Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Lianjuks]

Aiva - Mesmers - Elony

Rogs pameta Volgfu un metās uz caurumu, kas pirms mirkļa bija izsprādzis kuģī, un nozuda tajā.


Apaču tuksneša rēgs

Vilks pasmaidīja.
Nevarēja saprast, cik garš bija gājiens, bet pēc kāda laika viņi atdūrās pret sniegotiem kalniem, tik augtiem, kādu pat uz zemes nebija. ( occ: man tas skan dīvaini (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) )
Vilks ierunājās.
- Tagad jāatrod tikai viena ala, caur kuru nokļūsim džungļos un satiksim pārējos. Izklīstam un meklējam, ja esi ar mieru.


Džea

- Tu neesi mirusi. Man ar grūti atrast vārdus. - Sems atbildēja apskāvienam no visas sirds.
- Vairāk jau ar Erisu. Piemirsu, kas jāsaka. Es gribu teikt. Lūdzu, nebēdājies par mani, ar mani viss kārtībā. Pēc šīs satikšanās mēs tiksimies atkal. Bet ne rīt vai parīt, es vēlos, lai tu dzīvo un esi laimīga, cik ilgi vien iespējams. Saproti?
Sems smaidot pacēla olu pie acīm.
- Grūti pateikt, bet tā ir daļa no manis, kas vēlas palikt pie tevis, bet vai tu būtu ar mieru darīt neiespējamo? Tas būtu pārbaudījums.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 12:05

[Džea]

Tu pazīsti Erisu?
Pārsteigumi nebeidzās, bet tāda jau bija šī sala.Pārsteigumu pilna.
Es..Es mēģināšu.Tu gribi teikt ka satiksimies tad kad es būšu mirusi?
Viņa jautāja palūkodamās uz Semu
Es esmu, ja reiz tā ir daļa no tevis tad noteikti. Kas no tās olas izšilsies un kas tas par pārbaudījumu.
Gvena apbēra Semu ar jautājumim.Viņa ar interesi aplūkoja olu

[Īvs]

''Oho!'' Donkihots izsaucās, kad ''lielais'' gājiens bija novedis pie vēl lielākiem kalniem.

Viņš, melns un maziņš, stāvēja to pakājē, svētsvinīgi tos apbrīnodams, cenzdamies ar neapbruņotu aci saskatīt virsotnes. Ak un vai! Pār viņu nolaidās viegla šaubu ēna; bija jāsāk domāt, vai tik viņa saprāts nebija aiznests pāri šiem kalniem līdz ar pūķi. Kā jau vecu vīru, viņu piemeklē visādas kaites, kā piemēram, paranoja. Ārpus saprāta robežām dzima ainiņa, kā no kalna lejā brāžas sniega lavīna.

Bet par to laiks domāt neatļāva. Bija radies satraucošs fakts, kuru Donkihots, negaidot, steidza iztirzāt:
''Pārējie? Pārējie?! Kādi pārējie? Vai arī šamējie, kas, iestrēguš' šeit, ņemas tikt laukā? Tādi paši nabadziņi kā es?''

Ala Donkihotu neinteresēja. Viņš tikai gāja pa pēdām vilkam-barvedim, cerēdams sagaidīt pamatotu un izsmeļošu atbildi.

[Lianjuks]

Džea

- Ne gluži pazīstu, viņa mani ataicināja, teca, ka man izdosies tevi satikt. Man ir karte, ko vēlāk nodošu tev. - Sems domīgi palūkojās Gvenā.
- Jā, kad būsi mirusi. Es ceru, ka tas nenotiks drīz. Es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi un laimīgi. Kā jau teicu. - iesmējies viņš piebilda. - Es smagi atkārtojos. Īsi sakot gribu teikt, ka par mani nav jābēdājās. Atgriežoties pie olas. No olas izšķilsies daļa no manas dvēseles, tikai savādākā formā, bet līdz tam mirklim tā ir pilnīgi nevarīga un tavs uzdevums ir parūpēties, lai tā nesašķīst ceļā uz kalnu, kur tu zaudēji samaņu.
Pēkšņi Gvena ar Semu atjēdzās augstas un ļoti stāvas, klinšainas kraujas malā. Pūta stiprs un auksts vējš. Abiem kājās bija slēpes, bet Gvenas rokā ola.
- Tev pa šo krauju jātiek lejā, bet ola būs tev rokā, viņa nedrīkst saplīst. Es sākumā slēpošu kopā ar tevi, bet tad tu paliksi viena. Vai saproti?
Gvenai skatoties lejā likās, ka viņa lūkojas klinšu briesmoņa rīklē. Cik tālu vien skatiens sniedzās bija redzams, ka sniegs pilns pelēku klinšu zobu uz kuriem uztriekties būtu nāvējoši. Maršuts bija šausmīgi stāvs un nepatīkams. Daudzi profesionāļi uzšpļautu slavai un atteiktos laisties lejā pa šo nāvējošo krauju.
Sems apskāva Gvenu un mīlestības pilnā, bažīgā balsī jautāja.
- Vai mēs to spēsim? - debesis apmācās vienā mirklī, vējš pieņēmās spēkā.


Apaču tuksneša rēgs

Vilks nomurmināja, kaut ko.
- Labi, iesim kopā meklēt alu. Jā, ir vēl cilvēki, kas nokļuvuši uz šīs salas. Tu jau neticētu, kad teiktu, ka te ir arī dinozauri? Mēs nevaram tikt prom no salas, bet mēs kopā varam radīt sveces liesmiņu, kas varētu palīdzēt atrast izeju šai bezgalīgajā labirintā. - debesis apmācās un sāka zibeņot, sāka snigt milzīgām sniegpārslām. Tās diametrā bija vismaz desmit centimetrus lielas. Negaiss virzījās iekšā kalnos.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 13:31

[Džea]

Interesanti kā gan jukušs cilvēks to spēja.
Gvena īgni nomurmināja, tomēr viņa bija pateicīga Erisai par šo iespēju atkal satikt Semu
Vai tas ir tas pārbaudījums? Nesasitot olu un nokļūt lejā? Un kas pa karti?
Viņa jautāja, nu jau balss bija mazliet skaļāka jo aukstums diemžēl darīja savu.Labi vismaz ka viņai bija slēpotāju tērps.
Es spēšu, tevis deļ.
Gvena klusi nočukstēja un turot rokā olu laidās lejā.Pašlaik viņai bija vienalga par kalna bīstamību

Šo rakstu rediģēja Džea: 21.08.2008 13:53

[Īvs]

Donkihots savā tumsonīgajā balsī neprātīgi iegārdzās.
''Tie zvēri tagad un šeitan? Tu jau prast sīkaļām pasak's sarakstīt!''
Viņš turpināja ņirgt, līdz beidzot pamanīja būtisku sīkumu.
''Tev jau ķep's roku vietā! Nekāda glītā skricelēšana tur nesanāks.''
Donkihots turēja vēderu, līdz negaidīti tas spēcīgi nogranda. Vēders ierūcās, vēders nogranda?
No debesīm ārā spraucās milzīgas sniega pārslas, un pats jums zibšņoja vienā gaismā. Donkihots saprata, ka bija sācies negaiss...
''Velns un deviņas asakas!''
...tas nozīmē, ka bija jāmeklē droša paslēptuve.
''Kur't kalns nobēdzinājis to sasodīto alu?''
Donkihots skraidelēja pa priekšu vilkam-barvedim, pūlēdamies dabūt rokā drošību ar savu pagalam nevērtīgo redzi.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 21.08.2008 14:00

[Lianjuks]

Džea

- Nu viņa nav cilvēks. -piebilda Sems un metās Gvenai pakaļ.
Viņš bija tieši aiz viņas. Reizēm slēpas atrāvās no zemes un Gvena vairākus metrus lidoja līdz atkal bija klinšu zobu un sniega ielnkumā. Viņa turējās tā it kā viņu vadītu kāds cits. Drīz palika grūtāk. Likās, ka viņu vada Sems un viņas pašas apņemšanās. Ola rokās sakarsa. Viss kļuva bīstamāks. Mākoņu dēļ debesis satumsa, zibeņoja, nogranda pērkons. Sems paslēpoja Gvenai garām, atskatījies pasmaidīja un izgaisa.
Bija palikusi tikai Gvena un ola.
Gvenas dzirdēja ausis plosošu troksni, zeme norībēja un līdzsvars pazuda. Viņa dzirdēja skaņu, kas tuvojās. Ja viņa atskatītos redzētu lavīnu, kas viņai staruji un nepielūdzami sekoja.


Apaču tuksneša rēgs.

Atskanēja, kas savāds un vilks iesaucās.
- Donkihot, stāvi. Es jūtu lavīnu.
Deina pacēla acis uz kalniem un iekliedzās.
- Cilvēks! Pa kalnu slēpo cilvēks un tam pakaļ lavīna. - tas noteikti bija par tālu, lai Donkihots redzētu. Zem Donkihota kājām iebruka zeme, un vņš iekrita kaut kādā tumšā bedrē.
Sniegs pieņēmās spēkā un slēpotājs ar visu lavīnu kļuva visu acīm neredzams.

[Īvs]

Donkihots gan fiziski, gan morāli nepaspēja ne vārda bilst, jo bija tik sašutis un izbrīnīts par to, ka vilks gluži kā nolasījis svešu smadzeņu informāciju, viņa informāciju, viņa paniskākās bailes. Viņa ausīm vilka vārdi varēja izklausīties kā neizdevies joks, tomēr pēc brīža visa emociju gamma izgaisa.
Ilgu laiku no Donkihota nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes, taču tad viņš atgriezās dzīvē. Bet varbūt ne gluži tā, kā to vēlētos. Donkihots klusi noklepojās un, nepakustējies, vērās griestos. Vajadzēja kādu brīdi, lai apjēgtu, kas notiek, jo pašlaik tas šis viss šķita sirreāli.

[Džea]

Gvena laidās lejā, viņa labprātāk būtu aizvērusi acis taču tad situācija kļūtu vel bīstamāka.tas ka Sems vairs nebija blakus Gvena jutās neomulīgi, taču varbūt kā viņš pats teica: Ka viņš vienmēr ir viņai blakus.Olu Gvena turēja vel ciešāk, taču tik cieši lai tā nesaplīstu.
Jā, Gvena dzirdēja skaņu, turklāt aptazina.Nemaz nevajadzeja atskatīties lai zinātu ka tā ir lavina.
Velns
Sieviete nolamājās, turklat situāciju labāku nedarīja arī tas ka pēkšņi bija pazudis līdzsvars

[Džezā tikai Meit...]

Melānija pacēla skatienu no Džerarda, uz balsi, kura atskanēja netālu. Tas bija interesanta paskata vīrietis, kurš šķiet bija tas, kurš viņus aicināja pie sevis. Kā viņš tik ātri tika lejā? Meitene nekad nebūtu iedomājusies, ka violets un zaļš varētu labi izskatīties. Un tā arī nebija. Likās, ka vīrietis ir ap viņas vecumu, turklāt viņa acis likās tik redzētas, bet..
- Es atvainojos. Ko? - Viņa pārjautāja, nesaprotot ko svešinieks runā. Melānija lēnām piecēlās kājās un paspēra nelielu soli atpakaļ.

[Lianjuks]

Apaču tuksneša rēgs

Pa carumu griestos ( pa to, caur kuru Donkihots iegāzās bedrē ) iekšā sniga sniegs. Caurumā parādijās Deinas galva.
- Pagaidi, mēs tevi izvilksim! Runā ar mani! Vai tu esi ievainots?


Džea

Gvenu sagrāba neredzamas rokas un palīdzēja noturēties uz slēpēm.
Viņa tuvojās milzīgai aizai. Netālu bija tramplīnam līdzīga klints apsnigusi ar sniegu. Pa to slēpojot bija cerība pārlēkt aizai. Galvā atskanēja Sema balss. - Aizā ir lava, uzmanies!
Aiza nepielūdzami tuvojās un lavīna tāpat.


Džezā tikai Meitenes.

Vīrietis mazliet apmulsa un skanīgi iesmējās.
- Mēs esam uz marsa. Es ar jutos pārsteigts. Esi nodarbojusies ar snovbordu uz marsa? Labi, es tā jautāju, jo man nav īsti ko teikt. Mani sauc Džeimss Loids - divi vārdi. Džerald, tu izskties tā it kā būtu tikko paglābies no nāves. - paskatījies uz Melāniju viņš jautāja. - Kas notika?

[Elony]

Rijoku noskatījās, kā ķirzaka pazūd atverē. Brīdi pavilcinājās un tad sekoja tai. Šautene joprojām bija sievietei rokās, ja nu kas.

[Īvs]

Donkihots pievēra acis, sargādamies no sniega. Pēc brīža viņš tās pilnībā aizvēra. Viņš nezināja, vai ir ievainots, jo pakustēties neuzdrīkstējās. Viņš nezināja, ko iesākt, ko atbildēt, tāpēc klusēja.

[Džezā tikai Meit...]

Melānija apstulbusi vērās vīrietim sejā un jautāja.
- Jūs esat traks? Kā mēs nokļuvām šeit? Kā jūs šeit nokļuvāt? Jūs mūs pazīstat? Džerardu? - Pār viņas lūpām vienā mirklī pārskrēja neskaitāmi daudz jautājumu, prātā ataustot atmiņām par spožo gaismiņu un visam tam pārējam pirms tam. Jautājums par snovbordu tika ignorēts.
- Esmu Melānija Harisa - divi vārdi. - Viņa nomēdīja vīrieti un uzmeta skatienu zemē gulošajam Džerardam, kurš aizvien necēlās un nebilda ne vārda.
- Mēs jau arī tikko paglābāmies no nāves. Ja nebūtu kaut kādas spožas gaismiņas, lidojoši kosmosa akmeņi mūs notriektu. - Viņa klusi nomurmināja, ar kāju viegli pasperot puiša kāju, lai tas ātrāk mostas augšā.

ooc: Man šķiet es tikko pieredzēju īsāko postu, kādu vien var sastapt, no Elony. ><

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 21.08.2008 16:33

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes (occ: es ar, bet ne tas mani pārsteidza. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) )

Džeralds nepakustējās, tikai nokrācās.
- Es jūs gluži nepazīstu, es mācījos tai pašā skolā, kurā jūs. Traks, tikpat ļoti kā tu. Ko iesāksim ar Džeraldu? Varu izklāstīt visu sīkos pa ceļam? Zinu, ka šis pēdējais teikums skanēja slimi. Te jau nav kur iet. - mēdīšanos viņš ignorēja.


Elony - Aiva - Mesmers

Debesis sāka skaidroties un dūmi izklīda. Rijoko nokļuva tumšā gaitenī. Nekas nebija redzams, tikai Roga ačteles sarkani zibēja tumsā - tālu priekšā.


Apaču tuksneša rēgs

Deinas galva pazuda, bbet Donkihots to laikam neredzēja.
- Man šķiet, ka viņš ir beigts, mums jātiek lejā. - balss skanēja paniski un attālinājās.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 17:17

[Džezā tikai Meit...]

- Nē, nu kā tā var atslēgties? Turklāt, nekad vēl nebiju dzirdējusi, ka viņš krāktu. - Melānija īgni pie sevis murmināja, vēlreiz iesperot pa puiša kāju. Svešinieka izteiktie vārdi lika viņai salēkties un vērīgāk uzlūkot viņu.
- Tu esi gājs ar mani vienā skolā? Kurā klasē? Kur tu taisies iet? Džeraldu mēs ņemsim līdzi.

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes

- Protams, ka ņemsim! Nezinu, izdomāsim uz kurieni iet, varbūt brauksim. - sacīja vīrietis.
- Esmu tikpat vecs, kā tu, gāju paralēlklasē. Paskaidrošu, kāpēc esmu mazliet vecāks nekā vajadzētu. Bermudā ir kāda skorpionu suga, kuras kodiens liek cilvēkam novecot un ir vēl viena suga, kas liek cilvēkam tieši kļūt jaunākam. Nereti šo skorpionu dzēlieni ir nāvējoši, jo vai nu cilvēks no vecuma atstipj pederi, vai otrādi... Ir vēl dažādi skorpioni. Esmu dabūjis pretindi un vēlāk parādīšu skorpionus, tikai nebrīnies, ka mans izskats mazliet mainās. - tālumā atskanēja savāds rēciens - izklausījās pēc pūķa.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 18:12

[Džezā tikai Meit...]

Melānija noskurinājās, kad svešinieks stāstīja par skorpioniem.
- Arī uz marsa nav miera no visādiem mošķiem. - Viņa noteica un palūkojās uz Džeimsu.
- Hmm.. es kaut kā tevi īsti neatceros. Cik dienās noveco un cik paliek jaunāks? Paldies, bet vari man tos skorpionus nerādīt. Man jau pietiek ar zobenu krūtīs. - Viņa smīnot apsēdās blakus Džerardam. Viņas smalkie, bālie pirksti izgāja cauri tumšajiem matiem, kuri bija jau savēlušies. Nez cik dienas šis viss jau notiek? Te nav jēgas paļauties uz sekunžu un dienu skaitīšanu, jo laiks te rit savādāk. Te pat dienu nevar nodzīvot, kad jau esi pārmests citā vietā.
- Kā tu vari nezināt kur iet? Varbūt nemaz nevajag? Varam palikt tepat. Tikai, lūdzu atbildi uz maniem jautājumiem. - Viņa lūdzoji ieskatījās vīrieša acīs. Pēkšņi kaut kur tālumā atskanēja rēciens. Tāds pazīstams.
- Vai tas bija pūķis? - Melānija pēkšņi iejautājās, skatienam raugoties uz to pusi, no kurienes atnāca tā skaņa.

[Īvs]

Donkihots paniski atvēra acis, pirms brīža varēja likties, ka tās ir kā aizlīmētas. Viņš nebija beigts Dieva dēļ! Viņš bija dzīvs un vesels, tikai...
''Nē. Pagaidiet! Kāja...''

[Lianjuks]

Džezā tikai Meitenes.

- Tas var notikt pāris sekundēs, var arī notikt pāris dienās. Esmu uz šīs planētas pirmo reizi. Nezinu, bet gan jau. - Džeimss nesmaidīja. - Neesmu dzirdējis, ka pūķi mīt arī uz marsa, bet izklausījās gan.
Rēcieni strauji tuvojās un tad viņi ieradzīga pūķi, tas bija liels, lielāks kā pieci āfrikas ziloņi kopā ņemti. Viņš izskatījās nikns un metās virsū Melānijai, Džeraldam un Džeimsam. Pūķis lidoja.

(IMG:http://images.elfwood.com/art/n/e/nelsonco/ice_dragon.jpg)

Apaču tuksneša rēgs

Atskanēja Deinas kliedziens.
- Viņš laikam ir dzīvs, kaut kas ar kāju. Pagaidi Dobkihot, vilks nāk! - caurumā virs Donkihota parādijās vilka galva, viņam kaut kas bija mutē un to kaut ko viņš nometa zemē, blakus Donkihotam. Tas bija skorpions - sudraba krāsā. Viņš bija mazs un dzīvs, un tuvojās Donkihotam.
- Ļauj, lai tevi sadzeļ! - iesaucās vilks un pazuda.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 21.08.2008 18:40