Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

paņēmusi vēl nedaudz ko uzgraužamu (viens ābols, krekeri ar kaut kādu pildījumu. garšo jocīgi. tāda... nezinu kāda garša.), viņa iekārtojās ērtāk un klausījās tajā, kas notiek apkārt.

bet par kādiem ieročiem iet runa? ticiet man. dot man rokām kaut ko tādu, kas varētu būt letāls, nav īsti prāta darbs. viņa nobilda un nograuza vēl cepumu. velns. jūs lūdzu nepateiktu, kur te ir dāmu istaba?

[Semijs]

-Kaut kāda jau ir.. a velns! Kaut kas mums atkal ienesās. Sliš Arčij, peld prom ar to Džeromu, jo te lejā ir kaut kas liels!-
Raiens teju noturējās kājās, kad atkal jahtā kaut kas ietriecās, bet viņa telefons nokrita zemē un trāpija ūdeni, kuras līmenis jau bija pietiekami liels, lai mobīlais nomiris. Nolamājies un paskatījies apkārt, viņš teica.
-Varu ierosināt tik vienu.. Šaut pa durvju eņģēm, lai tās izlido ārā no spiediena un tad peldēt augšā.. Tik neesi priekšā durvīm, savādāk paliksi bez sejas.-
Notēmējis pa durvīm, kur vajadzētu būt eņģes, puisis iejautājās.
-Gatavs?-

[Malduguns]

Leannna pagirezās un palūkojās uz kladīti. Meitene samiedza acis un viņas rokā nazis uz mirkli sažņaudzās stiprāk, bet tad atkal atslāba.
-Vari lasīt, ja gribi. Tas tik tiešām notika, bet tās ir muļķības. Kāda mana prāta daļa esi tu?-viņa pagalam mierīgi vaicāja.

[Elony]

Rijoku pārdomāja uzzināto.
"Man sāp sirdsh par to, kas notiksh ar manu zemi nākotnē... bet liekas, ka sāku saprast to. Zināšanash kuras tagad saņemu, es nekad nevarēšu izmantot un tam ir tikai viens iemeslsh - nekad netikšu prom no šejienes. Tādējādi nav svarīgi, kas notiks ar manu zemi, jo tas jau notika, notiek un notiks. Šeit laikam nav laika rituma, ja reizē šeit nonāca ļaudish no dažādiem laikiem? Vieta, kur satek visi laiki..." viņas balss kļuva apcerīga. "Gluži kā ūdens atvars, kas sevī iesūc visu..." viņa nopūtās un pamāja ar galvu.
"Es to pieņemu to, ko jūs teicāt. Es pieņemu, ka palikšu šeit. Tas tomēr ir labāk par noslīkšanu, kas man draudēja."
Līdz ar to Rijoku centās atmest savas nedrošās izjūtas, lai spētu
"Un cik sapratu, tad jūsu iendainieki ir naidīgi mums, cilvēkiem, tātad būt jūsu pusē ir mums labākā iespēja."

[Lianjuks]

Washulis - Elony - Aiva - Džea

- Nokāp lejā pa kāpēm, pie ūdenskrituma būs krūmiņi. - atbildēja Erisa un pievērsās Rijoko.
- Jā, atrasties mūsu pusē ir labāka iespēja. Otrā pusē vairāk sola, bet kā pagriež muguru viņi iedur dunci mugurā.


Mr. Green - Semijs

Kaut kas tā ietricās jahtā, ka durvis izlūza. Ūdens ietrieca Raienu un Džerardu pretējā sienā. Viņi viens otru pazaudēja.


Storyteller

- Es esmu tavs sestais prāts. Uzmanies. - lepni paziņoja puika pāršķirot kladītei vienu lapu. Gar Leannas kājām aizslīdēja gara, sarkana un svītraina čūska.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 10.04.2008 19:10

[Malduguns]

Leanna nopūtās. Tagad viņai vēl vajadzēja sesto prātu. Tas bija teju vai neiespējami un šizofrēniski. It kā nepietiktu ar Loriju, kurš nereti Leu padarīja traku.
-Un ko mans sestais prāts teiktu par kādas dzīvas un runājošas dvēseles atrašanu?-Leanna vaicāja, uzmanīgi apiedama čūskai apkārt.

[Aiva]

- Tātad Harteka idejas bija pareizas... - Volfs nomurmināja, - Un tik un tā tas nepalīdzēja...

Volfs brīdi iegrima klusumā. - Neteiktu, ka man negribas uzzināt vairāk, kas notika, bet citreiz... - viņš beigās nomurmināja un tad izslējās. - Bet nu, projām mēs netiekam, tātad atliekas vien parūpēties par dzīvi šeit.

OOC. Viljams Harteks - Hamburgas fizikālās ķīmijas institūta direktors, vācu 'urāna kluba' biedrs.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 10.04.2008 19:13

[washulis]

krūmiņi? viņa nedaudz nobrīnījas. sūtīt savu viesi uz prastiem krūmiem? viņa vēl nosprieda un neko nesakot, devās uz durvju pusi. nu labi, ko tur. var jau saprast, ka labierīcības nav viņu stiprā puse, ka pat tualeti nav iekārtojuši. tad jau labāk ir runāt par nākotnes kariemu un demonu problēmām. viņa pie sevis spriedelēja. nokāpdama pa pakāpieniem, viņa nalūkojās uz debesīm un tad arī uz dārdošo ūdenskritumu. te ir skaisti.. palūkojusies uz kādiem krūmiem, viņa aizlīda aiz tiem un nokārtojās [(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ].

kad bija visu pabeigusi, viņa gāja pie ūdens, lai nomazgātu rokas. bet tik un tā, viņa vēl pavadīja kādu brītiņu skatoties uz dabu...

[Lianjuks]

Storyteller

Zēns nobrīnijās.
- Es teiktu, ka Lorijs sauļojas. Šobrīd viņam pieietu priekšā garš asins kārs goblins un aizsegtu sauli un gribētu Loriju apēst, a Lorijs pateiktu. - Tu man aizsedz sauli, lūdzu paej malā, ja.. - tad zēns apklusa. - Uz kurieni mēs ejam?


Aiva - Elony - Džea

Erisa pasmaidīja.
- Jā. Vispār kļūst jau vēls. Tagad es jums ierādīšu istabiņas. Rīt turpināsim sarunu, un... - ievilkusi elpu sieviete nobeidza. -... mēģināsim dzīvot.


Washulis

- Sveika, Loranda. - atskanēja vēl nesen dzirdēta balss. Lorandai blakus pienāca nesen it kā iepazītais dēmons. - Es gribēju ar tevi aprunāties.

[Malduguns]

Leanna mirkli apstājās.
-Mēs iesim sameklēt krastu un to nožēlojamo asinssūcēju, kurš uzdodas par manu sirdsapziņu. Un sameklē man kādu, kurš nav mana iedoma. Kādu, kurš ir dzīvs, elpojošs un nav mana prāta sastāvdaļa,-Leanna lūdza.

[washulis]

tā bals, ko loranda nupat izdzirdēja sev blakām lika viņai noraustīties noraustīties ne pa jokas. ak kungs. viņa pielika roku pie kakla un paklūkojās uz demonu. viņi mūs tiešām neāzē? izskatās pēc parasta cilvēka. nu labi, nevarētu teukt, ka parasta, bet...eh, vienalga.

a-ar mani? parunāt? par ko? viņa nedaudz nedrošā balsī noteica. viņš liekas bais... droši vien jau nebūs arī jēga prasīt, kāpēc viņš zin manu vārdu. tā pat, ka īrisa un erisa.

Šo rakstu rediģēja washulis: 10.04.2008 19:45

[Īvs]

Ārpus alas ainavā bija vērojams, ka ūdens ir atkāpies. Bija sācies paisums. Viņš bija brīvs. Un ko nu? Ko darīt, kad esi ticis vaļā no tiem, kas cīnījās par tavu nāvi, ko darīt, kad viss nu ir atkarīgs no sevis? Un sapnis tas nav, jā. Pātiesībā Donkihots nespēja vien attapties no notikumu zibenīgās gaitas, kas pēdējā laikā bija viņu rāvusi aiz ausīm līdzi. Un varbūt tieši tas palīdzēja viņam to visu pārdzīvot, jo starprealitātes posmā viņš ir bijis iestrēdzis arī savā .. pasaulē? Ja šī ir Bermuda, tad — kurā pasaulē, kurā laikā viņš bija? Kāds šodien bija datums? Šie jautājumi cilvēku vienmēr var iedzīt izmisumā, bet viņš lieliski prata to aizbīdīt otrajā plānā, tā kā svarīgākais tagad bija jautājums, kā izdzīvot. Laimīgi, ka viņš vēl spēja paturēt savu smaržu (parfīmu, ja konkrētāk) pie sevis, vismaz tas viņam lika atcerēties, kas viņš ir un atžirgt.
Vīrietis pasteidzināja soli, no alas iziedams pilnībā. Tagad viņš spēra pirmo soli mitrajās smiltīs, vīrzīdamies uz šķietamo krastu. Uz Bermudu. Viņš juta, ka viņam seko pārējie, kas izglābušies. Bija jāatrod iespēja atgriezties mājās.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 10.04.2008 19:38

[Hworang666]

Priecīgs, ka viss izdevies, Valters skrēja pats pēdējais. Pat šādā situācijā, viņš nebija aizmirsis palaist vājo dzimumu un trako pa priekšu. Iesmējies no prieka par aizlaišanos, viņu pēkšņi pārsteidza klinšainā pludmale. Gluži tāda, kādā izkāpām no ūdens... Tikai ir sācie paisums. Cienītais! viņš uzsauca vīrietim, aiz kura bija izlauzies cauri goblinu rindām. Pateicos par ātro domāšanu, kas mūs izpestīja, bet, vai jums nav kādas idejas, ko darīt tālāk? Vai arī kādai no jums? viņš vaicāja pagriezies pret abām meitenēm.

[Semijs]

-Jomajo!!-
Iebrēcās Raiens un smagi atsitās pret sienu, ūdens līmenis strauji cēlās, sakarā ar to, ka durvis izgāzās, nekur neredzējis Džerardu, puisis iebļāvās.
-Kad būs vēl pēdējā iespēja, tad ievelc dziļu elpu un sagaidi, kad viss piepildās ar ūdeni, savādāk mēs neizpeldēsim laukā! Spiediens ir pārāk liels.-
Raiens tik palika pret sienu un gaidīja, kad ievilkt dziļo elpu un varētu peldēt ārā.

[Elony]

Rijoku pamāja ar galvu par piekrišans zīmi.
Tomēr vēl ko ieminējās.
"Lai arī esmu no dižkungu dzimtas, tomēr mani mācija aizstāvēties. Un šajā zemē, kur mēdz dzīvot goblini un dēmoni, gribētu tomēr kādu ieroci. Zobenu, dunci - jebko."
Viņa pievērsās arī Volfam.
"Vai jūs būtu karavīrs, vai zinātnes vīrs? Jūsu runā ir jaušamas gan viens, gan otrs tāpēc es nevaru izšķirties." cik varēja spriest, Rijoku šajā situācijā tīkamāk butu karavīrs, nevis zinātnieks.

[Džezā tikai Meit...]

Džezā tikai Meitenes
- Es nezinu vai viņa ir rudmate. - stjuarte palika domīga. - Es dzirdēju to ķēmu runājam par viņu. Nu to ar tizlajiem matiem. Viņš teica, ka meklē kaut kādu Leannu, lai kaut ko no viņas dabūtu, un ēsmu.. Reiens? Es neatceros. Kaut kāds dumpis? Apokadipse? Es tak neatceros. Labi, klausies. Tev būs jāparauj šitais ten gredzens. Ņemot vērā augstumu, kādā esam, tas tev būs jāparauj pēc astoņām sekundēm, skaitot no mirkļa, kad izleksi laukā. Lēksim ārā kopā, vai atsevišķi? - ievikusi dziļu elpu viņa sāka ķimerēties gar durvīm, pēc tam uzlikusi roku uz roktura vaicāja.
- Vai esi gatava?

Melānija ar nelāgām priekšnojautām skatījās uz Saliju un atbildēja.
- Jā, tā būs viņa. Ko viņam vajag no Leannas? Kāpēc? Jūs to tiešām neatceraties? - Par pārējo viņa tikai steidzīgi un saprotoši pamāja ar galvu. Viņa ātri iegaumēja informāciju un vēl piebilda.
- Reizē. Lēksim reizē. Un jā, esmu, bet kad nonāksim uz zemes, jums man viss jāpastāsta. - Viņa bija pilnībā gatava un koncentrējusies lēcienam.

[Moriartijs]

Ārčijs saīga. - Tā nav vizla. Jo ilgāk ar tevi runāju, jo ķertāks man tu sāc likties. - tad puisis sāka paniski runāt ar kastīti. - Izdevās! Raien? Kā jums tur izskatās? Ir iespēja tikt laukā?

Un tad Džeroms ieraudzīja divdesmit metrus no laivas no ūdens laukā galvu pabāžam krākenu. Tas paskatījās uz viņu sarkanām acīm un atkal pazuda dzelmē.

Neko nekomentējot sakarā ar to ka kārtējo reizi nosaukts par "ķerto" viņš ieraudzīja Krākena acis.

Ēēē, Arčij? Krākens ir atpakaļ... Džeroms piesardzīgi teica un centās neskatīties uz to ūdens pleķīti kura rajonā bija izniris Krākens.

Mums vajadzētu tik prom. Ātri.

[La Keira]

Arī Žozefīne bija pagalam priecīga, ka izdevies izglābties.
-Ak šausmaz, es jau domāju ka ar mumz būz cauri! meitene bilda kad bija mazliet atguvusies.
- Vai tad es neteicu, ka eszam tuvu Londonai? Šeit taču irr apdzīvotz! Viņa smaidīja ar galvu norādīdama uz svešo vīrieti, kam viņi bija uzdūrušies alā.

[Aiva]

- Vairāk karavīrs, kā zinātnes vīrs, kundze, - Volfs palocīja galvu.

- Man bij tas gods pārbaudīt jaunākos izgudrojumus praksē, tāpēc arī sanācis zināt šo to vairāk, bet tā esmu bijis karotājs. Tiesa gan, mans lidaparāts nepārdzīvoja ierašanos uz salas, un ar tiem ieročiem, ar kuriem mēs karojām, zobencīņas prasme bija stipri zaudējusi savu karošanas jēgu... Ja vien šeit nav kāda šmeisera ar patronkasti, tad man atliks vien steigšus sākt apgūt zobencīņas...

Volfs iegrima domās.

[Džea]

Gvena klusi sēdēja un neko neteica.Lai gan izskatās ka sieviete par kautko ir aizdomājusies,tad tā patiesībā nebija.Tie kas pazina Gvendolinu, zināja ka šāds stāvoklis viņu pedējā laikā apmeklē visai bieži.Viņa neklausījās ne to ko cilvēki runaja par kariem ne arī īpaši vēlējas atbildēt uz kāda jautājumiem.Lai gan Gvenajau nojauta ka tiks izprašņāta par nākotni kopš uzzināja ka Gvenu un Volfu šķir dažādi gadsimti meitene cerēja ka tas tomēr nenotiks.
Pat ēstgriba bija pārgājusi