Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[washulis]

Nosviests Olimpa kalns. Tātad beidzot paīstam ir sākusies tā revolūcija, no kuras visi tik ļoti bijušies. Tas nebija jautājums. Visai neierasti Lorandai, laikam, bet tas bija tikai skaļs fakta secinājums, bet nebaidieties, arī jautājumiem paliks sava vieta. Piemēram, kādas sievietes uzrašanās. Erm? Spriežot pēc apģērba, tas bija kārtējais modernās pasaules ražojums. Vai tas ir normāli, ka šeit ik pa laikam uzrodas nepazīstamas sejas? Jebšu tas ir vēl kāds, kas gājis cauri līdzīgai ellei, tikai nomaļus no mums? Pati itāliete tieši nezināja, kam tieši šis jautājums tiek adresēts. varbīt pašai Andželai, lai gan kaut kas lika spiest, ka jaunā meitene tagad nebūs tā sakarīgā runātāja. Neapskaužu. Sveicināta bezloģikas pasaulē, Andžela. Loranda nu jau konkrēti uzrunāja meiteni, lietojot to vārdu, kādā viņu bija nosaucis Lorijs, aka Mefistotelis. Andžela. Tā kā "eņģelis."

Tātad tas nozīmē to, ka Melānija ir erisa, bet reizē nav. Melānija ir pārņēmusi Erisas spējas, bet pati Erisa bija nolaupīta, taču tagad...? Tagad mēs esam pie karājošiem akmeņiem, lai kur tas arī nebūtu. Ja nu tas bija tas demons, kas mani nolaupīja nesadarbojas ar mums? Tas ceturtais? Es pieņemu, ka viņam varētu būt gana spēka un resursu, lai radūtu lielu sajukumu. Godīgi sakot, es nezinu neko citu, kas varētu tā ietekmēt notikumu gaitu. Tiesa, pārliecības viņas vārdos bija ļoti maz. Mīņājoties uz vietas, pamazām sev apkārt noblietējot zāli, viņa ik pa laikam sekoja ar skatienu kādam raibam taurenim, kas plivinājās apkārt. Kas cits?

Un tad jau uzradās vēl viens Lorijs, tas, kas bija sevi lūdzis uzrunāt par Mefistoteli. Viens no četriem pusdemoniem, bija jau iepriekš parādījies Lorija izskatā. ja nemaldos, nometnē viņš bija numur trešais, lai gan, tam jau nav nozīmes. Jā, no izskaidrojumiem es neatteiktos. Viņa māja ar galvu, dodoties viltus Lorija virzienā, ziņkārīgi uzmetot skatienu tam nelielajam priekšmetam viņa rokās. Bet ko Tu ar to domā, kaite visiem pārējiem? Tādā ziņā, ka visi, kam ir kaut kādas spējas, ir traumētas to lietošanas iespējas? Tad jau es nekā diža nebūšu zaudējusi, laikam.

Tikmēr jau iepriekš satiktais Volfs runāja kaut ko par kādu doktoru, tad arī to pašu jautājumu par spējām. Doktors Fausts? Tas ir kāds, kas mums varētu palīdzēt? Nē, viņa par Gēti neko nezināja, bet Lorandai jau to varēja piedot.

Šo rakstu rediģēja washulis: 06.12.2010 23:18

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs un vēl viens Hjū Lorijs (Mefistofelis)

Mefistofelis viegli sarauca uzacis un pasmaidīja.
- Man vienkārši patika "Fausts". Un mēs nekur nelidosim.
Viņs pievērsās Lorandai un iedeva viņai peli - baltu, mazu un pūkainu.
- Tas ir normāli, ka šeit nepārtraukti uzrodas jaunas sejas. Dienā tie ir vidēji kādi divi cilvēki, kas uzrodas uz salas. Nekad nevar zināt, kur kāds parādīsies.
Mefistofelis pasmaidīja. - To nedaru es. Ir četri dēmoncilvēki - es, Lorijs, Toms un tas zaļmatainais frīks bez vārda. Un man nav tik daudz spēka un resursu, lai to izdarītu. Kaut gan es būtu no mums visiem četriem ticamākais variants. Zaļmatainanais noteikti nav pie vainas. Domāju, ka viņš ir par slinku un gļēvu, lai tā riskētu. Pateikšu priekšā - to visticamāk dara cilvēks. Kā viņš to dara, pastāstīs mūsu pūkainais žurkulēns, kad atjēgsies. - Mefistofelis pasmaidīa diezgan nejauki, Lorijs viegli saraucis uzacis sekoja katrai viņa kustībai. - Par jūsu traumētajām spējām tas bija sarkasms, jo jums tādu izskata mainīšanas spēju vispār nav. Gētes Fausts mums noteikti nepalīdzēs, bet Fairija gan, - mirkli bija klusums no Mefistofeļa puses. - kad atjēgsies.

(OCC: Atvainojos par iespējamām kļūdām. Rakstīju skolas brīvstundā tā teikt, un te PC jocīgs. ;D )

[Ungaarijas ragas...]

— ĀĀĀĀĀ! — Elisona iekliedzās un nobālēja, ieraudzīdama mutuļojošo jūru. Viņa pieplaka režisoram vēl vairāk, kā dēle miesai, ļaudamās viņa apskāvienam, un satraukti murmināja viņam ausī: — Saki, lūdzu, ka tas ir tavs joks… Ha, ha, ha, tā ir filmēšanas daļa, jā? JĀ?!

[washulis]

Loranda tiešām nezināja, ko varētu sagaidīt no Mefistoteļa, līdz kaut kas balts un pūkains neiegūlās viņas rokās. Ko? Viņa iepleta acis, lūkojoties uz mazo grauzējiņu viņas rokās. Pele, pele... Nevarētu teikt, ka tas būtu viņas mīļākais dzīvnieciņš, ko vēlētos turēt rokās, bet, dieva dēļ, šī nu nebija kaut kāda riebīga, netīra žurka, kas lauku mājās no virtuves zog sieru vai arī grauž kurpju zolēm caurumus. Tā bija balta! Viņa nekad, Itālijā dzīvodama, nebija redzējusi tik baltu peli. Tu mani mulsini. Viņa no tiesas apjukusi lūkojās te uz nepareizo Loriju, te uz mazo radībiņu rokās, bet, nebija ilgi jāgaida, lai vārds "Fairija" liktu itālietei satrūkties. Fairija? Ak, manu... Viņa ieplēta acis, te ļaujot skatienam šaudīties no Mefistoteļa, te uz peli. Kā gan tas iespējams? Lai gan, līdzšinējā pieredze rāda, ka tur nu nevajadzētu būt nekam neparastam. Ak, nu skaidrs... Tad jau Fairija ir pārvērsta par peli. Skaļš secinājums. Interesanti, vai pārējie zina, kas Fairija ir? lai gan es arī pati tikai aptuveni saprotu. Un ko gan viņa mums varēs pavēstīt?

Bet tomēr, šo visu dara cilvēks? Vai šis cilvēks varētu būt kāds no tiem, kas pēdējā laikā ieradušies uz šīs salas? vai arī ir zināmi kādi cilvēki, kas te atrodas krietni ilgāku laiku, lai laika gaitā spētu izzināt, kā rīkoties un kur pa tumsu taustīties? Muļķīgi, ja kādam no apkārtējiem būtu nojausma, kas, kad un kāpēc, tad vai viņi tagad censtos izteikt šādus minējumus?

[washulis]

Loranda tiešām nezināja, ko varētu sagaidīt no Mefistoteļa, līdz kaut kas balts un pūkains neiegūlās viņas rokās. Ko? Viņa iepleta acis, lūkojoties uz mazo grauzējiņu viņas rokās. Pele, pele... Nevarētu teikt, ka tas būtu viņas mīļākais dzīvnieciņš, ko vēlētos turēt rokās, bet, dieva dēļ, šī nu nebija kaut kāda riebīga, netīra žurka, kas lauku mājās no virtuves zog sieru vai arī grauž kurpju zolēm caurumus. Tā bija balta! Viņa nekad, Itālijā dzīvodama, nebija redzējusi tik baltu peli. Tu mani mulsini. Viņa no tiesas apjukusi lūkojās te uz nepareizo Loriju, te uz mazo radībiņu rokās, bet, nebija ilgi jāgaida, lai vārds "Fairija" liktu itālietei satrūkties. Fairija? Ak, manu... Viņa ieplēta acis, te ļaujot skatienam šaudīties no Mefistoteļa, te uz peli. Kā gan tas iespējams? Lai gan, līdzšinējā pieredze rāda, ka tur nu nevajadzētu būt nekam neparastam. Ak, nu skaidrs... Tad jau Fairija ir pārvērsta par peli. Skaļš secinājums. Interesanti, vai pārējie zina, kas Fairija ir? lai gan es arī pati tikai aptuveni saprotu. Un ko gan viņa mums varēs pavēstīt?

Bet tomēr, šo visu dara cilvēks? Vai šis cilvēks varētu būt kāds no tiem, kas pēdējā laikā ieradušies uz šīs salas? vai arī ir zināmi kādi cilvēki, kas te atrodas krietni ilgāku laiku, lai laika gaitā spētu izzināt, kā rīkoties un kur pa tumsu taustīties? Muļķīgi, ja kādam no apkārtējiem būtu nojausma, kas, kad un kāpēc, tad vai viņi tagad censtos izteikt šādus minējumus?

šo, lūdzu, dzēst.

Šo rakstu rediģēja washulis: 07.12.2010 15:12

[Lianjuks]

Ungaarijas ragaste + režisors

Režisors noraidoši papurināja galvu.
- Tas nav mans joks, es nestādos priekšā kā kāds spētu šādu joku izspēlēt. - viņš noskatījās jūrā, kura likās mutuļojam līdz pašam horizontam un vēl ciešāk apkampa Elisonu. Tad satvēris viņu aiz rokas sāka vilkt uz pretējo bortu. Pēkšņi kaut kas milzīgs un smags ietriecās jahtā un tas spēji sagrīļojās. Lielākā daļa pasažieru nogāzās ar rokām pa priekšu uz klāja, bet divi vīrieši ievēlās ūdenī un pazuda, visticamāk uz neatgriešanos. Puse no klāja jau grima ūdenī. Bija atlikušas vien pāris sekundes līdz brīdim, kad jahta nozudīs okeāna dzelmē. Kāds paniski iesaucās. - Man taču teica, ka ar šo darbu nelāgu galu dabūšu.


Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs un vēl viens Hjū Lorijs (Mefistofelis)


- Nē, Toms ir pele, Fairija ir taurenis. Fairija neko nestāstīs, viņai ir citi pienākumi. - Lorandas sacīto pielaboja Mefistofelis. - Pēc trieciena, mēs visi pārvērtāmies par to, par ko pēdējā reizē bijām pārvērtušies. Kāpēc Lorijs izskatās "pēc sevis" gan jau saprotat, ja nē, tad paprasiet viņam pašam. Ne manā kompetencē to stāstīt. Vē, cik jums pretīga valoda. - nožākstījās dēmoncilvēks. Kāds liels, raibs taurenis nolaidās blakus Mefistofelim. Kukainis sāka trīcēt, pārvērtās, gaiši zaļā, puscaurspīdīgā miglā un jau pēc brīža miglas vietā atradās Fairija. Pēc skata mazliet apdulusi viņa atkrita sēdus.
- Nē, tas cilvēks nenāk no salas. Viņš nāk no nometnes. Tā ir tā pati nometne, kur reiz bija Raiens, Leanna, Mela un Toms. Tikai tas cilvēks tajā nometnē bija vairākus gadu desmitus iepriekš. Neesmu 100% droša, bet tā izskatās.
Pele izlēca Lorandai no rokām un nozuda zālē.

(OCC: Bildē Fairija un Loranda. Fairija ir sieviete maskā. Viņa to nēsā vienmēr. )

http://bp0.blogger.com/_PgzWtj7VIiM/RXXdp1...0-h/spoiled.jpg

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.12.2010 17:40

[Malduguns]

Leannai sāka likties, ka nekas, pilnīgi un galīgi nekas viņu vairs nepārsteigs. Neviļus meitene palūkojās uz savām rokām un atklāja, ka pirkstā vēl aizvien ir Gredzens. Pie sevis pasmīkņājusi, meitene pagrozīja gredzenu pirkstos,tomēr neko nedarīja. Viss, kas tika runāts, izklausījās absurdi.
-Es tikai ceru, ka šī nav kārtējā Apokalipses afēriņa. Ja uzradīsies runājošas komisku grāmatas, es laidīšos prom pēc iespējas ātrāk,-viņa pie sevis nomurmināja, tomēr, pietiekoši skaļi, lai to dzirdētu viņas vienmēr ausīgā sirdsapziņa.

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + [u]Erisa, Hjū Lorijs, Fairija, Mefistofelis, Toms

- Man ir aizķērušies daži komiksi. – pasmaidīdams Lorijs izvilka no kabatas dzeltenu tenisa bumbiņu un pameta to Leannai. Mazliet apjucis par to, ka izvilcis no kabatas bumbiņu, viņš neizpratnē paraustīja plecus.
- Šī nav Apokalipses afēra. – no Stounhedžas aizsega parādījās Toms, beidzot cilvēka veidolā. Viņš smaidīja un izskatījās mazliet ērmīgi, galvā uzvilktās, palielās cepures dēļ. Pieslīdējis pie kompānijas viņš ar manāmu interesi nopētīja Leannu un Raienu. – Tas ir kaut kas līdzīgs atriebībai. 1994. gadā, nelielu laika sprīdi pirms mums, „Šausmu nometnē” iebrauca kārtējā nometnieku grupiņa. Labi, šeit stāsts apraujas. To jums stāstīs Mefistofelis. Man jāstāsta kaut kas cits. – Īsu brīdi puisis pārskatīja savas atmiņas – Ir kāda leģenda pat ko apšauba dievi. Tā vēsta, ka uz zemes eksistējuši dievu dievi. Tas esot bijis laimīgākais laiks uz zemes, bet šīs tik ļoti pārdabiskās būtnes vienā brīdī vairs nav spējušas paciest idilli, lai cik dīvaini tas neskanētu. Viņi sāka pārveidot pasauli. Ar to arī viņu ēra sašķīda drumstalu drumstalās. Viņi sadalīja pasauli vairākās daļās un radīja mazos dievus, veidojot tos pēc savas līdzības gan izskatā, gan spējās. Tie sāka veidot citas pārdabiskas būtnes, to skaitā arī cilvēkus. Viens radīja divus, divi četrus, un tie vēl vairākus. Progresija. Visa kļuva par daudz. Par daudz pasauļu, par daudz būtņu. Mikrobi nav mazākās būtnes un pūķi nav lielākās. Mēs pat nevaram iedomāties… Iedomājieties datoru, kurš uzkaras. Arī Apokalipse ir šīs jezgas blakusprodukts - datorvīruss.
Atgriezīsimies pie sākuma – dievu dieviem. Viņi saprata, ka ir radījuši haosu, kas var iznīcināt viņus pašus. Tā laikam arī notika, viņi tika iznīcināti, bet pirms tam viņi paspēja radīt virspēku. Kaut ko tādu, kas spētu visu vērst par labu tad, kad viņu vairs nebūtu. Es nezinu, kas ir virspēks, bet cik var noprast no leģendas, tik tas var būt pārāks par dievu. Virspēks ir tāda kā enerģija. Tik spēcīga, ka var mainīt visu no pašiem pirmsākumiem līdz pašām beigām. Pirmsākums ir veids, kā visu vērst par labu, bet kā noprotat, kas iet vienā virzienā, var iet arī otrā. Kaut kādā mistiskā veidā kāds cilvēks ir atradis virspēku un tagad to liek lietā. Daži krituši dievi ir sīkums. Virspēks neglābj pasauli, tas dara kaut ko pavisam citu. Bermuda vairs nav vieta no kuras jābēg, šī ir tāda kā glābšanās osta, kur patverties. Zemes vairs nav. Vismaz tādas, kādu to pazinām mēs. – Toms pabeidza sasteigto sakāmo un nopūtās. – Haoss.

(OOC: Tāds ir Toms tagad ---> - http://userserve-ak.last.fm/serve/_/514946...Bower+Jamie.gif )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 07.12.2010 21:33

[washulis]

Visai ātri to nelielo prieku, ja to tā var nosaukt, par to, ka beidzot Loranda būtu varējusi kaut ko izsecināt ātri un pareizi, tika sagandēts, paziņojot, ka nē, ne jau pele ir Fairija, bet gan. Ak, tā... Tātad viņiem te nebūs trīs Loriji, bet tikai divi, pārmaiņas pēc. Bet, taureņu te bija sasodīti daudz, bet liekas, ka Fairija pati sevi nemaz negrasījās slēpt un pavisam drīz, līdz ar miglas vālu, parādījās arī viņas nolaupītāja maskā. Tiekamies atkal. Nevarēja noliegt, ka šis "sveiciens" nebija tas jaukākais, bet tomēr, negatīvās pieskaņas varēja samanīt tikai mazdrusciņ, bet pēc mirkļa pele izlēca no rokām. Īk! Loranda tikai klusi iepīkstējās, cenšoties saskatīt mazo kustonīti, aka Tomu, cauri zāles biezoknim, bet ātri padevās. Diez vai viņš laistos prom bez mērķa atkal atgriezties un censties ik skaidrībā ar visu to haosu, kas te apkārt notiek.

Kāds no nometnes... Loranda skaļi atkārtoja, ignorējot kaut kādas sarunas par komiksiem, lai kas tas arī nebūtu un dzeltenu bumbiņu mētāšana. Paša Lorija pārsteigums gan likās amizants. Vai tas kāds no nometnes tajā laikā, kad tur bija Leanna, Raiens, pārējie, bija licis par sevi manīt? Ja nu tas ir kāds, ko viņi jau pazīst? Tas laikam bija eizē jautājums kā Lorijiem, tā arī pašiem nometni piedzīvojušamiem. Drīz no Stounhedžas puses nāca Toms, nu jau kā cilvēks. Lorandai radās liela vēlme pajautāt, kā tas ir, būt peles ādā, bet viņa apvaldījās un tikai pamāja viņam ar galvu, kā sveicienu. Neviļus plauksta pieskārās kaklam, it kā pārbaudot, vai Toma dotā rota vēl ir tur un turpinās palīdzēt liegt citiem pieeju viņas prātām. Jā, esot gūstā pie tā zaļmatainā tas lieti noderēja. Droši vien, ka šobrīd no viņas jau būtu iznācis labs cepetis.

Dievi, tas jau tā viņas prātam likās pārāk traki, jo pasaulē, kur kristietība ir augstākais likums, daudzdievība ir zaimošana un senās grieķijas nopelni pasaules attīstībā klājās ar putekļiem, bet nu, atpakaļ pie Erisām, Zeviem un Atēnām, Āīdiem un Poseidoniem, tad nu "dievu dievi" likās kaut kas pavisam neaptverams. Tiesa viss šis pie viņas nāca pilnīgi ne tā, kā to vēstījuši sengrieķu eposi. Šī bija sveša, pat ja sena, bet sveša pasaule. Un, liekas, līdz ar haosu un nepareizi lietoto virspēku, tas notika ar pārējo pasauli. Vai mums ir iespējas atrast šo virspēku, lai apturētu haosu? Vai ir kaut kas, ko varam likt lietā pret to? Ja kāds no tiesas zinātu pilnīgu atbildi, vai jau tā nerīkotos? Viņa nezināja, viņa labi prata vaicāt, mazāk domāt pati. Vismaz tik ilgi, kamēr nezinās, kurā virzienā doties. Vismaz nedaudz un tad, tik ar cerību, ka viss sakritīs pa plauktiņiem.

[Aiva]

- Valpurģu nakts, kad viss griežas otrādi, un varenie kļūst par kalpeim, bet kalpi var vareniem, - Volfs skaļi nomurmināja.

[Ungaarijas ragas...]

Ko Elisona varēja darīt šādā brīdī? Sākt meklēt kādu glābšanas rinķi, vai laivu. Pēdējās lietas protams, ka te nebija.

— Sasodīts! Dari taču kaut ko! — viņa uzkliedza režisoram, turēdamās pie jahtas borta, — Kur ir glābšanas riņķis?!

[Malduguns]

Leannas prāts šobrīd uztvēra visu, bet apstrādāja tikai daļu. Dievu dievi, apoklaipses, haosi un visi pārējie dinozauri šobrīd diez ko apstrādāti netika.
-Sveiks, Tom, smuka cepure,-viņa vērtējoši sacīja.-Un tagad pastāsti man, lūdzu, ko mēs varam darīt lietas labā un kādā veidā cilvēki ir pārdabiskas būtnes, jo lielākties šeit redzamie ir kaitinoši cilvēciski vienkārši,-viņa noteica.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 09.12.2010 20:18

[Lianjuks]

Ungaarijas ragaste

Tas bija viens mirklis un Elisona jau bija zem ūdens. Ūdens nebija karsts, tas bija auksts, pat ledaini. Nebija jēgas pretoties straumei. Tā bez žēlastības rāva sievieti pretī dzelmei. Tumsa un klusums. Režisors bija pazudis līdz ar Elisonas pēdējiem vārdiem uz jahtas. Pēkšņi Elisona bija debesīs. Neizskaidrojami, bet bija. Bija arī gaiss. Bija silts. Zem viņas bija redzams tikai balts mākoņu klājiens. Viņa it kā peldēja virs mākoņiem. Sirreālistiski.

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs, Fairija, Mefistofelis, Toms


Toms caur cepures apakšmalu paglūnēja uz Lorandu un gribēja kaut ko stāstīt par gadskaitļiem, bet tad atcerējās, ka no tā nebūtu nekādas jēgas, jo meitene nāca no pārāk sena laika, lai viņai kaut ko šajā jomā varētu paskaidrot. Toms vienkārši noteica. – Loģiski, ka mēs viņu nezinām. Vai tad netika jau minēts? Kaut kā atrast varam to virspēku, bet man nav ne mazākās nojausmas kā.
Līdzjūtīgs skatiens tika veltīts Volfam no Erisas puses. Lorijs iesmējās un tad iekoda spieķī, lai apvaldītu smieklu lēkmi. Sieviete, kas reiz bija dieviete – sabozās.
Nomierinājies Lorijs ierunājās.
- Leanna, Raiens, Volfs, Toms – seko man. Pērējie sēž un ēd. – no zila gaisa pļavā uzradās ugunskurs ar ceptiem kartupeļiem un desiņām. Blakus parādījās ūdens pumpis un glāzes. Tikai tad visi attapās, ka rūc vēderi. Laika sajukums bija traucējis saprast vai vajag, vai nevajag ēst.
Hjū devās uz Stounhedžas pusi. Toms atmuguriski viņam sekoja un uzsmaidīja Leannai. - Paldies par komplimentu.
Lorijs iesmējās, bet tad žigli piebilda. – Es par Erisu, es par Erisu! - un atkal iesmējās. Leannas gredzens savādi ievizējās. Debesis strauji satumsa, bet Lorijs tik dungoja. - Essen, fressen... Alle essen...
Mefistofelis sarauca degunu. – Atkal kāds uzrodas.

[Malduguns]

-Un kad Leanna, Raiens, Volfs un Toms varēs paēst? Viņi jau arī nav no nemirstīgo klases, varbūt izņemot Tomu,-Leanna burkšķēja snihroni ar sava vēdera izdvestajām pavisam nemelodiskajām skaņām.
-Tev jau vajadzētu par to parūpēties. Sirdsapziņa skaitoties,-viņa norūca, lūkojoties uz gredzenu, kurš vakara gaismā savādi iezaigojās.
Varbūt tu mums vari palīdzēt uzzināt atbildes? viņa domās vērsās pie vecā bēdu brāļa savā pirkstā.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 09.12.2010 23:03

[Lianjuks]

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs, Fairija, Mefistofelis, Toms

- Daļēji nemirstīgs un pilnīgi izbadis. - nomurmināja zem deguna Toms, atbildot Leannai.
No debesīm kompānijai blakus nokrita ābols - liels, sarkans un sulīgs. Tad tas izgaisa kā nebijis. Lorijs sastinga.
- Ābols?

[Malduguns]

-Ābols norāda uz to, ka es esmu izsalkusi, tici man. Un, ja tu nebeigsi ņurdēt kaut ko riņķī un apkārt, es likvidēšu sirdsapziņas vietu savās smadzenēs,-Leanna sacīja, caur pieri lūkojoties uz Loriju.
-Un vēl ābols varētu nozīmēt Ēdenes dārzu, ne tā? Ieva beidzot ir iekārdinājusi čūsku uz nedarbiem, vismaz tā būtu jautrāk,-meitene pie sevis purpināja.

[Semijzor]

Raiens vairs neredzeeja jeegu klausiities sarunaa, kad visi Loriji saaka runaat - pajautaas paareejiem peec tam svariigaako. Doshanaas prom, kameer citi eed kartupeljus galiigi nepatika Raienam un iedams liidzi vinsh burkshkjeeja.
-Ar ko vinji labaaki, ka tiek paeest? Mums pat entos gadus atpakalj nebija taadas atlaides.-
Peec vinja teiktaa nokrita aabols, kas padariija puisi nedaudz tramiigu.
-Tas nevelk uz neko labu...-

[Ungaarijas ragas...]

Elisonas spiedziens palika iestrēdzis rīklē, vispirms sieviete bija mēģinājusi histērīski uzpeldēt augspusē, bet tad padevās un grima lejā. Viņa attapās peldam virs mākoņiem, kad pat nebija ne mazākais mirklis no dzīves pazibējis gar acīm.

Sieviete izbrīnīti pētīja mākoņus un gudroja, vai tas skaitītos, ka viņa ir nomirusi?

[Aiva]

-Jawohl! - Volfs paraustīja plecus un sāka soļot pakaļ Hjū Lorijam - vismaz kamēr panāca un nostājās blakus. Neba pirmo reizi vēders kurkstēs, bet tur priekšā bija kāda cerība, ka beidzot šai haosā parādīsies arī kāda saprašana.

- Žēl gan, ka 'Fausts' nepalīdzēs, bet tur neko nepadarīt. Kas ir tur priekšā pie akmeņiem?

[Lianjuks]

(OOC: Posts rakstīts steidzīgi tāpēc varētu būt neskaidrības un putrainas teikumu konstrukcijas. Īsāk sakot, trūkstošo informāciju meklēt ATD pavedienā, bet, ja tur nav, tad rakstīt PZ. )

Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs, Fairija, Mefistofelis, Toms
Pievienojas - Ungaarijas Ragaste

- Tāpēc, ka es zinu, ka jums var uzticēties. Dabūsiet ēst. – Lorijs paskatījās debesīs. – No kurienes varēja nokrist ābols? – pēkšņi debesīs parādījās kaut kāds balts, apaļš punktiņš, tas lielā ātrumā tuvojās zemei un kļuva arvien lielāks. Krītošajam objektam tuvāk nākot, bija saprotams, ka tas ir mākonis. Pāris metrus virs Stounhedžas tas apstājās un tad lēni nolaidās zemē. Baltais mākonis pārvērtās miglā un drīz pazuda pavisam, skatam atklājot Džaredu, kurš bija bezsamaņā un Elisonu, kura bija slapja.
Lorijs pagūnēja uz savu dubultnieku pie ugunskura. – Vienmēr visu zina. Ābols norāda uz ābolu lietu, bet Džareds un Elisona norāda uz cilvēku lietu. Mukt no āboliem nav labi.– Lorijs uzvedās tā it kā no debesīm krītoši cilvēki būtu ikdienišķa parādība. – Volf, pie Stounhedžas ir aizsegs. Mēs aizteleportēsimies prom no šejienes, pārējiem neredzot. Tāds ir plāns.

Ungaarijas Ragaste + Džea, Malduguns, Semijzor, Washulis, Moriartijs (?(pagaidām lai paliek uz jautājuma zīmes)), Aiva, Soulberry + Erisa, Hjū Lorijs, Fairija, Mefistofelis, Toms
Pievienojas - Ungaarijas Ragaste

Gudrošanai nebija daudz laika. Pēkšņi parādījās gravitācija. Tā rāva Elisonu pretī mākoņiem. Mirklī, kad sieviete ielidoja tajos, gar acīm sametās balts.
Bet šķiet, krišanas ātrums samazinājās. Nepagāja ne ilgs laiks, kad Elisona sajuta savas kājas pieskaramies zālei. Pamazām izklīda mākonis, kurā sieviete bija ietīta un skatam pavērās ziediem bagāta, koši zaļa pļava. Bet nieka dievu metru attālumā no Elisonas slējās Stounhedža. Apkārt bija tik daudz taureņu, ka bija noprotams, šī Stounhedža noteikti neatrodas Anglijā. Tuvumā bija manāmas divas kompānijas. Pirmā kompānija tā patālāk no Stounhedžas (Džea, Washulis, Moriartijs, Soulberry, Erisa, „Hjū Lorijs”, Fairija) cepa desiņas pie ugunskura (pieņemu tā, jo nav diži aktīvi reaģējuši), bet otra kompānija stāvēja kādus trīs metrus no Elisonas. (Malduguns, Semijzor, Aiva, Hjū Lorijs, Toms) Blakus Elisonai zemē gulēja kāds puisis bezsamaņā – Džareds (Big Bad Wolf).
Taureņu bija tik daudz, ka uz katra cilvēka bija apsēdies vismaz ducis šo krāšņo kukaiņu.
Lorijs pagūnēja uz savu dubultnieku pie ugunskura. –[b] Vienmēr visu zina. Ābols norāda uz ābolu lietu, bet Džareds un Elisona norāda uz cilvēku lietu. Mukt no āboliem nav labi. – Volf, pie Stounhedžas ir aizsegs. Mēs aizteleportēsimies prom no šejienes, pārējiem neredzot. Tāds ir plāns.

Ungaarijas Ragaste


(IMG:http://ih2.redbubble.net/work.2857507.2.flat,550x550,075,f.stonehenge-landscape.jpg)

Big Bad Wolf

Džareds pamodās gultā – lielā un mīkstā. Apkārt pletās sekla ūdens pārklāts klajums. Ieskatījās pēc paša jūras krasta, bet nekur tā īsti nesākās sauszeme.
(OOC: tā izskatās pludmale)
(IMG:http://www.charnine.com/paintings/page4/images/Surrealism_charnine%204.jpg)