Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Moriartijs]

Pamanījis ka kuģi apstājušies Džeroms pieskrēja pie grāvja un paskatījās salas iekšienē.

- Kas pie svētās makreles ir tie? - viņš iesaucās. - Laikam kārtējās jaunās tehnoloģijas. - Džeroms nomurmināja un cerot, ka kuģi nebrauks vēl reiz pa tām pašām sliedēm, uzmanīgi gar grāvja malu skrēja salas iekšienē.

- Varbūt izdosies atrast kādu kuģi... -

[Lianjuks]

Washulis + Moriartijs

Zēns pagriezās pret kokiem. - Nezinu. Es nezinu kā šeit nokļuvu.- Tad Loranda samanīja, ka aiz kokiem kustās kāds stāvs. (Moriartijs)
Zēns iesaucās. - Tas ir mans onkulis. - un tad metās stāva virzienā.

Kuģa atlūzu nebija, bija tikai gigantiski nogāzti koki un milzīgs trīsdesmit metrus plats grāvis, kas pazuda meža dzīlēs. Grāvi bija radījis kuģis un noteikti grāvja galā (kaut kur tālumā) bija arī kūģis. Paskatoties debesīs, virs džungļiem, bija redzamas četras milzīgas sēnes kā pēatomsprādziena.

(occ: Lai apmēram saprastu kā viss izskatās no Moriartija tēla skatapunkta. Tēls pārvietiietojas pa grāvja malu Lorandas pusē. Sēnes nav pazudušas. ) Otrā galā ir jūra.

Moriartijs


Kaut kur no džungļiem uz viņa pusi sāka lauzties mazs zēns.


P.S. Es ceru, ka jūs sapratīsiet. Es tūlīt braucu prom un man nebija laika kārtīgi visu uzrakstīt. Es pazūdu līdz pirmdienai.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.07.2009 17:34

[Malduguns]

Kad sāka snigt, Leanna piecēlās un sāka staigāt turp un atpakaļ gar kuba malu, sniegā izveidojot taisnu, līdzenu taciņu.
-Tas viss ir savādi. Kārtējo reizi,-viņa murmināja.
Lode, kura parādījās bija karsts kontrasts notikušajam. Kādu brīdi Leanna lūkojās uz to, tad arī uz caurumu grīdā, kad lode bija pazudusi. Un tad... drošiem soļiem devās pie cauruma, lai redzētu, kas ir zem šī kuba.

[Moriartijs]

Vieglā riksī virzoties gar grāvja malu salas iekšienē, Džeroms bija visai pārsteigts izdzirdot kādu laužoties caur krūmiem.

- Ei! Kas tu? - viņš uzsauca apstājoties. - Varbūt kādam ir laiva? -

[Semijs]

-Pie velna! Uzmanās!-
Raiens iesaucās, kad tuvojās pirmais kuģis, kas ''aizpeldēja'' tālāk. Noskatījies uz dīvaino skatu, puisis piefiksēja pārējos kuģus, kas tuvojās un pēkšņi nograndēja sprādziens.
-Kas te karš sākās? Sekojam kuģa sliedēm, gan jau pārējie pa turieni ''nepeldēs''.-
To pateicis, puisis sāka raitā gaitā doties līdzi kuģa sliedēm,

[washulis]

Loranda sākumā ļoti satraukti palūkojās uz to, kas izlauzās cauri džungļiem. Kuģi jau arī bija pārsteidzoši, bet to cilvēka stāvu viņa ātri atminējās.

Ak, Džer... Džerij, Džerald? Kā jūs īsti sauca? Mēs bijām kopā Āīda valstībā. Loranda. Viņa vēlreiz iepazinās. Bet mazā zēna reakcija viņu mulsināja. Onkulis? Tas ir... Jūs esat radinieki? Viņa apmulsa. Tas nozīmē, ka te varētu nokļūt arī kāds mans radinieks? Viņa gan nezināja, vai tas būtu labi, vai slikti.

Mums derētu... Kaut kur iet. Viņš ir izbadējies. Un jāatrod kāda drošāka vieta. Man neliekas, ka tie savādie mākoņi, kas atgādina sēnes, ir visai labvēlīga zīme. Viņa norādīja uz debesīm, bet pēc pauzes piebilda. Kāpēc džungļu vidū te braukā kuģi?

[Džea]

Nezinu, mani nekas vairs nespēj pārsteigt.
Gvena noteica sekojot Leannai lai aplūkotu caurumu. Varbūt tur bija izeja?

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

Pretī pa caurumu lūkojās visums. Bezgalīgs, melns, spožām zvaigznēm piebārstīts. Aiz Gvenas un Laannas muguras kāds uzkrītoši noklepojās.

Moriartijs - Washulis

Mazais zēns ieķērās Lorandai kleitā un sāka raudāt. - Tas nav mans onulis, nav.
Atkal atskanēja sprādzieni nebija skaidrs no kuras puses.

Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green.

Kuģi vēl nedevās uzbrukumā salai.
No Džungļiem izlīda Hjū Lorijs.
- Raien, sen neredzēts! - uzrotījis piedurkni un paskatījies rokaspulkstenī Lorijs nopūtās. - Divas minūtes un trīs sekundes pēc mana laika.

[Malduguns]

-Super,-Leanna noteica, palūkojusies ārā pa caurumu.
-Tagad mēs varam aizlidot kosmosā un palukoties vai vēl kaut kur ir tāda pati gravitācija kā uz Zemes vai nav,-viņa noteica un ieķiķinājās.
Izdzirdējusi klepošanu sev aiz muguras, Lea pagriezās, lie ieraudzītu negaidīto viesi.

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

Negaidītai viesis bija Hjū Lorijs ar savu mūžīgo spieķi.
- Bet ja nu tur nav gaisa?

[Malduguns]

-Ja tur nav gaisa, tad mēs atstiepsim pekas, lai gan arī šeit mēs to lieliski varam izdarīt,-Leanna pasmaidīja, ieraudzījusi savu veco paziņu.
-Ko jaunu pavēstīsi mums šeit?-viņa vaicāja.

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

- Hērai negaršo tēja. Man Tev aizdot skafandru? Es varu arī Tevi pabakstīt. - Lorijs draudoši pacēla spieķi, bet patiesībā tas nebija tik draudoši.

[Semijs]

-Hjū! Kur tu pie velna biji?!-
Raiens manāmi pārsteigts iesaucās.
-Kāda starpība cik laiks? Ko tu te dari un ko, lai mēs iesākam, pirms kuģi ir nopļāvuši salu? Pie tam.. tev nav lieka apģērba?-

[Lianjuks]

Semijs

Lorijs iesmējās.
- Sala ir neiznīcināma. Es domāju, ka visiem tas sen būs aizgājis. Sala ir mūžīgi bezgalīga un mēs esam tās gūstekņi. Ja sala tiktu nopļauta - mēs nebūtu tās gūstekņi. Kuģi apdraud dzīvību - ne salu. Es gaidu viesi, kam kuru katru mirkli vajadzētu ierasties. Ja nepaveiksies, tas notiks pēc kādiem simts gadiem. - Kamēr Lorijs runāja, Raiens atjēdzās džinsos, zilā T-kreklā un armijnieku zābakos. Lorijs atkal paskatījās pulkstenī.

[Malduguns]

-Tu mani drīksti pabakstīt ar norunu, ka būsi maigs un iedosi man arī to skafandru,-Leanna žilbinoši pasmaidīja.
-Klau, tu nezini, ko es varētu izdarīt ar šiem te?-viņa norādīja uz savu garo, rudo matu ērkuli. -Drausmīgi traucē,-viņa noteica.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 15.07.2009 20:47

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

Lorijs ar spieķi pabakstīja Leannu. Un tad no nez kurienes (laikam no bikšu kabatas) izvilka šķēres. Pāris reizes apgāja apkārt Leannai un noteica. - Es nekad neesmu veicis šādu operāciju, bet vai nav vienalga? Es domāju, ka bez skafandra iztiksi. - Nostājies Leannai aiz muguras viņš sāka griezt savai radītājai matus. Pēc kāda laika Leanna atjēdzās ar spurainu zēngalviņu.

[Malduguns]

Leanna apčamdīja savus matus.
-No tā jau es īsti neko spriest nevaru. Vai tev pa rokai nebūtu arī kāds spogulītis?-viņa apvaicājās, vēlreiz uzsmaidot Lorijam.

[Lianjuks]

Storyteller - Džea

- Kāpēc mēs visu sarežģījam? - Lorijs izvilka no kādas (atkal nezināmas) kabatas nelielu, rubīniem rotātu spogulīti. Tas izskatījās pēc kaut kur redzēta spogulīša.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 15.07.2009 21:45

[Malduguns]

Leanna aizdomīgi palūkojās uz izstrādājumu Lorija rokās.
-Kāpēc man šķiet, ka es to jau kaut kur esmu redzējusi?-Leanna uzrāva uzacis.-Tas laikam ir tādēļ, lai man būtu droša skatīšanās, ka neko nepatiesu neredzēšu, ja?-viņa pasmīnēja.

[Semijs]

Aspkatījies uz savu apģērbu, Raiens uzreiz jutās kā jauns cilvēks.
-Paklau.. ja jau reiz no tevis dabūju drēbes.. es pie cigaretēm arī nevarētu tikt? (viegls smīns). Ko tad tu gaidi un, ko tu iesaki mums darīt?-