Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Es nezinu, cik spēlētāju paliks spēlēt, bet uzrakstīju postus visiem, kam biju parādā. (Es ceru.) Ja ne, tad lūdzu man aizrādīt.

Apaču Tuksneša Rēgs

Diena uzmanīgi lūkojās uz Donkihotu.
- Ko Tu dari? - Deina mirkli klusēja. - Es laikam zinu... - Mirklī, kad sieviete gribēja izteikt savu versiju, viņa izgaisa – vienkārši un neiespējami. Un tajā pašā mirklī runājošajā sienā parādījās nelielas, satrunējušas koka durtiņas ar izgrebtu sirsniņu vidū. Durtiņas būtu varējušas piederēt tualetei.

Washulis

Dēmons pasmaidīja.
- Tas nesāp. Man tā liekas. – Nākamajā mirklī Lorandai likās, ka pa viņu pārvietojas mazi kustīgi rāpulīši. Apkārtne kļuva miglaina. Viss izskatījās tik neskaidrs it kā viņa skatītos uz pasauli caur asarainām acīm. Apkārtne acu priekšā pārvērtās nesakarīgā krāsu virpulī un viņa attapās džungļu biezoknī. Tas nebija sāpējis. Drēbes bija slapjas un pilošas. No dēmona nebija ne miņas. Tikai Lorandas rokās iegūla kaut kas savāds. Tas bija bērns, kuram varēja būt kādi četri gadi. Tas bija puisītis ar brūniem, čirkainiem matiem, tumši brūnām acīm un ar dažiem vasaras raibumiņiem. Ģērbies tas bija kā 21. gs. sākumā. Kājās bija džinsu bikses. Un mugurā zaļš piemircis džemperis. Apavu zēnam nebija un viņš bija tikpat izmircis kā Loranda. Netālu bija dzirdama jūra vai okeāns. Un tad kaut kur lielā tālumā džungļos atskanēja milzīgs sprādziens.

Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. – Moriartijs (es ceru, ka jūs sapratīsiet)

Kaut kur jūrā pie horizonta parādījās kuģis. Sākumā tā aprises bija neskaidras. Bet tad tās kļuva skaidrākas. Izskatījās pēc koka kuģa ar burām. Tas strauji tuvojās krastam. Pārāk strauji. Pēc trīsdesmit sekundēm kuģis ietriecās salā, simts metru attālumā no vienīgajām dzīvajām radībām pludmalē. Kuģis acumirklī pazuda džungļos, bez problēmām izlauzdams sev ceļu džungļos. Acīmredzami arī mežā kuģis netika samazinājis ātrumu. Aiz sevis kuģis atstāja satrakotu jūru, dziļu sliedi pludmalē un izlauztu koku eju džungļos. Visu šo kuģis bija paveicis bez skaņas. Pat jūra trakoja bez skaņas. Vējš nebija jūtams. Pats kuģis vairs nebija atrodams. Mājiņas uz ūdens bija pazudušas. Pie horizonta parādījās vēl trīs tādi paši kuģi. Džungļos atskanēja milzīgs sprādziens. Tas nebija redzams dēļ kokiem, bet Lasvegasu noslaucītu no zemes virsas bez problēmām.

Storyteller – Džea

Īsu mirkli Leannai izskatījās, ka viņa ir nokļuvusi tajā pašā zālē, kur gandrīz nomira. Bet tad pirmā mirkļa ainava izgaisa un parādījās jauna. Bija sajūta it kā abas sievietes būtu ieslodzītas milzīgā, žilbinoši baltā kubā bez durvīm. Katras šķautnes garums bija apmēram simts metri. Telpā bija Leanna, Gvena. Pati par sevi telpa bija tukša, bet silta. Ja pieskartos kādai sienai vai grīdai, būtu sajūta it kā pieskartos siltam, nematētam stiklam.

[Malduguns]

Leanna noskurinājās, kad vīzija pagaisa. Vecie piedzīvojumi uzviļņoja un noplaka. Gluži tāpat kā parādījās klaustrofobiskā kuba sajūta. Leanna devās pie sienas un aptaustīja to, meklējot kādu plaisu vai spraugu, pa kuru varētu ieplūst gaiss.
Tāpat viņa meklēja arī kādu izeju no šīs vietas.

[Džea]

Ja patīk tehnoloģija un tamlīdzīgas izklaides vietas, tad par garlaicību var nesūdzēties.
Gvena nomurmināja.
Neizskatās, ka ir te būtu kāda izeja.
Nopētot sienas un visu pārējo, sieviete novilka. Jā, viņa nebija no optimistiem

[Lianjuks]

Storyteller – Džea

Nebija spraugu, plaisu, logu, durvju un pat mazu iedobītšu. Sienas bija nevainojami gludas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 30.06.2009 19:33

[Malduguns]

-Ja nav, tad vienmēr var mēģināt uztaisīt,-Leanna mundri sacīja, raugoties pēc kāda rīka, ar ko varētu padauzīt sienas.
-Tehnoloģijas man nepatīk tik ļoti kā pārgalvīgas pastaigas pa dabu. Vai arī šiem līdzīgi pasākumi,-viņa piezīmēja.

[Džea]

Var manīt ka tev ir pieredze ar pastaigām dabā.
Gvena sacīja. Jo pēc visa spriežot, Leannai ir bijis līdzīgs gadījums.
Ja esi šeit, tad palīdzi lūdzu.
Aiztaisījusi acis sieviete klusi sacīja. Varbūt Sems zinās izeju.

Šo rakstu rediģēja Džea: 30.06.2009 20:39

[Malduguns]

Tobrīd, kad Gvena klusi runājās ar kādu, Leanna bija pievērsusi skatienu viņai, tāpēc lūpu kustības bija manāmas.
-Tu ar kādu runā?-viņa aizdomīgi apvaicājās.

[Džea]

Jā. Ar savu sargeņģeli
Gvena sacīja, acis joprojām turot ciet. Un vai tad viņa neteica taisnību? Galu galā Sems jau reiz viņu izglāba.

[Malduguns]

Leanna uzrāva vienu uzaci tik augstu, ka tā teju vai pazuda viņas rudajos matos.
-Kopš pagājušā piedzīvojuma esmu iemācījusies neklausīties tajos, kuru īsto izcelsmi es nezinu,-viņa nomurmināja. Pietiekoši klusi, lai tas būtu it kā pie sevis, bet arī pietiekoši skaļi, lai Gvena to varētu dzirdēt.

[Moriartijs]

- Kuģis. - Džeroms norādīja tālienē. Sāka nedaudz iet uz priekšu - ja reiz kuģis devās uz salu, tas bija no kaut kurienes nācis, un tas nozīmē, ka tas varēja doties arī turp atpakaļ - taču kuģis nenolēma apstāties un iebrauca salā.

Džeromam palika mute vaļā no šāda skata. - Diena paliek dīvaināka. Lai gan cik dīvaināka tā VĒL var palikt? - viņš sev jautāja.

- Vēl kuģi. - viņš atkal norādīja tālienē. - Diez tie arī taranēs salu? - viņš pajautāja. - Varbūt mums paiet nost no to ceļa? ... Un kur palika mājiņas? Es gribēju beidzot atpūsties! -

[Lianjuks]

Semijs - Gross - Hworang666 - Mr. Green. – Moriartijs

Un kuģi tiešām taranēja saliņu. Izdarīja tieši to pašu ko iepriekšējie, tie arī pazuda džungļos, tikai viņu sadursmes ar salu notika citos punktos. Viens kuģis ietriecās salā tikai divdesmit metru attālumā no pulciņa. Pēc kuģu nozušanas džungļos atkal atskanēja trīs milzīgi sprādzieni, identiski pirmajam. Pie horizonta parādijās septiņi kuģi. Kuģi kas ietriecās salā varēja būt kādus astoņdesmit metrus gari.

Storyteller – Džea

Rīku tiešām nebija. Gvena juta, ka Sems kaut kur tuvumā ir, bet neko vairāk.
Tukšs kadrs.

[Džea]

Gvena nolēma ignorēt Leannas teikto, taču kopš viņa bija nonākusi uz šīs salas un tikusi pie sava pūķa, tad sāka ticēt visam agrāk neiespējamajam.
Acīmredzot kāds ir nolēmis mūs paturēt tādā kā krātiņā.
Viņa noteica atverot acis. Jā, Sems tepat blakus bija, taču kā rādās viņas bija nolemtas, ja pat Sems nespēja palīdzēt.

[Malduguns]

-Ja šim kādam mūs vajag, tad viņam vajadzēs arī atnākt pie mums. Līdz tam laikam, es labprāt nosnaustos,-Leanna sacīja, apsēdusies uz grīdas un atbalstījusi muguru pret sienu.
-Ja kas fundamentāls notiek, pamodini, jā?-viņa noprasīja, atvērusi vienu aci.

[Lianjuks]

Storyteller – Džea

Palika auksts un sāka snigt sniegs. Aukstums bija riebīgs, bet ne veselībai kaitējošs.
Bija pagājušas vairākas stundas un sniegs jau bija sasnidzis līdz ceļiem, kad pēkšņi pie griestiem parādījās liela, sarkana un spoža lode. Tā mirkli lidinājās pa telpu un tad nogāzās zāles vidū. Mirkli tā atradās sniegā un tad pazuda kā izslīdējusi cauri grīdai. Savādā lode bija uztaisījusi grīdā caurumu un arī pārvērtusi visu sniegu žļurgā.

[washulis]

Loranda aizspieda acis, bet kad atvēra, redzēja krāsu ņirboņu, kas palēnām pārvērtās par džungļiem. Viņa palūkojās apkārt. Kur...? Viņa jau vēlējās prasīt, kur demons palicis, bet viņai blakām bija mazs zēns. Viņa brīdi mulsi lūkojās uz to.

Tas.. tas esi tu? Viņa jautāja mazajam zēnam, bet noskanēja skaļš troksnis. Dio mio! Kas tas bija??? Viņa refleksīvi noliecās ceļos pie mazā zēna, satraukti lūkojoties apkārt, kas bija izraisījis šo troksni. Zemestrīce, lavīna?

[Lianjuks]

washulis

Zēns mirkli lūkojās virsū Lorandai, iespējams, nesaprazdams, ko Loranda no viņa grib.
- Es gribu ēst. - Paziņoja zēns un uz dibena nogāzās zemē, un sāka raudāt.

[washulis]

Loranda ieplēta acis. Kas pie...? Viņa klusi nočukstēja, bet pieliecās tuvāk pie zēna. Kur palika Toms?

Tu esi Toms? Viņa jautāja. Bet neuztraucies. Gan atradīsi kaut ko... viņa palūkojās uz mežu sev apkārt. ēdamu.

Bet tagad vajadzētu atrast citus cilvēkus. Te vieniem pašiem nebūtu droši. Ir sanācis redzēt dažus šausmoņus te, mežos... Tikai neraudi. Viņa centās zēnu nomierināt. No manis sanāktu dranķīga māte.

Loranda lūkojās apkārt, cerot ieraudzīt kaut ko ēdamu, vai kādu ceļu pie civilizācijas.

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.07.2009 19:11

[Moriartijs]

Nedaudz nobālis pēc tikko dzirdētajiem trim sprādzieniem, Džeroms atkal norādīja tālienē, - Vēl kuģi. Septiņi. - viņš skatījās uz kuģiem un mēģināja rast izeju no situācijas.

- Ja kuģi turpinās nākt, sala pa gabaliņam uzsprāgs. Ko daram? - viņš pajautāja sev un pārējiem uz salas. Tā kā nekas labs nenāca prātā, viņš paskatījās apkārt.

- Ja salu iznīcinās, tad mums noderētu laiva, plosts vai jebkas peldošs, - viņš teica pārējiem un devās koku virzienā. Ja reiz 20 metru attālumā bija sprādziens, tad vajadzētu būt atlūzām. Un atlūzas peld. To viņš zināja labi.

[Lianjuks]

Washulis

Zēns beidza raudāt.
- Nezinu, es gribu ēst. - zēns ieķērās Lorandai drēbēs. Mežā nebija nekas ēdams. - Pie baltām smiltiņām bija... bija cilvēciņi. - ierunājās zēns lūkojoties Lorandai acīs. Viņš vairs neraudāja.


Moriartijs

Kuģa atlūzu nebija, bija tikai gigantiski nogāzti koki un milzīgs trīsdesmit metrus plats grāvis, kas pazuda meža dzīlēs. Grāvi bija radījis kuģis un noteikti grāvja galā (kaut kur tālumā) bija arī kūģis. Paskatoties debesīs, virs džungļiem, bija redzamas četras milzīgas sēnes kā pēc atomsprādziena. Kuģi pie horizonta kaut ko gaidīja.

[washulis]

Zēns vairs neraudāja, tas bija labi. Labi, neuztraucies, gan jau mēs atradīsim kaut ko ēdamu. Aiziesim pie tiem cilvēkiem. Nezini, uz kuru pusi tie bija? Kurā virzienā iet? Viņa mulsi turpināja lūkoties apkārt.

Kur iet, ko darīt? Jā, man bija jaunāks brālis, bet ne jau nu tik jauns! Un vēl pietam, ne meža vidū, un, vēl pietam, ne vienai pašai. Kur palika Toms? No kurienes uzradās šis puisēns. Kā viņš zināja, kur ir citi cilvēki? Šis bija tas pats, kas slīka? Bet nē taču! Tā bija ilūzija!

Kā tevi sauc? Viņa maigi jautāja, notupoties pie zēna. Savādāk es nezināšu, kā tevi uzrunāt. Es esmu Loranda. Viņa plati pasmaidīja. Vismaz es neesmu te viena. Caur viņas prātam izskrēja doma, bet viņa tik un tā jutās slikti. Ak, kas gan ar mani notiek?