Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Malduguns]

Leanna izplūda smieklu vētrā. Vārda vistiešākajā nozīmē.
-Ja tas būtu kaut kas augšējā daļā, es teiktu, lai velc nost, bet svārciņi tev laikam pārāk patīk, lai izģērbtos, vai ne?-meitene vēl aizvien smējās.

[Semijs]

Raiens indīgi uzlūkojis Leannu ievaicājās.
-Tu domā, ka es nevaru izģērbties?-
Viņš centās saglabāt savu nāvīgo skatienu, bet ar iegrima smieklos.

[Džea]

Gvena nikni nolamājās, saprotot ka Īrisa neatgriezīsies.
Nevajadzēja viņai uzticēties, patiešām nevajadzēja.
Gvena bija nolēmusi atriebties Īrisai par to, ka tā bija viņu šeit atstjusi, tiesa gan, sieviete vel nezināja ko izdarīs pret tādu varenu dievieti.
Pamanījusi ko pūķēns mēģina izdarīt, Gvendolīna piecēlās un piegāja pie viņa klāt. Palūkojusies uz aizas leju viņaa saprata.
Paklau, mēģini velreiz, es te pat būšu blakus un tevi uzmanīsu labi.
Uzmundrinoši uzsmaidījusi viņa sacīja pūķēnam. Vai tas bija tas, ko Īrisa vēlējās lai Gvena panāk? Iemācīt pūķim lidot?

occ:Cik īsti liels vinš ir

Šo rakstu rediģēja Džea: 17.09.2008 18:42

[Malduguns]

-Par varēšanu un drīkstēšanu varētu padiskutēt,-meitene sacīja.
-Turklāt, iespējams, tu kādam sagādāsi psiholoģisku traumu,-kāda īsa piezīme un pētošs skatiens Raiena virzienā.

[Moriartijs]

KAS TE PIE VELNA TE NOTIEK??? Džeroms iekliedzās Raiena un Leannas virzienā. Tad pamanīja Rijoko un piegāja pie viņas. Kur mēs atrodamies?

Nedroši skatoties apkārt viņš redzēja govis. Pilsēta, kurā tās atradās nešķita pazīstama, tādēļ Džeroms centās pārskatīt ēkas ja nu ir kāds bēgšanas punkts. Tācu govis aizsedza lielāko daļu skata.

[washulis]

Drit vai kociņ!!! grimšana bija nepatīkama. Lai kā viņa censtos, viss viņas stāvs tikai ar vien vairāk slīdēja uz leju. Palīdziet kāds. Viņa bezspēcīgi nomurmināja un drīz sparīgo cīnīšanos nomainīja miegs. Miegs?! Tas nu gan ir nelaikā! viņa sev teica, bet smadzenes atsacījās domāt, miega iedarbībā.

Un tad viņa izdzirdēja dziedāšanu. Kas tas ir...? Bet tik un tā tas likās tik tālu un nesasniedzami, lai gan skaņa kļuva skaļāka un, šķiet, arī tuvāka.

[Lianjuks]

Visiem spēlētājiem, katram individuāli. Tas viss notiek pēc jūsu pēdējām darbībām.

Negaidīts, neaptverams klusums, pazuda sajūtas, kājas likās pārvērtušās akmenī un apkārtne ietinās tumsā. Nebija spēka kustēties vai runāt. Likās, ka ķermenis pēkšņi pārtrauc eksistēt, vienu mirkli nebija spēka pat padomāt. Tad spēja domāt atgriezās. Bija sajūta it kā galvā būtu sabērti akmeņi un tad garš un spalgs kliedziens tieši labajā ausī. Milzīgs nespēks un tad miegs bez sapņiem. Iestājs miers.

(occ: Tagad jūs visi sākat spēlēt kopā. Ar dažiem vēl apspriedīšos individuāli un iespējams, ka mūsu skaits saruks. Daži vēl saņems kādu informāciju par to, kas notika ar viņiem īsi pirms nokļūšanas šeit. Ja kādam ir bijuši svaigi ievainojumi, tad tagad tie ir pazuduši. Vecas rētas gan nē.)

Elony - Washulis - Moriartijs - Semijs - Apaču tuksneša rēgs ( par 20 gadiem jaunāks ) - Storyteller - Džea ( bez pūķa ) - Hworang666 - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Gross - Kalevale

Miegs bija pazudis un ķermenis likās tik atpūties, ka nevienam negribējās gulēt. Apkārt atradās vairāki nepazīstami cilvēki ( pārējie spēlētāji ). Apkārtne varēja radīt izbrīnu. Cilvēki bija gulējuši uz ūdens un tagad jau iespējams stāvēja kājās uz tā. Neviens nelikās slapjš vai kaut mazliet izmircis. Kad paskatījās zem kājām nebija redzams ūdens dibens.
Vieta, kur cilvēki pamodās bija šāda.

(IMG:http://fantasyartdesign.com/free-wallpapers/imgs/new/mindscape-dreamscape-web.jpg)


P.S. Es ceru, ka jūs sapratīsiet, es mazliet steidzos. Ja ir jautājumi, tad varat droši jautāt.

[Malduguns]

Leanna aizspieda ausis, kad atskanēja kliedziens un vēl aizvien berzēja ausi, kad tas jau bija izskanējis.
Klusums, miers un silti pūkains miegs.
Ak kliedzienu Lea pamodās uz ūdens virsmas. Vēreiz izkņudinājusi ausi, viņa nostājās uz tās un aizomīgi paraudzījās uz pārējiem. Ieraudzījusi Raienu, meitene pie sevis pasmīkņāja un notrausa no drēbēm putekļus.
-Jncīga padarīšana,-viņa nomurmināja

[Moriartijs]

Ko? Džeroms pamodies ieteicās, pirms saprata kas noticis. Ak, nē, tikai ne atkal! viņš iesaucās jau skaļāk.

Pavēries apkārt redzēja gan pazīstamas sejas, gan ne tik. Taču šķita ka atkal ir laiks krist panikā, jo viņš nevis slīka ūdenī, bet gan stāvēja uz tā. Tas lika ļoti satraukties, jo šāda iespēja varēja arī ātri beigties.

Iesaku visiem uz kaut kā uzkāpt! ko var zināt kas tas par ūdeni....

[Gross]

"Sasodīts, kas tad atkal..." Deivids atvēris acis pēc saldā miega noburkšķēja...
Pacēlis galvu vīrietis iesaucās...
"Jopcik..." un pielecis kājās uzkāpa uz kāda priekšmeta kas atradās viņam blakus....
"Kas tas par ūdeni.... un uz tā var stāvēt...? "
Vīrietis bija šokēts

[Īvs]

Gaužām griezīgi viņam tika iebrēkts labajā ausī. Tāpēc Donkihots brēca līdzi. Brēca tik ilgi, līdz iespējas to ļāva. Balss tembrs izskanēja kā pirms divdesmit gadiem, bet viņš to nemanīja, bija daudz svarīgākas lietas, ko prātam izsijāt. Pamodies, viņš saprata, ka nekad mūžā vairs negulēs. Izveidotos lieliski piemērots brīdis, kad veikt neseno atgadījumu uzskaiti, ja vien viņš patlaban neatrastos...

''Jau atkal ūdenī.''
Izsanēja jauneklīga un tīra balss. Donkihots klausījās savā balsī un brīnījās. Lai arī cilvēki, visā biedējošajā apkārtnē viņš vienu pazina. Deina, kas gulēja līdzās — viņš starojoši pasmaidīja, pilnīgi bez iemesla un aizmirstot, ka atrodas uz ūdens.

[Elony]

Rijoku apsēdās vienā no dīvāniem. Apkārtne tiešām likās savāda, savādāka kā iepriekšējā. Un ūdens... brīnums!
"Es nesaprotu, kā tas iespējams, bet šeit jau ir redzētas daudzas dīvainas lietas. Samierinieties. Svarīgākais ir tas, ka mēs ātri parādāmies savādās vietās, kas visu laiku mainās. Izskatās, ka pasaule jūk prātā."
Viņa atkal pievērsās pulkstenim, jo šobrīd likās, ka nav svarīgi, kas notiks ar pasauli, ja viņa būs mirusi.

[Moriartijs]

Džeroms ilgāk negribēja riskēt atrodoties uz ūdens - nu kā var atrasties UZ ūdens virsmas un negrimt??? - tādēļ uzrāpās uz dīvāna līdzās Rijoko.

Samierināties? Laikam jau nāksies, bet tiešām, kur ir loģika? viņš nespēja nomierināties. Vēl nesen viss bija kārtībā. Ceru ka viss drīz beigsies... Taču padomājis secināja, ka nē, viss tikai sāksies...

[Semijs]

Raiens pats nedaudz iekliedzās no skaļā kliedziena un aizspieda ausis cieši ciet, bet tad viss atgriezās atpakaļ, nedaudz miglaini, bet drīz vien noskaidrojās.
-Pie velna..-
Viņš gribēja apskatīt apkārtni un spēris pāris soļus, secināja, ka viņš stāv uz ūdens, tā pat kā pārējie. Pie šādām lietām viņš jau būtībā bija pieradis.
-Kas mēs visi esam Jēzus?-

[Džea]

Kas pie.....
Taču teikumu Gvena tā arī nepabeidza. Sasodīts, kur palika kalns, kur palika mazais pūķēns, Sema dāvana.
Sem, ceru ka tu joprojām esi te.
Sieviete klusi nodomāja atceroties to reizi kad Sems bija viņu paglābis un nāca apjausma ka puisis turpmāk blakus būs visu laiku
Droši vien atkal kāda no Erisas burvestībām.
Gvendolīna īgni norūca. Tiesa gan, pievienoties pārējiem kas atradās uz dīvāna Gvena netaisījās. Drīzāk viņa mēģināja staigāt pa ūdeni.

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Moriartijs - Semijs - Apaču tuksneša rēgs - Storyteller - Džea - Hworang666 - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Gross - Kalevale
(OCC: telpā ir vēl divi mani tēli - tumšmate Deina un Leannas draugs Anrī. Saku, lai nerastos pārpratumi par jūsu skaitu. Tagad nāk vēl kāds... )

Kādu laiku cilvēki bija vieni. Zem ūdens reizēm bija manāma kāda maza, brūna zivtiņa. Deina pasmaidīja Donkihotam.
- Sveiks.
Likās, ka viņi atrastos savādas aizas vidū. No vietas kur bija vispožākā gaisma iznira sievietes stāvs. (savādāk nemāku nodefinēt, bildē ir redzama vieta, kur ir visgaišāk - attēla vidū. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) ) Sieviete nāca nesteidzīgi. Tikai tad, kad viņa nokļuva savādās telpas vidū, kas īsti nebija nosaucama par telpu, viņas seja kļuva puslīdz saskatāma. Sieviete bija ģērbusies baltā, garā kleitā un acis viņai bija aizsietas ar baltu lenti. Mati bija melni, viļņaini, aiz muguras salikti mati. Vienā sievietes rokā atradās zobens, otrā svari.
Tad viņa ierunājās. - Mani sauc Temīda.
Gvena īsu mirkli sajuta Sema roku uz sava pleca.

(Viņa izskatās apmēram tā http://artdecor24.eu/galerie/temida-bogini...awiedli_214.jpg Viņa izskatās pēc cilvēka, nevis statujas. )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 29.10.2008 16:38

[Džea]

Sajutusi Sema roku Gvena atviegloti nopūtās. Vismaz puisis vel bija šeit. Nu labi, drīzāk gan viņa gars, bet vai nav vienalga. Galvenais bija sajust viņa klātbūtni.
Un ko tu vēlies?
Iespējams Gvena to sacīja mazliet par rupju, tadēļ samulsa.
E, es atvainojos, bet ko jūs vēlaties un kas šī ir par vietu.
Mazliet precizējusi savu jautājumu Gvendolīna sacīja.
Ja kāds ieskatījās Gvenas acīs tad manītu tajās izmaiņas. Vismaz tie kas iepriekš bija redzējuši sievieti. Tajās vairs nebija ne miņas no skumjām un vientulības

[Lianjuks]

Elony - Washulis - Moriartijs - Semijs - Apaču tuksneša rēgs - Storyteller - Džea - Hworang666 - Aiva - La Keira - Mr. Green. - Gross - Kalevale

Temīda nepagriezās pret Gvenu un atbildēja.
- Es vēlos, lai katrs no jums izrauj no savas galvas pa matam un atdod to man. Šī vieta ir bez vārda. Šī bezvārda vieta izslēgs vājākos posmus. Kurš būs pirmais pretendents, kam lemts doties tālāk? -

[Īvs]

Un tad Donkihotam iešāvās doma prātā kā zibens spēriens debesīs — viņš bija vecs, nekam nederīgs kraķis, vai tiešām tas ir tā, kā izskatās, un skuķis viņu mīļoja? Viņš jau neko, tas ir skaisti, bet kas gan atradās skuķa prātā? Donkihots arī nebija prātīgs, sirds sāka pukstēt straujāk, redzot Deinu smaidām. Bet tad uzradās varens sievišķis no zila gaisa un visu burvību izjauca. Tās visas muļķības par matu plēšanu un vājākiem pretendentiem viņš pierē neņēma, taču viņu manāmi iespaidoja priekšmeti sievišķa rokās. Uztraukdamies par savu un Deinas drošību, viņš iesaucās:
''Tu, Temirinīda vai kā tev tur tas, nevicinies tik droši ar to asmen' virs mūsu galvām!''
Izdzirdējis savu balsi pa otram lāgam, viņš aizspieda muti un neticīgi pavērās Deinā.

[Malduguns]

Leanna vēroja kņadu un apkārtējo rosīšanos. Uzmeta īsu skatienu arī Anrī un nodūra acis. Tomēr kaut kas nebija kārtībā.
No gaišākās vietas telpā uznira kāda sieviete ar aizsietām acīm. Viņa sevi dēvēja par Temīdu un pašai Leannai likās jocīga. Tomēr meitenei nebija bail un viņa paspēra soli uz priekšu, sniedzot sievietei vienu no saviem ugunīgi rudajiem un bezgala garajiem matiem.
-Še, te nu tev būs pirmais pretendents,-Lea sacīja.