Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Gvendolīna lūkojās uz visām pusēm cenšoties paturēt prātā visu ko redz.Jā pat tajā laikā kurā viņa dzīvoja šādi brīnmi vel nebija izveidoti.
Un kur tas ir kuģa īpašnieki.
Gvena jautāja sekodama Erisai.Vienlaikus gribējās gan satikties gan turēties no šiem citplanētiešiem

[washulis]

Uz piezīmi, ka neviens viņu neglābs, viņa mēģināja nekādi nereaģēt. Bet dusmas pamazām nomainīja izmisums. pasoļodama vēl dažus soļus uz atpakaļu, viņa sajuta lielo svelmi uz savas ādas. Ko viņš dara? nē, tas nav svarīgi. galvenais ir tas, ko lai es iesāku? Un tā nu bija lieta, ko viņa nezināja. iesprostota te ar demonuun kaut ko vēl un tagad kaut kas notiek. Kaut kas par ko viņai nav kontroles.

Varbūt, ka mani arī neviens neizglābs. Loranda klusi noteica. Bet es nedomāju ļaut, lai mani apsmej, izrīko vai vēl sazin ko! Viņa lūkojās tieši demonam sejā, meģinot nenovērsties. Bet karstums sāka nu jau bez maz vai cepināt.

[Malduguns]

Leanna caur pieri palūkojās uz Reilu, tad nosmīkņāja un vairāk neko viņam neteica. Pat skatienu neveltīja.
-Nu, laikam pēdējā vieta, kuru es atceros tieši bija kāda mājiņa augstu kokos. Visai interesanta vieta, ja man atļauts tā sacīt,-viņa nomteica. Neko sīkāk viņa neatcerējās, bet cerēja, ka ar to pietiks.

[Moriartijs]

Paga, paga, paga! Jūs domājat iet atpakaļ? Vai esat jocīgi? Lai.... lai kas savāca to meiteni, tas izvilka viņu cauri zemei, tā ka nepalika ne pēdu! Un tā izskatījās pēc alas grīdas! Ņemot vērā visu šodien notikušo, nedomāju ka viņa ir alā. Džeroms teica, taču pat viņa galvā tas skanēja dīvaini. Papurinājis galvu viņš skatījās apkārt, kur bija nonācis.

Skrējiens bija nogurinājis, bet ne tik ļoti. Te jābūt kādam avotiņam... Derētu ūdens. Vai kas stiprāks. Ieklausoties pārējo sarunās, kādā brīdī pavīdēja vārds 'namiņš kokā'. Lai cik dīvani tas neizklausītos, tomēr labāk nekā ala...

[Elony]

Rijoku bija jāatzīst, ka viņas izredzes ir mazas. Šeit valdīja mistika un burvestības. Viņa no tā neko nejēdza. Pat kailais vīrietis zināja ko vairāk, spēja uzburt ugunslodes.
"Labi, tad ejam ātri uz namu kokā un ziņojam saimniecēm par notikušo. Lūgšu tad viņām ko darīt tālāk. Melāniju nepametīsim." Rijoku paziņoja un steidzināja pārējos.
"Sekojiet man un neatpalieciet." viņa devās uz to pusi no kuras bija atnākuši.

[Moriartijs]

Cik tālu? ... Namiņš kokā? Džeroms izbrīnīti pajautāja, taču tad padomājis noteica, Vai tik ne... paga. Kokā, jo kāds varētu.. kāds pa zemi staigājošs varētu uzbrukt? Virvju kāpnes, vai ne? viņš paskatījās uz Rijoko.

Viņš bija dzirdējis par tālajām zemēm, un pat ceļojumos pāris svešzemnieku bija redzējis, bet nekad nebija laika parunāties. No kādas zemes tu nāc? Un ņemot vērā visu šodien notikušo, atļaušos vaicāt arī, no kāda laika? pie pēdējā nedaudz saviebās. Viņš joprojām bija ģerbts tajā pašā jūrnieka tērpā kā no rīta. Noderētu nomazgāties un kārtīgi iedzert.

[Elony]

"Tā drīzāk ir liela māja kokā. Un jā, jākāpj pa trepēm." Rijoku noteica. " Cik tālu, nezinu, šeit ir grūti noteikt attālumu, jo sala nepakļaujas dabas likumiem. Bet tur, mājā, dzīvo divas savādas sievietes. It kā cilvēki, bet sak a ka nav viss. Lai nu kā, abas ir mums labvēlīgi noskaņotas. Un mums bija pat savas istabas."
Kad Džeroms vaicāja par viņas izcelsmi, viņa pie sevis pasmaidīja.
"Es nāku no Japānas, kad bija 1883. gads pēc kristiešu kalendāra. Ir savādi nonākt šeit, kur tik daudzi zina par to, kas bija nākotnē...
Tad nu uzdrīkstos uz dot līdzīgu jautājumu arī tev."

Šo rakstu rediģēja Elony: 05.06.2008 07:03

[Big Bad Wolf]

- Ei, Melānij, skaties! Redz kur kafejnīca! Varbūt ieiesim tajā?
Džerards noteica un izvilka savu naudas maku. Tas bija pārbāzts ar monētām.
- Es kaut ko nezinu?

[Džezā tikai Meit...]

Melānija palūkojās puiša norādītajā virzienā un noteica.
- Jā, ejam.. - Meitene lēnām devās tajā virzienā. Viņa tikai cerēja, ka varēs dabūt siltas pusdienas un atradīs kādu, kurš zinātu ko vairāk. Meitene iebāza roku džinsu kabatā, lai izskaitītu cik daudz naudas tajā palicis. Vajadzēja jaunas drēbes. Šīs nu bija galīgi netīras un dīvaini smaržoja.

[Big Bad Wolf]

Džerards ar Melāniju devās uz nelielās kafejnīcas pusi.
- Mm, "Kaplaseipo", jocīgs nosaukums, nudien.
Puiša vēders ierūcās. Viņš nebija ēdis ļoti ilgi, jau no tā brīža, kad attapās uz pussabrukušās jahtas. Viņš no maka izvilka pārīti zelta monētu, un pastiepa plaukstā uz Melānijas pusi.
- Tu nezini kas tā pa valūtu? Pirmo reizi redzu šādas monētas! Es pat nezinu kur tādas izrāvu!

[Džezā tikai Meit...]

Melānija izklaidīgi vērās apkārt, līdz beidzot nonāca līdz kafeinīcai, kuras nosaukums likās interesants, bet radīja nelielas bažas viņā.
- Hmm.. tu aplaupīji banku? - Viņa pasmaidot ieteicās, kad Džerards viņai parādīja zelta monētu. Viņa vienu paņēma rokās un apskatīja.
- Man nav ne jausmas. Varbūt atkal kāds triks? Zelta monēta.. varbūt tā šeit norēķinās.. - Viņa domīgi atdeva atpakaļ puisim monētu un pavēra kafeinīcas durvis.

[Big Bad Wolf]

- Es neatceros gandrīz neko! Nezinu arī cik ilgs laiks ir pagājis kopš jahtas nogrimšanas. Vispār man nav ne mazākās nojausmas arī par to cik ilgi es atrados tajā istabā, bet spriežot pēc tā, kā ārdās mans vēders, varu secināt, ka neesmu ēdis diezgan pamatīgu laiku.
Džerards atbildēja Melānijai.
- Jā, varbūt tā šeit norēķinās, bet kur pie velna mēs atrodamies?
Viņš centās uzsvērt teikuma otro daļu. Puisis sekoja meitenei, kura pavēra kafejnīcas durvis.
- Nu, dosimies iekšā?

OOC: Liāna teica, ka sagādās mums kādu pārsteigumu, tādēļ jāpagaida viņa.

[Gross]

Feivids nebija apmierināts ar to ka japamet melānija vien, jo katra minūte varēja nozīmēt to ka viņa vairs nebūs atgriežama... Bet nu vienam iet būtu neprāts... It īpaši nepārzinot salu un ņemot vērā to ka Melānijas pazušanas vietā tagad ir plika alas grīda... Deivida sejā bija redzamas dusmas un puisis iesita ar kulaku pa alas sienu un sekoja pārējiem...

[Kalevale]

Nolikusi cilvēcisko būtni, Poverpointa uzelpoja. Pat Marsu pastiept būtu vieglāk, viņa skaļi nošķendējās un sāka knibināties ap koda podziņām. Taču kuģa sistēma laikam bija sabojājusies, jo nerādīja, ka kods ir pareizs un tūdaļ tiks atvērtas durvis, tā vietā tas ziņoja: "Kods nepareizs, mēģiniet vēlreiz! :) "
Riebeklis! Poverpointa nošķendējās vēlreiz, aptverdama, ka varbūt lāgā neatceras kodu, jo to vienmēr bija spiedis otrs pilots, kurš nu bija nez kur izgaisis, sakot, ka drīz atgriezīsies. Ko lai dara? viņa īgni nodomāja, palūkojoties uz meiteni, kuras sirds tūdaļ, tūdaļ varēja apstāties.
Nopūtusies Poverpointa uzspieda attiecīgās podziņas atkal un apstiprināja savu darbību.

[Semijs]

Raiens ar lielu izbrīnu paskatījās uz visiem varoņiem, kuri grasījās iet glābt Melāniju. Tas viss viņam uzdzina īsus smieklus. Sekodams Rijoku, puisis paskatījās uz Deividu un teica.
-Neuztraucies, varoņa stunda drīz pienāks un ar Melāniju viss būs kārtībā, es tev to garantēju.-
Paskatījies apkārt, viņš piebilda.
-Kāds no Jums smēķē?-

[Moriartijs]

Džeroms iesmējās, Tad jau tu zini daudz vairāk nekā es, jebkurā gadījumā. Vēl šorīt bija 1492. gads un es mierīgi kuģoju pa jūru. Bet Liktenim šķiet patīk spēlēties, viņš atbildēja Rijoko.

Par Raiena 'varoņu' izteicienu Džeroms vien pasmaidīja. Nē, nesmēķēju, viņš noteica.

[Gross]

Deivids no kabatas izvilka sapiestu cigarešu paciņu kurā bija divas cigaretes... izvilcis abas viņš vienu no tām sniedza Raienam, un noteica...
"pīpē ar baudu, jo šīs ir pēdējās... Kā tu vari garantēt ka ar Melāniju viss būs kārtībā....?"

[Aiva]

Volfs paraustīja plecus.

"Man arī nepatīk atstāt savējos, kaut arī īsu brīdi blakus bijušus biedrus, bet..." viņš ieturēja pauzi, "Alas grīdai cauri mēs neprotam izlīst." Skatiens pievērsās puisim, kas spēja rokās uzburt uguni. "Vismaz neviens no mums trim. Atliek vien vērsties pie kāda, kas ir apveltīts ar varenākām spējām, un jo ātrāk, jo labāk."

"Ja jums patīk erzaci, tad varēšu pacienāt ar pāris no manas etvijas," viņš pamāja Deividam un Raienam.

[Gross]

Deivids pievērsās Volfam:
"Jā... laikam pašlaik saprātīgākais lēmums būtu atgriesties namiņā un paprasīt padomu kādam kurš šo salu pazīst vislabāk...
Starpcitu kas ir Erzaci...?"

[Aiva]

"Labāk nezināt," Volfs pasmīnēja, "būs mierīgāks prāts."

"Interesanti, kur palicis vilks, kuram bija mūs jāpavada?" viņš piemineja garāmejot. "Vai vnk darām kā teica erisa - ejam, un aiziesim tur kur vajag?"

Volfs p[askatījās apkārt, meklējot kādu aukstāku ivetu, no kuras npvērtēt apkārtni.