Pūķu jātnieki, [GM][PZP][fantasy]Grupējuma Pūķu jātnieki cīņa par taisnīgumu Opcijas

[washulis]

Pūķu jātnieki

"Visi, kas nebaidās piedzīvojumu un mūžam uzticīgi savai zemei, piesakaties Pūķu apmācības kursos". Nu jau kā gadu šāds paziņojums ir atrodams gandrīz jebkurā Sestartas stūrī. Un šī Mirītas ideja vēl jo projām dzīvo un nav izgāzusies.

Nometnē*, kur notika šīs apmācības, pāri pāri skēja pirmie rīta stari.

Ceļaties un veļaties! Visi no pirmās grupas, slejiet savas pakaļas augšā un lai visi bez izņēmuma būtu laukā!!! nodārdēja kāda balss. Tas bija komandieris A.F. Rips**, kas vadīja apmācības kursus. PILNĪGI VISI! UN BEZ IZŅĒMUMIEM!!! viņš vēl nobļāva.

Pirmais kurss. Tie bija tie ļautiņi, kas te pieteikušies jau no paša sākuma un nu ar šodienu oficiāli sākās viņu prakstiskās apmācības. Šodien pirmo reizi nāksies lēkt pūķu mugurā, bez drošības noeikumiem... Nelielajās kojās sākās bardaks. Visa pirmā grupa (tie esat jūs!) nu pa galu, pa kaklu kārtojās, lai pēc piecām minūtēm būtu gatavi. Visi, kas kavē var pamatīgi norauties no komandiera, jo viņš mīlēja kārtību. Ļoti stingru kārtību...

* nometnes plāns, skat ATD (nedaudz vēlāk)
** komandiera Ripa anketu skatīt ATD (nedaudz vēlāk)

Lai kaut ko apsprietu savā starpā, izmanojiet OCC vai iekš ATD! vēlu visiem veiksmi... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

GM - Washulis

p.s. Nu ko? tad sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Tējas lapa]

Nu labi saņem sevi rokās un nestāvi kā sālstabs. Galvenais nebaidies. Markus domās sevi uzmundrināja. Lēniem soļiem viņš tuvojās pūķim. Tas ieinteresēti vēroja tuvojošo jaunekli. Markus apstājās, kad pūķis līdzīgi kā zirgs nopurinājās. Atkal saņēmis drosmi viņš turpināja tuvoties pūķis. Kad viņš bija pietiekoši tuvu, jauneklis pastiepa roku un maigi noglāstīja pūķa kaklu. Markus laimīgi nopūtās Nebija nemaz tik traki.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 12:10

[Hikari]

Nabu, noklausījies komandiera teiktajā, sekoja viņam uz pūķu staļļa pusi. Jauneklis, protams, tāpat kā visi šajā grupā, jau bija redzējis pūķus. Bet tikai no liela attāluma, līdz ar to bija grūti saskatīt visu sīkāk. Jauneklis jutās ļoti satraukts, kad visa grupa piegāja pie staļļiem.
Komandiera bļāviens lika nedaudz salēkties un Nabu bija pārsteigts par šādu savu reakciju. Laikam jau jauneklis tiešām bija ļoti satraukts. Viņš ievilka dziļu elpu, lai nomierinātos un palūkojās uz tām radībām, kuras tika izvesti laukā no savām mītnēm. Un tajā pašā mirklī viņa elpa aizrāvās.
Ak. jauneklis tikai spēja izdvest, lūkojoties uz krāšņajām, burvīgajām radībām, kuras trenneri pa vienam veda ārā. Nabu vēroja vienu pūķi pēc otra, un katrs bija skaists, katram piemita kaut kas savs, kas tos atšķīra. Katrs bija personība. Jauneklis smaidīja.
Apbrīnojami. viņš sacīja klusā balsī. Janekļa acis pievērsās kādai pūķenei. Tā bija brūngani zaļā krāsā, nepārāk liela auguma. Ļoti gracioza, nelieliem spārniem un garām kājām. Cik nu Nabu zināja par pūķiem, šī bija zemes pūķene. Skaisti. Jauneklim ļoti gribējās viņai pieskarties, noglausts tās purnu. Taču Nabu stāvēja uz vietas kā iemiets, baidoties, ka, ja izdarīs kādu nepareizu kustību, pārvērtīsies par grauzdētu jaunekli.
Pēc kādām 20 sekundēm Nabu tomēr uzdrošinājās paspērt lēnu pirmo soli pūķenes virzienā, vēl joprojām lūkodamies uz viņu apbrīnas pilnām acīm, taču reizē tajās vīdēja draudzība. Jauneklis kustējās uz priekšu pavisam lēni, apdomīgi. Un smaidīja. Ļoti laipni un draudzīgi.

[Massacre]

Kā ar zirgiem? Kas tas par salīdzinājumu? Džudīte un viņas pūķis, neapzinoties nodomāja vienu un to pašu, pūķim šo domu sakritību pamanot. Viņš nolēma, ka jāsāk rīkoties pašam, savādāk sieviete nekad pie viņa klāt pati nepienāks; to kāpēc viņu izvēlējies pūķis zināja, tāpēc negrasījās atkāpties, lai arī kā lepnums neļautu.
Paspēris malā savu grožos turētāju un ar nicīgu vēzienu, atbrīvojies no grožiem, kuri tiešām bija pilnīgi neciešami, viņs cienīgi pienāca klāt Džudītei lūkojoties lejup sievietē un pētot reakciju.

Meitenes acis iepletās lielas kā apakštasītes un sirds no bailēm pamira, un viņa nespēja veikt tos pāris soļu ārā no pologona, jo pūķa skatiens bija pietiekami hipnotizējošs, lai paliktu uz vietas. Taču viss tas ļaunums, neiecietība pret citām dzīvām būtnēm, lepnums, cinisms, gudrība tagad vēl jo sajūtamāk staroja ap pūķi viņas tuvumā.
"Piedod, bet tevi es negribu un nepieņemšu." tas ir viss, ko viņa spēja izdvest.

Pūķa skatienā varēja samanīt smīnošu izteiksmi. Šī sieviete nebaidījās rādīt savas jūtas un netēlot. Tas viņam patika, un drosme vispār runāt, pēc tā, ko viņa bija nodomājusi par viņu pašu, lika viņam cīnīties ar domu spert zemes gaisā vai vienkārši nereaģēt.
"Pati neesi labāka." pūķa dārdošā balss ieskanējās pologonā, ar ļoti viszinošu, taču draudīgu toni.

"Es neesmu labāka?" Džudīte pārsteigumā un dusmās caur zobiem izdvesa, gatava nogalināt jebkuru, kurš šobrīd pat iepīkstēsies. Bailes bija nomainījis pamatīgs niknums.

"Es esmu tikpat ļauns cik tu. Tikai tu to slēp aiz nevainīgas, jaukas meitenes maskas. Cilvēku slepkava." viņš mierīgi paskaidroja.

Džudīte piecirta kāju pie zemes, nezinādama, ko teikt un pagriezās uz projāmiešanu. Pašlaik viņa pati nesaprata kāpēc šādi niknojas - vai tāpēc, ka šim radījumam bija taisnība, vai tāpēc, ka viņš vispār uzdrošinājās spēlēt uz viņas noslēpumiem.

"Tu nekur neiesi, ja neizrādīsi pienācīgu cieņu." pūķis apturēja sievieti ar nagu aizķerdams viņu aiz apkakles.

"Tu neesi manas cieņas vērts." to teikusi viņa izvilka zobenu un pārcirta savu apģērba aizmuguri tā, lai atbrīvotos no pūķa tvēriena un neatskatoties iznesās ārā no poligona.

Pūķis nedarīja neko, pat izskatījās, ka viņš valda smieklus. Stulbie ļautiņi. Bet viņa nāks pie prāta.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 20.03.2008 12:29

[Moriartijs]

Laiks beigt tēlot sālsstabu, Džeroms sev mēģināja ieskaidrot un tas izdevās. Ievilcis elpu puisis nomierinājās un viegli palocījās pūķim. Un, ja tā ciešām ieskatās, tas nebija vis pūķis, bet gan pūķene. Ļoti jauka pūķene.

Pirmais iespaids labs, otrais vēl labāks, sajūsminājās pūķene pie sevis. Nu ko, dzīvosim redzēsim, kāds būs šis cilvēks. Viņš pietuvojās bez bailēm un pastiepa roku pretī. Nu, ko pasveicināsim viņu. Pūķene pastiepa labo spārnu un priekšu kā roku. Ups, Šķiet pārrēķinājos. Spārns nogāza Džeromu zemē, taču tas šķiet viņu necik neuztrauca.

Oho. Pūķis kas sveicinās...
Nākamajā brīdī Džeroms attapās uz zemes. Opā, šķiet pūķene gribēja, kā labāk, taču sanāca kā vienmēr. Džeroms pasmaidīja pūķenei, un skaļi teica, Esi sveika. Priecājos iepazīties! Un puisis vēlreiz paklanījās.

Reina bija pārsteigta. Cits cilvēks būtu jau ieracies zemē aiz bailēm. Te ir tikai divi izskaidrojumi, vai nu viņš ir traks vai arī ir sastapis kādu pūķi iepriekš, un palicis dzīvajos... Pūķene arī palieca galvu uz leju, tā sakot, Sveiks.

[washulis]

OCC: pūķi tehniski nerunā, bet tikai sazinās telepātiksi sarunāties ar savu saimnieku. tā izspaužas pūķa un saimkieka saikne. citi nezina par ko runājat, jo tas notiek galvā...

pamazām visi sāka iet tuvāk savu pūķu virzienā. unnotika arī pirmā saimne. šī sajūta pāri gan jātnikeam, gan pūķim. tirpoņa sākot no kāju pirkstiem, līdz pat rokām. komandieris pirmo reizi jutās lepns par saviem padotajiem. bet tik un tā pamest viņus kopā ar pūķiem nebūtu gudri. vis kas vēļ var notikt

Šo rakstu rediģēja washulis: 20.03.2008 12:36

[Tējas lapa]

Kains mazliet saravās kad Markus viņu saka glaudīt. Es neesmu nekads zirgs. Viņš ar priekšķēpu pagrūda cilvēku. Bet bija drosmīgi no viņa puses man tuvoties.

Markus mazliet sagrīļojās kad pūķis viņu pagrūda. Viņš liekas aizvainots. Paskatījies uz pūki jauneklis nodomāja. Es neuzskatu ka ar tevi var rīkoties kā ar zirgu. Markus nočukstēja tik klusi ka to varēja dzirdēt tikai Kains. Atkal sasparojies puisis paglaudīja pūķi. Puisis sajuta tādu kā saikni starp sevi un pūķi.

Drosmīgs zellis. Kains nodomāja un šoreiz atļāva cilvēkam sevi paglaudīt.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 12:43

[Demiurgs]

Gaidot pūķu iznākšanu Denijs tikai sāka nervozēt vēl vairāk, bet kad pūķi iznāca viņš takā nomierinājās un skatījās uz vienīgo ūdens pūķi kas bija starp šiem skaistajiem dzīvniekiem, un pūķis atbildēja viņa skatienam, Denijs priecīgi sasita plaukstas un pasmaidīja, viņa partneris bija ūdens pūķis. Skaists un majestātisks pūķis skatījās uz Deniju ar savām zilajām acīm
Denijs priecīgi satraukts sāka lēnām tuvoties pūķim pa pussolītim saglabājot acu kontaktu, Denijam nebija bail, viņš bija priecīgs un protams ļoti uztraucies.
Denijs arī priecājās ka viņam nav bails, jo viņš zināja ka ūdens pūķi ir pēc uzvedības nedaudz līdzīgi suņiem, un suņi sajūt bailes, tātad pūķim arī vajadzētu sajust ka viņš nebaidās. KAd Denijs bija pienācis aptuveni rokas stiepiena attālumā viņš lenam pacēla roku taču nepieskārās pūķa purnam gaidot kāda būs tā reakcija
Sveiks, es esmu Denijs. Prieks tevi beidzot satikt. Denijs centās runāt cik vien mierīgi un draudzīgi iespējams, lai neļautu uztraukuma notij iesprukt viņa balsī.'
Atvars juta gan to ka Denija nav bail ga to ka viņš bija uztraucies, bezbailību viņš novērtēja un uztraukumu saprata jo pūķis pats arī bija uztraucies, kad denijs pastiepa roku Atvars draiskulīgi pagrūda viņa roku atpakaļ ar savu purnu
Denijs iesmējās palecot soli atpakaļ Patī pajokot, tas man patīk
Ātvars ieskatījĀS Denijam acīs Es esmu Atvars, man arī prieks tevi satikt
Denijs spēra soli uz ptiekšu, unatvars nošķaudījas, tur kur Denijs lika kāju tagad bija ledus pleķis, viņš paslīdēja in nokrita. Atvars itkā atvainojoties pasniedza savu zvīnoto ķetnu
Denijs smējās un satvēris vienu no pūķa nagiem pierausās kājās Labi, labi. Gan es arī zidomāšu tev kādu joku

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 20.03.2008 12:48

[Sindra]

Silvana pasmaidīja blondajai cilvēku meitenei un sekoja līdzi komandierim uz pūķu poligonu.
Elfietes sejā visu laiku rotājās smaids, kad viņa lūkojās uz cēlajām būtnēm.

Sagaidījusi komandiera atļauju doties pie sava pūķa, meitene iegāja aplokā un nekļūdīgi devās balta pūķa virzienā.
Netālu no viņa Silvana apstājās un zemu paklanījās.
Pūķis lūkojās virsū meitenei
Kaiross, elfiete ielūkojās pūķa melnajās acīs. Es Tevi redzēju sapnī. Es atdodu Tev visu savu dzīvi, labo un ļauno, kas manī mīt, visus priekus un skumjas. Mēs esam izredzēti viens otram.

Kaiross nolieca galvu un viņa vaigs viegli pieskārās Silvanas vaigam.
Elfiete sajuta, ka zvīņas bija diezgan asas.
Es sargāšu Tevi. meitene sadzirdēja pūķa balsi. Tā bija vīrišķīga un patīkama un viņa sajutās drošībā. Elfiete noglāstīja pūķa zodu un tiklīdz kā pieskārās pūķim sajuta tirpoņu, kas izskrēja cauri visam augumam. Tagad viņi bija komanda. Viens vesels. Silvana to zināja.

[Moriartijs]

Sveiks atbalsojās Džeromam galvā. Interesanti. Nu, jā tas ir labs paņēmiens sarunai. Galu galā tāču sarunāties vajadzēs.
Sveika, esmu Džeroms Ridlijs. Metamorfomags. Puisis atbildēja pūķienes telepātiskajam sveicienam.
Reina, uguns pūķiene. Apķērīgs puisis, nebūs lieku sarežģījumu. Vai kādreiz esi saticis kādu pūķi?
Pasmaidījis pie sevis, Džeroms atbildēja, Jā, esmu. Netālu no Hētras purva, pirms pāris gadiem. Tas notikums beidzās ar lauztu kāju, roku un pāris ribām...
Uguns pūķi? Reina interesējās.
Jā. Satikšanās gan beidzās ne pārāk jauki... Džeroms Reinai pastāstīja par savu "lidošanas" pieredzi.
Pūķiene likās uzjautrināta. Jā, ugunīgie tā mēdz darīt.

Te Džeroms saminstinājās, un pūķiene to nojauta. Palidosim?
Nedaudz vēlāk. Tu teici ka esi metamorfs. Parādi triku!
Esmu metamorfs, taču tas ko es spēju nav "triki"'. Tā ir vērtīga spēja. Džeroms bija nedaudz apvainojies.
Nu, nu, nepūties. Nopirkšu tev ledeni uz kociņa.
Man negaršo ledenes. Tā bija briesmīga, nekur nederīga atbilde. Nudien nožēlojami - man negaršo ledenes. Neviens ar pašcieņu apveltīts metamorfomags vārdu "ledene" pat mutē neņemtu.

Labi. Pārdomāju. Lidosim Pūķiene nedaudz paliecās un Džeroms nolēma ka ir droši kāpt Reinai mugurā.

Brīdī, kad Reina pacēlās spārnos, Džeroms tikai noelsās. Es lidoju! un teica Paldies par sadarbību

[Massacre]

Pūķis vēl kādu brīdi pagaidīja, noskatoties pakaļ Džudītes aiziešanai un tad strauji un pēkšņi pacēlās gaisā. Panācis sievieti ārpus poligona, viņš to maigi satvēra aiz rokām ar savām priekškājām un pacēlās augstu, augstu gaisā.

Džudītei patika lidot un nenoliedzami bija manāms tas, ka pūķis to zināja. Kaut gan līdz šim šī pieredze bija aprobežojusies ar lēcieniem un kritieniem, tas bija atstājis pietiekami lielu patiku, lai šobrīd viņa pilnībā izbaudītu šo sajūtu pat aizmirstot, ka atrodas pūķa nagos.

Tobrīd pūķis maigi novietoja Džudīti starp spārniem un lidoja uz priekšu. Sieviete likās beidzot nomierināmies un viņš pats bija apmierināts ar savu rīcību, jo bija jau izcīnījis cīņu sevī, par šo būtni sev uz muguras, mirklī, kad izvēlējās, tāpēc, atšķirībā no Džudītes viņam savs lēmums nebija jāpieņem un viņš spēja paciest viņas izdarības kā līdz šim.

Meitene tobrīd sajūsminājās par skatu, kas atklājās viņas acīm. Saule apsīdēja zemi, nebija nevienas vēja pūsmiņas, izņemot tās vēsmas, kuras radīja pūķis ar spārnu vēzieniem un apakšā kā zaļa, mierīga jūra, rēgojās mežs un te augšā bija miers un skaidrs, svaigs gaiss, kas palīdzēja noskaidroties domām.
Labi. Tu man dāvāji lidojumu un es tevi pieņemu, kamēr tu pieņem mani. viņa sev domās teica, nojauzdama, ka pūķis to tā pat dzirdēs. Bet šim lēmumam nāca klāt stingra apņemšanās pret pūķi izturēties piesardzīgi un nepieņemt šo būtni par pašsaprotamu, kamēr viņš netiks līdz galam iepazīts.
Es tevi pieņēmu jau tad, kad izvēlējos. pūķis vienkārši domās teica un par pārsteigumu Džudītei, viņa to dzirdēja. Tieši tobrīd viņa sajuta karstas trīsas caurstrāvojam viņas ķermeni, abiem saprotot, ka šīs sajūtas nozīmē nepārraujamu saiti starp abiem.
Tev jāizdomā man vārds. pūķis nedaudz nepacietīgi instruēja Džudīti. Līdz šim viņam bija bijis nosacīts vārds, taču tas nekad nebija tā kārtīgi apmierinājis.
Kalahs. Džudīte nekavējoties atbildēja, iedomājoties par spēli, kura bija pietiekami sarežģīta un viņai mīļa, tieši atbilstoši pūķa raksturam, kaut gan par savu mīlulīti viņa vēl viņu neiedrošinājās dēvēt.
Sieviete juta, ka pūķis pieņem šo vārdu tajā pašā brīdī, kā tas tika izrunāts, pat nezinot iemeslu šai izvēlei. Bet iemesls izrādījās labāks kā viņš bija gaidījis.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 20.03.2008 13:51

[Tējas lapa]

Ja kas mani sauc Kains. Markusa galva ieskanējās parupja balss. Eee mani sauc Markus. Prieks iepazīties. Viņš satrukts atbildēja. Neuztraucies tev es neko nedarīšu. Man patīk ka esi tik drosmīgs. Kains ar purnu paberzēja puiša plecu. Es bija pārāk uztraucies par to ka beidzot varēšu palidot ar pūķī tadēļ biju pa visam aizmirsis par to ka jābaidas. Viņš mazliet iesmējās. Ja gribi vari man uzrāpties mugura, bet palidosim vēlāk. Sarunāts? Pūķīs mazliet pieliecās, lai Markus tiktu viņam virsū. Puisis sparīgi pamāja ar galvu un uzstrausās pūķim mugurā. Tas ir vareni. Viņš laimīgi iesaucās. Ai nu labi sagādāšu puisim prieku. Kains nodomāja un savēcinaja spārnus.Tagad turies stipri. Atkal pūķa bals ieskanējās puiša galvā. Ar pāris spārnu vēzieniem Kains bija pacēlies gaisā.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 13:48

[washulis]

OCC: gluži kā to izdarīja massacre, varat jau izdomāt pūķim vārdu, ja vien viņam nav tas bijis jau pirms tam...

aiz vien vairāk varēja redžet, ka notiek šī jocīgā saikne. komandieris ar apmierinātu skatienu saksatījās ar mediķiem. saule nu jau bija pacēlusies krietni vairāk. laiks bija piemērots pirmajam lidojumam. ar vien vairāk pūķi nolēma pacelties debesīs, bet nu viņi to nedarīja vieni...

arī pats komandieris saskatījās ar transu un nolēma uzlidot gaisā. pēc nelielas spārni izlocīšanas, viņi nolaidās zemē, trans devās atpakaļ uz savu poligonu, bet pārējie pūķi vēl patila tuvāk sapazīties...

[Hobbits]

Gerrads bija mazliet uztraucies. Kā gan pūķis varēja viņu pazīt, ja viņš pats nekad vēl nebija redzējis pūķi? Viņš skatījās uz 11 pūķiem vērodams to acis. Kurš ir viņējais? Vai varētu būt ka neviens pūķis nav viņu izvēlējies? Ka tas, ka viņš šeit ir nokļuvis ir tikai kļūda?... Gerrads atkal pārlaida skatienu pūķu rinndai, pakavējot acis pie katra pēc kārtas. Pirmspēdējais pūķis pameta galvu uz viņa pusi un tad atkal novērsās. Vai tas tur?, elfs prātoja. Pūķis bija salīdzinoši zems, bet ļoti garš. To klāja sarkanas zvīņas kas vēderpusē pakāpeniski pārvērtās iedzeltenās. Pūķis atkal pameta galvu uz viņa pusi. Acis tam bija milzīgas, spilgti zaļas un vērīgas. Pūķis nepārprotami lūkojās uz Gerradu.
Elfam sirds pamira. Tagad viņš noprata daudz skaidrāk, ka pūķim, tam milzīgajam pūķim, būs arī jāpieskarās. Reizē viņš tomēr priecājās, ka nav šeit kļūdas pēc un ka pūķis ir viņu izvēlējies.
Gerrads,samērā lēnām bet noteikti, devās pie sarkanā pūķa ar gailošajām acīm. Sveiks. elfs sveicināja un centās aizsniegt pūķa galvu, ko tas bija pacēlis ar visu garo kaklu, augstu jo augstu. Draudziņ, varbūt nolaidīsi galvu, lai varam sasveicināties kā komanda? viņš turpināja, ne reizi neizmainīdams mierīgo, draudzīgo balss toni. Pūķis pēkšņi tik strauji un ar tādu vēzienu nolaida galvu, ka Gerrads nepaguva atkāpties ne soli. Caur nāsīm izšņācās karstu dūmu, tvaika un dzirksteļu mākonis kas aplaucēja Gerradu. Viņam tagad viens vaigs un roka dega kā ugunīs. AU! Ko tu dari, tu pūķa gabals, tu, tu...vai tev maz ir vārds? Gerrads lādējās purinādams un pēc tam sūkādams apdedzināto plaukstu. Ne jau es tevi izvēlējos viņš aizvainoti domāja, bet tomēr juta ka nemūžam neizvēlētos nevienu citu.

[Demiurgs]

OCC: vai kautkur tuvumā ir arī kāda ūdens tilpne, jo cik sapratu ūdens pūķi nevar lidot.

Denijs noskatījās kā dzī ar saviem partneriem jav paceļas gaisā lai izmestu kādu loku lidojumā
Cik noprotu tu neēsi nekāds lielais lidotājs, taču peldi gan noteikti vienkāŗsi zibenīgi
Denis pienāca tuvāk un pieskārša pūķa purnam, Atvars savukārt atbildēja pieglaužoties rokai. pūķa zilās zvīņas itin nemaz nebija slapjas, ūdens tām neturējās klāt.
es varu lidot pavisam nedaudz, taču peldu patiesi daudz labāk

[Sindra]

OOC - Tur ATD pavedienā Gm raksta ka lidot var visi pūķi. Tā arī būs vieglāk spēles laikā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Silvana sadzirdēja Gerrada bļāvienus un palūkojās uz elfa pusi.
Viņš apdedzinājās. elfiete palūkojās uz Kairosu. Pūķis saprotoši pamāja un meitene devās Gerrada virzienā.
Ļauj, es Tev palīdzēšu viņa laipnā balsī uzrunāja elfu un tvēra pēc viņa plaukstas, lai mēģinātu to sadziedēt.

[Hobbits]

N-nevajag, viņš attrauca. Sadzīs...pati, viņš teica, bet tomēr izskatījaas ka viņam ļoti sāpētu.
Visdīvainākais šķita fakts, ka pirmais palīdzētājs ir Lausas elfs.

[Sindra]

Silvana pasmaidīja. Sadzīs jau gan, bet es redzu, ka Tev sāp un Tu nevarēsi pienācīgi noturēties pie sava pūķa ar aplaucētu roku. Elfiete vēlreiz mēģināja pieskarties savainotajai rokai un ja Gerrads neraujas ārā, tad izdziedē to.

[Hobbits]

Paldies, viņš klusi nomurmināja, tomēr juzdamies atvieglots, ka pirmo reizi rāpdamies pūķim mugurā, varēs arī daudzmaz pienācīgi turēties

[Tējas lapa]

Es beidzot lidoju pūķa mugurā. Pūķis cēlās aizvien aukstāk un aukstāk. Nu kada ir sajūta? Mazliet samazinajis ātrumu Kains jautāja. Lieliska. Vienkārši lieliska. Markus iesaucās. Puisis pieķērās stingrāk pūķim, jo Kains strauji pagriezās. Tu esi burvis. Vai ne?. Jā esmu. Mana galvenā spēja ir uzburt uguns bumbas. Tad jau mums kaut kas ir kopīgs. Kains ar lielu rēcienu izspūta no mutes uguni. Puisis ar apbrīnu uz to nolūkojās. Vareni.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 20.03.2008 14:28

[Sindra]

Sadziedējusi ievainojumu, elfiete pagriezās un devās atpakaļ pie sava pūķa, kurš pa šo laiciņu bija panācis uz viņas pusi.
Vēlies palidot? Tāpat kā citi? Kaiross uzrunāja elfieti, bet viņa noraidoši pakratīja galvu. Paldies par izrādīto uzticību, bet vēl nē. Es vienkārši priecājos, ka mēs esam satikušies Silvana pasmaidīja Kairosam un noglāstīja pūķa slaido kaklu. Meitene vēroja kā citiem biedriem veicās ar pūķu pieradināšanu.