Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Storyteller

Zēns sarauca uzacis un turpināja lasīt.
- Man liekas, ka tu kaut ko sajauci ar to asinskāro radījumu, bet kāda šķirba? - zēns bija atrāvies no kladītes lasīšanas.
- Gribētos zināt vai es kāds pārcilvēks, lai šai biezoknī kādu atrastu, ja neskaita tevi?

Tad zēns iekliedzies norādija debesīs. Abu galvām pāri, virs kokiem, pāršāvās reaktīvā lidmašīna. Tam sekoja sprādziens, kaut kur aiz muguras. Lidmašīna bija avarējusi.
- Eu, es atradu cilvēku. - iesmējās puišelis. Un norādija uz priekšu, tur divdesmit metru augstumā, kokos karājās cilvēks izpletnī.


Washulis

Dēmons iesmējās. - Man tev iesākumā būs jāpasaka viena lieta. Pirmkārt - es tev nekodīšu un lūdzu nerausties. - viņš izskatījās vecāks par Lorandu tikai gadu, vai divus. - Man tavu vārdu pateica Īrisa, es tavā prātā nelīdīšu, kā daži labi indivīdi. Arī par to vari neuztraukties. - laukā satumsa.


Apaču tuksneša rēgs - Hworang666 - La Keira (ATR, bēgums ir tas, kad atkāpjas ūdens, bet jums ir paisums )

Deina sarauca uzacis. - Šī vieta man nesaistās ar Londonu, nu galīgi.
Atskanēja rēciens, tas noteikti piederēja tīģerim, bet radījums nebija redzams. Rēciens atkārtojās, tikai šoreiz tuvāk, tam sekoja vilku gaudas. Bija iestājusies krēsla. Saule nebija manāma.


Semijs - Mr. Green.

Pēc divām minūtēm jahta jau bija pilna ar ledainu un sāļu ūdeni, kāds jahtā atkal ietriecās.

Džezā tikai Meitenes

Salija pamāja un uzlika savu kreiso roku uz Melānijas pleca un savu labo atstāja uz durvju roktura.
- Uzliec savas abas rokas uz maniem pleciem. Kad mēs kritīsim mums būs jāatdalās. Tad noskaiti līdz astoņi, un tad parauj gredzenu. - stjuarte kārtējo reizi ievilka diļu elpu, un durvis atvērās nospiežot to rokturi. - Zini kādēļ es iesaku mums sākumā lēkt kopā? Es negribu, lai tu pārvērties par malto gaļu.
Tad sākās kritiens, Salija gaisā palaida Melāniju vaļā, un nu viss pārējais bija viņas rokās.

Memers

Ārčijs apcirtās un nopētija okeānu. - Es to nešķīsteni neredzu, bet es tev ticu, ka viņš ir šeit. Šī nav motorlaiva, mēs nevaram no tejienes tikt prom. Airi palika uz jahtas. - zem laivas papeldēja kaut kas milzīgs un tumšs.

Aiva - Džea - Elony

Erisa sapīka. - Runāsiet rīt brokastīs, tagad ierādīšu jums katram istabiņas.

Aiva

Erisa uzveda Volfu mājiņas otrajā stāvā. Viņam tika neliela istabiņa ar vienu gultu, tās vidū. Gulta bija saklāta, un uz tās bija uzliktas nakts drēbes, gluži, kā radītas Volfam. Bija vēl vecs skapis, piebāzts ar litussargiem. Dziļākajā skpja stūrī atradās paliela aizslēgta lāde. Telpai bija neliels lodziņš ar aizskariem, un pie gultas zvilnēja padilis paklājiņš. Ejot ārā no istabas Erisa vēl piebilda. - Pagaidām nekā labāka mums nav, bet gan jau...
Blakus lozdiņam bija nelielas durtiņas. Izejot cauri tām varēja nokļūt uz neliela balkona, no kura pavērās skats uz ūdenskritumu. Uz balkona bija vēl otras durtiņas, kas iespējams veda uz citu istabu - Rijoko.
Vienīgi otras durtiņas bija slēgtas.


Džea

Gvenai Īrisa ierādija istabiņu blakus virtuvei. Viņas istabiņa bija neliela, ar nelielu sprakšķošu kamīniņu - dīvainā kārtā. Pie kamīna gulēja pāris grāmatas. Vāks uz augšējās grāmata vēstija - Artēmijs Fauls un mūžības kods. Telpā pie sienas bija piebīdīta divstāvu gulta, abi stāvi bija saklāti. Vēl istabā atradās viens tukšs rakstāmgalds, bet tam blakus krēsls uz krēsla bija divi sieviešu nakts krekli.
Bija vēl lodziņš ar zaļiem aizskariņiem. Pirms Īrisa devās ārā no viņas istabas, viņa vēl apstājās durvīs.
- Neskumsti. Viss būs labi, es ceru.

Elony

Rijoko tika istaba otrajā stāvā, blakus Volfa istabai. Rijoko istabā uz vienas palodzes sēdēja Rogs, bet Erisa teica, lai Rijoko neuztraucas, jo, ja viņa radījumu neaiztiks, tad nekas slikts nenotiks. Istabā bija divguļamā gulta, ar raibiem zīda palagiem un tīru naktskreklu. Netrūka arī pāris slietņi, aiz kuriem pārģērbties. Uz slitņiem bija uzzīmētas dzērves. Bija vēl neliels nakts skapītis uz kura stāvēja liela, zila, porcelāna vāze. Telpai bija arī viens liels trīsdurvju skapis, ar spoguli. Istabā atradās nelielas durtiņas pa kurām ejot varēja nokļūt uz balkona. Uz balkona pavērās skats uz ūdenskritumu. No balkona bija iespējams iekļūt arī Volfa istabā, jo arī viņam bija durtiņas, kas veda uz to pašu balkonu.


Gross

Lidmašīna ietriecās kokos, un uzsprāga. To nu Deivids redzēja, pēkšņi kaut kas notika ar izpletni, un vīrietis atjēdzās karājamies kokos, divdesmit metru augstumā, kaut kur džungļu vidū. Zem kājām pletās viens vienīgs biezoknis. Tur bija manāmi arī divu kustīgu cilvēku stāvi.


(OCC: Nākamos postus Storyteller un Gross spēlēs kopā. )

Ja es kādu piemirsu - kliedziet!

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.04.2008 11:33

[Elony]

Rijoku pateicās par piedāvāto istabu, izsakot, ka tas ir vairāk kā viņa uzdrīkstētos cerēt.
Tomēr pie sevis viņa nevarēja nepasmīnēt par šiem centieniem darīt viņai pa prātam. Dzērves un vāze... jauki.
Tikai kam tas viss?
Telpā bija pārāk daudz mēbeļu priekš parastas japāņu istabas, un Rijoku kā japāne, nevarēja īsti pierast pie eiropiešu gultām.
Tomēr viņa labprāt izmantoja iespēju pārģērbties. Tomēr tā vietā, lai uzģērbtu naktskreklu, RIjoku ietināš zīda palagā un izgāja uz balkona pavērot apkārtni.

[Gross]

"Sasodīts.... Ciest nevaru ja šitā notiek..." Deivids nomurmināja, un sāka pētīt apkārtni lai izdomātu kā tikt lejā.... Te pēkšņi viņš ieraudzīja kautko lejā kustamies kas izskatījās pēc cilvēkiem.... Cilvēki neizskatījās bīstami tādēļ Deivids uzrunāja tos...
"Heeei.... Palīdziet tikt lejā...."

[Malduguns]

-Ja tu esi mans sestais prāts, tad tev vajadzētu sajēgt vismaz kaut ko,-Leanna nešpetni atcirta un izbrauca ar roku cauri rudajiem matiem, padarot tos vēl izspūrušākus.
Meitene salēcās no sprādziena un viņas skatienu uz mirkli aizkavēja krāšņā uguns parāde. Tad meitene jau steidzās uz to pusi, kur kokā karājās iestrēgušais cilvēks.
Leanna nostājās kokam apakšā un uzkliedza:-Hei! Kā man palīdzēt?

[Aiva]

- Pateicos, - Volfs palocīja galvu pret Erisu. - Gute nacht zu dier auch, - viņš piebilda.

Pirmais impulss bija likties gulēt, ķermenis prasīja atpūtu pēc dienas, kas bijusi pilna ar šoku un pārdzīvojumiem, tomēr, atcerējies par Rijoku pieminēto iespējamo cīņu, Volfs sapurinājās.

Izmeties tikai apakšveļā, viņš sāka atpumpēties no grīdas blakus gultai. tā reizes divdesmit, pēc tam pietupieni, atliekšanās sēdus no guļus stāvokļa un stiepšanās vingrinājumi.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija saprata notiekošo un bija mājās skatījusies pietiekami daudz filmu par to, ka nepareizi izlecot ir iespēja tikt ielidinātai lidmašīnas dzinējos. Viņa pakļāvās sjuartes instrukcijām un nākamajā mirklī jau juta vēso gaisu cērtamies sejā, vējam pluinot viņu un vēderā atkal lidojam milzīgiem tauriņiem. Sajūtas bija kā toreiz, tikai šoreiz mazliet drošākas. Meitene satraukumā knapi atcerējās to, ka jāskaita līdz astoņi un sāka skaitīt.
- Viens.. divi.. pie velna, cik tas aizraujoši.. pieci.. astoņi! - Viņas pirksti sataustīja gredzenu un pavilka to.

[Gross]

Deivids paskatījās visapkārt un tad ierunājās pamanījās ka gar koku kura zarā viņš karājas stiepjas gara liāna gandrīz līdz zemei..
"Paņem lūdzu to liānu kas ir pie koka un pamēģini viņu pavilkt cik tālu uz manu pusi vien iespējams...." Deivids atbildēja un pats centās iešūpoties lai vieglāk varētu saķert liānu....

[Malduguns]

Leanna nespītējās un tikai rīkojās. Viņa piegāja pie koka, saņēma liānu un vilka to no visa sapra, lai dabūtu lidotāju lejā no koka.
Karāties droši vien bija patīkami, bet droši vien arī tikpat apnicīgi. Būs jāpajautā, Leanna nodomāja, kad bija nostiepusi liānu pietiekoši tālu.
-Tā nu būs,-meitene sacīja.

[Gross]

Deivids šūpojās izpletņa striķos līdz visbeidzot satvēra liānu.... tad izvilcis nazi pārgrieza striķus un palika karājoties tikai pie liānas... tad jau pārējais bija vienkāršāk, un pēc brīža pilots bija jau lejā.... Vilkdams nost ķiveri deivids uzrunāja sievieti:
"Liels paldies jums jaunkundz... nezinu pat kā jums pateikties... starpcitu ko jūs darat šādos dzungļos..?"

[Malduguns]

Leanna noraudzījās kā pilots nošļūc lejā un noklausījās viņa pateicības vārdus.
-Vienmēr laipni. Un nekādas jaunkundzes, lūdzu. Tas man uzdzen šermuļus. Leanna. Vai vienkārši Lea,-meitene paskaidroja un palūkojās uz džungļiem, kuros abi bija.
-Mana lidmašīna avarēja un šķiet, ka es un šitais te,-Lea norādīja uz japāņu puišeli,-esam vienīgie izdzīvojušie.

[Gross]

"Ar lidmašīnām laikam šeit notiek kas dīvains... Starpcitu... MAni sauc Deivids... Prieks iepazīties Lea..." Deivids pasmaidot atbildēja un tad apskatījies visapkārt turpināja:
"Manuprāt mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu tikt laukā no dzungļiem pirms uznāk nakts... citādi mēs varēsim arī rītu nesagaidīt... Starpcitu cik ilgi jau jūs šeit esat uz salas...? kas šeit notiek...?"
Deivids izvilcis no kabatas savu navigācijas iekaŗtu un paskatījies tajā konstatēja ka tā nav bojāta, bet nerāda pilnīgi neko.... iespējams kautkādi traucējumi signālā

[Malduguns]

-Es tieši to centos darīt, kad uzskrēju virsū tev. Interesants kostīms, no kādas valsts tu esi?-meitene vaicāja, atkal sākdama iet uz priekšu un cirzdama sev taku ar to pašu nazi.-Mēs te esam pāris stundas. Nekas nopietns. Izklaidējamies, meklējo krastu.

[Lianjuks]

Elony

Atskanēja klauvējiens pie durvīm. Istabā ienāca Īrisa.
- Rijoko? Es tev šo to atnesu.


Aiva

Nez no kurienes uzradies Volfa degungalā parādijās, kāds jocīgs radījums.
Viņam bija spožas acis, kā kaķim, galva radījumam bija tāda, kā čūskai. Bija arī nagainas ķetniņas, kā ūdens bruņurupučiem. Radījums atgādināja ķirzaku, bet šai ķirzakai bija nelieli, melni spārni, kas nebija piemēroti lidošanai. Septiņdesmit centimetrus garais radījums pienāca Volfam tuvām un iešņācās.

Džezā tikai meitenes

Izpletnis atvērās un Melānija laidās lejā, bija jau tumšs. Neko nevarēja redzēt, lidojums uz leju likās velkamies bezgalīgi, bet pēkšņi Melānija ietriecās kaut kur, šķit kokā. Bija dzirdama ūdenskrituma dārdoņa. Apkārt bija tik tumšs, ka neko nevarēja redzēt. Un tad, kā bulta, tumsu, caururba balss, tā bija Erisas balss.
- Melānij, kad tu vienreiz iemācīsies neiekusties šādās problēmās? - runātāja gan nebija manāma. Melānija dzirdēja blakus piezemējamies vēl kādu - Saliju. Viņa gan nekur neietriecās. ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )

Storyteller - Gross

Japāņu puišelis nopētija abus runātājus, un tad ziņkārē samiedzis acis iejautājās.
- Vai jūs būtu lidotājs? - kaut kur nokrakšķēja zari. Uz Leannas, Devida un japāņu puišeļa pusi lauzās, kaut kas nelāgs un liels. Pa ceļam, tas ar varena rēciena pavadījumā nogāza vienu koku un tad metās skriešus uz avarējušo pusi.
( occ: tas ir, tas, kas jums dzenas pakaļ, un tas radījums ir 2,5 metrus garš, tātad lielāks par jums )
http://www.stuffoflegend.com/Ambar/07Relig...igo/wendigo.jpg

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.04.2008 13:50

[washulis]

emm... viņa tikai nedroši noteica. lai gan viņš teica, lai loranda neuztraucas, viņa vēl jo projām jutās nedroši. bet fakts, ka viņš precīzi spēja pateikt, ko viņa domā, tas viņu šokēja. tad jau viņa klātbūtē es vairs nevarēšu domāt?

viņa ievilka dziļu elpu uin cik nu mirīgi spēdama noteica. tad par ko jūs vēlējāties ar mani parunāt? ārā sāka satumst. neliekas, ka tas būtu gudri palikt ar kādu svešinieku, it īpaši demonu divatā, anktī, vietā, kur neko nepazīsti... viņa nodomāja, bet sāka šaubīties, vai demons to arī dzird.

Šo rakstu rediģēja washulis: 11.04.2008 13:55

[Džezā tikai Meit...]

ooc: paldies.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Melānijai nepatika, ka neko nevarēja saskatīt, taču meitene zināja, ka drīz jau jābūt zemei. Ātrums bija normāls un nekādas sasišanās nevarētu būt, ja vien tuvumā nebūtu.. Būkš. Viņa ar spēku ietriecās kaut kur. Tas bija tieši tas, ko nevajadzēja - koks. Viņa atradās pāris metrus virs zemes, atsitusies pret koka stumbru un apstulbusi sēžot uz kāda zara. Viņa spēja sadzirdēt savādu, taču pazīstamu dārdoņu, taču tagad nevarēja pateikt kas tas ir, jo pēc sitiena viss likās nedaudz bremzēts. Pēkšņi atskanēja tik labi pazīstama balss un viņa atsaucās.
- Erisa! Tā esi tu? Palīdzi man tikt no tejienes lejā! - Viņa ar grūtībām izmocīja. Mēle likās pārāk smaga. Blakus viņai piezemējās Salija, kura gan nekur neietriecās, taču uzsēšanās uz zara arī bija pietiekami sāpīga.

[Gross]

"Es esmu no Eiropas Savienotajām Valstīm... Šis ir piota kostīms kas man mugurā... Jā mazais... Es esmu pilots..." Deivids atbildēja abiem jauniegūtajiem biedriem un sekoja abiem arī ik pa brīdim nocirsdams kādu zaru ceļā, līdz pēkšņi sadzirdēja dīvainu troksni aiz muguras...
"Kas pie velna tas..." Pilots paķēra svau ieroci un tēmēja virzienā no kura nāca troksnis, bet brīdī kad tika nogāzts koks Deivids iesaucās
"Mūkam..." un metās riņķī gatavs skriet...

[Semijs]

Aukstais ūdenis nu dien nebija patīkams, bet adrenalīna līmenis nedaudz to visu mazināja.
-Velc elpu iekšā!-
Iebļāvās Raiens un ievilka kārtīgu elpu, un uzreiz peldēja laukā no jahtas kabīnes, censdamies neiedomāties, kas laukā viņu sagaidīs.
-Kāpēc es vispār sāku smēķēt?-
Puisis pie sevis nodomāja un turpināja peldēt, dēļ lielā sāls neko daudz nevarēja redzēt, bet pietiekami.

[Malduguns]

-Tu gribēji teikt no Eiropas Savienības, vai ne?-Leanna vaicāja.Koku krakšķēšana un brakšķēšana meitenē izraisīja nelāgas priekšnojautas. Viņa pagriezās un ieraudzīja mošķi.
Novaidējā un paķēra sīko japāni pie rokas.
-Ieroči te nepalīdzēs, mums jāpaļaujas uz savām kājām,-Leanna nokliedzās un metās skriet. Pie sevis meitene pamatīgi lamājās, jo bija cerējusi, ka gredzena radītās zīmes ir tikai viņas iedomas. Šis te pierādīja, ka tā vis nav.

[Gross]

"Man arī liekas ka ieroči te īpaši nelīdzēs, ja nu vienīgi kāds tanks" Deivids metās skriešus no aizmugures un ik pa brīdim apskatījas vai sekotājs nav pazudis...

[Lianjuks]

Washulis

Loranda izdzirdēja smieklus. Iesmējies dēmons palūkojās uz Lorandu.
- Es būšu godīgs. Es domas neprotu lasīt, jeb pareizāk būtu teikt dzirdēt. - tad jaunietis uzdrīkstējās pasmaidīt.
- Tu varēsi manā klātbūtnē domāt, tikai ne te. Otrkārt... - smaids no dēmona sejas nodzisa. - tas, ka esmu dēmons nenozīmē, ka esmu kaut kāds slepkava, negribu pat zināt, ko tu tālāk nodomāji. - viņš paskatījās uz ūdeni ar savādi tukšu skatienu. - Ja Tevi interesē, es biju cilvēks, un vēl tagad esmu, tikai mazāk. Es gribēju ar tevi runāt par ūdenskritumu. Neuzturies šeit. Šī vieta ir apburta. Visi, kas pieiet ūdenim pārāk tuvu ikuļas lielās nepatikšanās, jo ūdens lasa cilvēku domas, un bez liekas kavēšanās paziņo, to visiem, kas stāv blakus. Es tev varu parādī, kā tas notiek, ja vien nebaidies. Un tagad, kad diemžēl zinu, ko domā par mani, iedošu tev ko tādu, kas tev palīdzētu slēpt domas. Jo tavs noslēpums... - teikums aptrūka dēmons novērsās.


Džezā tikai meitenes ( lūdzu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )

Zars nolūza un sākās brīvais kritiens, desmit centimetrus virs zemes, tas aptrūka, un tad atsākās. Atsišanās pret zemi notika no zemāka augstuma. Erisa pasniedza Melānijai roku. ( Erisa spīdēja )
- Jā, tā esmu es. Džims par tevi uztraucās, es atnācu tev pretī. - blakus Melānija nostājās Salija un ievaicājās.
- Kas ir tā spuldzīte?


Semijs

Pēkšņi kaut kas glums, gļotains un milzīgs sagrāba Raienu. Tas bija milzu krākens. Tad Raienu tausteklis izcēla virs ūdens un aizsvieda labu gabaliņu tālāk, blakus piepūšamajai laivai ar Ārčiju un Džeromu.


Mesmers

Pēkšņi virs ūdens parādijās krākena tausteklis ar Raienu. Tausteklis atvāzējās un meta Raienu, kā tādu bumbiņu. Raiens iekrita ūdenī blakus laivai.


Storyteller - Gross

Japāņu puišelis skrēja, ko kājas nes pakaļ Leannai. Nezvērs sekoja visiem trim bēgļiem, gāzdams kokus, kā zariņus.
- Mums vajag paslēpties. - izdvesa zēns. Nelikās, ka neradījums domātu padoties.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 11.04.2008 14:32