Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Semijs]

-Kad uzdod jautājumu, tad cilvēks sagaida NORMĀLU atbildi... varbūt šis tev piesaistīs uzmanību.-
Puisis noteicis zem deguna, uzbūra rokā uguns bumbu un aizmeta to lielā ātrumā Erisai.

[Džea]

Tu domā ar trakumsērgu?
Skatiens uz Lorandu
Nē šaubos. Varbūt viņām vienārši nepatika kaut kas.

[washulis]

Loranda piepacēla uzaci, bet pamāja ar galvu. Jā, kaut vai trakumsērga vai citas kaites. Es jūsu vietā labāk iztiktu ar to, kas ir un kait vai puslīdz drošs. Viņa ieteica, bet klusi, it kā nemaz netaisoties kādu atturēt, ja nu sāks cept vāveres uz ugunskura. Tas viss likās tik savādi. Mazās mājiņas (teltis), šī vieta kā tāda. Kārtējās neskaidrās detaļas no nākotnes. Un neziņa, kas notiks.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry + Semijs

Viens no Lorijiem ieplēta acis.
- Jūs domājat, ka viņas būs garšīgas?
Leannas labā roka atkal kļuva īsta. Pilnībā. Pie ezera atkal uzradās Raiens.

Semijs + Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry


Mirklī, kad lodei vajadzēja ietriekties Erisā, tā izgaisa, bet gandrīz tajā pat mirklī ugunsbumba trāpīja Raienam tieši pa pakausi. Lode bija trāpijusi tik stipri, ka Raiens norāva uz muti.
- Nevajadzēja mest tik stipri. - atskanēja balss aiz muguras. Erisa sagrāba Raienu aiz kakla un pierāva kājās. Vīrieša ķermeni piepildīja bezspēks un viņš nevarēja jēdzīgi pretoties. Arī gaiss nedaudz trūka.
- Brīžiem liekas, ka tu aizmirsti, kas es esmu. Nav labi pavērst savas spējas pret to, kas tev tās devis. Kaut gan...
Erisa izgaisa.
Raiens atkal atguva kontroli pār savu ķermeni. Meža vietā atkal bija nometne un tur bija arī biedri, kas apsvēra domu par vāveru cepšanu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 26.08.2009 19:23

[Semijs]

-Kuce!-
Raiens iebļāvās, viņš domāja, ka vēl ir pie Erisas, bet attapās tomēr pie pārējiem nometnē. Berzēdams pakausi, kas neganti sāpēja, puisis teica.
-Man bija īsa saruna ar Erisu.-
Tad noprātojis, viņš turpināja.
-Es zinu, ka tu vari lasīt manas domas un citu domas. Es paļaujos uz to, ka tu varētu mani dzirdēt. Kāpēc gan mēs nevarētu saskrieties un papļāpāt?-

[Malduguns]

Leanna pateicīgi paņēma maizīti no Gvenas un to kāri notiesāja. Raiena pazušana meiteni īpaši nesatrauca, galu galā, ne tas vien bija piedzīvots un ne tas bija tas svarīgākais šobrīd.
Loriji bija divi, bet arī tas nebija pārsteidzoši. Ja jau šizofrēnija, tad šizofrēnija.
Toties vāveres un Andžela bija kaut kas prātam neaptverams. Sākoties vāveru uzbrukumam, Leanna sāka nežēlīgi un teju vai histēriski smieties. Viņa tikai smējās un smējās par aplam komisko situāciju, kura bija pavērsusies skatam, ka galīgi nepamanīja, ka viņas roka atkal ir vesela un nu jau žņaudzī meitenes vidukli, kurš teju vai sāpēja no smiešanās.
Arī tad, kad atkal uzradās Raiens, Leanna vēl nebija līdz galam nomierinājusies.

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- Nesanāks jums saskrieties un papļāpāt.- ierunājās viens no Lorijiem. - Ja Erisa sevi kontrolētu, tad jau sen būtu ar Tevi parunājusi nopietnāk.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 26.08.2009 19:31

[Semijs]

-Kā to saprastu, sevi kontrolētu? Vai es beidzot kaut ko jēdzīgu no jums uzzināšu?-
Raiens ievaicājās.

[Elony]

Rijoku pieturēja augšējo vāveri un dabūja nost tās no zobena kā sašļikus un atstāja zemē.
"Vāveres būtu jāēd... tad, kad nav ēst... nekā ci... ta." viņa noteica.
Viņa manīja, ka pazudušais puisis bija pazudis un atkal parādās. "Šī vieta ir... bīstama. Nepiemērota dzīvoša... nai. Vajag tikt vietā, kur... neno... tiek visu laiku dīvainas lie... tas."

[Soulberry]

Andžela dzirdēja, kā kāds smejas. Tūlīt pat meitene [palikšu pie šā] piecēlās, un devās pie Leannas.

- Tev tas liekas smieklīgi? - viņa bez nekāda sarkasma klusā balsī vaicāja. Likās it kā kāds būtu viņai iesitis ar milzīgu gongu, un ka Andžela būtu zaudējusi jebkādas emocijas, - gribētos redzēt, ka manā vietā būtu...tu, - viņa ar saviebtu seju nomērija Leannu, un apsēdās savā iepriekšējā vietā. Pie sevis viņa piekrita Rijoko, bet tagad tikai klusēt un viss.

[washulis]

Nē, viņas noteikti nebūs garšīgas. Vismaz es uzskatu, ka nebūs. Loranda bilda, pavērsusies uz Raienu, arī ar interesi dzirdot pieminam Erisu. Toms viņai bija šo to pastāstījis par to, kas noticis ar Erisu. Viņa sevi nekontrolē, jo nav Erisa? Pag, Melānija... Viņš pieminēja arī Melāniju, kas kļuvusi par Erisu, bet īstā Erisa nolaupīta. Cik nu sapratu. Vai tad tas var būt? Viņa prātoja, saraukusi pieri, lūkojoties uz vienu no Lorijiem. Toms to visu bija paskaidrojis visai nesaprotami.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.08.2009 19:40

[Džea]

Vienmēr jau var sagatavot gaļu nedienām
Gvena paraustīja plecus. Leanas smiešanās viņu neizbrīnija.
Godīgi sakot, viņa nav vienīgā. Vāveru uzbrukums, tad pavisam noteikti ir kas nedzirdēts. Pat manā laikā.
Gvendolīnas balsī varēja just uzjautrinājumu.
Ei, tava roka.
Tikai tagad sieviete pamanīja, ka Leannas roka atkal ir normāla. Jautājums: uz cik ilgu laiku

Šo rakstu rediģēja Džea: 26.08.2009 19:47

[Malduguns]

Leanna pieliecās Andželai tik tuvu, ka tas jau varētu izskatīties nedaudz uzbrūkoši vai divdomīgi. Meitenes acīs dega savāda liesmiņa un viņas lūpās varēja redzēt šausminošu smaidiņu.
-Tas ir smieklīgi, bezgala smieklīgi. Turklāt atceries, ka es esmu psihiski nelīdzsvarota,-viņa nočukstēja.

[washulis]

Loranda beidza notiesāt niecīgās maizītes un nolēma izpētīt, kas ir labs atrodams teltīs. Viņa iegāja vienā no tām, izpētot saturu un mantas tajā.

Tur bija dažādas rotas, kas lika Lorandas acīm iemirdzēties. Tas tik ļoti atgādināja par visai lepno dzīvi Itālijā. Viņa pēc tā visa tik ļoti ilgojās, bet reizē nē. Atgriezties Itālijā viņa negribēja. Un tagad, vienai Amerikā viņai arī nebūtu ko darīt. Pat no vienas puses labi, ja viņa ir kaut kur pilnīgi citur. Lai arī dzīve te dranķīga. Loranda nenoturējās un vienu no rokassprādzēm, kas bija teltī, uzmauca sev uz rokas. Tā skaitā vienu gredzenu. Dažus dārgakmeņus iebāza kabatā, ja nu gadījumā noder, lai kaut ko nopirktu. Neesi muļķīga. Te veikalu nav. Bet derētu, lai kādu izpirktu no gūsta. Jā, tas liekas pat ticamāk. Viņa šaubīgi nodomāja, nopētot pārējo telti, kas vēl te ir.

Rotas lietas bija jaukas, bet viņa ieraudzīja sievešu drēbes un ļoti nopriecājās. Nākošos mirkļus viņa novilka netīrās drānas un uzvilka tīras, sājūtoties daudz labāk. Tad viņas skats pievērsās savādajai dārgmetāla kanniņai. Stāstu par Aladinu viņa nezināja, bet ar interesi nopētīja objektu un paņēma to rokās. No kurienes visas šīs lietas uzradušās?

[Soulberry]

Andžela pasmīnēja, - gaidi, saulstariņ, kad es izsprukšu no šīs salas. Mans tēvs parūpesies par tevi. Un līdz ar viņu, arī es - viņa iesmējās. Tie bija uzjautrināti, un mazliet nelīdzsvaroti smiekli, - o, jā. To es zinu, ka esi nelīdzsvarota. To es šodien vēroju visas dienas garumā - ļauni pasmīnējusi Andžela novērsās no Leannas.

[Džea]

Tici man, arī tu drīz vairs nebūsi pie pilna saprāta ilgāk esot uz šīs salas un stipri šaubos vai tiksim ārā.
Pat ja Andžela to sacīja Leannai, atbildet nolēma Gvena. Ak tad tētiņa meita. Skaidrs. To jau varēja gaidīt. Taču pašlaik, pašlaik gribējs vienkārši mieru un klusumu.
Sasodīts Sem, kur tu esi palicis.

[Semijs]

-Tiksim, jau tiksim ārā, par to nešaubies.-
Raiens novilka un tad drūmi nomurmulēja zem deguna.
-Es jebko atdotu dēļ cigaretes...-

[Malduguns]

Leanna palūkojās uz Andželu ar tādu izsmieklu sejā, ka šķita Leannai sāksies vēl viena smieklu lēkme.
-Ja tu domā, ka šajā salā kādu ietekmēsi ar draudiem par kaut kādu papucīti, tad tu rūgti maldies. Ja tu vispār izkļūsi no šejienes dzīva, tad vairs nekad uz lietām neskatīsies tā kā tagad, Andžela. Piemini manus vārdus,-Leanna sacīja un viņas skatiena varēja lasīt skarbumu un nožēlu par meitenes bravūrīgumu.
-Es saprotu, ka tu esi nobijusies un beidzot aptvērusi, ka te nav tava tētiņa, kurš varētu tevi izglābt, pierodi dzīvot un cīnīties pati par savu dzīvi un likteni,-Leanna sacīja un raitā solī devās prom no draudzīgā bariņa. Uz telšu pusi.

[Elony]

Tā kā neviens no cilvēkiem, liekas nezināja, ko darīt, Rijoku atkal pievērsās dēmoniem. "Ko no mums grib? Kas mums jāda-ra?" viss šeit bija liels haoss bez jēgas, kārtības un mērķa. Rijoku tā nevarēja, bija jāatgūst kārtība, jēga un mērķis. Tad arī varēs virzīties uz priekšu. Ja cilvēki nezina, varbūt dēmoni zinās. Galu galā, šī bija dēmonu pasaule.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.08.2009 07:30

[Lianjuks]

Moriartijs - Washulis - Džea - Storyteller - Elony - Soulberry - Semijs

- No jums grib lielu neko, jeb, lai jūs ejat un nosprāgstat. - Lorijs apdomājoties atbildēja Rijoko.
- Ir notikusi sacelšanās. To jau tu zini, vai ne? Ir kādi briesmīgi spēki par kuriem nav stāstīts mirstīgām būtnēm. Šie spēki esot tik drausmīgi, ka augstākstāvošās būtnes nolēma, ka to noslēpums jāglabā savā starpā. Viņi par to savā starpā nekad nerunāja. Kā jau no katra cietuma reiz izlaužas kāds cietumnieks, tā arī mazs gabaliņš no šī spēka izspruka no sava cietuma. Šis spēks klejoja pa zemi ilgi. Tas mainīja lietu kārtību. Pārvērta cilvēkus, dabu... Tā šis haotiskais spēks klejoja līdz ietriecās Bermudā. Tagad šis spēks haotiski klejo pa salu un grib tikt brīvībā. Ar laiku jau sanāks. Ceļu uz nometni tas ar netīšām izlauza. Tātad... Spēks klejojot saskrējās ar Reilu. Tas ir viens tāds... - Lorijs meklēja vārdus. - Reils ir nodevējs, ja tas der. Nav zināms, kas notika ar Reilu tālāk visos sīkumos, bet ir zināms, ka viņš par šo spēku pastāstīja kādam dēmoncilvēkam, kas to pastāstīja tālāk. Visus šos gadus augstākstāvošie ķēra šo spēku. Tagad to arī ķer tie, kas nedrīkst zināt pat par tā eksistenci. Sliktajiem ir arī savs trumpis. Viņi ar Reila palīdzību dabūja sev mazu gabaliņu šī spēka. Ar šī spēka palīdzību viņi sagūstija Erisu. Mēs zinām, kas ir Erisa. Viņa ir augstākstāvošais, viņa ir dievība. Viņa zin, kur ir paslēpts viss spēks.
Sarunā iejaucās otrais Lorijs.
- Respektīvi dēmoni meklē šo spēku un meklēšanai izmanto Erisu. Bet sevi kontrolējoši dēmoni ir četri. Tie četri ir dēmoncilvēki. Un viens no četriem vada elles dēmonus. Atceries to zaļmatano, Lean? Tas arī vada dēmonu baru slepenā spēka meklējumos, bet vai tu tici, ka tas zaļmatainais ir tik gudrs, lai kaut ko tādu izplānotu, vai tik stulbs, lai kaitinātu augstākstāvošos? Es domāju, ka nē. Domāju, ka ir iesaistīts vēl kāds. Tātad mums ir jāatdabū Erisa. Viņa mums paskaidros.
- Ja nenovāks mūs. Jūs vispār sapratāt, ko tie burlaki stāstīja? - ierunājās trešais Lorijs, kurš izlīda no pirmās telts.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 27.08.2009 10:25