroja, - viņi ir prom savās darīšanās. Viņi mums bija sekojuši no rīta, kad mēs gājām uz pilsētu.

Viņš bija atradis ērtu stūrīti, kas tikpat labi varēja noderēt sardzei, kā atpūtai, un tagad nedaudz ar izbrīnu vēroja Rino. Kāpēc viņš prasa atļauju? Un kam?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 10.04.2008 14:38

[DarkJedi]

Pālmers gan nelaida garām iespēju atļaujas prasīšanu uztver kā sev adresētu.

- Ej vien, ej vien dēliņ karājies kokā. Tikai nepakaries! Tavs laiks vēl nav pienācis, hehehe! –

[Dayns]

Edmunds nokāpa no zirga. cīņās pabijušais priesteris noskaitija īsu lūgšanu un devās pie miera, vāli atstādams labajā rokā sažņaugtu, lai ir pa tvērienam. rokas sakrustojis uz krūtīm un plaukstas sabāzis padusēs, siltumam, viņš novēlēja mieru biedriem.

[Mattiass]

Visu ceļojuma laiku rūķis Tordins klusēja. Viņš nebūtu sūdzējies, ja viņiem kāds sekotu — rastos iespēja atriebties par šajā rītā piedzīvoto, bet, tā kā nekas tāds acīmredzot nespīdēja, tad viņš, kopā ar pārējiem sasniedzis apmetnes vietu, noslīdēja no lāča, iekārtoja viņu uz nakti (tas sevī ietvēra arī to, ka lācis dabū paēst, padzert un izstaipīties bez segliem mugurā), un iekārtojās arī pats.

[Elony]

Epizode pie staļļa Filonam lika pārdomāt par to, ka pateicība ir sarežģīta lieta.

Nonācis paredzētajā atpūtas vietā, viņš palaida Mandusu paganīties.
"Domāju, ka ugunskuru nevajag. Vismaz es nejūtu aukstumu un no tumsas man bail nav. Bet par sardzi piekrītu. Gulēt bez sardzes mežā zemē, kur mēdz sirot mežoņciltis - nav prāta darbs. Galu galā arī suņļaudis var atgriezties un lielākā skaitā..."
Viņš apsēdās zemē, atspiedies pret koka stumbru.
"Vismaz daļu nakts sargāt es piesakos."

[Roviela]

- Lai notiek, - Īvs piekrita, - modini mani, ja kas.
Viņš gan tāpat pamostos pēc pāris stundām, kad uzleks mēness. Piekūnu kārtīgi notupinājis zarā, elfs šo un to ieēda vakariņām, ietinās apmetnī un gandrīz momentā aizmiga.

[echo3]

Tā? - Ose tikai noteica. - Labi. Kad būsi iekārtojies, pasauc, paparūpēšos par tavu kāju.

Ievedusi Ēmu klajumiņā, Ose noņēma tai somas un iemauktus un palaida kazu ganīties. Pēc tam Ose nesteidzīgi, ierastā kārtībā iekārtoja sev guļvietu. Tikusi ar to galā, druīde pasauca Ēmu pie sevis un izslauca. - Pienu kāds nevēlas? - Ielējusi pienu tiem, kas izrādīja gribēšanu, Ose arī pati paēda vakariņas. Tad pameta skatu uz vecā vīra pusi.

[Hworang666]

Ak, Palmer, zinot, cik ļoti tev gribētos, lai kāds no mums aizietu pirms tevis, lielāku baudu man sagādā palikšana... Elfs ar smaidu atbildēja. Tagad gan krietni izskatījās, ka vajadzība saskaņot ar komandas biedriem darbību nav vajadzīgu. Nu labi, varu iztikt arī bez tā...

[Elony]

Filons no piena pieklājīgi atteicās, izsakot, ka Oses pūles un lapinību novērtē.
Pie sevi pasmīnējis par elfa sarunu ar Pālmeru, viņš uzrunāja Rino.
"Ja vēlies, vari sargāt mūs nakts otro daļu. Galu galā, man vēlāk arī būs jāizguļas."

[Hworang666]

Nekādu problēmu... Elfs pasmaidīja un viegli palocīja galvu. Tik dari zināmu, kad vēlies, lai tevi nomainu, jo pagaidām mierīgi varu iztikt bez miega... Pasmaidījis viņš apsēdās uz zemes, ļaudams sev izjust nedaudz vēso augsni.

[Romija]

Kad Meibela izlīda no meža ar pilnu muti sausu zariņu iekuram, viņa kontatēja, ka pārsvarā visi jau ir iekārtojušies un aizmiguši. Dīvaini, Meja nodomāja. Viņai pašai pilnīgi pietika ar kažoku, lai naktī nesaltu, bet pārējiem varētu būt tīri patīkami pasildīties kaut pie mazas liesmiņas. Naktis tomēr drēgnas.

Nolikusi žagariņus biedru pulciņam apmēram pa vidu, viņa izspļāva palikušās mizas un skujas un mīļi pieglaudās Osei, lai tā ielej kādā trauciņā pienu. Ēmas piens bija ļoti barojošs, bet vēders uz nakti no tā nedumpojās, tāpēc nekas nevarēja būt labāks, par tādu padzērienu vakarā. Kad trauciņš bija tukšs, Meja nomurrāja pateicību un devās apmest loku ap nometni. Viņai vēl miegs nenāca, tāpēc viņa nolēma papētīt apkārtni un varbūt kaut ko nomedīt rītdienas pusdienām. Taču tālu viņa negāja un ik pa brītiņam parādījās starp biedriem.

[echo3]

Nu, lūšuk, visas ķepas šoreiz veselas? - Ose draudzīgi noprasīja, ieliedama pienu bļodiņā. Skaidrs, ka veselas! Druīde uzsmaidīja Meibelai.

[Sindra]

Nakts vidū kādu gabaliņu prom no nometnes atskanēja jau agrāk dzirdētie, asinstindzinošie aukstie smiekli.
Te vienā pusē, tad pieklusa, pēc brīža citā pusē. Suņucilvēki. Tā viņi smējās pēc uzbrukuma Lordam.

[Romija]

Pēc kāda laika Meibela bija iekārtojusies kāda paliela koka zaros, no kurienes tumsā varēja saskatīt tos biedrus, kas paši nebija speciāli kaut kur noslēpušies. Meja gulēja uz zara, bet pavisam cieši aizmigusi nebija - ausis grozījās līdzi meža trokšņiem.

Pēkšņi viņa uztrūkās. No pirmā smiekla šķita, ka tas ir nejauks sapnis, kurā uzpeld atmiņas no cīņas. Taču tas atkārojās. Nu jau miegs vairs nebija nevienā acī. Cenzdamās kustēties nedzirdami, kas lūsim nebija pārāk grūti izdarāms, Meja nolēca no koka un zāles aizsegā virzījās pie biedriem, katru pēc kārtas pabakstot ar ķepu, lai tas pamostas, pirms vēl ir par vēlu. Tie, kuru sēdēja sardzē, jau cerams paši ir pamanījuši.

[Roviela]

Īvs jau kādu brīdi sēdēja augšā. Viņš noglāstīja Meibelas mīksto ķepu, kad tā viņam pieskārās. Es neguļu! Esmu uzmanīgs!
- Ejam izlūkos? - viņš gandrīz bez skaņas teica lūsiņai.

[Romija]

Meibela pamāja ar galvu un bija gatava gājēja. Ķermenis bija saspringts un ausis spicas jo spicas.

[Roviela]

Īvs nedzirdami sekoja druīdei, ausis saspicējis un saasinājis uzmanību.

[Romija]

Meibela negāja tieši uz smiekliem. Viņa virzījās tiem it kā blakus, lai neieskrietu suņučiem ķepās. Tikusi līdz koku aizsegam, Meja uzkāpa kokā un aplūkoja apkārtni no augšas. Viņa lūša formā tumsā redzēja daudz labāk. Kad atkal tuvumā atskanēja smiekli, viņas asais skatiens pavērsās uz to pusi, no kurienes tie nāca. Meja centās novērtēt, cik smējēju tur ir. Pavisam klusām virzoties no zara uz zaru, druīde mēģināja saprast, cik lieli ir draudi un ko nelūgtie viesi vispār grib. Vai tiešām uzbrukt vēl viņiem, ja Setrika atslēga jau ir dabūta? Vai arī tā nemaz nebija atslēga?