Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džea]

Gvena mazliet izbrīnīta palūkojās uz djuarti kura šķiet nebija ar kautko īsti apmierināta un atkal pagriezās pret logu.Galu galā ārsta ieteikums par Austrāliju nebija nemaz tik slikts tā bija viena no pēdējām vietam kur ir saglabājusies teju vai pirmatnējā daba un daudz kas nebija apbūvēts.
Es ceru ka mēs neavarēsim.
Viņa nodomāja un sameklējusi sarkano pogu nospieda to

[Lianjuks]

Washulis

- Oi.. - ierēcās vecis, verojot dusmu spēli meitenes sejā. Kaut kur tālumā atkal bija jaušami smiekli.
- Meičiņ. - vīrietis piegāja pie Lorandas, un sāka grizt vaļā virves. - Viss ir kārtībā. Mēs tikai paspēlēsimies! - tād vīrietis iekliedzās un atkāpās no Lorandas. Viņš izslēja gaisā pirkstu un iekliedzās.
- Briesmonis! - tas, kaut kas uz ko rādīja vecis bija aiz Lorandas muguras, tādēļ viņa to neredzēja. Čalas no kambīzes puses noklusa, kuģis nodrebēja. Atkāpies no Lorandas vīrietis iemuka iekšā kuģī. Pār Lorandu notecēja, kas silts, caurspīdīgs un ķēpīgs no sazin kurienes.

Džea

Nākamā mirklī Gvena atradās milzīgā, stiklam līdzīgā burbulī. Iestājās tumsa.
Uz burbuļa priekšējās sienas parādijās djuartes seja.
- Mums būs jāveic pasažieru izmešana. Iesakam piesprādzēties. - mūsdienu cilvēkam, tas izklausītos jocīgi, tikt izmestam no lidmašīnas burbulī, nevis ar izpletni. Nākotnē cilvēkus evakuēja šādi.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 10:05

[washulis]

paspēlēties? es tev parādīšu... bet pirāta ātri mainošā sejas izteiksme viņu nobiedēja. kas pie...? netīrais pirāts kaut kur aizmuka. loranda vēl jo projām bija piesieta, lai gan dažas virves jau bija pārgriestas. ah. kas tas! viņa iebļāvās, kad sajuta kaut ko aukstu un glumu. mēģinādama paskatīties, kas tas ir, viņa grozīja galvu, bet nekas daudz nesanāca. ko viņš domāja ar "briesmonis"? ne jau nu mana tante Linete?

[Džea]

Kas pie...
Taču nobeigums kautkur iesprūda rīkle.Viņa bija dzirdējusi par šīm stikla bumbām,viena no viņas draudzenēm tieši šādā veidā izglābās no krītosas lidmašīnas kurai bija kautkas noticis ar dzibējiem.
Lieliski un tētis vel samaksāja vairāk nekā tūkstoti par šo ceļojumu
Viņa nodomāja.Varēja redzēt ka pārējie nav īpaši laimīgi un ir nobijušies,tacu Gvenai nebija bailes, pat izmisuma ne,viena vienīga vienaldzība.Piesprādzējusies viņa gaidīja kas notiks,cerot ka pēc šī mazā ceļojuma paliks dzīva,lai gan arī miršana nebija tā sliktakā doma

[Aiva]

- Nenaktu gan, - Volfs piekrītoši pamāja ar galvu. - Diemžēl pēc tikšanās ar jūsu bumbvedēju, visas manas pārējās mantas tagad guļ okeāna dzelmē, līdz ar Kurtu un pārējiem ekipāžas locekļiem. Tā ka nedaudz mitruma ir tīri vēl nekas, salīdzinot ar nebūtību. Citādi ceļojumam nebija ne vainas.. - Neko vairāk Volfs par savu ceļojumu stāstīt negrasījās. Lielīties ar nogremdētajiem transportiem bija bezjēdzīgi, un citi Kriegsmarines un Lufwaffe plāni nebija domāti tam, lai tos stāstītu apkārt.

Tad viņa skatiens atkal pievēstās meitenei. Darba darīšanas? Tādā apģērbā? Tādā apģērbā Hamburgā strādāja tikai vienas profesijas pārstāves... Volfs pašupoja galvu. Nomierinies. Protams, divi mēneši zemūdenē ir divi mēneši iesprostojuma šaurā metāla cigārā bez sievietēm...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 10:22

[Lianjuks]

Washulis

Kaut kas ierēcās, askanēja plīstošu dēļu troksnis. Kuģis uz kura atradās Loranda, pārlūza uz pusēm, kā sērkociņš. Visi pirāti un gūstekņi palika kuģa priekšpusē. Loranda aizmugurē. Lorandas degungalā nogrima kuģa priekšpuse.
Fokmasts kuģim lūztot salūza un Loranda ar to gulēja uz klāja, kas sāka svērties lūzuma pusē, ūdenī. Par laimi fokmasts meiteni nesamīcija. Loranda juta, ka troses ir ciešami vaļīgas. Viņa bija smagi sadauzījusi rooku, un arī viņas kuģa puse sāka grimt - strauji.

( piedodiet, ja sajaucu fokmasta atrašanās vietu, piemirsu. Iespējams urakstītais izklausās nereāli. )


Džea

- Sākas izmešana! - ierunājās mehāniska balss. - Paredzētais kritiena ilgums - viena minūte un desmit sekundes. - Veiksmīgu kritienu! - pēkšņi pazuda gravitācija, un bumba ar Lorandu lidoja bezgalīgā plašumā.
Mehāniska balss ierunājās. - Paredzamais kritiena ilgums trīs stundas. - kaut kas nosprakšķēja. Nebija jāmin, ka dators sabojājies. Sekoja trieciens, tas nebija sevišķi mīksts. Bumba ieliecās, un sašķīda. Gvena gulēja starp bumbas atlūzām, un nevarēja pakustēties. Tas bija, kas līdzīgs šokam, jo pēc būtības dzīvībai bīstamu bojājumu nebija. Pateicoties nākotnes tehnikai. Gvena atradās pludmalē, te smidzināja vēss lietutiņš. Priekšā slējās augsta kaila klints.


Aiva

- Mūsējo? - Erisa iepleta acis. - Neesmu tādas muļķības, pat no Toma dzirdējusi. - vairāk Erisa nepateica. Debesīs parādijās kaut kāds sarkans uzplaiksnījums. No debesīm, kaut kas krita. Izskatījās pēc melnas, degošas lodes. Tā ietriecās klintī, piecdesmit metrus no Volfa un Erisas, kādu divdesmit metru augstumā. Tā sašķīda, un kopā ar lauskām zemē nokrita cilvēks, kā lupatu lelle - Gvena.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 10:40

[Moriartijs]

Kaptein! Džeroms noelsās. Viņi taču mani aplipinās ar savu sērgu! viņš iesaucās, taču tad nedaudz apdomājies, tomēr devās aplūkot pārējos.

Vismaz tveices vairs nav. Heh, jā, vērta noteikti ir "labāka" par tveci, viņš nodomāja, un skaļi iesaucās kuģa tilpnē, Visi murmuļi, kuri var nostāvēt kājās, nāk šurp, kuģis jāsagatavo vētrai. Negribat taču nogrimt, ko? Viņš jautāja biedriem.

[Lianjuks]

Salasījās, kādi piecpadsmit cilvēki.
- Mēs negribam nogrimt. - paziņoja budīgs bārdainis un devās uz klāju. Pārējie viņam sekoja.
- Eu, Džerom? Kur kapteinis? - uz klāja nebija neviena cita izņemot, tiko salasīto grupiņu.

[Moriartijs]

Apskatījis klāju kārtīgāk un neredzot nekādas dzīvības pazīmes, Džeroms lēni noteica, Nezinu... tikko vēl bija... tepat. Nevar būt ka pazudis...

Kur gan kapteinis palicis? Viņš taču nekad nepameta klāju, kur nu vēl stūresratu bez uzraudzības. Tas nav uz labu, portugālietis nodomāja.

[Lianjuks]

Mesmers

Tad kaut kas nemanāmi apvijās ap Džeroma kājām. Līdzinājās garām zaļām jūras zālēm. Tās savilkās ap vīrieša kājām tik cieši, ka viņš nevarēja paiet. Tad tās jūras zāles sāka vilkt Džeromu uz ūdeni, tas notika tik strauji, ka Džeroms nokrita uz mutes. Kāds jau gribēja steigties palīgā, kad to kādu saķēra tādas pašas jūras zāles. Jūras zāles mēģināja pārvilkt Džeromu pāri bortam. Nākamā mirklī visi vīri bija jūras zāļu gūstā. Te bija atbilde kapteiņa pazušanai. Zāles līda uz kuģa pa visām iespējamajām spraugām.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 11:05

[Moriartijs]

Viss sķita mierīgi līdz brīdim, kad pasaule sagriezās kājām gaisā. Džeroms paskatījies apkārt ieraudzīja, ka viņa kājas ir sapinušās kaut kādās jūras zālēs. Nokritis viņš sāka aptvert situāciju.

KAS TE NOTIEK? viņš paguva iesaukties, pirms jūras zāles visu bija pārņēmušas.

Palīgā? viņš vēl paguva iedomāties.

[Lianjuks]

Mesmers

Zāles viņu pārrāva pāri bortam un ūdenī iekšā. Viņš slīka. Bet tad bija sudrabains uzplaiksnījums. Zāles palaidas vaļā no vīrieša, un viņš bija ūdenī un brīvs, bet no kuģa ne vēsts, viņš bija palicis viens, kā daudzi šajā jūrā.
Piecu kabeļtauvu attālumā peldēja mūsdienu jahta, bez enkura uz klāja bija divi cilvēki, ģērbušies jocīgās drēbēs. ( Raiens un Ārčijs, tātad protams ģēbušies jocīgi - mūsdienu tēli. )
Bet likās, ka Džeromu no jahtas nošķir, kāds sudrabains plīvurs. Skats bijušajam slīcējam varētu likties jocīgs. Viņš bija blakus nākotnei. Ārčijs ar Raienu uz viņa pusi neskatījās, jo peldētāju plīvura dēļ neredzēja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 11:21

[Aiva]

Volfs jau grasījās iebilst, ka bija ļoti labi saskatījis, kas bija tā lidmašīna, kas iznīcināja zemūdeni, taču pēkšņā eksplozija lika norīt nepateiktu visu, kas vien bija bijis sakāms.

- Gott in himmer, was is das? - viņš apjukumā atkal pārgāja uz dzimto valodu, tad metās uz priekšu, pie zemē guļošā stāva.

Kaut kādi amerikāņu brīnumieroči, līdzīgi kā tie, kurus Fīrers solījās laist darbā, lai piespiestu sabiedrotos kapitulēt? Mjā, ja tā, tad mājas viņam neredzēt ātrāk kā pēc kara...

Un tas.. tā, kas tur tagad gulēja zemē... Kas sasodīts, bija viņa?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 11:26

[Moriartijs]

Kas te notiek? Džeroms nodomāja skatoties apkārt. Jūras zāles likās pazudušas. Tas labi. Noslīkt kaut kā īpaši negribās.

Apskatījies apkārt viņš pamanīja dīvainu laivu. Spīdēja ka nolakota, pat cauri tam dīvainajam plīvuram. Laikam angļu jaunie izgudrojumi...

Bet, pag, kur ir "Savoja"? Apgriezies uz riņķi un savu kuģi neieraudzījis, Džeorms nolēma saukt palīgā.

Ei, ei, jūs uz laivas, palīdziet! Katram gadījumam atkārtoja savu sakāmo ne tikai portugāliski, bet arī angliski un franciski.

[Elony]

Tas bija pietiekami savādi, lai būtu aizdomīgi, bet tagad bija vienalga.
Nebija ne kuģa, ne laivu, ne peldošo, pat līķu ne.
Tikai viņa, Rijoku.
Bet mirt negribējās.

Viņa pamanīja salu un nopriecājās. Pat ja tā bija neapdzivota, tomēr labāk kā noslīkt okeānā.
Rijoku sāka peldēt uz salas pusi, turoties pie dēļiem,

[washulis]

kas... tie bijavienīgie vārdi, ko loranda spēja izdvest. tas ēciens lika ietrīcēties višam viņas baiļu stīgām. krakens? viņa iedomājās. viņa bija dzirdējusi teikas par tādu, bet neticēja tam. vai tas varētu būt tas? vai vienkārši jūdzos nost? tad kuģis tika sadragāts. vis pamazām grima.

kamēr citi bija otrā daļā, kas nu jau bija zem ūdens, tikmar lorenda bija viena pati otrā daļā un tas arī sāka grimt un lūst gabalos. masts salūza un viņa ātri (cik nu spēdama) izkārpījās no virvēm. daudz kas sāpēja. pat ļoti, bet viņa turpinaja rāpot uz kuģa galu, jo tas ātri sāka svērties. nonākusi pašā galā un nezinot, kur iet tālāk, viņa sāka elsot aiz satrauuma. es miršu...? negribu mirt. lēkt ūdenī? o, jā. tas būtu ļooooti gudri. bet ko?

[Lianjuks]

Aiva - Džea

- Mir sheint, dass ist Frau aus der Ferne. Bet neesmu droša. Un es nebiju precīza. - Erisa noliecās pie Gvenas.
- Izskatās dzīva. Palīdzēsi piecelt?

Pie Gvenas bija piesteigusies, kāda baltmataina, jauna sieviete. Viņa kaut ko teica, bet ne Gvenai, kādam citam, kas vēl nebija viņas redzeslokā.

Mesmers

Cilvēki uz laivas Džeormu nedzirdēja. Viens no viņiem pēc skata jaunākais, sāka dzert no pudeles alu.

Elony - Washulis


Rijoko
Tuvojoties krastam bija redzama salas klinšainā piekraste. Tās priekšā pletās neliela pludmalīte un tur bija divi, vai trīs cilvēki. Uzpūta stiprāks vējš. Jūra bija auksta. Un pēkšņi, kaut kas ar skaļu plunkšķi piezemējās blakus Rijoko. Tā bija Lorenda.

Lorenda
Kāds ietriecās kuģa atlūzā, un atlūza sašķīda. Attlūzas lidoja uz visām pusēm, Loranda zaudēja pamatu zem kājām un krita. Gar acīm nozibēja kaut kas sudrabains.
Viņa ielidoja ūdenī blakus vēl kādai sievietei - Rijoko. Atlūzas bija izgaisušas, vismaz tā kuģa uz kura bija Loranda, un ūdens bija auksts. Netālu atradās sala. Tāda klinšaina ar nelielu pludmalīti. Sala noteikti bija liela. Iepriekš tur tāda sala nebija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 12:49

[Moriartijs]

Izmisīgi saucot palīgā, Džeroms saprata ka tie otrpus plīvuram, viņu nedzird.

Nu, un ko tagad?, viņš sev pajautāja.

Skatoties apkārt sauszemi neredzēja. Tātad ir tikai viena izeja, grimt. Vismaz nāve būs jūrā un nevis kur citur. Jūra bija portugāļa mājas, tātad mirt viņš var laimīgs. Un kaut arī dzīvot ļoti, nu šausmīgi, gribējās, kamēr nekur nebūs sauszemes izglābties nevarēs.

Tādēļ šūpojoties ūdenī, Džeroms domāja par savu dzīvi. Viņš pie sevis pasmaidīja, bija ļoti interesanti... Piedzīvojumi ostās un uz jūras. Dzīvībai bīstamas situācijas. Daudz jaunu paziņu. Citas pilsētas un to zeltlietas, šeit viņš iesmējās. Vismaz nav neviena kas noskumtu, ja es pazustu. Jūrasbraucēja dzīve ir savā ziņā vientuļa.

Es joprojām ceru uz izglābšanos. Brīnumi taču dažreiz notiek...

[Aiva]

Volfs uzmanīgi palīdzēja Erisai piesliet nokritušo svešinieci sēdus, taču domas viņam kavējās pie kā cita.

Darbs... Es dzīvoju kur vēlos... Zaļās acis, baltie mati... Es nebiju precīza... Ar katru mirki Volfa pārliecība, ka te kaut kas nav vairs īsti tā, kā parasti, palika stiprāka.

Tikmēr svešiniece, izskatījās, bija piezemējusies bez ārēji konstatējamiem miesas bojājumiem...

- Hierst du... - Volfs iesāka un aprāvās. - Jaunkundz, dzirdat mani? - viņš pārslēdzās uz angļu valodu.

[Džea]

Pateicos par novēlējumu
Viņa ar sarkasmu balsī atbildēja.Ir nu gan,lidmašīna avarē un viņai vel novēl veiksmīgu krišanu,tomēr tad atkal atskanēja kautkas,tikai Gvena vairs tajā īpaši neieklausījās,Meitene bija aizvērusi acis un vienkarši gaidīja kas notiks.Jaukais ceļojums uz Austrāliju nu bija pagalam.
Gvena juta triecienu un drīz pēc tam viņai jau atradās kautkur..viņa nespēja pateikt kur atradās.Viņa centās atvērt acis un pakustēties taču nevarēja.Kautkur tālu viņa dzirdēja balsis un pēctam juta ka tiek izkustināta.,laikam jau pacelta vai pieslieta sēdus.
Ar grūtībām atvērusi acis viņa paskatījās apkārt un ieraudzīja kādu vīrieti sev priekšā.
Kas...Kas te notiek?Kur es atrodos
VIņa izmocīja.Kā par brīnumu nekur nekas nesāpēja