Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

Par-par banānu? Loranda nedaudz izmējīgi noteica. Tu ko? Joko vai? Šādus draudus viņa dzirdēja pirmo reizi, tāpēc nenovaldījās un iesmējās, lai gan saprata, ka jokiem te nav vietas.

Cik nu es zinu, tad Erisa pieminēja to, ka ir vairāki demoni. Tu laikam esi star viņiem. bet man liekas, ka neko tādu. ja nu vienīgi to, ka esat kopā četri. Viņa vēlreiz nopētīja telpu, kurā atradās, cerot, ka ieraudzīs kaut kad arī pašu runātāju.

[Kalevale]

Nu, nu, Poverpointa noteica, aplūkojot uzrakstus monitorā. Lielais satraukums par ceļošanu jau bija pārgājis un nu atlika vien klausīties sava biedra spriedēlējumos par garlaicīgu literatūru, kurā vienas zvaigznes iedzīvotāji apkauj citas un spridzina planētas. Man tomēr labāk patīk fantāzija, viņa piebilda, apdomājot, kad pēdējo reizi viņas dzimtenē bijusi kāda neparasta diena, kurā nekas nesprāgts, neviens netiek nogalināts un netiek mainīts Vadonis.

Sapratusi, ka tomēr derētu būt nedaudz jaukākai un apjautāties par šo grāmatu, Poverpointa novērsās no daudzajām podziņām un palūkojās uz Energo. Kāpēc tad šī būtu ticamāka? pakasījusi ar augšējo labo roku pieri, viņa apjautājās, ar skatienu burtiski ieurbusies grāmatas vākā, cenšoties atrast kādas norādes, kas liecinātu, ka tā ir laba grāmata. "Zvaigžņu kari", "Iznīcinātais Plutons", "Mēness ēde"... visās tāpat notiek viens un tas pats un katrā iebāž kaut ko pilnīgi neticamu, piemēram, uzrodas kaut kādi bālģīmiji vai saule izkūst un tamlīdzīgas blēņas, Poverpointa noteica, atkal pārbaudot monitorā rādījumus. Liekas, ka viss kārtībā.

[Aiva]

Durvīm veroties, Volfs pacēla arbaletu krūšu augstumā, mērķējot pa to vietu, kur varēja parādīties durvju vērējs. Tomēr nospiest mēlīti viņš vēl nenospieda - būtu muļķīgi novākt to, ko paši grasījās glābt. Stulbākais, ka nebija jau nemaz īsti zināms, kas te bija jāglābj...

Tā, pār arbaleta laidni, Volfs vēroja durvis, gaidot, kas pa tām iznāks.

[Elony]

Rijoku rijoku veikli atlēca soli atpkaļ.
Viņa samiedza acis un koncentrējās. Viena viņas roka bija uz dunča pie sāniem, otra iekšdrēbēs sniedzās pēc metamā naža.
Nedaudz pietupusies, lai spētu uzbrukt aizstāvēties vai veikt lēcienu, sieviete bija gatava uz visu, vai tur būtu draugs vai ienaidnieks.

[Big Bad Wolf]

Džerards devās pie durvīm. No sākuma viņš nospieda rokturi, kādu brīdi paturējis to nospiestu puisis atvēra durvis. Tiklīdz Džerards attaisīja durvis, kaut kas gigantisks iemetās viņa istabā. Radījums bija krietni garāks par puisi un izskatījās pēc...
- ĀĀĀ!
Puisis iebļāvās un pametās malā jo gigantiskais radījums metās viņam virsū. Tas bija... tārps ar rokām.
- Nē, tikai ne atkal. Tie tārpi. IENĪSTU. Pat negribu atcerēties, kas ar mani notika toreiz jūrā, kad tie kropļi metās man virsū.
Džerards paskatījās uz gultu, viņš cerēja, ka zem tās varēs palīst.

[Lianjuks]

Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

- Nu kā nu to ņem. Manā uztverē Roma sabruka 476. gadā. Pareizāk būtu teikt Rietumromas impērijas sabrukšana. Jo Roma jūsdienās nav tā burtiski sabrukusi. - vilks noskurinājās. - Sajūta itkā tas būtu noticis tikai vakar.


Washulis

- Jā, par banānu un tad tevi apēst. - tad dēmons iesmējās - Divi ar pus. Ir tikai divi tīrasiņu dēmoni, vins pusasiņu, ko iespējams tu pazīsti, bet ceturto es neuztveru kā dēmonu, jo viņš ir radies zemapziņā.
Tad dēmons ierēcās. - Kāpēc es netieku tavā galvā?


Kalevale

Energo iepleta acis. - Kāda fantāzija? Man liekas ticamāk, jo šeit aprakstītie notikumi daļēji sakrīt ar 870 teorijām. Viņš uzskata, ka uz Neptūna bijusi dzīvība pirms astoņiem triljardiem gadu. Runā, ka kāda sena civilizācija, kas jau izmirusi esot neptūniešus iznīcinājuši līdz pēdējam. 870 uzskata, ka par spīti tam, ka neptūniešu pīšļus aprijis visums, viņu dvēseles mīt uz planētas un plāno atriebties. Civilizācija, kas viņus iznīcināja mitusi uz šī te Zemes, bet tagad te dzīvo kaut kādi dunduki. Cilvēki, paskaties, cik viņiem pretīga ādas krāsa!
- Rasiests.. Totāls rasiests. - nobubināja kāds apkopējs, kas ar bezvadu putekļusūcēju šķuŗēja cauri pilotu telpai.
- Rasists. - izlaboja Energo un iegrima atpakaļ grāmatiņā.
Pēkšņi viņš iešpļāva visu savu dzērienu grāmatā un norādija uz otrā monitora stūri.

Atrašanās vieta - ksfdhvdvdvfdf
Piebilde - 1000000000000 km līdz noteiktajam mērķim.
Autopilots - sabojāts
Tuvākais cilvēkveidīgais - 0,01 km uz Z
Brīdinājums - kuģa masa pārsniedz atļauto, izmest kravu.

Autopilots nemēdza tā vienkārši sabojāties, kuģis bija kā izslaucīts, jo krava šoreiz nebija ņemta. Visi rādītāji rādīja to, ko nemaz nevarēja rādīt.


Elony - Aiva

Durvīs parādijā nobāluša, sarkanmataina jaunekļa seja, kas ieraudzijis priekšā esošos sastinga.
Aiz viņa muguras atradās divi cilvēki Raiens - pliks un Džeroms - apģērbts.
Sarkanmatainais ieraudzījis bruņotos cilvēkus nespēja izdvest ne vārda.

( occ: Raiens - Džermoms sk. ATD. )

+

Mesmers Semijs

Ārčijs atvēra durvis un tur atradās divi cilvēki.
Rijoko un Volfs, kura rokās skaidri bija redzams arbalets un tas šobrīd likās draudīgi stiejamies pret bēgļiem.
Ārčijs mēmi vērās uz abiem.

( occ: Rijoko, Volfs sk. ATD )

( OCC: Elony - Aiva spēlē tagad kopā ar Mesmeru un Semiju + manu palīgtēlu Ārčiju )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.05.2008 14:59

[Aiva]

Volfa rokas notrīsēja, taču arbalets palika pavērsts pret trijotni.

"Was sind... Kas jūs esat?" Volfs stingrā balsī, taču paklusi noprasīja.

Plikais tiešām izskatījās kā tāds, kuru vajadzētu no šejienes izglābt, un pārējā kompānija arī neizskatījās pēc rūdītiem spīdzinātājiem, bet Volfs jau bija izmācīts, ka izskats var būt maldīgs.

[Kalevale]

Nevajag, visi nevar būt tik glīti kā mēs, saraukusi degunu noteica Poverpointa, noklausījusies biedra stāstījumā. Kā jau viņa bija paredzējusi, šādas lietas viņu neinteresēja, tāpēc bija pilnīgi bezjēdzīgi turpināt diskutēt par šo jautājumu. Un to nemaz nenācās darīt, jo Energo uzspļāva visu dzēriena krūkas saturu uz savas iemīļotās grāmatas. Prātīgāk! Poverpointa nedaudz dusmīgi iesaucās, jo arī viņu gandrīz apspļāva. Viņa mierīgi pagriezās pret visām podziņām un monitoru, par nelaimi tas nebija kārtējais biedra joks un likās, ka sistēma tiešām ir bloķējusies. Varētu izmest šito apkopēju, viņa nodungoja, apsverot, kādi lieki smagumi vēl varētu būt. Paspaidījusi pāris podziņas, viņa saprata, ka lāgā nebūs. Zini, man liekas, ka mēs krītam, Poverpointa zīmīgi noteica un izmēģināja podziņu kombināciju, kas bija paredzēta tieši šādiem ārkārtas gadījumiem. Nekā, gandrīz vienaldzīgi viņa secināja. Ir kādas idejas? viņa pajautāja, apsēžoties savā vadītājas krēslā.

[Elony]

Rijoku ieskatijās telpā. Jauneklis un divi vīrieši, no kurem viens ir pliks. Cik neparasti...
Viņa nekaunējās no skata. Novērst acis būtu bīstami. Likās, ka šie ir cilveki un nepavisma ne naidīgi, bet ko var zināt.
"Jūs esat gūstekņi šeit? Cilvēki gūstekņi?" viņa jautāja. gan it kā prasīja apstiprinājumu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 28.05.2008 15:03

[Lianjuks]

Kalevale

- Ēēē... - Energo izlēca no savas vietas. - Pagaidi, man kaut kas jāpaņem. Vienu mirklīti. Tas ir svarīgi. - biedrs aizjoza uz otru telpas galu un tad cauri durvīm, kas pašas atvērās, aizmetās prom pa gaiteni atstājot Poverpintu vienu.
Apkopējs lika mierā putekļsūcēju un uzmeta lūpu. - Es dzirdēju par izmetamo kravu. - un viņš lepni sāka soļot prom, bet tad kuģis sasvērās un viņš zaudējis līdzsvaru aizripoja atpakaļ pie Poverpointas.

Atrašanās vieta - ksfdhvdvdvfdf
Piebilde - 1000000000000000000000000000000 km līdz noteiktajam mērķim.
Autopilots - hkljhklhlh
Tuvākais cilvēkveidīgais - 1111111111111111111111 km uz gfhdhghhgh
Brīdinājums - kuģa masa pārsniedz atļauto, izmest kravu.

Ieslēdzās trausksmes sirēna.
- Visiem piespradzēties. - kuģis sāka svērties sānis.


Elony - Aiva - Semijs - Mesmers

Sarakanmatainais Ārčijs sāka stostīties.
- Mēs tikām sa - sagūstīti un, un... - atguvis drosmes kripatiņu viņš izmeta. - Bēgļi, vai izskatamies pēc tādiem, kas varētu jums ko nodarīt? - pēdējais, ko viņš sacīja skanēja diezgan nīgri.
Raienu klāja vietām kaut kas melns, kas atgādināja sodrējus.
- Es ceru, ka izbijuši gūstekņi. - piebilda Ārčijs.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.05.2008 15:16

[Kalevale]

Kur tas visuma vēmeklis aizvilkās! Poverpointa dusmās eksplodēja, taču sauciens aprima līdz ar kuģa sagāšanos. Prātīgāk, prātīgāk, jaunkundze iesaucās, lūkojoties uz lidojošo apkopēju. Iesēdies viņa vietā un piesprādzējies, viņa pamācīja, jo pati jau sēdēja un nospieda vēl pēdējās drošības podziņas, kuras kā tika mācīts, noturēs viņu pie krēsla pat tad, ja kāds visuma dinozaurs metīsies virsū.

Poverpointa mēģināja saglābt vēl pēdējo, mierīgi spaidot podziņas, kuras bija mācījusies spiest un ne tikai tās, taču nekas nemainījās, monitors kā neatjēdzās, tā neatjēdzās. Varbūt vajadzētu iet to ķēmu meklēt? viņa padomāja, taču tūlīt atmeta šo domu. Vismaz kādam jāpaliek dzīvam. Un diez vai tam vajadzētu būt apkopējam, kas neko nejēdz no stūrēšanas! Iedomājusies, ka Energo varbūt iedomājās kādu vainu un aizskrēja to labot, Poverpointa nedaudz nomierinājās un mēģināja noturēt kuģi līdzsvarā, par cik autopilots bija atslēdzies, viņai bija jādara viss, ko spēj, ja ne tāpēc, lai noturētos gaisā, tad vismaz, lai atrastu vietu, kur droši piezemēties.

[Moriartijs]

Piekrītu Arčijam, Džeroms teica un sparīgi purināja galvu. Te bija tādi 'jauki' sarkanacaini monstriņi, kas gribēja mani notiesāt pusdienās, tā kā domāju ka vajdzētu lasīties lapās no šeienes.

Ē, kas esat jūs? abi izskatījās ne pārāk draudīgi, tādēļ varēja pamēģināt uzticēties.

[Lianjuks]

Kalevale

Apkopējs iesēdās Energo vietā un veikli piesprādzējās.
- Zināju, ka šīs tupeles ir nenieka vērtas. - tad kuģis apgriezās pinīgi kājām gaisā. Gar Poverpointu aizsvilpa putekļusūcējs un sašķīda pret griestiem. Nu viss bija kājām gaisā.
- Jūtos, kā rikobijs. - nobuldurēja apkopējs. Rikobijs bija tāds kā sikspārnis, tikai citplanētiešu.
Pēkšņi visiem monitoriem pazuda bilde un tad nolūza abas stūres. Visas podziņas bira laukā no vadības pults un krita zemē, jeb pareizāk sakot uz griestiem, kas nu bija tur kaut kur, kur jābūt zemei.
Podziņu izkrišana un stūres nolūšana bija kaut kas neiespējams. Pat kuģim avarējot vadības kabīne nekad necieta, vēl pietam bez iemesla. Un par iemeslu nevarēja nosaukt faktu, ka viss bija kājām gaisā.
Pēkšņi izdzisa elektrība un pārņēma sajūta itkā kuģis atrastos gigantiskā vaļasmašīnā.
Bija tumšs. Bija dzirdama pogu šķindoņa pret sienām. Reizēm kaut kas trāpīja abiem citplanētiešiem.
Nekas nebija saprotams.

[Kalevale]

Nu, lūk, tas ķēms noteikti nu būs beigts! Poverpointa nodomāja. Ja vien nebūs kā filmā, kad braucot nākamajam kosmosa kuģim, viens no iepriekšējā bija izdzīvojis un slepkavoja visus pēc kārtas, viņa domās spriedelēja, kamēr sajuta, ka kuģa stūre nu ir palikusi rokās, kamēr pats braucamrīks griezās uz riņķi kā tāds vilciņš. Ko nu? Poverpointa nodomāja, kādu brīdi nesaprazdama, ko lai dara, taču, kad pazuda arī elektrība, viņa saprata, ka kaut ko darīt būtu lieki. Mēs krītam, turies cik spēka, viņa noteica, cik mierīgi vien spēja, jo negribējās, lai pārāk vicinoties apkopējs salauztu kādu roku vai kāju, ko nevarētu sadakterēt. Kāda dakterēšana? Ja nu mēs aizejam bojā?! prāts kliedza, tomēr Poverpointa izgudroja pietiekoši ticamus izskaidrojumus un nolēma, ka viņiem nebūt nav jāmirst. Vienīgi mēs varam arī iekrist kādā Visuma caurumā, viņa skaļi secināja. Tad turēties nav nekādas jēgas, un tu vari izbaudīt pēdējos dzīves mirkļus, viņa atviegloti nopūtās. Gan jau rikobiji tomēr jūtas labāk par mums, Poverpointa atteica, mēģinot iestutēt stūri atpakaļ tās vietā, taču tas neizdevās. Un tas skaitās viens no drošākajiem kuģiem visumā, viņa paklusi sodījās.

[Aiva]

Volfs paslēja arbaletu pret alas griestiem, bet roku no palaidēja neatņēma.

- Volfs, - Volfs strupi paziņoja. - Bez jums trim vairāk neviena tur nav? - viņš noprasīja trijotnei.

- Domā, tie varētu būt visi, kas bija jāatrod un jāizved ārā? - Volfs, galvu nepagriežot, pajautāja Rijoku.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 28.05.2008 16:15

[Moriartijs]

Ē, bija vēl viens, Džerards, taču viņš pazuda. Puff! Izkūpēja gaisā, Meš bijām ieslēgti. Džeroms atbildēja cilvēkam ar arbaletu. Tad uzmanīgi tuvojās,

Varbūt dodamies prom? ... Paga, kā jūs zinājāt kā mūs ir jāglābj? viņš jautāja abiem.

[Lianjuks]

Kalevale

Apkopējs neatbildēja.
Pēkšņi atskanēja ausis plosošs troksnis.
Poverpointa dzirdēja tik daudz skaņu, ka pat visas nespēja identificēt. Čauskstoši papīri, cilvēku meitenes kliedziens, smiekli, putnu čivināšana, ūdenskritumu šalkoņa, apkopēja elpa kaut kur tālāk, savāda čīkstoņa. Viņa dzirdēja jūru.
Tad sekoja būkšķis, kuģis ietricās kaut kur zemē. Bija tumšs. Viss bija apgriezies normmāli. Kājas bija pie grīdas, to varēja just. Pēkšņi acīs ieplūda spoža saules gaisma. Siena, kur bija atradusies vadības pults un logs bija pazudusi. Poverpointai pretī lūkojās biezi džungļi. Tur auga liānas un koku zaros sēdēja lieli un krāšņi putni, apveltīti ar gariem knābjiem. Jūra vairs nebija dzirdama, tikai savāda džinkstoņa.
Apkopējs bija pazudis ar visu krēslu. Visticamāks bija fakts, ka viņš atrodas, kaut kur turpat, kur pazudusī siena ar vadības pulti, bet diemžēl to atrašanās vieta nebija zināma. Aiz muguras viss kuģis likās neskarts.
Poverpointa nebija cietusi.


Aiva - Elony - Mesmers - Semijs

Ārčijs domīgi piebilda. - Diez ko tagad dar Džerards? Es ceru, ka viņš ir dzīvs.
Pēkšņi atskanēja smagi un skaļi soļi aiz Volfa un Rijoko.. Kaut kas milzīgs skrēja uz viņu pusi.
Tas šķārdija sienas sev apkārt un nelāgi aurēja.
Radījumam tik tiko vieta pietika, lai spētu paskriet. Viņš pat likās nedaudz par smagu, lai tik ātri skrietu, bet nenoliegsi to ko redzi. Vienīgais atkāpšanās ceļš bija doties turp no kurienes iznāca bēgļi. Nu vēl bija iespēja cīnīties vai padoties.
(occ: Šis ir tas, ko jūs redzat )

(IMG:http://st.blog.cz/l/lyria.blog.cz/obrazky/9380288.jpg)

[Kalevale]

Kas pie Urāna te notiek?! viņa iesaucās, kad ar lielu blīkšķi kuģis bija piezemējies. Acīs iespīdēja gaisma, un viņai nācās samiegt acis, kamēr aprada ar pēkšņo krāsainību. Pagriezusi galvu uz sānu, kur vajadzēja būt apkopējam, viņa redzēja tikai pāris detaļa no krēsla. Skaisti! viņa noteica, palūkojoties uz priekšu, vai kur neredzēs Energo vai apkopēju, taču nebija neviena paša.

Poverpointa atsprādzējās no krēsla un viegli noleca uz kuģa grīdas. Tā nesakustējās. Varbūt vajadzētu pieņemt kādas citas radības izskatu? viņa padomāja. Šādi laika apstākļi parasti ir tikai uz cilvēku apdzīvotām vietām... tomēr līdz galam domu neizdomājusi, viņa iztraucās ārā no kuģa, lai sameklētu savējos, citādi tie vēl nepazīstu viņu citā veidolā.
Klusiņām un lēnām Poverpointa klīda pa džungļiem, ieklausoties jebkurā skaņā vai mazākajā troksnītī, taču nelikās, ka kaut kur būtu viņējie. Hei! viņa iesaucās, šaubīdamās, vai vajadzētu to darīt, tomēr uzņemoties šo risku.

[Moriartijs]

Nolāpīts, Džeroms vien paguva noelsties, kad ieraudzīja kārtējo briesmekli, kas nāca viņu virzienā. Kāpdamies atpakaļ telpā no kuras iznāca, viņš paklupa un centās tikt tālāk no durvīm. Nolāpīts, vai dienu var vēl vairāk sabojāt? Nu vismaz mani negrib apēst... Vai vismaz tas nav Krākens. Slikti, slikti, slikti.

[Džea]

Vai arī to vējš jums pateica?
Gvena jautāja.Balsī vairs nebija jūtama neticība jo vienā dienā pārāk daudzkas neticams bija noticis lai vel kautkas viņu spētu izbrīnīt.
Kas noticis?
Viņa jautāja arī apstājoties