Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Storyteller

Zēns atkāpās, bet dunci nenolaida.
- Kā tad es jūtos? - balss skanēja neticīgi.

[Malduguns]

Leanna dziļi un mazliet drebelīgi ievilka elpu.
-Vientuļš un pamests. Tev šķiet, ka visas pasaules smagums un tā glābšana ir uzlikta tikai taviem pleciem, tu centies to visu saglābt, bet tajā pašā laikā arī saproti, ka varbūt to nespēsi un tev ir ļoti bail, ka tas viss varētu neizdoties,-meitene sacīja.-Un tam visam klāt nāk arī šķipniņa izmisuma,-viņa piemetināja.

[Aiva]

- Pētīsim vēlāk, - Volfs paziņoja, kad kāds pažēlojās par gaismas trūkumu un nespēju izlasīt dienasgrāmatā rakstīto. - Kā tevi tur sauca, Melānij, mēģini pašķirstīt, paskatīties, vai kas tur nav salasāmāks fragments. Deivid, piepalīdzēsi viņai ar gaismu? Rijoku, ejam tālāk?

Volfs uzmanīgi devās dziļāk alā.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 12.05.2008 20:48

[Elony]

"Labi, ejam tālāk." Rijoku piekrita.
Viņa nežēlojās par grupas sašķelšanu, jo alā tāpat bija maz vietas maneveriem cīņai.
"Liekas, ka šeit reiz bijis kāds līdzīgs mums. Nonācis no ārpasules un neticis prom. Un viņam taisnība, viņš nebija pēdējais." japāniete komentēja ierakstu grāmatā.
Viņā ievilka elpu un devās tālāk, dziļāk alā, ar vienu roku uz dunča spala, ja nu kas.

[Moriartijs]

Njā, nav ko pašam sevi aizdedzināt, Džeroms noteica vērodams melno Raienu un smejošo Arčiju. Cerams, ka tie ļaunulīši neatgriezīsies...

Tumsa bjia visapkārt un neko daudz nevarēja redzēt. Meklējam izeju? Džeroms vēl teica.

[Džezā tikai Meit...]

Kad Volfs ierunājās, Melānija jau šķirstīja dienasgrāmatiņu, kuras lapas bija pierakstītas, taču nelikās līdz galam pilnas. Viņa pavērās uz pārējiem un atbildēja.
- Nē.. nedomāju, ka tagad varēšu ko izlasīt, jo ir pārāk, pārāk tumšs. Te ir daudz ierakstu, taču nekas vēl nav pabeigts.. Nez cik ilgi viņš te bijis.. - Viņas balss skanēja domīgi, kad pustumsā viņa bija pieliekusies tik tuvu lapai, cik iespējams, lai varētu salasīt kaut vārdiņu.

[Džea]

Gvena centās neatpalikt no Erisas taču viegli tas nebija jo kā izskatījās sieviete nepiekusa.Gvenai tā vien likās ka tika noieti vairāki kilometri.
Uz pludmali?Bet..bet viņas taču ieskrēja džungļos nevis pludmalē.
Apjukusi Gvena nomurmināja tupinot soļot lai gan pamazām sāka piekust

Šo rakstu rediģēja Džea: 13.05.2008 09:27

[La Keira]

Bet kāpēc tik tālu?Žozefīne pavēra acis un piecēlās sēdus. - Cik tālu vispār ir līdz džungļiem?

[Lianjuks]

Storyteller

Pēkšņi vai nepēkšņi Leanna pamanīja, ka viņai trūkst labās rokas rādītājpirksts ar visu gredzenu.
Zēns no Leannas atkāpās.
- Bet ko tev no manis vajag? Kāpēc es tevi neredzu? Kāpēc slēpies?

Aiva - Elony

Pēkšņi Rijoko un Volfs nokļuva pie aizslēgtām dzelzs durvīm aiz, kurām bija dzirdami neskaidri trokšņi.


Gross - Džezā tikai Meitenes.

Lai cik cītīgi pētītu lapas - druka atteicās būt salasāma.


Mesmers - Semijs

Ārčijs pēkšņi beidza smieties un tad klibodams aizgāja līdz viņu atrašanās vietas vienai sienai.
Tur bija dzelzs durvis, ko iepriekš neviens nebija redzējis.
- Varbūt tā ir izeja?


Donkihots - La Keira

- Nezinu. Bet mēs jau varam krāpties un neiet. Līdz džungļiem simts kilometri caur kalniem ar kājām. - tad otrā Žozefīne apklusa. - Tu esi ar mieru teleportēties?

( occ: piemirsu. Lūdzu piedod. )

Džea

Erisa sastinga.
- Kāds viņu teleportēja un viņa ir fiziski smagi cietusi. Ja viņa šobrīd ir nomodā, tad noteikti cieš nepatīkamas sāpes. Ja nē... Tad noteikti kaut ko pravietisku sapņo.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.05.2008 17:57

[Malduguns]

Leanna lūkojās uz savām rokām. Labajai rokai trūka rādītājpirksta, tomēr meitene nejutās nedz izbrīnīta, nedz nobijusies. Vien mazliet skumja. Drūks smaidiņš pārslīdēja viņas sejai.
-Tāpēc, ka es esmu rēgs. Vai arī atmiņa, kas mitinās šajā vietā,-viņa sērīgi sacīja.-Es esmu bijus tavā vietā. Un uz mana pirksta ir bijis tas pats gredzens, kurš ir tavējā,-Leanna apklusa. Viņa nezināja, ko teikt.

[Hworang666]

Visu laiku Valters klusēdams bija vienkārši gājis līdzi. Protams, viegli uzjautrinoši bija tas, ka francūzietei bija sava kopija. Arī pats vilks šķita ļoti patīkama būtne. Bet teleportācija? Kā tieši jūs to domājat - teleportēties? Sadalīt mūs molekulās un pārvietot tās kur citur? Jautājums gluži pēkšņi un negaidīti izspērās ārā. Jeb jūs... Neizmantojat zinātni... pēkšņi nedrošāk puisis turpināja.

[Aiva]

- Civilizācija, ko tu neteiksi, - Volfs nicīgi klusā balsī pačukstēja, novērtējot barjeru un tās aizslēgu. Interesanti, vai to varēja dabūt vaļā no šīs puses? Vai varbūt tā likās tāda, ka kārtīgs spēriens atmestu durvis vaļā līdz eņģēm? Viņš vaicājoši paskatījās uz Rijoku, ar roku rādot, ak metīsies pa durvīm iekšā.

[Elony]

Rijoku saprata Volfa domu un uzmeta skatu eņgēm, lai saprastu, vai tas vispār ir iespējams. Ja eņges un apmale ir pārāk izturīgi, tad Volda darbībai jēgas nebūs. Vēl sieviete vēlas paskatīties, vai durvis nevar atvērt kā citādi, atmūķēt, kaut vai atskrūvēt eņges, ja tās iet uz šito pusi.
Viņa vienkārši nevēlas, lai ja neizdotos iekļūt iekšā, visi otrpus durvīm zinātu, ka te kāds ir.

[Īvs]

Ak, joks, jā? Un dab', zvērēn, tu te neiejauc! Šis ir... ir...
Donkihota skaļās pārdomas iztraucēja francūzietes pretošanās veikt stiepto ceļa gabalu. Viņš aizkaitināti pagriezās, lai pateiktu šim sievišķim dažus ''uzmundrinošus'' vārdus, kad izdzirdēja...
Tele... ko?
Viņam savā laikā par šo šķietami briesmu nesošo svešvārdu nav nācies dzirdēt. Un viņš ir pārliecināts, ka tas neko labu nesola.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 14.05.2008 22:19

[Semijs]

Raiens juta, ka viņš ir palicis nedaudz brīvāks no savām drēbēm. Acis bija pazudušas, viņa ieroči arī.
-Nu ko.. nāksies izdzīvot ar to, ko man piedāvās.-
Puisis nodomāja un sāka iet uz pusi, kur aptuveni varētu būt Arčijs, Raiens to secināja pēc viņa balss.
-Varbūt ir.. Parausti tās, ja tās ir durvis.-

[washulis]

Nu labi. Ja nevēlies, es nespiezu. Un kā noprotu, tad man šeit nav nekāda teiksāna, bet tomēr, varbūt pateiksiet, kur es esmu? Un kas notiks tālāk? Loranda sāka runāt, lai nerastu aizdomas, ka taja brīdī viņa, demonaprāt, kaut ko domā, bet viņš nedzird. Tā pagaidām bija viņas vienīgā priekšrocība, lai nebūtu pilnīgā demona kontrolē, jo viņai nebija ne jausmas, ko tie demoni spēj.

Viņa mēģināja tikt vaļā no virvēm, atbrīvoties, bet tas neizdevās. Auklas nedaudz spiedu un viņa jutās neērti, bet viņa mēģināja ar to samierināties.

[Moriartijs]

Tāāā... Durvis tas ir labi. Nepakrīti Raien, Džeroms noteica skatoties, kā mūsdienu cilvēks centās tikt uz priekšu.

Ļauj, palīdzēšu. Kas ir ar tām durvīm, Arčij? viņš pajautāja, kad bija pienācis pie Raiena.

[Big Bad Wolf]

Džerards pamodās no klusiem klauvējieniem pie durvīm. Kāds viņu aicināja pusdienās.
-Nē, tikai ne atkal... Puisis nodomāja un apsēdās uz gultas malas. Viņam nebija ne mazākās jausmas par pašreizējo atrašanās vietu. Džerards neatcerējās arī to, kā viņš nokļuva šajā istabā.
-Laivu sadragāja, tad mēs ar Džeromu, Ārčiju un Raienu peldējām oranžā piepūšamajā laivā, bet... Kas notika tālāk?
Puisis visu centās sakārtot pa plauktiņiem.
-Pusdienas, ak, pareizi, Džerards nobubināja.
Viņš piegāja pie durvīm un ar kasarmanitagadnotiks sejas izteiksmi tās atvēra.

[Lianjuks]

Storyteller

Zēns aizvēra acis un mirkli neko neatbildēja.
Atvēris acis viņš ielūkojas Leannai tieši sejā.
- Tu esi vairāk līdzīga atmiņai.Ja tav ir ugunīgi rudi mati un trūkst viens pirksts, tad es tevi šobrīd redzu.


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

Viltus Žozefīne pamāja.
- Bez zinātnes. Protams, ja esat ar mieru un teleportēt es varētu tikai divus.
Vilks manāmi atņirdza zobus uz Donkihota pusi.
- Tā saucamais zvērēns dzīvoja jau tad, kad Roma sabruka.
Tās otras Žozefīnes sejā iegūla, kas savāds.


Aiva - Elony

Bija redzams, ka durvis vērtos uz iekšpusi, ja tās vērtu vaļā.
Pēkšņi, kāds otrā pusē nospieda rokturi un vēra durvis vaļā.
Redzamaība bija slikta.


Semijs - Mesmers

Ārčijs paraustīja plecus.
- Pagaidiet, es tikai pamēģināšu. - piegājis pie durvīm Ārčijs nospeda rokturi un durvis padevās. Tās vērās uz āru. Redzamība bija draņķīga, bet otrā pusē kāds bija.


Washulis

- Tu esi te, un es tevi plānoju pārvērst par banānu! Klausies uzmanīgi... Vai Erisa ir kaut ko teikusi par mani? - telpu atkal pieskandināja soļi.


Mr. Green. ( occ: tārpiņi atgriežas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Tiklīdz Džerards atvēra durvis, atskanēja rēciens un kaut kas gigantisks iemetās viņa istabā.
Tas kaut kas bija krietni garāks par Džerardu. Uzodis puisi tas metās viņam uzbrukumā.
briesmonis atgādināja briesmīgu tārpu vai kāpuru ar rokām.
(IMG:http://www.zacharyknoles.com/portfolio/conceptart/medusa.jpg)

Kalevale

Poverpointa atradās nelielā zilā telpā. Sienas, grīda un griesti likās matēti.
Viņai priekšā atradās jūra dažādu un krāsainu podziņu. Neliela stūre, kas pēc formas bija kā trijstūris un divi nelieli monitori. Viens ar galaktiku karti, otrs ar planētas zemes karti. Neliels uzraksts otrā monitora stūrī vēstija.

Atrašanās vieta - Atlantijas okeāns.
Piebilde - 300 km līdz noteiktajam mērķim.
Autopilots - ieslēgts
Tuvākais cilvēkveidīgais - 400 km uz A

Aiz pogu jūras atradās milzīgs, necauredzama stikla ovāls. Tas bija logs un šobrīd noslēgts. Tāpēc vienīgais gaismas avots bija mazas lampiņas pie griestiem.
Poverpointai bija piešķirts matēti zaļš kostīms, bet pāriniekam, kas sēdēja viņai blakus krēslā bija piešķirts matēti melns kostīms. Pārinieks ar vienu labo roku malkoja kaut ko stipri smaržojošu un dzeramu. Ar otru labo roku viņš bakstīja dažādas podziņas. Ar kreiso roku kasīja galvu un, ar otru kreso roku šķirstīja grāmatu, kuras nosaukums vēstija.
"Neptūna gūstekņi, zudušo zvaizgznājs"
- Zin, - beidzot ierunājās biedrs, kura vārds bija Energo. - šeit attēlotie notikumi ir reālāk iespējami nekā grāmatā. "Melnais caurums, vai tur kaut kas ir?"

[Īvs]

Es netaisos sevi telepotēt, ņemiet kādu cit', Donkihots nikni izspļāva pār lūpām, lai atkal pievērstos vilkam-barvedim, ko tas šobrīd turēja sev par svarīgāku sarunu biedru:
Roma i sabrukus'? viņš pārsteigumā iepleta acis.