Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Nu par to augsto līme īsti piekrist nevarēšu.Tas ir tāds pats kā 21 gadsimtā.Patiesību sakot,ja nekļūdos trešais pasaules karš bija,tikai vairs neatceros kad konkrēti,laikam bija pirms kādiem trīm četriem gadsimtiem un pasaule pa to laiku ir tā sakot atkopusies,turklāt ir arī attīstījusies vel tālāk nekā 21 gadsimtā.Tiesa visam labajam parasti līdzi nāk arī ļaunums.
Gvena skumji noteica atceroties vairs tikai tos dažus zemes pleķīšus kur bija palikuši kalni un dabīgās upes.

[Gross]

Deivids no pārsteigua sāka klepot...
"Kas tad tas par ļaunumu...? Krievijas Federācija pārņēmusi varu...?"

[Malduguns]

Leanna uzrāva uzacis un domīgi vērās Lorandā.
-Es neatceros, ka viņš būtu nosaucis manu vārdu. Viņš nosauca savējo. Bet lai nu paliek,-meitene nomurmināja. Viņai viss šis sāka likties mazliet ačgārns, bet viņa neko neteica.
-Ko Erisa tur atkal vāvuļoja?

[Lianjuks]

Semijs - Mesmers - Mr. Green.

Gaudas pamazām tuvojās. Pēkšņi laivā sēdošajiem sāka sāpēt galvas. Sajūta bija tāda it kā gaudas būtu iesprostotas smadzeņu centrā un vēlētos izkļūt laukā. Sāpes likās pipildam ķermeni. Prātos dzima doma slīcināties. Tad iestājās tumsa. Visi bija zaudējuši samaņu. Sāpes bija pazudušas.

- Eu, jūs! Mostieties! - kāds pavēloši kliedza ausīs.
Kājās gūla savāds smagums, tās bija saķēdētas - gluži kā rokas.
Viņi bija pieķēdēti pie sienas - aukstas un miklas.
Acis gūstekņiem bija aizsietas ar melnu lupatu. Bija dzirdami nikni soļi.
Poza kādā gūstekņi bija pieķēdēti pie sienas nebija visai ērta gulēšanai. Kustēties brīvi arī nebija iespējams.
- Nosauciet savus vārdus! - paziņoja svešā balss.


Džezā tikai Meitenes

Erisa pamāja un nosita knipi. Pēkšņi telpā uzradās no zila gaisa cilvēki, kuru kustības lika domāt, ka viņi te bijuši jau iepriekš. Telpā bija uzradusies Leanna, Deivids, Loranda un Gvena.
Pēkšņi pa logiem telpā ieplūda gaisma. Vienā mirklī bija sācies rīts.
Telpā atradās arī skapis un dažas durvis.

Storyteller - Džea - Gross - Washulis

Pēkšņi istabā ieplūda spoža saules gaisma. Sākās rīts. Tas notika nedabiski ātri.
Un tad istabas vienā stūrī no zila gaisa uzradās Melānija un Erisa.


Aiva - Elony

Negaidot vienā mirklī iestājās saulains rīts. Pirmajā stāvā bija dzirdamas ļaužu balsis. Garām aizspurdza Rogs sarkanā krasā. Nakts bija ilgusi tikai divas stundas.


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneša rēgs

Tīģeri ierūcās.
- Pievaldiet mēli, dārgie. - pret klintīm atsitās aukstie dzīvnieku smiekli.
- Varbūt ilgāk dzīvosiet. - kaut kur tālumā atskanēja vilku gaudas, tīģeri nodrebēja un tramīgi palūkojās apkārt. - Viņi nāk, savācam Valteru un Deinu. Skuķi un veci ēdiet, cik ātri vien varat.

Kļuva gaišāks.
Nākamā mirklī Deina tika piedzīta pie Valtera, bet vismaz divdesmit tīģeri metās ubrukumā Donkihotam un Džozefīnei. Viens mirklis un viņi būtu beigti, bet tad pilnīgi visi tīģeri pārklājās ar plānu ledus kārtiņu un sasaluši nogāzās zemē. Tie neizrādija nekādas dzīvības pazīmes. Vienīgā dzirdamā skaņa bija viļņu dārdoņa pret klinšaino krastu. Deina izplūda histēriskos smieklos, sāka snigt.


( OCC: Storyteller - Džea - Gross - Washulis spēlē kopā ar Džezā tikai Meitenes. )

P.S. Ja lasot kādu aizmirsu - bļaujiet. Piedodiet lūdzu manas kļūdiņas. Nevarēji īsti salikt jūsu atrašanās vietas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.04.2008 16:51

[washulis]

Kas tad nu? Loranda palūkojās uz logu, kaš kļuva gaiš gluži vai pāris sekunžu laikā. Tad pēc brītiņa varēja saprast, ka tas ir saulriets. Viņiem te tas notiek tik ātri?

Bet ausma bija sev līdzi atvedusi vēl kādu. Erisa, bet otru, Viņa nepazina. Sveiki. Viņa klusi noteica atnākušo personu virzienā. Es tak nemaz neesmu visu nakti gulējusi. Nakts pagāja tik ātri...

Šo rakstu rediģēja washulis: 23.04.2008 16:56

[Lianjuks]

Storyteller - Džea - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisa iesmējās un nelikās satriekta par rosību apkārt.
- Sveiki. Ceru, ka Leanna būs tik mīļa un pastāstīs, kādi vēji viņu šurp atpūtuši, un pastāstīs par savu jauno draudziņu. - ziņkārīgs skatiens tika veltīts Deividam. Un tad slēpts un aizdomu pilns skatiens Lorandai, ko viņa nevarēja neievērot. - Protams ir kāda ķibele. Uz salas ir nokļuvuši vēl cilvēki. Četri no šiem cilvēkiem ir pārtverti, jeb sagūstīti un es meklēju brīvprātīgos. Vai Volfs un Rijoko ir augšā?

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.04.2008 17:05

[washulis]

Loranda nedaudz apmulsa par Erisas skatienu uz viņu, bet viņa atbildēja. Cik es zinu, tad Rijoko ir sava istabiņā. Par Volfu nezinu. bet droši vien arī kaut kur tepat netālu. Vismaz vajadzētu būt. Viņa noteica un apēda vēl kādu vīnogu uz galda. Bet ko jūs domājat ar to "brīvprātīgumu"?

Šo rakstu rediģēja washulis: 23.04.2008 17:07

[Moriartijs]

Diena ir izvērtusies vēl sliktāk nekā bija iesākusies. Džeroms nomurmināja. Nemierīga jūra, slīkšana, Krākens, 21. gadsimta cilvēki, atkal slīkšana, ATKAL Krākens, tumsa, gaudas, sāpes un tagad kaut kādi jauni nezināmi ļaunie.

Džeroms? viņš tā nedroši pateica pavēlnieciski skanošajai balsij. Kas te notiek?

[Elony]

"Henteko...*" Rijoku klusi noteica, kad viss pēkšņi mainijās. Radība pazuda, bet ārā uzsausa gaisma.
"Liekas, ka gulēt nesanāksh, jo nav nakts. Es pārgērbsosh." viņa teica Volfam.
Kad tas, kā džentelmenis bija izgājis, Rijoku uzģerba iedotās džinsa bikses, kedas un krekliņu. Zobenus viņa atstāja istabā, no nezināja, kā tos nest.
Viņa devās uz istabu, kur bija tikusies ar citiem cilvēkiem mājas saimniecēm, cerot, ka kāds viņai paskaidros, kas te notiek.
Bet tur viņa ieraudzīja arī citus cilvēkus.
"Esiet sveicināti." viņa noteica un piesardzīgi visus vēroja.

---------

* Dīvaini... jap. val.

[Aiva]

- Jas, das war so schon... - Volfs piekrītoši pamāja Rojoku. - Die kleine schweine, - viņš aizejot nomurmināja, sekojot rozā Roga lidojumam.

Pamājis Rijoku, viņš atgriezās istabiņā, kur, uzvilcis drēbes, aplicis jostu ar ieroci, un pikti pašķielējis uz gaišajām debesīm, nožāvājās un tad devās ārā no telpas, noskaidrot, kas īsti te notiek.

- Labs rīts, - viņš pārlaida skatienu pulciņam apakšstāvā, vērtējoši noskatot jaunpienācējus. - Leitnants Volfs Etels.

[Lianjuks]

Aiva - Elony - Storyteller - Džea - Washulis - Džezā tikai Meitenes - Gross

Erisa pārlaida satienu pienākušajiem.
- Labrīt, kurš ir gatavs pieteikties paglābt bariņu džeku, kamēr tie nav pārvērsti par malto gaļu un izkaisīti vulkānā? Ar vārdu brīvprātīgumu es domāju, ka ir dota izvēle. - sakrustojusi rokas uz krūtīm Erisa palūkojās uz logu. - Tracina šie mainīgie laiki.

Mr. Green. - Mesmers - Semijs

Balss ierēcās. - Es uzdodu jautājumus! - ķēdes nejauki sakarsa.
- Kurš pazīst Leannu Vilkinsu?
Atskanēja pikts ņūrdiens. - Mani sauc Ārčijs un nekādu Leannu es nepazīstu.
- Pilnus vārdus! Melis! - atskanēja sitiens vai būkšķis.
- No kura laika tu esi Džerom? Tavs uzvārds? - likās, ka runātājs prot runāt tikai kliedzot.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.04.2008 17:55

[Moriartijs]

Āhh, nekliedz. RIDLIJS, viņš iesaucās. No 1492! Kāds absurds jautājums. Taču ņemot vērā pēdējās dienas notikumus, šis nemaz nebija tik dīvaini. Laikam pierasts....

Es laikam jūku prātā. viņš iedomājās. Heh, tas nemaz nav tik slikti, kā iedomājos. Jau sen vajadzēja saiet sviestā.

[Hworang666]

Valteram asinis saskrēja dzīslās un sāka šķist, ka izklaides brauciens tūdaļ beigsies... Tūdaļ... Un pēkšņi notika kas negaidīts. Tīģeri baidās no vilkiem... Lec gaisā.. Sasalst un pakrīt bez dzīvības. Tagad mums tā kā būtu ātri jābēg? Viņš centās pārspēt Deinas histēriskos smieklus. Tad, neizturējis, viņš paņēma meiteni aiz pleciem: nomierinies... Viss ir kārtībā! vārdu būs viņš vienkārši vēl nespēja ievietot.

[Gross]

Deividu atkal pārtrauca un nedaudz pārsteidza straujie notikumi... pēkšņi bija rīts... Sākās arī kautkāda rosība un pākšņi nez no kurienes uzradās kautkāda sieviete...
tad telpā parādījās vēl pāris cilvēku.... Deivids piecēlās un sāka vērties notiekošajā... pamājis ar galvu sievietei kas izskatījās pēc austrumnieces...
"Vecākais Leitnants Deivids Airons... 2016 gads..." Deivids sasveicinoties atbildēja vīrietim kurš par sevi bija teicis ka ir leitnants.... Puisis bija nedaudz izbrīnīts ka šeit ir vēl kāds militārists....
"Starpcitu es esmu gatavs doties tajā glābšanas operācijā..."

Šo rakstu rediģēja Gross: 23.04.2008 18:38

[La Keira]

Ēdiet cik ātri variet - tie bija pēdējie vārdi ko Žozefīne dzirdēja, pirms izplūda nepārtrauktā kliedzienā un nokrieta zemē galvu noslēpusi plaukstās. Taču nekas nenotika. Bailes neļāva paskatīties. Viņa galvu pacēla tikai tad, kad izdzirdēja Deinu smejamies. Tīģeri apkārt bija sastinguši. Pareizāk sakot - sasaluši.
- Mon Dieu! Esz domāju ka tā būsz mana pēdējā stundiņa... Žozefīne trīcēdama nobēra skatīdamās uz debesīm, kā snieg. Žozefīne, kā jau visi taislaikos, bija īsta kristiete un ticēja, ka pat uz šās salas Tas Kungs visu redz, kaut pirms brīža likās, ka šī ir elle vai kāds murgs. Noteikti, ka murgs.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 23.04.2008 18:38

[washulis]

Es arī labprāt ietu... Viņa nedaudz šaubīgi noteica, jo apzinājās, ka tas nozīmētu iespējams fizisku piepūli, diskomfortu un bat bīstamas situācijas, bet nonākot šajā jocīgajā vidē, viņa pamodās vēlme pēc piedzīvojumiem. Līdzīgas izjūtas, ka tad, kad viņa nolēma ar savu aktieru trupu doties uz jauno zemi - Ameriku.

[Elony]

Rijoku pamāja ar galvu. Ko tādu viņa jau bija gaidījusi.
"Es dosos... došos." viņa palaboja savu valodu. "To esmu parādā un saprotu ka tā vajag."
Japāniete lēni izelpoja un ieelpoja. Tad kļuva mierīgāka un pārliecinātāka.
"Mani sauc Rijoku. Esmu no Japānas 19. gadsimta beigām. Un redzu, ka šeit ir vel daži, kas nākuši no citiem laikiem. Sveicinu jūs." viņa uzrunāja pienācejus.
Tad atkal pievērsās Erisai.
"Es māku apieties ar dažiem augstajiem ieročiem un zinu mūsu laika pistoles. Lai arī neesmu karotāja, domāju, ka maņas iemaņas cīņai ir lielākas kā vairumam cilveku. Protams, redzu, ka šeit arī ir daži īsti karotāji, kas ir vienkārsi lieliski. Bet gribu zināt, kādus ieročus varam saņemt un ar kādām briesmam jārēķinās. Piemēram, goblini vai kas cits tikpat mītisks.?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 23.04.2008 19:49

[Lianjuks]

Mesmers - Mr. Green. - Semijs

- Pazūdi no manām acīm! Tu piedzimi par ātru! - kliedzējs ieaurējās. Šķiet, ka viņš neiedomājās, ka Džeroms piķēdēts pie sienas un ar aizsietām acīm nekur netiek. Tad ieskanējās pielaizīga balstiņa.
- Ser, varbūt mēs varam viņu apēst?


Hworang666 - La Keira - Apaču tuksneāa rēgs

Sniegs pieņēmās spēkā. Klints galēs parādijās vilku silueti.
Pretī Deinai, kas bija beigusi smieties, Valteram, Donkihotam un Džozefīnei soļoja divi tumši stāvi.
Viens stāvs piederēja jaunietim ar tumšām, melnām acīm un melniem izpūrušiem matiem. Viņa seja bija bāla, varbūt pat uztraukta. Piegājis pie tuvējā sasalušā tīģera viņš to pabakstīja ar kerzas zābaka purngalu.
- Viņš ir beigts. Citreiz dedzināsim. - tad pacēlis acis pret bariņu, kurš jau varēja salt, jo kļuva tiešām auksts viņš ierunājās. - Esiet sveicināti Bermudā.
Otrais stāvs pārvietojās uz četrām kājām, jo bija vilks.
Šāds - (IMG:http://www.luciebilodeau.com/The_Gallery/Wildlife/Black.Wolf.Hunting.jpg)

Washulis - Aiva - Džea - Storyteller - Elony - Gross - Džezā tikai Meitenes

Erisas sejā atplauka smaids.
- Šķiet, ka jums vismaz ir iekšas. - Rijoko viņa atbildēja nedaudz domīgi un aprauti - nenolaižos skatienu no Lorandas.
- Ieročus dabūsiet. Tiksieties jūs ar velns zin ko.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.04.2008 20:06

[Aiva]

- Aber jawolh! Was mussen wir hilfe1? - Volfs saslējās, izdzirdis jaunums. - Kas noticis? Un ar kādu opozīciju mums var būt darīšana?

Viņa roka nogūlās uz pistoles maksts pie sāniem.

- Aber ich muss sag, ich hab nur sechs shusse.2

1Protams. Kam mums jāpalīdz?
2Man diemžēl ir tikai sešas patronas (seši sāvieni).

[La Keira]

Berrmudā? Žozefīne pārjautāja. Nevarr būt...nē varr! Nē, nevarr viz! Laikam jau tomēr varēja tā būt. Viena Jorka bija Anglijā, bet piemēram Amerikā bija Ņujorka un daudzi Jorkas ciematiņi, tā pat kā Parīzes un Sanktpēterburgas... Varbūt šī bija Anglijas Bermuda.
- K-kasz jūsz esat un ko jūsz grribat? Mēsz vairsz nevienu nevēlamiez sastapt! Tā pat arr palīdzību - paši tikzim galā. Žozefīne nopētija jaunieša stāvu. Ne sevišķi pievilcīgs. Savāds likās arī skats, ka viņš savā ziņā bija līdzīgs melnajam vilkam viņam pie sāniem.

Šo rakstu rediģēja La Keira: 23.04.2008 20:16