Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms (cirvju lietus vēl nebija tik traks, bet lai nu būtu, ātrāk vēlāk, kāda šķirba? . (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )
Toms nopētīja Raienu ar manāmām šaubām, tagad tomēr nebija īstais laiks, lai viņš raizētos par Leannu, bet tur neko nevarēja darīt un tas bija pašsaprotami. Kad pienāks laiks, gan jau izrunāsies, varbūt paliks vieglāk, nodomāja Toms, bet ne šeit.
Dēmoncilvēks pašķielēja te uz Leannu, te uz Nātanu, te atkal uz rudmati un nelielā izbrīnā papurināja galvu. Viņas vēlme, lai cirvju lietus beigtos, tika ignorēta.
- Zini, ko? Nekādas iekšzemes te nav. Nekur aiziet mēs nevaram. Cik tālu skaties - šis bezjēdzīgais, slapjais klajums. Esam sapnī un mums jātiek prom no šejienes vienā mirklī - jāpamostas. Kaut kā.
Tā ka cirvju lietus kļuva pārāk uzmācīgs, Toms veikli palīda zem gultas, lai padomātu, arī pārējiem nekaitētu šāda rīcība, jo gulta kaut kā šķietami necieta. Tā deva laiku.

[mēnessērdzīgais.]

Ak vai.
Šķiet, no asinskārā pirāta pa galvu viņš bija dabūjis stiprāk, kā pašam šķita. Toms uz brīdi pazaudēja sarunas pavedienu un aizstreipuļoja malā, koncentrēdamies uz savām galvassāpēm un slimo sapni. Ja tā labi padomā – varbūt viņš neatteiktos no vēl viena kniebiena. Pie velna.
Otrs Toms palīda zem gultas. Un šis Toms saķēra galvu un centās pamosties, šis nebija viens no viņa mīļākajiem sapņiem. Gaisā svilpa cirvji, vienīgais labums, ka tie bija iedomāti un viņam nekādu kaitējumu nevarēja nodarīt.
Vai sarunāties sapnī ar saviem iedomu tēliem būtu pārāk slimi? aktujē. Kukaramba.

[Semijzor]

Izdzirdot Leannas teikto par pirātu piežmiegšanas plānu, Raiens uzmeta viņam indīgu skatienu, bet saprata, ka nav laika tagad sākt kašķi un ķerties klāt pie rīklēm.
-Mēs vēlāk iepazīsimies..-
Puisis noteica īgnā tonī un pievērsās Leannai. Cirvja lietus sāka pastiprināties un vienīgais, kas netika traucēts tajā visā bija gulta, zem kuras jau atradās Toms. Piegājis tuvāk Leannai, Raiens maigi satvēris viņa roku mudināja uz gultas pusi.
-Es nevēlos redzēt tev cirvi galvā, labāk lienam zem tās nolāpītās gultas..-

[Malduguns]

Leanna skatījās uz Nātana cirvju spēli ar bezgalīgu aizdomīgumu, jo viņai pāris reižu nācās atlēkt nost, lai saglābtu savas ekstremitātes vai rumpi no sašķelšanas.
-Cerams, ka tas tomēr neatturēs tevi no klanīšanās dāmu priekšā, pārbaudīsim tavu drosmi un veiklību,-Leanna pavīpsnāja, noraudzījusies Nātana izdarībās. Tas, ka gredzens nepalīdzēja atbrīvoties no cirvjiem mazliet kremta, tomēr tur neko nevarēja padarīt.
Raiens bija klāt. Un vedināja viņu uz gultas pusi. Par laimi, uz pagultes pusi kopā ar citiem cilvēkiem. Un Leanna sekoja.
-Cerams, ka tā nolāpītā pagulte palīdzēs mums pamosties, jo, kā izrādās, mēs nedrīkstam nomirt, kad guļam tajā mājā, kur aizmigām. Tiesa, nevar saprast, vai mēs nedrīkstam nomirt sapnī, vai arī mūsu miesa nedrīkst nomirt tajā mājā,-Leanna paskaidroja un palīda zem gultas.

[Semijzor]

Parūpējies, lai Leanna ir pirmā zem gultas Raiens palīda apakšā zem gultas un sāka vērot kā līst cirvji. Dzirdējis Leannas teikto, puisis viegli nosmīnēja.
-Man likās, ka vispār nomirt nedrīkst. Ir idejas kā tikt ārā? Varbūt aizmigt? Tiesa, tā varētu būt grūta lieta secinot pēc tā, kā cirvji te krīt.-
Raiens uz mirkli sarāvās, kad netālu no galvas viņam nokrita cirvis, neskatoties uz to, ka jumts bija, krītoši cirvji pārlieku nepārliecināja. Atkal pievērsies Leannai, puisis uz brīdi aizdomājās. Neskatoties uz to, kādās šausmās viņi tagad atradās, vienīgais par ko puisis varēja domāt vēroties Leannā bija tas, kas starp viņiem agrāk bija, viņam tas viss pietrūka un viņš būtu gatavs visam, lai būtu kopā ar viņu atkal. Viņam gribējās izteikt visu, izpirkt visu vainu, bet viņam nenāci vārdi no mutes vaļā, tādēļ grūti nopūties viņš atkal skatijās laukā. Mēģinājis novērst Leannas domas no tā, ka puisis ļoti izteikti viņā ilgi skatijās, Raiens teica.
-Kniebt sev neviens nav mēģinājis?-

[Malduguns]

-Romantiskais cirvju lietus,-Leanna noburkšķēja un palūrēja no gultapakšas. Īpaši ērti nebija, bet tur neko nevarēja darīt.
-Neesmu pārliecināta, vai aizmigšana būs īstais risinājums, jo tad vēl varētu sanākt tā, ka esam aizmiguši gan tur, gan te un nonākuši vēl kādā dziļākā sapņu pasaulē,-meitene prātoja, nemaz neievērojusi Raiena lūkošanos uz viņu.
-Kniebt? Vēlies, lai es tev iekniebju?-viņa pajokoja.

[Semijzor]

-Kaut kā nepārāk man tas cirvju lietus godīgi sakot.-
Pasmējies, Raiens viņai teica.
-Domā tas būtu labi? Es domāju, ka man vajadzētu tieši tevi sāknt kniebt tagad, par to kā agrāk mani bakstīji... Lai nu kā, es domāju, ka nekur tālāk netiksim par šito sapni, ha, kniebšana varētu būt labākais variants.-
Tiklīdz puisis beidza runāt, viņš centā Leannai iekniebt rokā.

[Malduguns]

-Eu! Nav godīgi!-Leanna sarāvās no kriebiena un trāpīgi iebakstīja Raienam starp ribām.

[washulis]

Aiz ādas? Viņa sašutuma pilnā balsī iebrecās, jop projām kasoties un īgņojoties. Jā, laikam jau nācās secināt, neviens nebija ieinteresēts viņai palīdzēt ar šo šaušalīgo un mistisko problēmu. Beidzot pārtraukusi kasīties un kodījot savu lūpu, viņa izspieda. Tu taču nedomā to tiešā nozīmē. Ka... fuj. ka kaut kas varētu man būt zem ādas. Nu jau skatiens izskatījās visai izmists un raudulīgs. Nav godīgi, viņa negrib pavadīt laiku šajā briesmīgajā salā, nemitīgi kasoties. Tad citi iedzīvotāji dos viņai visādas iesauklas. Niezīte Loranda. Kasīgā Loranda. Nē, nē, tas ir šausmīgi!

Tad tika pieminēts kāds vārds. Aladins? Viņa ilgi domāja, vai kādu tādu personu pazītu, bet drīz vien nācās noliedzoši nopurināt galvu. Ar austrumu pasakām viņa nebija pārāk pazīstama, viņas laikmetā zināšanas robežojās ar Grieķijas tālāko galu un Bizantijas ticīgo vērtībām, tālāk uz austrumiem viņas zināšanas aizsniegušās nebija. Kāpēc piemini šo vārdu, vai viņš ir svarīgs? Varbūt tā bija kāda būtne, nevis personas vārds? Varbūt savāds sievietes vārds? Hm, to viņa nezināja. Un tad jau, atkal atsākusi kasīties, viņa redzēja parādamies Loriju un vaicājot par Leannu. Eh. Leanna šo, Leanna to. Visss griežas ap viņu. Itāliete bez maz vai skaudīgi pie sevis īgņojās, noskaņojums viņai šobrīd noteikti nebija labākais, viņu par to jau arī lāga vainot nevarēja. Viņa aizdevās pirms kāda laika prom ar pārējiem. Daļu pārējiem. Viņa pasteidzās ar atbildi. Jā, Loranda līdzi ņemta netika, viņai bija jāsēž te un jāmokās! Nav godīgi!

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

Toms apgūlās un tad, atbalstījies ar elkoņiem pret zemi, nolūkojās "bezgala omulīgajā" skatā, kas pavērās no gultapakšas.
- A, ja nu iemigšana tiešām līdzētu? Tas pat liekas kaut cik loģiski. - viņš ieminējās pēc Leannas - Nav godīgi! - līdz ar to zem gultas paripoja kāds cirvis. Bija jāmēģina aizmigt, pat ja tas škita nereāli. Citi skaita aitas, mums jāmēģina aizmigt pie cirvju skaitīšanas. Toms iedomājās, ka varētu likt izskatīties cirvjiem pēc aitām. Tā ideja bija tik stulba, ka viņš iesmējās par to, ka kaut kas tik muļķīgs vispār varēja ienākt prātā. - Varbūt Leanna varētu uzburt kādu spilvenu?

Washulis

Mefistofeli īgni izsmejoši paglūnēja uz Lorandu. - Vai tad tu nebiji atradusi Aladina lampu? Tur nometnē?
- Pirmkārt, man, šķiet, ka viņai nav ne jausmas, kas ir Aldins. - sarunā iejaucās Lorijs, tad piegājis pie Lorandas, viņš ar spēju kustību norāva skorpiona kuloniņu viņai no kakla, lai aplūkotu tuvāk. - Otrkārt, ņemot vērā, cik maz viņa zin par visu, mums nenāktu par ļaunu izsekot šamās domu gājienam. - tad Hjū pasmaidīja, nenoliedzami šajā smaidā bija kaut kas apšaubāms. - Drīkstu šo būtni nolaupīt? Protams, bez tā kasīkļa, kas viņu apsēdis.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 23.02.2012 22:14

[Malduguns]

-Leanna noteikti to var mēģināt, jo gan jau par ļaunu nenāks,-meitene pasmaidīja un aizvēra acis.Kā būtu ar aitām cirvju vietā un kādu spilvenu? Teiksim, mums katram savupēc gaumes.

[Overlord]

Visi kā viens sāka līst zem gultas, iekams Nātanjels bija izdomājis ko likt priekšā viņiem. Cirvju lietus kļuva arvien niknāks un bīstamāks, gluži kā apšaude ar šrapneļiem uz kuģiem, kaut gan Nātanam šie brīnumi gandrīz vienmēr bija gājuši garām, lai kādās kaujās nācās piedalīties. Ko lai dara-sātanam tāds liktenis bija lemts.
Sasodītie nīkuļi Nātans skaļi iesmējās un labprāt būtu iedzēris šļuku ruma, gan lai pats justos labāk, gan efektam. Bet ruma nebija un cirvji bira. Vienu pēc otra Nātans atsita no sevis un atlika tikai izdomāt, ko darīt tālāk.. Mesties nezināmā virzienā,bet nebija jau kur. Viņi bija kā uz vientuļas salas.
Nevajag jau iespringt,jācērt pretī viņš iebrēcās un atsitot kārtējo cirvju partiju,metās nevis zem gultas, bet gan krietni tālāk, iekšā jūrā. Ja reiz viņam bija jāmirst, tad labāk kā jau kārtīgam jūrniekam klājas.. ūdenī

[washulis]

Lampu? Viņa sarauca uzacis? Jā, iespējams, ka viņa teltī bija ko tādu redzējusi, bet kā lai zinam, kam nu katra tā manta pieder? Viņa īpašu uzmanību toreiz bija pievērsusi dažām no dārglietām, kuras bija viegli paslēpt kabatās, ne jau nu veselai lampai! Turklāt tā nu gan bija viena varen savāda lampa, nebija nemaz, kur sveci ielikt. Svešādais svešzemju daikts, kam gan viņai tādu? Es pilnībā piekrītu Lorijam. Viņa jau atzinīgāk teica, kad viņš bija izteicis minējumu, ka viņa nemaz nezina, kas ir Aladins. Nu lūk, kāds vismaz kaut ko saprot, bet tad jau sāka notikt kas visai negaidīts. Viņai dotais skorpiona kareklis tika brutāli atņemts.

Hei! Viņa naudīgi iesaucās, pieklecot kājās. Kāpēc... ar kādām tiesībā man to atņem! Šobrīd pat nebija svarīgi, ka tas viņai tika ar mīļu prātu dots, uzdāvināts, aizlienēts, nav svarīgi, kā to definēsim, bet apziņa, ka nu kāds visai viegli spēs dzirdēt viņas domas, nebūt nelika justies labi. Sasodīts! Visi dievi pret mani sazvērējušies, par ko man tāds liktenis? Viņa pūcīgi īgņojās, gatava jau iet pie Hjū un kaut kā izdiedelēt vai ar varu atņemt skorpiona karekli atpakaļ, lai arī viņa zināja, ka otrais variants būtu tīrais neprāts, viņa tomēr apstājās kā zemē iemieta, kad tika teikts, ka viņš vēlas itālieti nolaupīt. KO? Viņa iespiedzās. Varbūt, ka tas bija domāts kā tikai tāds izteiciens, parunāties zem divām acīm vai kas tamlīdzīgs, bet pieredze rādīja, ka šeit nereti mēdz notikt tieši sliktākie notikumu pagriezieni un tikt nolaupītai... atkal!, nebija viņas plānos. It nemaz. Es pateikšos, ja nieze beigsies, bet vai var iztikt bez nolaupīšanas? Viņa lieliski apzinājās, ka viņai nav daudz iespēju kaulēties un ko dizī iebilst, bet mēģināts nebija zaudēts. Viņa nikni salika plaukstas gurnos un sāka runāt, kā izsakot draudu un nepabeidzot to skaļi tikai tāpēc, ka sekas varētu būt pārāk asas jutīgām ausīm. Ja man notiks kas slikts, tad es... man nav ne jausmas, ko es darīšu, bet Jums tas nav jāzina! Bet tiesa, kas tiesa, noklusētā versija vēstīja, ka viņa nemaz nezina, ko runā, kā jau vienmēr. Un tikai tad viņa atcerējās, ka, ak jā, nekādas domu aizsardzības sienas viņai vairs nebija un kad apkārt ir tik maz normālu cilvēku, kas nebūtu spējīgi iejauties citu domu telpā, tad tas solīja ziepes. Un kam jums Leannu? Ko viņa atkal tādu nogrēkojusies? Tas atkal tika vaicāts tīras ziņkāres dēļ. Un kur tad tieši visi pārējie ir aizdevušies? Viņa patiesi cerēja, ka netika atmesta te viena likteņa varā tikai tāpēc, ka pārējo acīs izskatījās visai nederīga. Šīs bailes skaļi pateikt vai ārēji izrādīt viņa gan nevēlējās it nemaz.

[Semijzor]

-Au!-
Raiens sarāvās to trāpīgā bakstiena pa ribām un iesmējās. Neskatoties uz to, ka viss bija galīgā grīstē un cirvji krita no debesīm, puisim likās, ka viss ir atpakaļ sliedēs un viņš par to klusi pie sevis priecājās. Viņam šķita, ka viss tagad ir labi un tā arī būs, uz Nātjanēla saucienu un gājienu prom, Raiens noteica.
-Neuztraucies, mēs par tevi nepārdzīvosim..-

[Lianjuks]

Semijzor - Malduguns - mēnessērdzīgais. - Overlord - Toms

Nātana spītīgā cīņa, pieaugot cirvju lietum, nevarēja būt tik ilga. Kā nekā ieroči (vai arī darba rīki) krita arvien vairāk un vairāk līdz beidzot kāds no tiem trāpīja viņam mugurā. Nākamajā brīdī cirvju lietus pārtapa aitu lietū. Tās lēni laidās zemē un blēdamas sāka vazāties apkārt. Cirvji vai nu izgaisa vai arī pārvērtās aitās. Vienīgais cirvis, kurš neizgaisa, atradās, aitu ielenktā, Nātanjela mugurā.
Un, jā, lai arī cik tālu skatītos, līdz pat horizontam pletās baltu, pūkainu aitu jūra.

Džea
Nieka brīdi atpakaļ - Gvena atradās pie Stounhedžas, bet kā jau tas uz salas mēdza notikt, atrašanās vieta spēji mainījās un viņa attapās brikšņainā mežā. (tāds tipisks mežs kā šeit Latvijā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )
Apkārt auga bērzi, apses un vēl daudzi citi koki, kādus Gvena savā laikā nebūtu varējusi redzēt. Tiem krita lapas. Šur tur atradās pa kādai sēnei. Te mušmire, te bērzlape. Īsts rudens sākums.


Washulis

- Pārējie? - Lorijs pacēla uzaci un uzlika roku Lorandai uz pleca. - Viņi dara kaut ko visnotaļ noderīgu - guļ. - dēmoncilvēks pasmaidīja. - Bet Leanna ir nogrēkojusies pa dzīvi. Staigājoša nelaime.

[washulis]

Kad Lorijs uzlika savu roku zu viņas pleca, itāliete viegli noraustījās, tomēr no vietas neizkustējās. Bija jau apjausma, ka kādi viņas īpašie manevri nekādu īpaši iespaidu uz citiem neatstātu, par jel kādu vajadzību un noderību nemaz nerunājot. Guļ? Viņa sarauca pieri. Kāpēc guļ? Tāpēc, ka saguruši, vai tāpēc, ka... kas slikts būtu noticis? Pat ja viņia nebija diži daudz laika, lai ar visiem sapazītos, sakomunicētu un viņiem pieķertos, tomēr par saviem likstu līdziniekiem nelielu atbildību un simpātijas tomēr varēja just.

Tā neliekas tāda īsta netaisnība? Varbūt Leanna visiem sagādā tās jūsu nelaimes tāpēc, ka visiem vienmēr no viņas kaut ko vajag? Cik savādi, ja pirms mirkļa viņa par šīs būtnes vārda pieminēšanu jutās nedaudz aizkaitināta, tad tagad jau metās viņu aizstāvēt? Jeb vienkāršāk teikt - viņai nebija sava patstāvīgā viwedokļa par šo sarunu tēmu. Jūs jau negribšsiet man pastāstīt, kas tieši šobrīd citviet notiek, vai ne? Man te nākas uz mūžīgām adatām dzīvot.

[Džea]

Kas pie.... Ne pārāk jaukas lamas atskanēja no Gvenas puses. Pietam pietiekami skaļi. Taču ko var gribēt no cilvēka kurš tiek mētāts no vienas vietas uz otru bez nekāda paskaidrojuma. Brīnums ka viņa vel prātā nebija sajukusi.
Jūs gribat lai es atkal meklēju izeju ja? Sagribējāt. Jaunā sieviete uzkliedza kaut kam nezināmam un vienkārši atspiedās pret koku. Viss bija pie kājas un apnicis.

[Lianjuks]

Washulis + Džea (arī Lorijs)

Washulis

- Guļ, jo aizmiga. Viņa ir nepatikšanu magnēts, jo var arī nepamosties. Tātad... - pasaule sagriezās un Loranda attapās tipiskā Latvijas mežā, rudens sākumā. Visapkārt bija brikšņi un koki. Netālu, pie kāda koka atstutējusies, atradās Gvena. Lorijs nekur nebija pazudis, izvilcis no kabatas jo-jo, viņš sāka ar to spēlēties.

Džea

Te pēkšņi no zila gaisa parādījās Loranda un Lorijs. Tas nevarēja būt diez ko pārsteidzošs fakts, ka Hjū spēlējās ar jojo.

[washulis]

Guļ, jo aizmiga. Nu dāh. Viņa visai manāmi sapīka, cenšoties ar savu sejiņas savilkšanu pateikt, ka to mācēja arī pati saprast, bet necik daudz jau pukoties par to, ka visi viņu uzskata par nedaudz lēnu, jau lāga nevarēja, jo pēkšņi viss apkārt sāka mainīties. Iepriekš klajā pļava pārtapa par daudz mežaināku vietu. Āāā! Viņa bailīgi iespiedzās, apķērusi sevi ar savām rokām un tramīgi lūkojoties apkārt. Labi, ka nekas nelēca virsū un negribēja no viņas nokost kādu gabalu... apkārt bija tikai... Gvena! Viņa jau priecīgāk iesaucās, nedaudz atbrīvojot savu augumu, lai arī jo projām nedaudz īzīgi pašķielēja Lorija virzienā, kas tagad sākās spēlēties ar to dīvaino mantiņu auklas galā. Hm, interesanti.

Tevi es atceros, jā gan. Nemaz nesākšu prasīt, kā nonāci te, tas noteikti ir garšs stāsts. Viņa atkal pasmaidīja, pasperot dažus soļus nedaudz tuvāk otrai sievietei, kā viņa atminējās, no ļoti tālās nākotnes. Un ko tagad? Mēs plānojam iet meklēt Leannu un visus guļošos, jebšu ko citu? Viņa atkal pievērsās Lorijam. Jā, patiesi, ko nu? Labi, ka vismaz nieze vairs nebija.

[Overlord]

Meklēdams varonīgu galu, Nātanjels neaizmirsa par kaušanos ar cirvjiem. Nu bija tāda sajūta itin kā viņš būtu nonācis karaļa zaldātu vietā un cīnītos ar tiem. Tikai zobenu vietā citi ieroči un cīnītāju rupjības izkliedza viens pats Nātnajels. Tomēr,lai cik viņš būtu bijis cīņās rūdīts, mūžīgi tā nevarēja turpināties un kādam no šiem asmeņiem būs lemts pārcirst jūrnieka miesu.
Kaut tevi visas elles padauzas ar slimībām aplipinātu Nātanjels ierēcās sāpēs un niknumā, jo viens cirvis viņam trāpija mugurā. Iespējams zem lāpstiņām. Visu viņa aizmugures daļu pārņēma griezīgas sāpes un jauneklis pakrita. Joki ar to nebeidzās.
Cirvju lietus aprima tikpat pēkšņi cik sācies, iekams viņš apjauta kas noticis, visapkārt jau saradās milzīgi bari ar aitām. Sāpju šoka pārņemts,bet kaut kādu kustību spēju saglabājis, Nātans apvēlās uz vēdera,jo saprata ka cirvi tik viegli tagad nevarēs aizsniegt. Valstīdamies uz muguras viņš to tikai iedurtu sev dziļāk, asmens skartu kaulus un tās būtu gandrīz vai beigas. Jaunais vīrietis paliktu nekustīgāks par tikko nobeigtu spāņu senjoritu.
No kurienes šīs te saradušās? sāpīgi noelsies un neatbildēdams uz savu jautājumu, viņš pārvietojās uz nezināmu pusi. Droši vien uz to pašu, kur atradās gulta ar tiem pārējiem ķēmiem. Kāds no viņiem būs šo izstrādājis. Viennozīmīgi.Tāpat kā ar viņa īļo dunčeli. Vai tagad Nātanu samīdīs un nosmacēs kaut kādi mājlopi?
Tad jau tiešām labāk karāties cilpā un ļaut,lai vārnas izknābā acis. Vajadzēja atrast viņus. Ar savām spēcīgajām rokām ķerdamies dzīvnieku vilnā, neveiksmīgais pirāts domājās gūt kādu atbalstu,lai varētu tikt kaut kur uz priekšu.
Kur jūs esaat? viņš domāja neizkliegt nekādus draudus un lamas,bet paturēdams tās pie sevis,varbūt tas liktu kādam no viņiem nākt palīgā.
Es labprāt atgrieztos uz brīdi jūsu ostā. Nātans turpināja saukt un pēc tam pārplēsīšu jūsu rīkles,kaut vai ar saviem paša zobiem Viņš jau bija radis tikt 'dažādi ievainots,bet kaut kā vajadzēja aiztikt līdz pārējiem,lai, ja tas ievainojums būs nelāgs, pirms nāves vēl kādu no viņiem parautu sev līdzi.
Tā pusstāvus,pusrāpus un ar pastrauji zūdošiem spēkiem, Nātanjels klunkurēja viņaprāt pareizajā virzienā. Ja tāds vairs pastāvēja šai baltajā aitu jūrā