Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Ārčijs aizskrēja līdz Džeromam.
- Nu tāda skuķe tumšiem matiem.
Pēkšņi durvis neizturēja, tās izsprāga no eņģēm un Gvazimords sāka kārpīties laukā no ieslodzījuma.
Ieraudzījis cilvēkus, tas izmisīgi ierēcās un izkļuvis laukā metās virsū Deividam.

[Semijs]

-Atceries mani smukulīt?-
Raiens pārdroši uzsauca un salika abas rokas kopā. Viņš sakoncentrēja visu savu naidu pret šo zvēru un spēku, kas turēja viņu uz kājām. Puiša asinsvadi uz rokām kļuva liesmojoši sarkani un no rokām izšāvās uguns mēle, kas tvēra ciet Gvazimordu.

[Elony]

"Necīnamies! Atkāpjamies." sauca Rijoku.
Jo īpaši, ja nav drēbju.
Viņa nezināja, kā uguns iedarbosies pret nezvēru, bet kaut kāpēc šaubijās, ka tā to piebeigs. Viņa pati spēra soļus atmuguriski, turpinādama šaut lodes pa radības ceļiem, traucējot tā līdzsvaram.

[Moriartijs]

Lasamies lapās! Raien, labāk tinies. Ja vien vari ātri paskriet... Džeroms sauca skriedams prom pa tumšo gaiteni un meklēdams jebkādu cilvēku vai izeju. Lai gan, bez drēbēm viņš varētu paskriet ātrāk... heh. Melānija, Melānija. Tumši mati? Skuķis? Hmm, laikam moderns apzīmējums meitenei... Dīvaini.

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

Alā nekur nebija manāma tumšmataina meitene, pat ne blonda.
Gvazimords lika Deividu mierā pēc Raiena uzsauciena. Uguns šokēts viņš atkāpās līdz durvīm. Uguns viņam nekaitēja, bet radījuma acīs vīdēja bailes.
Pēkšņi no alas sienām atskanēja ass sievietes sauciens.
- Pazūdiet no šejienes un neatgriezieties, ja jums dzīvība dārga! Es dodu jums piecas minūtes, lai jūs aizvāktos. Ja nē, tad nekad netiksiet no šejienes laukā dzīvi. - to dzirdēja visi, kas bija alā, tikai ne Melānija.

Raiena radītā liesma bija apdzisusi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 31.05.2008 18:30

[Moriartijs]

Izdzirdējis balsi, Džeroms vien nodomāja, vai viss var kļūt vēl dīvaināks? Piekrītot balsij, jātinās prom. Un ātri. Džeroms skrēja pa gaiteni meklēdams izeju. Nu jebko!

OOC: Džeroms nab bijis šajā alā. tādēļ nezina izskatu un kur ir izeja. pat cik zemi griest, nezina, (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Elony]

"Ejam prom." tik vien noteica Rijoku. Joprojām turot šauteni piepaceltu, viņa ātri devās prom no nezvēra pa alas gaiteni, uzmanīgi pārbaudot aizmuguri, vai tas neseko.
Viņa bija darījusi, ko lika, atbrīvoja gūstekņus. Ja tie būs saprātīgi, tad arī dosies prom, nevis paliks uz vietas.

[Aiva]

Volfs pacēla acis pret alas griestiem, meklējot runātāju.

- Labi, fraulain, mēs aizejam! - viņš iesaucās, tad pievērsās pārējiem.

_ Deivid, kur Mela ar dienasgrāmatu?

Pamest meiteni negribējās, bet Volfs nebija pašnāvnieks.



Šo rakstu rediģēja Aiva: 31.05.2008 18:50

[Kalevale]

atd -- es ceru, ka neko nesajaukšu, bet, ja sajaucu, tad ignorējiet sīkumus, jo es tikai pārskatīju, ne gluži visu lasīju.

Poverpointa skraidot apkārt dzirdēja, ka tuvojas šiem sirdspukstiem, līdz negaidot un pēkšņi gandrīz uzskrēja virsū guļošam cilvēkam. Par cik Poverpointa jau iepriekš bija pieņēmusi cilvēku rudmates tēlu, viņa droši varēja mesties pie guļošās un pārbaudīt tās elpošanu un to, vai nekur nav kādi ievainojumi.

Kas gan varētu būt noticis ar viņu, kas? viņa prātoja, meklējot kādu liecību par to, kas noticis un kāpēc šis cilvēks še gulēja, izrādot visai niecīgas dzīvības pazīmes, it kā tūlīt pat grasītos atvadīties no dzīves. Heii, tu dzirdi? viņa paklusi iesaucās un papliķēja pa guļošā cilvēka vaigiem, cerēdama, ka tādējādi viņa pamodīsies, taču vājā sirdsdarbība norādīja uz to, ka ar tādu nieku vien nepietiks. Bet ko lai dara? Poverpointa nodomāja, pēkšņi saprotot, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, kur viņa atrodas un kas ir šeit apkārt. Nebija tikai viena dzīvība, kas karājās mata galā.

[Džea]

Tuvojamies kam?
Gvena jautāja vel joprojām ejot.
Tas sāk kļūt apnicīgi.
Viņa neapmierināti nodomāja
Turklāt es atkārtojos,kopš kura laika tas notiek?

[Big Bad Wolf]

Džerards redzēja, kā tārpi aizklunkurē uz istabas otru galu atbrīvojot viņam ceļu uz logu. Puisis izlīda no gultas apakšas un pieskrēja pie loga, pa to laiku istabā pa durvīm ielīda vēl trīs tārpi.
Džerards paskatījās pa logu. Tur brauca smagā mašīna, kuras piekabē bija atkritumi.
Viņš vēlreiz paskatījās uz tārpiem, uzkāpa uz palodzes un cerēja, ka mašīna nepabrauks garām. Džerards izlēca.

[Gross]

Deivids turēja durvis līdz pēdējam brīdim, līdz viens no triecieniem izgāza tās un arī puisi pasvieda vairākus metrus uz priekšu... puisis ātri apgriezies uz muguras pamanīja ka briesmonis metas viņam virsū...
"Sasodīts... šis nu gan ir pretīgs...." iesaucies puisis meta kūleni uz atpakaļu un nostājies kājās pacēla pie pleca automātu un nobēra vienu kārtu pāri uzbrucājam... bet tākā nekas nentika Deivids pagirezās un aizskrēja virzienā kur aizskrēja pāējie...

[Džezā tikai Meit...]

Melānija redzēja kā Deivids aizmetas uz pusi, kur aizgāja Volfs un Rijoku.
- Jā, vari mani negaidīt.. Gan jau kāds briesmonis no pazemes mani neparaus zem zemes. - Viņa īgni nomurmināja, jo meitenei nebija nekādu ieroču ar kuriem aizsargāties pret iespējamiem negaidītiem viesiem, kuri vēlētos viņu redzēt sadalītu pa gabaliņiem. Pēkšņi atskanēja čuksts, kas uzdzina viņai šermuļus.
- Ko? Kam mani vajag? - Viņa atbildēja balsij, pakāpjoties prom no sienas un ātrāk metoties uz to pusi, kur varēja atrasties pārējie.

[Lianjuks]

Elony - Aiva - Mesmers - Semijs - Gross

(occ: ala ir tik plata, ka divi cilvēki var iet vien otram blakus. griesti ir gana augst, lai nebūtu jāpieliecas un varētu gaisā pacelt rokas. Ir zemes grīda un maķenīt klinšainas sienas. Vietām ir lāpas, kas deg ar zilu uguni. )

Pēkšņi pašam priekšā skrienošajiem pretī parādijās neparasts skats.
Uz viņu pusi metās Melānija. Pēkšņi viņa sastinga un no zemes izlīda četras pelēkas rokas.
Tās saķēra melāniju aiz kājām un parāva zem zemes.
Nekas neliecināja par tiko notikušo. Zemē pat caurums nebija.


Kalevale

Vienīgā ievainojums, ko Poverpointa atrada bija tas, ka labajai rokai trūkst rādītājpirksts. Pirksts bija zaudēts nesen. Poverpointa dzirdēja, ka sirds apstāsies kuru katru mirkli.
Vislielākā iespēja palīdzēt bija aizvest Leannu uz avarējušā kuģa medpunktu. Pat, ja Leanna nomirtu, tur būtu vēl minimāla iespēja viņai palīdzēt. Un drošības pēc vēl pastāvēja iespēja par atmiņas dzēšanu.


Džea (occ: arī Gvenas laikos nav pierādīta citplanētiešu eksistence )

- Tuvojamies Leannai un kādam citlanētietim. Te kaut kur nogāzies viņu kosmosa kuģis. - Erisa pasteidzināja gaitu.


Mr. Green.

Džerards aizkrita garām. Viena sekundes simtdaļa un viņš būtu atsities pret asfaltu, bet tad acīs iespīdēja gaisma.
Viņš atkal lēca laukā pa savas istabas logu, bēgot no tārpiem, bet šoreiz ar būkšķi ielidoja atkritumu vedējā. Visas drēbes bija netīras un pretīgas, bet viņš vismaz bija dzīvs. Kaut kur blakus no gružiem iznira - Melānija.

+

Džezā tikai Meitenes

- Man... - atskanēja čuksts. Pēkšņi viņa sastinga, pati pret savu gribu. Kaut kur priekšā parādijās Deivids, Volfs, Rijoko, Džeroms un vēl kāds. No zemes izšāvās četras pelēkas rokas. Tās saķēra Melāniju. Zeme zem kājām pavērās un viņa tika parauta zem tās. Tad viņa atjēdzās ar degunu atkritumu vedēja mašīnā. Blakus no zila gaisa iegāzās Džerards. Melānija atradās tajā pilsētā kurā dzīvoja Džerards. Acīmredzmi Džerards bija no sava otrā stāva dzīvokļa lecis un iegāzies viņai blakus.


Mašīna brauca pa mašīnu pilnu ielu. Apkārt bija cilvēki.


(OCC: Mr. Green spēlē kopā ar Džezā tikai Meitenes )



Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 01.06.2008 19:26

[washulis]

Nu labi, pieņemsism, ka divi ar pus. Bet to piezīmi par banānu es aizmirsīšu, jo saku, ka es tiešām nebūšu garšīga. Viņa pat nedaudz draudoši noteica pretī. Bet pie piezīmes par prāta lasīšanu, viņa sāka manāmi satraukties. Nu... Es esmu blonda. Neesmu no tiem... gudrākajiem, kas daudz domā. Vairāk runā gan. Viņa pati nevēlējās atzīt, ka nav gudra. patiesībā viņa to uzreiz apstrīdētu, bet ja nu nebūtu citu veidu kā izlocīties, lai gan šis arī likās bezgala muļķīgs. Un jūs maldāties. Jūs esat pirmais demons ko satieku. Vai precīzāk, dzirdu.

OCC: nu, un tagad tu kaut ko man iepostosi?

[Lianjuks]

Washulis

Pēkšņi Lorandas priekšā materalizējās vīrietis. Ģērbies viņš bija melnā frakā un galvā viņam bija melns cilindrs.
Viņam bija asi sejas vaibsti. Un augumā viņš nebija diži garš. Viņam bija pelēka bārda un lielas, spožas, pelākas acis, kas mēģināja ieurbties Lorandā.
- Mele! Es pierādīšu! - atkāpies no Lorandas viņš iesaucās.
- Fairij, šurp! - nākamajā mirklī uzradās sieviete, kas Lorandu tika nolaupījusi.
Viņai joprojām bija maska.
- Nu?
- Padziedāsim! Lai skan mūzika!
Pēkšņi no sienām sāka skanēt nekad nedzirdēta mūzika un tad dēmons sāka dziedāt. Lorandas krēsls ar visām virvēm izgaisa, bet telpai izejas nebija.

( occ: Šitā dziesma. grin.gif http://www.youtube.com/watch?v=V86iOFvh034
Mūzika un balsis viss ir tieši tāpat. Viņi dzied 100% identiski. Tādu traumu pasniedzu pirmo reizi. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) Piedod, ka nočikājās tev veltītais posts. )

( occc: man visu laiku jūk un atkal atvainojos. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 01.06.2008 19:27

[Džezā tikai Meit...]

Nu loģiski ka tev.. Melānija nodomāja un jau priecīga ieraudzīja pārējos biedrus, kad pēkšņi tika pret sav gribu sastindzināta. Meitene mēģināja paspert kaut soli, taču tas neizdevās. Pēkšņi parādījās četras, pelēkas rokas, kuras viņu strauji sagrāba un rāva zem zemes. Viņa skaļi iekliedzās, pazūdot no pārējo acu skatiena. Nu jau viņa attapās atkritumu mašīnā.
- Eww, cik pretīgi! - Viņa pie sevis noteica, noņemot no galvas banānu mizu. Kaut kas skaļi piezemējās viņai blakus.
- Džerard! Paldies dievam, tas esi tu! Kā tu šeit nokļuvi! - Viņa priecīgi iesaucās, laimīga, ka satikusi kādu pazīstamu. Melānija palūkojās uz ielu un jutās iepriecināta, ka tā ir mašīnu un cilvēku pārpildīta. Tātad, viņa bija tikusi laukā no tā murga.

[washulis]

Loranda, lūkojoties uz demonu, kas nu bija redzams un Lorandas prāt, visai neglīts un šaušalīgs, liekot viņas mugurai pāri pārskriet aukstām skudriņām un tikai novērsties no tām acīm, lika viņai salēkties, kad viņš teica, ka viņa melo. Ak tā! kā tad tu to taisies pierādīt.

Brīdī, kad krēsls ar važām pazuda, viņa spēra daudzus soļus atpakaļ no vietas, kur pirmīt bija pavadījusi ilgu laiku. Tu neliete. Ko gan jūs ar mani iesāksies. Cerējās, ka varēsiet atrast kādu lēticīgu cilvēku, kas skries palīgos pirmajam, kas bļaus peč tiem mežā? Viņa norādīja uz sievieti maskā, kuru, kā izrādās, sauca Fairija.

Izdzirdot mūziku, viņa apstājās un novērsās no telpas ienām, cerot kaut kur atrast kaut ko, ko izmantot par drošu izeju no šī jocīgā cietuma. Kas? To tu sauc par mūziku? Viņa pārsteigti noteica. Tas neizklausījas pēc nekā tāda, ko viņa jebkad būtu dzirdējusi.

Kas tie par instrumentiem, ko viņi tur izmanto. Pavisam nedzirdēti. Vai no nākotnes? Viņa sprieda, bet tas, ka viņi vienkārši sāk dejot un dziedāt, likās tik nesakarģi, ka viņai pat baisi palika. Ne jau no lāstiem un draudiem, bet no tā. Bet jāatzīst, ka izklausās tīti jauki. savā veidā...

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.06.2008 19:49

[Džea]

Citplanētietis?
Gvena samulsusi nodimāja cenšoties tikt līdzi Erisai taču juta ka pamazām nogurst.Gribējās izsaukties ka tādi nepastāv taču paturēja sakāmo pie sevis.Galu galā arī Bermundas tika uzskatītas par mītiem.

[Moriartijs]

Skrienot pa tumšo gaiteni, zilo, zilo?, lāpu gaismā, Džeroms sev priekšā ieraudzīja kādu stāvu. Nonākot tuvāk viņš saprata, ka tā ir tā Melānija, kam bija jāzina, kā tikt galā ar Gvazimordu, taču tad notika kas dīvains.

Kas? Džeroms paguva vien pateikt kad divas tumšas rokas ierāva Melāniju zemē. Kur viņa palika? viņš tuvojās tai vietai, kur viņu saķēra, taču uz zemes nebija ne mazāko pēdu par kāda rokām, vai krišanu cauri zemei. Dīvaini.