Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

Leanna palūkojās uz puisi. Mierīgi, mazliet pētoši.
-Jā? Tad tu mani redzi. Ļoti jauki. Un tagad, kad tu mani redzi, ko mēs pasāksim tālāk?-meitene vaicāja, lūkojoties uz vietu, kur agrāk bija bijis viņas pirksts.
-Gredzens, kurš tagad ir tavās rokās agrāk bija tajā pirkstā, kura tagad vairāk nav. Pareizāk sakot, tas laikam pazuda, kad es sastapu tevi. Nu, gredzens ar visu pirkstu,-viņa klusi sacīja.

[Īvs]

Es nelas' daudz grāmatu, tomēr šādu faktu man nevajadzētu laist gar ausīm. Tam noteikti būtu jābūt iekš kādas biezas vēstures grāmatas vai vēl kur, ehh... Padomā, Roma un sabrukus'! Donkihota uzacis pakāpās par sprīdi augstāk viņa grumbainajā pierē, un vīrs tikai neticīgi nošūpoja galvu, cerēdams nesagaidīt vēl kādu satriecošu vēsti.

[Elony]

"Es esmu Rijoku." viņa pateica svešajiem. Kad Volfs jautāja ko darīt, viņa apdomājās un iesāka: "Es domāju..." tad parādijās briesmeklis.
Rijoku apmetās apkārt un iepleta acis. Roka automātiski izmeta nazi briesmoņa virzienā, tas lidoja kaur kur uz viņa krūšu pusi.
Viņa koncetrējās. Nedomāt, kas ir mērķis, domāt tikai par to, kā viņu likvidēt.
Sieviete norāva šauteni no muguras un lika pie pleca reizē notupdamies uz ceļa. Viņa tēmāja briesmonim acīs, mutē un degunā, vārdu sakot, ķermeņa atverēs, un šāva virsū.

[Lianjuks]

Kalevale

Neviens neatsaucās, bet ausis pēkšņi izdzirdēja ko tālu un klusu. Tie bija sirdspuksti, kas nāca no meža. Tie likās tādi, kas varētu, kuru katru mirkli apstāties. Cilvēka sirdspuksti. Jau atkal dzirde darbojās ar negaidītu uzviju.
Skaņa nāca no džungļu biezokņa tieši priekšā.


Džea

Erisa sastinga un šokēta sev jautāja.
- Ko tas viss nozīmē? Viņa atkal ir citur! - tad Erisa pagriezās pa kreisi.


Storyteller

- Man nav ne jausmas. Cik savādi, es gribēju tevi redzēt un ieraudzīju. Kurā gadā tu biji šai nometnē? - tad zēns apcirtās. Netālu sakustējās krūmi un no tiem iznira Reils, viņš likās tik pat vecs kā pēdējā nometnes dienā. Vienīgi sejas vaibsti šķita kļuvuši asāki un mati sniedzās pāri pleciem.
- Oho, kur tad tu biji aizlaidies?
Zēns samiedza acis neticībā.
Reils turpināja.
- Gredzenu atdosi? Es tev tiešām lūdzu.
Zēns atkāpās līdz Leannai, ko Reils noteikti neredzēja.
- Nē, neatdošu.

( occ: Reils no ŠN )



Aiva - Elony - Mesmers - Semijs

Radījums ignorēja dunci, arī lodes iegāja, kaut kur viņā iekšā nenodarot ne mazāko postu.
Tas mirkli apstulbis stāvēja, tad izšpļāva kādu lodi no mutes un turpināja skriet virsū.
Ārčijs šausmās iebļāvās. - Man kāds no jums nometniekiem, Raien, teica, ka viņu nevar iznīcināt, bet var vismaz nobiedēt, - aizmeties pakaļ Džeromam Ārčijs pār lūpām vēl izmeta - bet es diemžēl aizmirsu! Tas ir Gvazimords!

La Keira - Hworang666 - La Keira

- Tu esi dīvains. - nopūtās vilks. - Ja negribi teleportēties, seko man.

[Moriartijs]

Gvazi-kas? Džeroms iesaucās, izbijies. Ja nekas nevar to skeletveidīgi briesmoni nogalināt... Tad ko lai dara? Nobiedēt? Nobiedēt? Kā? Džeorms negribēja lai vēl kaut kas viņu apēstu vai saplosītu gabalos. Gvazi-monstrs vai kas cits.

Es gribu dzīvot!

[Īvs]

Donkihots sāka nevaldāmi zviegt, pat apstādamies, lai neapgrūtinātu vēl vairāk (nekā iespējams) vēderpreses fizisko slodzi.
Un to teic vilks, kas teic.
Viņš pagājās dažus soļus uz priekšu, lai atkal izgārktu nākošo smieklu lēkmi. Kad tā bija beigusies, viņš seju pārvērta, izskatīdamies nopietni, bez jebkādu aizdomīgu rīcību pagātnes.
Es jau teicu, ka netelepotēšos, lai tur vai ko.
Viņš atsāka lēnu, līganu soli blakus savam vilku barvedim, viņa vienīgajam glābiņam.

[Malduguns]

Leanna uzrāva uzacis. Reila parādīšanās bija gana... negaidīta.
-Tu viņu pazīsti?-Leanna palūkojās uz zēnu.-Tu pazīsti Reilu?-viņas balsī varēja jaust ko līdzīgu nelielai panikai.
Tomēr Leanna nomierinājās un ieguva savu ierasto, viegli vēso toni.
-Mēs te bijām 2001. gada augustā. Nedēļu pirms skolas,-viņa klusi paskaidroja.

[Lianjuks]

Mesmers - Aiva - Elony - Semijs

Ārčijs šokēts uzlūkoja Džeromu.
- Es aizmirsu, es tiešām aizmirsu.


Apaču Tuksneša Rēgs - La Keira - Hworang666

Deina drīz sāka sekot abiem gājējiem.
- Es gribu iet ar kājām.
Viltus Žozefīne palūkojās uz Valteru un īsto Žozefīni.
- Tad teleportēsieties?

Storyteller

- Es viņu pazīstu, kā nejēgu, kurš grib iegūt gredzenu. Skaidrs, tātad tev ir piederējis gredzens pirms gāji bojā aviokatastrofā. - to visu viņš pateica nekustinot lūpas. Balss vienkārši skanēja Leannas galvā.
Reils lēni tuvojās, labo roku aiz muguras aizlicis.
- Nu?
- Nē. - atbildēja zēns.
- Mēs taču negribam pielietot vardarbību, ko?

[Malduguns]

Leanna sarauca degunu.
-Bet es neesmu mirusi!-viņa protestēja. Es nedrīkstu būt...
-Reils ir idiots,-viņa nomurmināja.
-Paga! Kā tu zini par gadījumu ar lidmašīnu?!

[Īvs]

Cik stiepts ceļa gabals mums veicams? Donkihots vaicāja, jo vecums tuvojās ar sparu. Kājas vairs nebija tik veiklas, kā agrāk, turklāt šie apgabali, pēc visa skatoties, bija kalnaini un nelīdzeni, un briesmām piesārņoti.

[Moriartijs]

Aizmirsi? Es tev ieteiktu labi ātri atcerēties. Jo nedomāju ka TAS apstāsies lai iedzertu kādu bišķīti tējas ar mums. Vai arī lai uzdāvinātu mums jenotu. (iks dē) Vai ne Arčij? Džeroms vaicāja puisim.

Mums vajag risinājumu, ātri. Džeromam tiešām negribējās būt vienā telpā ar to briesmekli. Ē, aizveram durvis?

[Lianjuks]

Storyteller

- Es zinu, ka neesi... vienkārši visi tā domā. Tavs pūķis smagi pārdzīvoja, mamma ar tēvu arī. Ak... Man gredzens pačukstēja. Ja kas Reils sevi dēvē par Balto princi - Reils lēni tuvojās.
- Mēs negribam, lai kādam būtu jācieš. - izrāvis dunci no aizmugures viņš metās ubrukumā.


Apaču tuksneša rēgs

- Es saīsināšu ceļu un sanāks desmit kilometri. Tas tevi apmierina?
Deina domīgi noklausījās vilkā.
- Mani piemēram, jā.


Mesmers - Elony - Aiva - Semijs

- Es labprāt iedzertu tēju ar jenotiem un citplanētiešiem. (iks dē) Es tiešām neatceros! Un nebūtu smuki atstāt Volfu un Rijoko otrā pusē. Es atceros, kaut ko citu. Melānija varētu zināt! Bāc, viņa noteikti te nekur tuvumā nav!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.05.2008 20:30

[Īvs]

Visnotaļ, visnotaļ, tad jau telepotēties (vai ko tur) pilnībā nebūs nepieciešams, Donkihots uzsmaidīja vilkam-barvedim, turpinādams soļot.
Nu ko, nekavēsim gala mērķi, lai kas arī mūs nesagaid', ehh... viņš nopūtās un koncentrējās uz to, kā visērtāk izdabūt no vilka šo informāciju. Nevarēja būt, ka viņš neiedomājās, ka upurus varētu tas interesēt.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 28.05.2008 20:52

[Malduguns]

-Bet...-Leanna centās visu salikt pa plauktiņiem, kamēr tie abi jau metās uzbrukumā.
-Kā tad lai es tieku atpakaļ? Arī pie pirksta, vēlams,-viņa piemetināja, skaļi. Teju vai kliegdama.

[Lianjuks]

Apaču tuksneša rēgs

Vilks iepleta acis.
- Es nesapratu tevi, cilvēk. Uzdod jautājumu skaidrāk.


Storyteller

Zēns paspruka malā un Reils izskrēja Leannai cauri.
Apjukušais zēns palūkojās uz Reilu un izdvesa.
- Sasienies! - Reils nākamajā mirklī nokrita zemē sasiets un tad pār viņa lūpām nāca vārds.
- Ko pie joda te dara, Leanna?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.05.2008 20:43

[Malduguns]

Leanna bija pikta un viņai negribējās neko darīt te.
-Leanna te spokojas un mūžīgi vajās tavu nožēlojamo dvēsli,-meitene īgni sacīja.
Viņa palūkojās uz Reilu, palūkojās uz zēnu kaut kur un tad apsēdās zālītē, pikti vērojot gan vienu, gan otru.

[Elony]

Redzot, ka neradījusm neatkāpjas, Rijoku piecēlās un atkāpās, raudama Volfu sev līdzi.
"Ātri iekša un durvis ciet! Nobloķet lai nevar atvērt! Ātri! Ātri!" viņs sauca un atkāpjoties šāva vēl uz radījumu, cerot viņu palēlināt.
Durvis vajadzēja kaut kā aizslēgt, lai briesmonis netiek klāt.

[La Keira]

Žozefīne tagad skatījās tikai ieplestām acīm, nespēdama ne vārdu izdabūt pār lūpām. Viņai nebija nekādas izglītības, tamdēļ viņa nevarēja neko spriest par Romas vēsturi, bet ja tas vilks tiešām staigāja pa zemes virsu no 400 kurā tur gada (nejautā, šī nav Francija...kaut kāda šusmu brīnumsala gan...), viņš tiešām bija vecs. Ļoti, ļoti vecs. Un daudzko piedzīvojis. Bet kas ir tele...teleporācija? Teleportācija! Sadalīt sevi molekulās? Kautkādos gabaliņos, kā šķinķi sagriezt sīkos speķa gabaliņos?
ES IEBILSTU!!! Žozefīne pieslējās kājās un izslējās. Nemūžam neļaušu sevi telepor(ēt)tēt! Man jau ar visu šo viņa ar abām rokām norādīja uz zēnu, jeb pareizāk sakot viltus sevi ir pilnībā gana. Kāpēc kādu būtu jāsacērt molekulu gabaliņos? Nevaram vienkārši...izmantot laivu?
-Un kāpēc viņi runā par desmit kilometriem, ko jānoiet? Vai tad nevarētu tā...neko nesaprotu. Pārāk dīvaini. Tikko vēl bija jānoiet 500 kilometru nu tikai desmit.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 29.05.2008 00:32

[Kalevale]

Tā, tā, tā... Poverpointa nodomāja, cerot, ka tā ir tikai ilūzija, un šī dīvainā skaņa tūlīt izzudīs. Tomēr skaņa neizgaisa, un viņas jūtīgās ausis to turpināja uztvert. Ak, ko lai dara? viņa nodomāja, kaut zināja, ka jau jūt sava ķermeņa pārmaiņas, ka pamazām pieņem cilvēku meitenes veidolu, lai varētu steigties uz vietu, no kurienes nāca troksnis. Ja te ir viens dziestošs cilvēks, tad jābūt vēl, viņa secināja, pilnībā pieņēmusi cilvēka apveidu, skrienot uz skaņas pusi. Vai te kāds ir? Klau, kur tu esi? viņa iesaucās, cerībā, ka šim cilvēkam būs spēka atsaukties. Kā gan es viņam palīdzēšu? uzmācās nelāgas domas, tomēr Poverpointa turpināja steigties un aplūkot ikkatru krūmiņu un biežņas maliņu, lai nepaskrietu cilvēkam garām nepamanītam. Hei! viņa vēlreiz iesaucās un apstājās, lai ieklausītos, vai nedzirdēs balsi atsaucamies. Viņa dzirdēja skaļos sirdspukstus, tomēr vēlreiz iesaucās: Hei! un sastinga kā sālsstabs, lai neizraisītu ne mazāko troksnīti, koncentrējoties uz apkārtni. Vai kāds atsauksies?

[Aiva]

Volfs izšāva no arbaleta un jau ķēra pēc ieroča, taču, kad Rijoku lodes briessmonim neko nenodarīja, roka tā vietā satvēra zobenu.

Rijoku plāns atkāpties telpā tomēr likās pats labākais šobrīd, kad Volfs atcerējās.

- Deiviss un Mela, - viņš ievaidējās, bet tad ielēca telpā kā pēdējais un aizcirtis durvis, atspiedās pret tām ar plecu, ierokot zābakus alas grīdā. Arbalets novēlās zemē Volfam pie kājām.

- Meklējiet kko ar ko nobloķēt durvis! Ātrāk!