Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Valters vienkārši stāvēja un labu laiciņu stāvēja, jo bija grūti saprast kas notiek. Vilki runāja un patreiz gāja runa par ko tādu, kas no loģikas viedokļa šķiet pavisam stulbi. Veidolu mainītāji. Runājoši vilki... Kas būs nākamais? No krūmiem izleks kāds briesmonis, kurš skaitīsies indigo? Papildinājis Donkihota teikto, puisis turpināja: jā, kā tas nākas, ka vilki gaisā satinga? Jūsu pirksts?

[Lianjuks]

Storyteller ( jap )

Vienīgais, ko Leanna kādas pelnu čupiņas virspusē atrada bija maza papīra zīmīte ar tekstu.

jusi ziati ko mjums vajadzeeet, bnet mēs zinam ko vaijag ijums.


Nelikās, ka rakstītājs izceltos ar rakstīšanas prasmi. ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Semijs - Mesmers - Mr. Green

Atskanēja būkšķis - ķēdes padevās.
Sarkanās acis izgaisa un Džeroma ķēdes tāpat.
Kaut, kas neredzams un tiešām spēcīgs sagrāba Džeromu un piegrūda pie viņa rīkles dunci. To varēja just.
Raiens redzēja spožo asmeni slīdam gar vīrieša kaklu.
- Viens solis un viņš paliks bez galvas! - ierēcās balss tieši upurim ausī, bet teiktais bija adresēts Raienam, kurš ienaidnieku neredzēja.


Washulis

Loranda bija sasieta un piesieta pie šūpuļkrēsla krēsla - tukšas - apaļas bezlogu un bezdurvju, akmens telpas vidū. Griesti nebija saredzami, bet nez kāpēc bija gaišs. Viņa bija pamodusies. Kaut kas neredzams staigāja viņai apkārt un svilpoja.
- Divi zaķi ar vienu šāvienu. Divi zaķi...


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira ( sasalušie tīģeri nekur nav pazuduši, tie ir redzami. )

- Ēēē.. Tā ir maģija. Un no krūmiem indigo laukā neleks. It kā mūsu pirksts. - piebilda vilks nenolaizdams skatienu no Žozefīnēm.


Aiva - Džea - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes ( OCC : es neuztvēru jūsu atrašanas vietu tā īsti droši. Kur jūs īsti esat? )

Drīz kompānijai pievienojās Īrisa.
- Ziniet, kas ir? Vilks aizkavēsies un jūs pavadīšu es.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 29.04.2008 18:33

[Malduguns]

Leanna paraudzījās visapkārt un atrada nelielu, nodriskātu lapiņu ar drukāto vēstījumu. To izlasījusi, viņa skeptiski palūkojās uz rakstīto, kuru teorētiski saprata pilnībā, bet praktiski nesaprata nemaz.
Kas gan ar to bija domāts?
Leanna savilka lūpas murskulī un vēlreiz paraudzījās visapkārt.

[washulis]

Apkārt valdīja klusums. Vismaz Lorandai likās, ka ir kluss. Arī tumšs. Tas tāpēc, ka tev acis ciet, muļķe. Nu kurš tev lika iet meža vidū pie kaut kā nezin kā. Viņa mēģināja nekustēties, jo juta, ka ir sasieta un tas nozīmē, ka ir nolaupīta. Un tas nozīmē, ka viņa nav tur, kur vajadzētu. Bet tas nozīmē, ka viņa ir kaut kur citur, kur nav labi... Un tas nozīmē...

Viņas galvai cauri šāvās simts un viena doma, bet viņa turpināja mierīgi sēdēt. Nedaudz pavērusi acis, viņa lūkojās tieši plikā akmens sienā. Tad balss, kas skandēja visu laiku vienu un to pašu. Ak, tad zaķis tev esmu? Bet kur es esmu? Bet viņa vēl jo projām neizdeva ne skaņu, bet manāmi sakustējās krēslā, kas lika tam nedaudz sašūpoties. Nu gan esmu nonākusi apskaužamā situācijā...

[Īvs]

Burvestības? Nesmīdinat mani! Jūsīs uzgāza šamiem virsū aukstu ūdens blāķ, Donkihots, kā liekas, bija atguvis savu humoru izjūtu. Iespējams, tas nemaz nebija humors, tikai augsta neticamības pakāpe. Divām indentiskām francūzietēm vīrs nepievērsa ne mazāko uzmanību, jo šobrīd bija jātiek skaidrībā ar neticami runātīgajiem vilkiem par mājupceļu. Laiks skrien milzu soļiem, domāja Donkihots.
Es jums pateicos par manu pakaļ's glābšanu no visas sirds! viņš saraustīti, bet skaļi pavēstīja, no visas dūšas saņēmies. Bet sakiet, kur mājas?

[La Keira]

Zini, tās burrvestības nemaz nav tik smieklīgasz, ja pa paszauli staigā divas manisz! Žozefīne atcirta Donkihotam, aizvainota, ka kāds smejas par viņas nelaimi.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 29.04.2008 20:19

[Īvs]

Vai ta' est smejos? Es jau jutos baudījumā, kad divi plēsoņ's gāzās manim virsū, Donkihots beidzot uzlūkoja francūzieti un tikai tad ievēroja, ka tai blakus stāv tās kopija, un izbijies atkāpās dažus soļus atpakaļ, neuzdrošinādamies ko teikt.

[Elony]

(OCC: Mēs esam lejā pie namiņa kokā.)

Rijoku pamāja ar galvu.
"Lai tā būtu. Rādiet ceļu un mēs darīsim visu, lai atbrīvotu gūstekņus."
Viņai negribējās daudz runāt. Kaut arī sēit nevaldīja tradīcijas par sieviešu un vīriešu lomu, tomēr Rijoku nejutās ērti sakot vārdus, kurus derētu teikt vīriešiem karotājiem.
Bet viņa uzskatīja, ka vilcinājušies jau pietiekami. Ko var zināt, ko dēmoni, goblini vai citas murgu radības dara ar gūstekņiem. Rijoku vēl aiz vien drebinājās no tā briesmīgā stāva pludmalē.

[La Keira]

-Kas nu kuram patīk.
Žozefīne sarkastiski noteica, atminēdamās tīģerus.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija nopētīja meiteni, kura viņiem pievienojās un tad jautāja.
- Kas tu esi? - Viņai bija kāda lenāga nojauta, taču viņai bija jāzin.

[Semijs]

Raiens apstājās un vēroja sarkanās acis.
-Kāda man starpība? Man viņš nav šā vai tā vajadzīgs, toties es esmu tev vajadzīgs! Varbūt mēs varētu šo visu atrisināt godīgā cīņā, jeb arī tev ir bailes no parasta cilvēka?-
Puiša acīs uzliesmoja izaicinājums.

[Džea]

occ:Gvena vel ir mājiņā

Viņa redzēja ka lielākā daļa dodas projām un bija jau lejā,taču Gvena vel bija mājā un varēja just ka tā išti doties sazin kur viņai negribējās,it īpaši tad ja bija jācīnās ar ieročiem ko vinā neprata.
Varbūt mēs varētu doties meklēt Lorendu un to otru meiteni Leannu?
Viņa jautāja Erisai

[Aiva]

- Gatavs doties ceļā, - Volfs paklanījās un devās prom no namiņa, kur nu acis rāda (kā jau Erisa - via Irisa - bija teikušas).

[washulis]

Nu Loranda sakopoja sevī visus spēkus un drosmi un uzrunāja nolaupītāju, kas bija netālu. Kas jūs esat? balss noskanēja drebelīgi un klusi, bet paužot manāmu drosmes devu. Ne jau katru dienu tiec nogādāts vietā, kuru nepazīsti un vēl pietams sasieta. Kur es esmu un kāpēc?

[Moriartijs]

Nav vajadzīgs? NAV VAJADZĪGS??? Džeroms kliedza Raiena virzienā. Mūdzis.

Lieliska diena izdevusies. Sākās ar liegu vēju no rīta, tad caur Krākena briesmām un nepārtrauktas uzturēšanās ūdenī ar slīkšanu un nonākt līdz šim. Un vēl tās gaudas... Bet galvu? Liktenim patīk spēlēties. Mūdzis. Džeromam galvā šaudījās daudz domu. Bet mirt viņš negribēja. Kaut arī nebūtu liels zaudējums. Izrauts no sava laika un vietas. Kaut kur citā zemē. Pie briesmoņiem. Mūdzis.

Nevajag mani galināt. viņš teica savam sagūstītājam.

[Lianjuks]

Storyteller

Pēkšņi virs galvas, kaut kur virs koku galotnēm savilkās tumši mākoņi.
Leannas acu priekšā tumšajos kokos parādijās divas spožas - sudrabainas čūskas acis.
Atskanēja šņāciens.
- Nāc pie manis.
Gredzns uz Leannas pirksta sāka trīcēt, kļuva auksts, bet gredznes netrīcēja no aukstuma.
Pēkšņi mazajai sudraba čūskai, kas veidoja Leannas gredzenu atvērās acis.
Tā nebija noticis kopš nometnes.

Aiva - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Īrisa pamāja visiem gājējiem.
- Labi, tātad sekojiet man. - tad garmatainā meitene iegāja mežā. Virs koku galotnēm čivināja putni, bet neviens nebija saredzams.


Džea ( occ: Erisa tur nebija, bet tas nekas. )

Erisa pamāja.
- Labi, ejam meklēt Leannu, bet šaubos vai Lorandu atradīsim. - sieviete devās uz durvju pusi.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira

Vilks saīga.
- Donkihot, vari neticēt, bet, Lorand, gan jau mēs izdomāsim, kaut ko ar tavu saīgušo dubultnieci.
Dubultnieces seja savilkās klajās šausmās.
- Es neesmu...
- Es zinu, kas tu neesi. Ejam? - jautājums bija veltīts visiem pārējiem.


Semijs - Mesmers - Mr. Green

Laupītājs palaida Džeromu vaļā. Aiz Raiena muguras atskanēja svilpiens - Džerards bija pazuds.
- Labi, ja Raiens neklausīs... Mirs tas otrs.


Washulis

Ieskanējās raupja, nedzirdēta balss.
- Es esmu dēmons un tu esi gūstā, tāpēc, ka man tā tīk. Skaidrs?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 06.05.2008 18:09

[Elony]

Rijoku aptina ap galvu šalles, lai redzamas būtu tikai acis. Turot šauteni pakārtu plecā, viņa modri vēroja apkārtni. Klausijās tajā, vai nebūs kas aizdomīgs. Lai gan šājā salā daudz kas varēja būt aizdomīgs.
"Vai jūs tikai pavadīsiet mūs, vai arī iesiet līdz galam?" viņa vaicāja Īrisai. Lai ko arī nozīmētu līdz galam.

[washulis]

Loranda nedaudz nodrebēja, izdzirdot balsi. Tā sieviete zaļajā maskā man patika labāk un nē, nav skaidrs. Man ir pilnīgi pie vienas vietas, kas tev tīk un kas nē. Viņa drosmīgi noteica, nokratot pēdējās miega paliekas. Labi ka vismaz pieredze ar demoniem man ir nedaudz. Vismaz pa pusei... Bet tik un tā. kāda velna dzīte es devos uz to mežu? Sagādāju visiem tikai liekas prolēmas.

[Moriartijs]

Džeroms nokrita zemē un par laimi pārāk daudz nesasitās. Neko daudz apkārt nevarēja redzēt, taču draudošās nāves un galvas pazaudēšanas briesmas bija garām. Taču no sarkanacainā briesmoņa vērdiem varēja secināt, ka briesmas pārceļas no viņa pie tā otra puiša, Džerarda.

Nu jebkurā gadījumā viss bija slikti. Nevienam nebūtu jāmirst. Taču skaļi to viņš negribēja teikt citādi kļūtu par pusdienām. Tādēļ viņš centās nepievērst sev uzmanību un palika zemē aiz viņa sagūstītāja.

Džeroms skatījās apkārt pēc kaut kā derīga. Vai nu caurumu lai aizbēgtu, vai arī kādu asāku priekšmeta lai varētu, teorētiski vismaz, uzbrukt briesmeklītim.

[Aiva]

Volfs platiem soļiem devās pa pēdām Irisai. Donnerwetter, ja kāds viņam dienu atpakaļ teiktu, ka Volfs Etels dosies mežā dīvainas meitenes un pāris citu no dažādiem laikiem pagrābtu cilvēku pulciņā, lai glābtu vēl kādus briesmoņu sagūstītu laikā pazudušos... Tik tiešām, kā Baltā Karaliene, viņš pagūs izdarīt trīs neiedomājamas lietas pirms brokastīm.

Volfa acis laiku pa laikam šaudījās apkārt, pārslīdot kokiem, to lapotnēm, zemei ap taciņu un priekšā.