Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Valters pasmaidīja. Un tad pavisam indīgi noteica: domāju, ka tīģeri ir godājami dzīvnieki, bet redzu, ka esmu kļūdījies... Uzbrukt sievietei un vecāka gadagājuma cilvēkam... Tad nu gan jūs esat tīrākās pabiras... Protams, ka viņš īsti nedomāja ko saka, bet Žozefīnes kliedziens lika viņam pieņemt lēmumu visu uguni ņmt uz sevi.

[Big Bad Wolf]

Apkārt bija piķa melna tumsa. Džerards neko neredzēja.
-Bet kaut kas mums tomēr ir jāizdomā. Mēs esam slapji, nakti pavadīt uz ūdens nebūtu īpaši prātīgi.
Puisis sovilka slapjo kreklu.
-Ir kādi ierosinājumi?

[Moriartijs]

21. gadsimts, 21. gadsimts. Ko es izgudrotu ja dzīvotu 21. gadsimtā? Kā uzzināt kur tu atrodies. Vai ir kaut kas kas pasaka kur tu esi? Paga, paga, Arčijam bija melnā kastīte. Vai tā var palīdzēt? Nu kā viņu tur.... tele... telefonis. kaut kas. Džeroms teica Džerardam.

Tev tās gaudas neliekas dīvainas? viņš pajautāja tumsā.

[Malduguns]

Leanna nopūtās, palūkojās uz Devidu un sparīgi pieklauvēja pie mājiņas durvīm. Pietiekoši klusu, lai tajā iekšā esošie nedabūtu sirdstrieku, bet pietiekoši skaļi, lai pamodinātu jebkuru guļošo.
-Es ceru, ka mēs beidzot tiksim iekšā,-meitene sacīja, mīņajoties pie durvīm. Kļuva vēsi un viņa uzvilka jauku, lai gan īpaši siltāk nepalika.

[washulis]

Laikam jauni viesi. Loranda noteica un palūkojās uz durvīm, aiz kurām kāds klauvēja. Kas tur ir? Viņa iesaucās, jo zināja, ka durvis vērt svešiniekiem, it īpaši pasaulē, kur neko nezini, ir bīstami.

Vai jūs vismaz esat cilvēki? Viņa vēl piemetināja un klusi iesmējās, jo pašai šī frāze likās amizanta un arī jocīga.

[Gross]

"Mēs esam apmaldījušies uz šīs.... "Salas"... un mums no augšas kāds vīrietis teica lai kāpjam augšā... Un jā... Mēs esam cilvēki...." Deivids piegājis tuvāk durvīm paskaļā balsī atbildēja...
"Vai jūs varat mūs vismaz ielaizt atpūsties un sasildīties..."

[Malduguns]

-Varu galvot, ka es esmu cilvēks. Ja vajag, varu sniegt DNS analīzes, bet nedomāju, ka jums visiem ir nepieciešamā aparatūra, tādēļ vajadzēs vien uzticēties man uz vārda,-Leanna novilka un sāka lēkāt no vienas kājas uz otru, jo meitenei bija palicis auksti.
-Sviests. vai ne?-viņa uzlūkoja Deividu.

[washulis]

DN kas..? Pag! Leanna?! Nāciet iekšā. Erisa un Irisa jūs meklēja, bet labi, ka paši ieradāties. Loranda ātri atvēra durvis un palūkojās uz cilvēkiem, kas bija ieradušies. Abi izskatījās visai noguruši, Tāpēc norādīja ar plašu žestu uz telpiņu, kur pati bija iepazinusies ar Gvenu un Volfu.

Nezinu, kur te ir tā virtuve ar ko ēdamu. Viņa noteica, jo tas jau bija gluži kā refleks, ka kāds ienāk mājā, tad par viņu ir kārtīgi jāpagādā. Tāda ir etiķete.

[Gross]

"Sveiki... Es esmu Deivids" Puisis iegājis pa durvīm ierunājās....

[washulis]

Loranda. Man prieks iepazīties.Viņa pakniksēja, kas tagad likaš tik jocīgi, bez kleitas, tāpēc nolēma to vairs nedarīt, jo droši vie izskatās muļķīgi biksēs. Tad labāk paspiest roku.

Jā, lūk jau kaut kas būs. Viņa nodārīja uz galdiņu uz kura vēl jo projām bija palikuši uzkožamie no dienas sarunām (OCC: ja atļausiet ko tādu izdomāt...) Kā tad atradāt ceļu šurp? Šī sala kā nekā ir liela. Vismaz no jūras puses tā izskatījās... Vi;ņa ieminējās un atkla atcerējās to momentu, kad kuģis tika sagrauts un viņa iekrita ūdenī, jau ceļā uz šo salu.

[Gross]

"Pateicos..." Deivids atbildēja un palaidis Leannu pa priekšu piegāja pie galda...
"Nevarētu teikt ka mēs atradām ceļu... šī sala mūs uz šejieni atmeta... Un šī sala vispār ir dīvaina vieta... Tik daudz mistiskas lietas un notikumus es visas dzīves laikā nebiju tikdaudz pieredzējis kā pāris stundās kopš esmu šeit..." Deivids domīgi atbildēja

[washulis]

Nu ja... es jūtos tik pat jocīgi un neirasti, kā jūs, jo arī te ierados tikai šodien, bet jāsaka, esmu jau paspējusi iejusties. Viņa noteica. Ja drīgst jautāt, no kāda laika jūs esat? Jo cik nu es sastopos ar citiem cilvēkiem, viņi ir no nākotnes vai vēl trakāk... Un Leanna. Irisa ar Erisu apgalvoja, ka pie jums ir kaut kāds gredzens, kas ir bīstams. Vārdu sakot es te galīgi neko nesaprotu. Viņa nosēdās blakām sarunu biedriem.

[Gross]

Deivida seija izskatījās domīga...
"Savādi ir dzirdēt šādu jautājumu... no kura laika... es esmu no 2016 gada... " puisis atbildēja un apēda kautko kas izskatījās līdzīgs maizei...
"Pirms pāris stundām es vēl ar aizrautību lidinājos pāri Atlantijas okeānam, bet jau nākošajā mirklī mana lidmašīna sadeg kokos, bet nu jau es esmu iemests kautkādā mistikas pilnā pasaulē... un no kura laika esi tu... Pēc apģērba spriežot ne no mūsdienām..."

[Džea]

Gvena klusi stāvēja maliņā un lūkojās kā Lorenda tiek ar visu galā.Galu galā Gvena nebija no tiem kam patīk jauna kompānija, it īpaši jau tagad.Bija parādījušies kāds vīrietis un meitene.
Nevar būt vai tiešām esmu no tālākā laika
Gvena skumji nodomāja
Ar to nākotni vai vel trakāk laikam biju domāta es .Es esmu no divdesmit piektā gadsimta
Gvena klusi sacīja veljoporojām stājas pozu nemainot
Un mūsdienas katram ir savādāk.Piemēram jūs visi manā skatījumā nākat no pagātnes

Šo rakstu rediģēja Džea: 22.04.2008 16:58

[washulis]

OCC: Loraandu jau paspēja pārģērbt, tā kā viņa ir kā no mūsdienām... Ja nu kas.

Tici man, tas nemaz nav tik jocīgs jautājums. Vismaz šeit ne. Un apziņa, ka citiem vēstures krājuks ir krietni plašāks, nekā man, mani vēl jo projām pārsteidz. Viņa noteca un apēda kādu vīnogu. Vēl viens cilvēks, kas prot lidot. Nākotnes cilvēki visnotaļ ir gēniji.

[Gross]

"Hmmm... Man vismaz prieks ka arī 25 gadsimtā cilvēki izskatās pēc cilvēkiem... Savādi ir tās laiku atšķirības... Man pie šīs domas vēl būs jāpierod...." Deivids savādi novilka... Tad nedaudz iegrimis domās puisis pajautāja...
"25 gadsimtā ir izgudrota laika mašīna....?"

[Malduguns]

Leanna lēni iegāja iekšā un apsēdās malā, uz grīdas pie sienas. Viņa vēroja klātesošos ar klaju neuzticību, kura viņai bija diezgan netipiska, tomēr cilvēks, kuram ir parādījušies divi diezgan fiziski prāta atvasinājumu drīkst kļūt nedaudz aizdomīgs.
-Es neesmu nosaukusi savu vārdu, starp citu,-Leanna sacīja Lorandai, kura visu laiku skandēja viņas vārda trīs zilbes.

[Džea]

Un kādi tavuprāt cilvēki izskatītos 25. gadsimtā.
Viņa dīvaini palūkojās uz puisi.
Cik man zināms tad nē,savukārt Bermundās acīmredzami kautkas līdzīgs pastāv,vai vismaz kautkāds laika caurums.Vismaz Erisa tā stāstīja
Gvena atbildēja veljoprojām skatoties uz puisi.Varēja redzēt ka viņš bija no armijas vai kautkurienes.Vismaz spriežot pēc apģērbaĪss skatiens tika veltīts arī meitenei kura apgalvoja ka savu vārdu netika teikusi un Gvena neatcerējās arī

[washulis]

Nu ja Deivids tevi tā nosauca, tad ticēšu viņam uz vārda. Un arī Erisa kopā ar īrisu tevi bieži pieminēja. laikam jau tur kaut kas svarīgs. Viņa noteica Leannas virzienā, reizē arī dzirdot sarunu blakām. Atkal par laikiem... Šajā aspektā man nav ko teikt, jo tik maz viņuprāt esmu piedzīvojusi, ka nemaz nezinu, par ko viņi runā. kas bija tas DN... kā tur bija? eh, vienalga.

[Gross]

Deivids uzlūkoja meiteni un pasmaidot atbildēja:
"Cik varu noprast ka tev ir augsts intelekts tātad tas nozīmē ka zemei pāri nav gājis 3 pasaules karš kurš atgriezis zemi akmenslaikmeta līmenī... tātad cilvēce ir tik attīstījusies... otra teorija bija ka cilvēce varētu būt ka dzīvo vairs tikai virtuālajā vidē pieslēgti pie datoriem, bet paskatoties uz tavu augumu arī tas tā laikam nav... "