Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

K-kas tu esi? Viņa nedaudz bailīgi noteica. Nu gan viss likās tik nejēdzīgi, ka viņa nemaz nemēģināja uz visu atrast atbildi un vienkārši tuvojās tam - kaut kam. Ar viegliem soļiem, viņa kāpa pāri meža grīdai, garām dažādiem tauriņiem un vēl sazin kam un tuvojās uz meža koku ielociņa centru, no kurienes nāca skaņa.

[Malduguns]

-Man nekad nav bijis pārāk daudz saprāta, turklāt es esmu māksliniece, kas to visu vēl vairāk pastiprina,-Leanna nikni sacīja. Leanna šķita nejūtam nedz Erisas stingro tvērienu, nedz gredzena svilšanu. Meitene apmetās riņķī un izmetās ārā pa durvīm, tās smagi aizcērtot aiz sevis.
-LORANDA!!!!-viņa skaļā balsī nobļāvās, izgājusi ārā no mājas.

[Semijs]

-Kā es to izdarīju? Atlaid mani un es tev parādīšu.-
Raiens meloja radījumam, ar ko viņš runāja, cerēdams, ka tas uzķersies, ja nē, tad būs jāplāno, kas cits. Šobrīd puisim dusmas nebija rimušas, bet viņš tās valdīja kā vien varēja un gaidīja īsto brīdi.

[washulis]

Loranda izdzirdēja starp kokiem kādu saucienu aiz muguras, bet viņa jau atradās balsij tik tuvu un viņa nevēlējaš apstāties. Es tikai pārbaudīšu. Ja jau cilvēks sauc palīgā, tad vai es tagad iešu atpakaļ. Bet vai cilvēks? Varbūt tomēr iet atpakaļ? Bet viņa jau bija tik tuvu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.04.2008 18:56

[Lianjuks]

Washulis

Apkārtne kļuva miglaina, čivināšanās atkāpās. Priekšā parādijās izplūdis sievietes tēls ar tumšiem matiem, seju slēpa kaut kāda maska. Viņa pasniedza Lorandai roku. - Palīdzi.
Lorandai nāca miegs.


Storyteller

Gredzens lika Leannai doties uz meža pusi. Leanna to vienkārši zināja.


Semijs - Mr. Green. - Mesmers

- Es neesmu muļķis. - iebilda runātājs. Pār Raienu pārskrēja ugunīgs karstums un pār to viņam nebija varas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.04.2008 18:59

[Malduguns]

Leanna ļoti sparīgi devās uz meža pusi. No Lorandas atbildes nebija, bet kāda balstiņa vai priekšnojauta lika meitenei doties tieši uz mežu.
Rūdie mati bija mazliet pieglausti un meitene ātrā solī stampāja uz priekšu savos armijas zābakos.

[washulis]

Meitene nepievērs apkārtnes izmaiņām, kas parastu cilvēku varētu šokēt, bet viņa lūkojās uz tēlu savā priekšā. iestājās klusums, tikai balss aiz muguras lika minstināties, bet viņa tomēr sniedza savu roku otras sievietes virzienā. Bet tad tāds nogurums un smagums pārņēma ķermeni, ka viņa nespēja pretoties un paspēja tikai noelsties...

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.04.2008 18:59

[Semijs]

Raiens ievaidējās, bet centās apslāpēt sāpes.
-Žēl gan, ka tu neesi..-
Puisis ar sakostiem zobiem atbildēja, viņš knapi vēl varēja runāt aiz dusmām, kas auga viņā.
-Jādabon vaļā šīs nolādētās ķēdes!-
Raiens sāka koncentrēt savu iekšējo uguni uz vietām, kur ķēdes bija piestiprinātas viņam.

[Lianjuks]

Washulis

Pēkšņi Lorandu pārņēma laimes sajūta. Miegs ieurbās viņa kā inde un meitene zaudēja samaņu.
Bija tikai gaisma... Gaisma, putni, taureņi, laime. Tad sākās tukšuma sajūta un sēras.


Storyteller

Pēkšņi viņa nokļuava mazā meža ielociņā. Apkārt bija putniņi un taureņi un pa vidu tiem stāvēja divas sievietes viena bija Loranda, kas likās aizmigusi, viņas lūpas rotāja sasalis pirms nomoda smaids. Otra sieviete cauri maskai palūkojās uz Leannu un iečukstējās.
- Par vēlu! - un tad izgaisa ar iemigušo Lorandu. Putniņi un taureņi aizdegās un nokrita zemē, kā pelnu čupiņas.

( OCC: Tas bija pēdējais ko Leanna ieraudzīja. )
http://bp0.blogger.com/_PgzWtj7VIiM/RXXdp1...0-h/spoiled.jpg

Semijs - Mr. green. - Mesmers.

Ķēdes nokaita, bet vēl nepadevās.
Balss kļuva ziņkārīga. - Ko tu jūti pret Leannu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 28.04.2008 19:10

[Malduguns]

(OOC: tas bija pēdējais, ko viņa redzēja pirms Loranda ar to otru skuķi izgaisa, right? Jo Leanna ir nomodā, vai ne?)
Leanna lūkojās savādajā ainā, kādu brīdi nespējot pakustēties. Putni, taureņi, savādā sieviete, Loranda.
-Hei, ko tu gribi no viņas?-Leanna uzkliedza, kad sieviete uz viņu paskatījās.
Kad tika nočukstēta atvadu frāze un ilūzija pazuda, Leanna aizsteidzās uz vietu, kur abas bija izgaisušas, lai meklētu kādas pēdas, kas spētu pavēstīt par notikušo un kaut kādām likumsakarībām.

[Semijs]

-E-e-ss... v-v-iņu, mīlu!-
Raiens asi un strauji atbildēja, viņa elpa kļuva straujāka un varēja just, kad dusmas turpina augt līdz pat neaprakstāmam līmenim. Viņš izgāza visas savas dusmas liesmās un rāva ķēdes uz mošķa pusi, lai varētu ķēdes pārkausēt un uzreiz dot virsū ar liesmojošām rokām pa to mošķi.

[washulis]

Viņa sajuta kādu sev ļoti tuvu. Tā bija tā sieviete. Viņu pārņēma tāda sajūta, ka vis viņa sapņi piepildītos šajā pašā īsajā drīdī. ka viņa varētu pacelties spārnos (ja viņai tādi būtu...) un viss notiktu, bet tas ilga kādu sekundes simtdaļu, nākošajā mirklī viss pagriezās pa 180 grādiem un likās ka nekam nav jēgas. Bet miegs bija tas, kas vairs neļāva viņai domāt sakarīgi. Viņa noslīga otras sievietes rokās...

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.04.2008 19:19

[Īvs]

OOC: Vai ledū sastingušās tīģeru figūras atrodas aizvien turpat, ir redzamas?

Donkihots palēnām atguvās no trieciena, izsijājot pēdējos sarunu pavedienus.
Khem... Visu ēnu vilk, — vīrietis pagāja vilkam tuvāk, lai ar savu tumšo aci* saskatītu, vai kaut kur nav paslēpts diktofons — kā tu to panāci, pie jod'?! Tie tīģer, un tad es... un viņi...
Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Donkihots bija apstulbis, ka ne vārda izdvest. Un likās, ka pārējos neuztrauc, kas vēl pavisam nesen notika ar tīģeriem, kas, savukārt, nesatrauca viņu pašu.

*šeit: slikta redze.

[Elony]

"Un ko mums tagad darīt?" Rijoku uzstājīgi jautāja.
Šis viss likās tik savādi un nereāli.
Galvenais, nesajukt prātā.
"Sekot Leannai un Lorandai? Vai doties uz labu laimi mežā, kā ieteicāt?"
tas likās apsurds, bet šajā zemē laikam tas bija pareizais risinajums.

[Džezā tikai Meit...]

Meānija atguvās un tad noteica otras sievietes virzienā. Šķiet viņu sauca Rijoku.
- Leanna spēs parūpēties par sevi un to otru meiteni. Mums vajadzētu doties meklēt tos cilvēkus. Ja kas, Erisa, es ceru, viņiem palīdzēs.. Un tā, lūdzu pasakiet kas jūs esat, un kuri no jums ies uz labu laimi iekšā džungļos?-

[Džea]

Tas viss bija pārāk murgaini un patiešām atgādināja pasakas kuras bērnībā viņai lasīja priekšā.Tikai kā rādījās tas tagad par vienu no pasakas varoņiem bija kļuvuai Gvena.Lorenda bija aizskrējusi un šķiet ka tā meitene kuras vārdu Gvena neatcerējās arī bija prom.
Es esmu Gvena un varbū tomēr kādam vajadzētu doties sameklēt tās abas meitenes.
Viņa jautājoši palūkojās uz vel vienu kura bija ierunājusies

[Aiva]

- Nu, tad laikam ejam. Kā noprotas, pavadonis mums var piebiedroties tad, kad viņam labpatiksies, - Volfs nomurmināja, un izgāja no mājas. - Tātad, vienalga uz kuru pusi ejam? Nu tad atliekas vien eins cvei policei... Pa labi.

Volfs atskatījās uz pārējiem biedriem, atminoties Erisas teikto par turēšanos kopā. - Pieņemot, ka Melānija un Leanna jau reiz jau ko tādu ir pārdzīvojušas, es pārāk par Leannu nesatrauktos. Bez tam, viņa pati aizskrēja, tātad pati zina kur un kā iet. un Erisa aizdevās viņām līdzi.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 29.04.2008 09:42

[Elony]

Rijoku paraustīja plecus. Nereāli un savādi. Bet laikam tiešam jādodas palīdzēt vispirms tiem, kas pa tiešām ir briesmās.
"Manu vārdu zināt. Un tad došos pēc gūstekņiem. Jau tāpat pārak ilgi neko nedarām."
Viņa nekavējās un izgāja no nama, nokāpa lejā, gaidot pārējos, ks nāks.

Nereāli un savādi.
Bet intstinkti teica, ka šeit ir lieki meklēt realitāti un izskaidrojumu. Atbildes ar laiku nāks pašas. Bija jādara tas, kas jādara un jāvadās pēc sirds un gara.

[Aiva]

Volfs pasmaidīja, redzot japānieti pievienojamies viņam. Paša rokās zobens likās nebūs tik noderīgs, bet par to ka Rijoku ar to prata rīkoties, Volfam nebij ne mazāko šaubu. Droši vien Rijoku zobencīņā pieveiktu jebkuru uz šīs salas, izņemot saimnieces.

[Džezā tikai Meit...]

Melānijas sejā atplauka viegls smaids un viņa noteica.
- Prieks iepazīties Gvena. Un sauciet mani vienkārši par Melu. - To viņa domāja visiem, kuri bija apkārt.
- Jā, ejam.. Nav ko kavēties, jo viņi nebūt negaidīs.. - Viņa izgāja laukā no mājiņas un pievienojās Rijoku un Volfam.