Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Džezā tikai Meit...]

- Un kā tu te nokļuvi? - Melānija paspēja pajautāt, kad atkal atskanēja rēciens. Kaut kas strauji tuvojās un drīz vien skatienam atklājās trokšņa vaininieks. Tas BIJA pūķis! Un tas nelikās labvēlīgi noskaņots, jo metās viņiem virsū.
- Nolādēts! Ko nu? - Mela iekliedzās, krietni savaldoties, lai nepateiktu kādu stiprāku vārdu. Viņa pielēca kājās un taisījās jau skriet, kad atcerējās Džerardu.
- Palīdzi man! - Viņa izmisusi iesaucās un satvēra vienu puiša roku un centās viņu piesliet kājās. Bija jābēg. Un ātri. Bet viņu nedrīkstēja šeit atstāt.

[Īvs]

Donkihots iebļāvās. Mazais, pretīgais, glumais radījums tuvojās viņam.
Ļaut lai iekož? Vai visi šejienieši bija prātu zaudējuši?
''Nē! Nē! Nenāc man klāt, pretekl'!
''Tev aste starp kājām sasals, ja palikšu dzīvs un tikšu tev klāt!'' viņš sauca vilkam.
Ar rokām un veselās kājas palīdzību Donkihots virzījās tālāk no skorpiona un cauruma, kura virspusē izskanēja Deinas un vilka-barveža balsis.
''Mani grib nogalēt visa šī nolādētā pasaul', mani grib nogalēt; izdzimteņi tādi...'' viņš tikai atkārtoja histēriskā balsī.

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

Kaut kas bija nepareizi. Melānija nevarēja pieskarties Džeraldam, jo viņas rokas gāja puisim cauri, tā it kā viņa būtu spoks. Blakus piesteidzās Džeimss. Nākamajā mirklī pūķis visiem trim uztriecās virsū. Melānijai pūķis izlidoja cauri - viņa necieta. Mirkli nekas nebija saprotams.
Atskanēja pamatīga lamu vārdu virkne no Džeimsa puses.
Pūķis aizlidoja, bet Džeralds bija pazudis, pūķis viņu bija savācs, varbūt pat apēdis.
Džeimss pieleca kājās. - Es domāju, ka pēdējā stundiņa klāt. Džeralds! Kur viņš palika? Ar tevi viss kārtībā?
Melānija bija spoks, tāpēc nevienam nespēja pieskarties, pat pūķis nespēja viņu ievainot, vai nogalināt.

Apaču tuksneša rēgs

Skorpions pazuda kaut kur, un tad Donkihota kājā negaidīti iedzēla asa sāpe. Viņš zaudēja samaņu pret paša gribu.

Kad viņš pamodās viņš bija laukā no bedres, gulēja tai blakus, blakus sēdēja Deina, kas lūkojās Donkihotā varen satriekta. Vilks sēdēja tālāk un kaut ko ēda.
Donkihots jutās pilnīgi vesels, bet arī savādi gurdens.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 19:15

[Džezā tikai Meit...]

Nē! Nē, nē, nē! Tas nevarēja būt, tikai ne tagad. Viņa nespēja pieskarties Džerardam un tūlīt, tūlīt pūķis jau būs klāt! Piesteidzās Džeimss un meitene mēģināja vēlreiz, taču neizdevās! Un tad.. pūķis bija jau klāt un ietriecās viņā. Tas bija viens šausminošs mirklis, kura likā meitene bija aizvērusi savas acis, lai neko neredzētu, bet.. viņa neko arī nejuta. Kaut kas nebija tā, kā tam vajadzētu būt.
Atverot acis, viņa redzēja gar tām novīdam pūķa asti, kura izbrāzās cauri viņas vēderam, neskarot un neievainojot viņu. Nākamais viņas redzeslokā nonāca Džeimss un tukšā vieta uz zemes, kur tikko atradās Džerards. Paskatoties uz aizmuguri, viņa ieraudzīja pūķi aizlidojam, atstājot vien apjukumu un šausmas aiz sevis.
Džeimss kaut ko teica.
- Ko? - Melānija izdvesa pār lūpām, nespējot noticēt. Viņa bija neievainojama. Viss izgaja viņai cauri. Nekam viņa nevarēja pat pieskarties! Vai viņa jau bija mirusi? Viņa bija kļuvusi par spoku?
- Es.. nejūtos labi. - Viņa nočukstēja, ceļiem noļogoties. Meitene noslīga uz ceļiem uz sarkanās marsa zemes, neko neredzoši skatoties pakaļ pūķim. Vai tas bija aiznesis Džerardu? Vai tas bija viņu nogalinājis?

[Īvs]

''Vai es esmu Debesu valstībā?'' Donkihots, pamodies, vērās Deinā.
Viņš centās izturēties mierīgi, jo viss jau bija garām. Viss ļaunais.
Skatiens aizklīda līdz vilkam, un lika, par ko aizdomāties — vēders bija atteicies normāli funkcionēt, izsalkums pārsteidzošā kārtā nebija jūtams, taču Donkihots iedrošinājās dalīt šo problēmu ar citiem.
''Ja šī ir Paradīz', vai varu dabūt tās augļus?''

[Malduguns]

Leanna, vēl aizvien pagalam savādu sejas izteiksmi kādu mirkli lūkojās uz Anrī.
Sprādziens satrūcināja meiteni un viņa instinktīvi noliecās zemāk un pavēra muti, lai no tās neizlidotu visi zobi.
-Kas, pie velna, tas bija?-viņa vaicāja, kad sprādziens vēl aizvien atbalsojās, bet jau bija mazliet noklusis.

[Džea]

Paldies Sem
Gvena klusi nočukstēja kad sajuta ka atkal ir līdzsvars. Nebija ilgi jādomā kurš viņu bija paglaßis, acīmredzot sargeņģeļi tomēr pastāv un Gvena laikam tikko bija sapratusi kurš ir viņas
Aizā laiva?
Viņa satraukti iekliedzās,tas bija kautkas neaptverams. Un kur ir tas pūķis kuru piesolīja Īrisa.Pamanījusi tramplīnu viņa ar kājām mēģināja pagriesties uz tā pusi

occ:Diemžēl slēpot nemāku, tādēļ arī detaļas par to tā īpaši nepārzinu

[Elony]

OOC: Kāds posts no GM, ar tādu arī atbildu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Tēmējot šauteni tumsas dziļumos, Rijoku gāja iekšā tālāk, sekojot roga acīm. Atlika cerēt, ka tā radība nevedīs briesmās. Tā ķirzaka līdz šim visu laiku uzvedusies visai jocīgi. Un tāpat bija jādomā, ko var sagaidīt šeit, šādā lietā, kas nokritusi no debesīm. Viņa uzmanīgi ieklausījās trokšņos un uzmanīgi vērās tumsā. Rijoku zīlītes ātri piemērojās sliktajam apgaismojumam un viņa spēja redzēt krietni labāk, kā parasta galmadāma, jo prasta galmadāma nebija trenēta redzēt tumsā un vēl darīt citas lietas.
Bet Rijoku bija.

[Kalevale]

Kas tad tie pa zvēriem? Poverpointa nodomāja, lūkojoties uz strauta zivtiņām un rupucīšiem, kas tur kūņojās. Uz savas planētas, viņa tādus nekad nebija redzējusi. Apstājusies, lai pablenztu un novērtētu draugus, kādus varētu radīt šie mazie, nevainīgie dzīvnieciņi, Poverpointa izdzirdēja šņācienus.

Kas tad atkal? viņa nodomāja, pagriežoties apkārt, taču viņa neko neredzēja. Tad skatiens pārslīdēja zemei. Āhā, kaut kāds reptilis, prāta sirēna ziņoja, taču viņa vis nebija pārliecināta par tās pareizumu. Ja nu tas vienkārši bija kāds biedrs, kas tagad gribēja paņirgāties par nabaga Poverpointu? Brīdī, kad viņa uzbruks, tas ņems un pārvērtīsies savā veidolā un teiks: "Hā, hā, uzķēries, visuma izdzimtenienenītinīte!" Tiesa, bija apšaubāmi, ka kāds varētu lietot tik garus vārdus, tomēr - kas zina?

Nopūtusies Poverpointa blenza virsū, cenšoties saprast, kā varētu atpazīt kādu, kurš tikai pieņēmis čūskas veidolu. To viņai lidotāja mācībās nebija mācījuši. Laikam neviens nav redzējis filmu "Čūskas lidmašīnā", viņa skeptiski nodomāja, jo vienmēr centās sekot līdzi Zemes iedzīvotāju kino jaunumiem. Nu, nu, ko šī darīs? Poverpointa turpināja prātot, skatoties čūskai tieši acīs, neaptverot to, ka šos rāpuļus tas sakaitina un biedē vēl vairāk.

[Semijs]

Raiens ar šķību aci uzlūkoja Anrī un viņam pārskrēja pāri nepatīkamas trīsas, kad viņš noskūpstīja Leannu. Šobrīd viņš izskatījās pēc neapmierināta mērkaķa kleitiņā, bet viņš savas emocijas ātri vien paslēpa un pieslējās kājās.
-Ejam gan, es neatteiktos dabūt jaunas drēbes..-
Viņš gāja līdzi saldajam pārītim un prātoja.
-Sagadīšanās? Šaubos vai viss ir kārtībā ar viņu.-
Paskatījies uz Anrī, Raiens teica.
-Klau Anrī, tad kā tu te velreiz īsti nokļu..-
Bet viņš nepabeidza sacīto, jo nograndēja skaļš sprādziens un Raiens ietriecās sienā, pa laimi negūstot nekādas traumas.
-Pie velna!-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 26.08.2008 20:20

[Malduguns]

Leanna caur pieri palūkojās uz Raienu. Viņš lamājās tādiem pašiem vārdiem kā viņa. Tomēr laikam abi tiešām kādu laiku bija pārāk pieraduši viens pie otra.
Leanna novērsās.
-Jums abiem viss kārtībā?-viņa vaicāja.

[Semijs]

Raiens uzlūkoja Leannu un atbildēja viņai.
-Visi kauli vietā, bet tev viss kārtībā? Kas tas bija? Kāds nejauši bumbu atstājis vai?-
Viņš izslējās pilnā augumā un, lai cik tas komiski neizskatītos, piekārtoja savu kleitiņu.
-Berž mai.ta..-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 26.08.2008 20:55

[Malduguns]

-Dzīva esmu. Nezāles tak neiznīkst,-viņa ciniski izmeta. Leanna vairs nejuta tādu skaudru naidu pret puisi, tomēr īpaši siltas jūtas pret viņu neloloja. Nu tā bija turla nepatika.
-Plāno kļūt par balerīnu?

[Semijs]

-Vai mums jāturpina kurināt naidu, kad gandrīz palikām bez galvām?-
Raiens uzdeva jautājumu Leannai, ar tādu toni, ka reizi pa reizēm jābeidz šis bērnudārzs, kas notiek starp abiem.
-Starp citu mana mamma gribēja, lai kļūstu par vienu, bet tētis gribēja, lai eju boksā. Atceries to bildi ko tev toreiz mājās parādīju, ka mamma man piespieda uzvilkt triko?-
Puisis iesmējās.

[Malduguns]

Leanna iekoda lūpā un cieši paraudzījās Raienā. Tā BIJA pagātne. Un tai tur bija arī jāpaliek.
-Atceros,-Leanna tomēr sturpi izmeta.
-Un uz boksu tu tik un tā neaizgāji. Grebenes dēļ.

[Semijs]

Raiens nedaudz aprāvās, kad Leanna tik nepatīkami atbildēja un kasījis pakausi atbildēja.
-Zinu, zinu, zinu. Tā pat visu apguvu uz ielas. Starp citu kā tavai māsai iet?-

[Malduguns]

Leanna sakrustoja rokas uz krūtīm. Tas bija neviļus, bet tik un tā izveidojās aizsardzības poza. Meitenes acis urbās Raienā. Kāpēc?
-Kopš dzīvoju kopā ar Anrī mēs neesam tikušās. Tātad, nezinu,-Leanna īsi paskaidroja.

[Semijs]

-Ā, skaidrs nu redzu, ka jūs esat diezgan izdevies pārītis. Cerams, ka gar autobusu sienām nelienat.-
Raiens pirmā teikuma beigas pateica ar nelielu sāpīti rīkle, bet otru teikumu uzreiz piemeta, lai atcerētos kādu labu atmiņu.

[Malduguns]

Lea truli blenza uz Raienu. Tagad puisis atsauca atmiņā skaudras atmiņas. Tādas, kuras bija nobāztas vistālākajā prāta kaktiņā un noliktas, lai aizmirstu.
-Ko?-viņa pārvaicāja, izliekoties, ka nav sapratusi, ka Raiens runā par viņu pirmo ļoti kvēlo skūpstu.

[Semijs]

-Nekas, nekas, vienkārši kāda patīkama atmiņa ko gribētos atgriezt ieleca galvā man.-
Raiens papurināja galvu noraidoši un uz sekundi iegrima atmiņās. Jā tie tik bija laiki. Pēc brīža viņš piebilda.
-Vienkārši galva tāda it kā būtu sacepta pļavā.-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 26.08.2008 21:58