Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Ak tādas tās lietas? Nodzenāt tos maitas? Lieliski Bērnsa kunga izteiksme Brigadenfīrera sejā tikai pastiprinājās. Tātad man anketā būs... Hermanis domāja un ierakstīja Sokolovs Jerafims Arčibaldovičs Tas tā kā nu būtu veikts. Piecēlies no krēsla viņš naiski soļodams uz durvīm uzsauca Ksenam jebšu Semjonam. Vajadzētu tā kā kustēt,savādāk biedrs Meseršmits visu pats padarīs Hermanis nosmīkņāja klausoties komrāda aurošanā. Pēc tam pamājis "Semjonovam" Bērziņkungs izgāja no telpas un devās taisni tur,no kurienes lauzās ārā "iznīcinātāja" sulīgais baritons.
Nu,cīņubiedri, kā tad sokas ar pilsoņu audzināšanu?

[Mattiass]

Pilnvara tika sarullēta un iebāzta kabatā. Tad Ksens uzmeta skatienu Bruno, kurš tagad rukāja, un atzinīgi pamāja ar galvu. Vismaz viens no viņiem nopietni ķērās klāt. Tikai par tām atzīmēm būs vēlāk jāpajautā, interesanti, ar kādiem kadriem, Brunoprāt, mums darīšana.

Tad prātā pārlika — Bruno aizņemts, abi pārējie izbauda jautrību, un vienam pašam gluži nevelk kaut kur doties, to vajag darīt vismaz divatā.

Klusu kā vampīrs Ksens uzradās dzīvojamajā istabiņā, kur Messeršmits (iznīcinātājs (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) organizēja ģimnastiku.

[Ungaarijas ragas...]

Laimīgā neziņā par to, kas notiek citur, Dārta beidzot laimigi rāva laukā nezāles, atstādama gludas tīras vadziņas, kur viņas sasētie dārzeņi beidzot varēja būt svabadi no nelietīgajām rīmām un žņaudzējām (nezālēm).
Eh, mēs tā varētu savu nezāli no tautas izravēt... tā nodomājusi, viņa beidzot meta mieru ravēšanai, jo diena jau pamazām iesila, turklāt bija jau vēl šis tas jāizdara. Tāpēc Dārta nozuda iekš mājas un sāka rosīties tur.

[washulis]

atrasdamās rudzu laukā, kas nu jau bija sausa un bez nekādām rasas pazīmēm, margarita ik pa laikam pameta skatu uz sarkano stūrīti. tad arī uz kantor ēku, domājot, ko gan tie jaunie vadītāji tur tagad dara? ik pa laikam varēja manīt kādu kaut kur staigājam. bet pārāk daudz laika tam margarita neveltīja, jo ja jau tagad novēros, kā viņi strādā, tad ir jābūt kārtīgai... jā, ka tad! viņa pie sevis nosmēja un turpināja darbu.

[Elony]

"Biedri priekšniek, šeit tomēr nav armija. Un izpumpējušies strādnieki nevarēs pastrādāt." aizvainoti atteica Antons, piecēlies kājās.
"Es centos dot tiem pārliecinošus argumentus, lai pamudinātu strādāt, bet man nesanāca."
viņs vainīgi parādija uz burciņu.
"Un centos samazināt viņu dzēruma pakāpi, samazinot alkahola daudzumu. Bet tagad pasakiet, ko darīt, ja ne tad esu uz lauku ravēt nezāles."
priekšniecības izturēšanās bija vairāk kā dīvaina, bet tomēr...

[mr Bl@ck]

Ja skatiens spētu urbt caurumus Antons šobrīd izskatītos pēc sieta jo Messeršmits tiešām izskatījās nokaitināts līdz kniedei.
Biedri Anton es lieliski zinu, ka te nav armija, bet nolādēts te ir vajadzīga viena nolādēta disciplīna. Un es te disciplīnu neredzu. Messeršmits sacīja nāvējoši mierīgā balsī. Šoreiz, labi palidīšu bez atspiešanās, bet sastrādājiet man vēlreiz tādu joku un jūs ieraudzīsiet Kuskina Matj un sauso likumu piedevām. Mums ir pavēle dabūt šo kolhozu uz strīpas, vai aizlaist visus uz vēsākām zemēm. Viņš sacīja acīm metot zibeņus.
Jautājumi ir?

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 09.04.2008 17:30

[Elony]

"Da es jums pilnīgi piekrītu, biedri priekšniek!" nopeitni teica Antons un pameta dusmīgiu skatu uz pārējiem.
Patstaviļi viņu...
"Un par jautājumiem - dodiet tak darbu! Sakiet, ko darīt un darīsu!"
Varbūt šamējie ir priekšnieki, bet inteliģences līmenis ir tādas pats kā standarta no austrumiem nākušajiem krieviem.
Antons pamazām sāka mazāk šaubīties par viņu īstumu.

[mr Bl@ck]

Caur atvērto logu istabā ienāca žēlabaina teļu maurošana un Messeršmita prātiņā ātri nobrieda plāniņš. Biedri Anton, jūs prasat man darbu, bet darbs jūs pats sauc, vaitad nedzirdat kā teļi mauro? Es ieteiktu jums ātri pārbaudīt, kas tur un kā. Un ja ir vajadzība, problēmu novērst. Mēs vēl iesim apgaitā apskatīt izdarītos un neizdarītos darbiņus. Vārds "Neizdarītie" tika īpaši uzsvērts.

[Mattiass]

Ksens, kurš tobrīd nemanāmi jau bija tur, pēkšņi ierunājās.
— Ko jūs tur minējāt? Nezāles ravēt? To jūs arī varētu izdarīt. Bet jums vajadzētu arī pieskatīt, lai tas jūsu teļkopis dara savu darbu. Pēc viņa mūļa spriežot, neticas, ka viņš būtu čaklais strādātājs. Ja pieķersim slaistāmies, noorganizēsim īpašu kūri. Abiem, — viņš asinskāri nobeidza. Un pasmaidīja. Līdzīgi kā iznīcinātājs, Ksens runāja mierīgi.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 09.04.2008 18:07

[Corvus]

Teļkopis kārtējo reizi pielietoja savu nelietīgo maģiju- nozuda, kamēr neviens cits neskatās. Maršruts bija labi iestrādāts - pagulte/ otras istabas durvis/ skapjaugša/ kamikadzes cienīgs lēciens pa logu/ nožaušanās uz mutes (labi, ka no 1. stāva)/ nolamāšanās/ rāpošana pa zāli/ pagraba durvis/ slepenā lūka pagraba grīdā. Jurijs ievēlās caurumā, ko pats aiz garlaicības bija izkasis, aizvēra lūku un iededza sveci.

Skats pavērās interesants - nejaušs novērotājs varētu nodomāt, ka tā ir kāda slepena kulta vieta. Sveces, visādas pudeles un flakoni, sprāgušas žurkas, stūrī tumsā izstīdzējis augs, kam lapas bija līdzīgas kastaņa lapām, bet goda vietā uz vecas kartupeļu kastes stāvēja klade, kurai uz vāka bija visdažādākie uzraksti, piemēram, "Jurijs labākais kačoks", "Juriju par ģenerālsekretāru", "Nāvi armēņiem" u.t.t. Jurijs paņēma kladi un sāka rakstīt:
Mana mīļā dienasgrāmatiņa! Sen tevi neesmu turējis rokā (biju zapojā), bet nu viss ir labi - tu atkal esi manās maigajās rociņās. Pasaule ir netaisnīga. Neviens mani nemīl. Man esi tikai tu. Ja tevis nebūtu, es sāktu graizīt vēnas. Nu kāpēc mani neviens nemīl?! Es taču neesmu savādāks, man pat apakšbikses ir tādas pašas kā Margaritai... NĒĒĒĒĒĒ... Nu kāpēc gan ir tā???!!!! ES nevienam neesmu vajadzīgs...

Tālāk teļkopis nebijs spējīgs parakstīt - viņš ierāvās stūrītī un sāka šņukstēt.

[washulis]

hm... ko gan viņi tur dara? strostē antonu, ja jau viņu taisās sūtīt pie teļiem, kur pašam jurijam vajadzētu būt. viņa spiedelēja, aizejot pēc dažiem rīkiem saimniecības ēkā. noasināt izkapti. arī sagribējās kaut ko iedzert. kā ne kā darbs zem saules ir grūts. karsti... kad viņa jau devās atpakaļ pie darba laukā, redzēja jurija lēkšanu laukā pa logu. kā viņam tas vienmēr izdodad? tik prom no darba? tos teļus taču var dzirdēt paŗi pus latvijai. viņus vajadzētu nošaut, lai nemokas...

Šo rakstu rediģēja washulis: 09.04.2008 18:38

[Massacre]

Žeņa pie Messeršmita uzkliedziena, ātri beidza spēlēt, kā pavēlēts, noslaucīja muti un instrumentu nolika malā, piecēlies kājās viņš teica:
"Ja atļausiet, tad zāle pašlaik no rasas ir nožuvusi un kamēr tā nav atkal līdz vakaram sagūlusi līdz ar zemi, es varētu doties pļaut!" un paziņoja to svētā pienākuma apziņā, jo pirmkārt uz Sibīriju nevēlējas, otrkārt - citi darbi pašlaik vienkārši kretinēja.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 09.04.2008 18:37

[Elony]

"Noteikti atkal ielīdis pagrabā..." īgni noteica Antons.
Cik reiži tas mūdzis tur ielīda un paslēpās tā, ka atrast nevarēja.
"Bļ.in, dabūjiet viņu kāds rokā, es iešu slaukt tos teļus... tas ir barot teļus un ja vajadzēs slaukt govis."
viņš salutēja priekšniekiem.
"Prieks kalpot Padomju Savienībai." it kā nopietni, bet varbūt ar ironiju. Ja ierautas divas Juraja pašbrūvētā, tad droši zināt nevarēja.
Antons devās uz kūti pie lopiem.
"Mutes ciet! Es jau nāku!"

[Massacre]

Uztvēris ilgo apkārējo klusēšanu par atļauju, Žeņa bez sirdsapziņas pārmetumiem aizgāja paņemt savu izkapti, pirms tam vēl nosakot: "Kādam vajadzētu pagatavot brokastis, lai pēc strādāšanas var kārīgi iestiprināties." Savu darbarīku Žeņa kārtīgi uztrina, asu kā žileti, un uznācis uz attiecīgā lauka, sāka pļaut sienu, kreklu novilcis, noliekot turpat zālītē.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 23.04.2008 18:54

[washulis]

Brokastis? To varētu. Vai es jau stāstīju, kā Rīgā pirms vairākiem gadiem mēģināju dabūt darbu kādā virtuvē, vienam restorāniņam? es domāju, ka būtu tur sev atradusi sev vietu, ja tad neilgi pirms atvēršanas jau nebankrotētu dēļ tām politiskajām likstām... Margarita nostāstīja stāstu, kuru diemžēl bija jau stāstījusi simtām reižu, arī sakārtojot darbarīkus un jau ceļā uz lauku...

Šo rakstu rediģēja washulis: 23.04.2008 19:06

[Elony]

Nonācis pie rijīgajiem badmirām lopiem, Antons sāka tos barot, kraujot barību pietiekamā daudzumā.
Viņš arī skatījās, vai govis nemauro ne vien aiz izsalkuma, bet arī tāpēc, ka nav slauktas. Viņam negribētos ar to ņemties, tas jādara sievietēm slaucējām. Bet no otras puses, uz Sibīriju viņam arī negribas.

Šo rakstu rediģēja Elony: 23.04.2008 19:41

[Beppo]

Olga raitā solī pienāca pie kūts un pārsteigumā apstājās. Antons teju vai iebridis mēslos un baro govis!
Ne vārda neteikdama viņa tam pievienojās. Nenāktu jau par ļaunu arī mēslus izmēzt, bet to lai dara pārējās slaucējas.

[Džūna]

Bārbala Janovna bija centusies uzrakstīt atskaiti, bet viņai tas lāga nebija sanācis, jo viņa bija amatā pirmo dienu. Turklāt amatā, kur viņai bija solījuši, ka nekas nebūs jādara. Un izrādījās, ka tikpat kā nekas nav paveikts. Tikai lauki aparti un apsēti. Tikai tos bija apsēdušas nezāles un iekārtu miglošanai kolhozam nebija. Patiesībā, tas bija tikai ''Ļeņina ceļam'', kolhozam, kurš ieguva gada kolhoza balvu katru gadu.
Siena pļaušanas problēma bija sākusi risināties un ieejot šķūnī varēja atklāt, ka dažas slaucējas nolēmušas atgulties un tagad vienkārši gulēja, pat nenojaušot neko.
Kolhozniekus jau sāka mākt neliels izsalkums un strādnieki, kas atgriezās no lauka paziņoja, ka kartupeļu vagas prasās pēc vagošanas.

[washulis]

Fuf. Tas tik bija. Margarita nopētīja plato lauku aiz sevis, kas pamazām ar vien vairāk tika apstrādāts un sakopts. Rokas nedaudz smeldza. Un arī vēders iekurkstējās. Laikam laiks kaut ko sabrūvēt iekš virtuves, ja būs vajadzīgi palīgi. Kas tad šodien būs? Viņa noliak savus darba rīkus tur, kur tiem ir jābūt. Nez. Kāpēc man liekas, ka pagaājušo gad to vagu bija vairāk. Margarita tikai pakasīja galvu.

[Massacre]

Žeņa strādaja smagi un nemaz neatskatījās cik nopļāvis pa visu šo laiku. Patīkams darba nogurums gan nāca klāt kā mākonis, taču viņš nolēma strādāt līdz nepasauks paēst un atpūsties. Līdz tam laikam tāpat nebija gudri staigāt apkārt nogurušam, skatienu kā vilkam un lādēt visus, jo ēdmaņa vēl nav pagatavota.
Jevgēņijs uz brīdi apstājās, pārlika izkapts tvērienu savādāk, lai atpūstos viena no rokām un kā neapstādināma mašīna gāja tik tālāk savā pienākuma apziņā, jo kad viņš strādāja, tad strādāja un godam. Te nekādam plezīram vietas nebija.
Bet ēst gan sāka gribēties arvien vairāk. Un vēl labāk būtu, ja vēl pienestu un nevajadzētu kātot uz mājām.