Pūķu jātnieki, [GM][PZP][fantasy]Grupējuma Pūķu jātnieki cīņa par taisnīgumu Opcijas

[washulis]

Pūķu jātnieki

"Visi, kas nebaidās piedzīvojumu un mūžam uzticīgi savai zemei, piesakaties Pūķu apmācības kursos". Nu jau kā gadu šāds paziņojums ir atrodams gandrīz jebkurā Sestartas stūrī. Un šī Mirītas ideja vēl jo projām dzīvo un nav izgāzusies.

Nometnē*, kur notika šīs apmācības, pāri pāri skēja pirmie rīta stari.

Ceļaties un veļaties! Visi no pirmās grupas, slejiet savas pakaļas augšā un lai visi bez izņēmuma būtu laukā!!! nodārdēja kāda balss. Tas bija komandieris A.F. Rips**, kas vadīja apmācības kursus. PILNĪGI VISI! UN BEZ IZŅĒMUMIEM!!! viņš vēl nobļāva.

Pirmais kurss. Tie bija tie ļautiņi, kas te pieteikušies jau no paša sākuma un nu ar šodienu oficiāli sākās viņu prakstiskās apmācības. Šodien pirmo reizi nāksies lēkt pūķu mugurā, bez drošības noeikumiem... Nelielajās kojās sākās bardaks. Visa pirmā grupa (tie esat jūs!) nu pa galu, pa kaklu kārtojās, lai pēc piecām minūtēm būtu gatavi. Visi, kas kavē var pamatīgi norauties no komandiera, jo viņš mīlēja kārtību. Ļoti stingru kārtību...

* nometnes plāns, skat ATD (nedaudz vēlāk)
** komandiera Ripa anketu skatīt ATD (nedaudz vēlāk)

Lai kaut ko apsprietu savā starpā, izmanojiet OCC vai iekš ATD! vēlu visiem veiksmi... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

GM - Washulis

p.s. Nu ko? tad sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Roviela]

Lati apmierināti čāpoja, ik pa laikam ielaižot nagus slapjajā zemē. Pūķiene acīmredzami bija apmierināta.
Belegs gāja viņai blakus, pūlēdamies saprast, kas tur, priekšā rēgojas.
Tā izrādījās Prokella un Enlils.
Kā viņi te tikuši, un vispār! Ko tas viss te nozīmēja?

Elfs piegāja tuvāk, aplī neieejot, bet traucēt negrasījās. Tikai skatījās.

[mr Bl@ck]

Enlis sēdēja nekustīgs satindzis, viņa tunika un apmetnis mētājās labu gabalu tālāk, saplēsti. Uz krūtīm un rokām varēja redzēt garas rūnu virtenes, kas stiepās no pleciem līdz pirkstu galiem un tad dīvainā kārtā itkā saplūda ar tām, kas bija uzzīmētas uz zemes.
Pārējiem jātniekiem tuvojoties Prokella uz mirkli pacēla acis no Enlila stāva un uzmeta viņiem skatienu, tas bez vārdiem aizliedza viņiem spert kaut soli tuvāk.
Pagāja vairākas minūtes nekas nenotika, tikai nakts skaņas turpināja skanēt, bet pat šī skaņa bija mazliet biedējoša.
Pēkšņi rūnas, kas pirms tam bija tikai neskaidri mirguļojušas, sāka pieņemties spožumā. No Prokellas atskaanēja neapmierināts rūciens, varētu domāt, ka pūķene tikko nolamājās. Bet tomēr, rūnas kļuva arvien spožākas un spožākas līdz tās sāka liesmot ar nedabīgi spilgtu gaismu. Kas notika tālāk bija vēl neidomājamāks. Rūnu aplis sāka kustētis, lēnām rūnas uz zemes sāka rāpties augšup pa Enlila rokām, tās sāka veidot jaunu rakstu.
Rūnām rāpjoties augšup uz abiem Enlila pleciem izveidojās neliels rūnu aplis, katrs plaukstas lielumā. Zīmes, kas bija uzzīmētas uz Enlila krūtīm virzījās lejup uz viņa vidukli izveidojot dīvainu jostu no simboliem. No šīs jostas un abiem apļiem uz pleciem uz Enlila krūtīm sākavirzīties trīs simbolu virtenes, katra atgādinot ķēdi. Tās visas satapās Enlilam uz krūšu kaula un sāka veidot trešo apli, spožāku un lielāku nekā tie, kas bija viņam uz pleciem.
Trešā apļa centrā sāka iegaismoties viena vinīga rūna, gaisa rūna.
Visa šī laikā Enlils nebija izdvesis ne skaņas tikai dažus ņurdienu, ks liecināja cik lielu piepūli viņam viss šis process prasa, bet kad iemirdžējās gaisa rūna no Enlila krūtīm izlauzās nikns sāpju kliedziens, kas atbalsojās naktī.
Uzibsnīja balta gaisma un Enlils atmuguriski saguma pret Prokellu.
Rūnu aplis bija viss uzrāpojis uz Enlila miesa izveidojot dīvainos zīmējumus, kas vēl mazliet mirdzēja ar savu iekšējo gaismu.
Tad Enlils pavēra acis, tās tobrīd spīguļoja nedabiski zilā krāsā, Man izdevās Prokell... viņš nomurmināja pirms nesamaņa viņu atkal pārņēma.

OOC: Fū, es ilgi šito perināju, ceru, ka jums patika (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Semijs]

Dorgrims pats neko neteica, kad lidoja, rūķis uzskatīja, ka tik augstu gaisā labāk nerunāt. Jaunie ceļa biedri šķita tīri draudzīgi un prātīgi izvēlēti. Protams, Dorgrims uzskatīja, ka starp visiem ir izveidojusies kāda saikne, jo tā vienkārši ikdienā nenotiek, kad pilna sauja ar pūķu jātniekiem parādās.
Nolaidies ar visiem klajumā, rūķis nokāpa nost no Firroha un sajuta mitro, mīksto zemi. Dorgrimam kā rūķim tas netraucēja, bet dziļi sevī viņš vēlējās mazliet cietāku zemi. Rūķim arī interesēja, kas miglā tālāk bija par siluetu. Kad varēja jau labāk saskatīt, kas notiek, Dorgrima roka refleksīvi satvēra viņa cirvja rokturi, bet viņš to neizrāva laukā. Viņš gaidīja, kas notiks tālāk. Kad vīrietis, kas meditēja atvēra savas nedabiski zilās acis un atslēdzās, rūķis noteica.
-Šādas lietas ikdienā neredzu..-

[Džea]

Reina lidoja klusītēm. Mazliet neierasti viņai. Turklāt arī jaunie biedri ja tā varētu teikt neviesa meitenē uzticībā. Šis viss sāka kļūt pārāk nopietni. Tā vien gribējās vienkāši doties prom. Atpakaļ mājās. Vai varbūt vienkārši ceļot pa pasauli. Sadrio to juta, taču neko neteica. Ik pa laikam uzmeta bažīgu skatu uz savu jātnieci. Lieki piebilst ka viņa bija arī nogurusi.
Pamazām tuvojoties zemei Reina apskatījās apkārt. Vieta nebija diez ko patīkama, taču tas kas atradās zemē bija vel šokējošāk.
Enlil.
Noelsusoes, viņa nošļūca no Sadrio muguras un steidzās pie biedra, kurš nebija tik ilgi redzēts. Taču Prokellas skatiens lika viņai apstāties un ar šausmām nolūkoties nākamajā. Vai tas bija rituāls? Visticamāk.Taču neviens no Reinas zināmajiem madžistriem viņai nekad par tāda veida nebija stāstījis. Kad Enlils saļima, meitene uzlūkoja Prokellu. Skatoties vai viņa ļaus iet viņam klāt vai nē.

[mr Bl@ck]

Kad Enlils saļima Prokella škietami izdvesa dziļu, atvieglojuma pilnu nopūtu. Viīna uzmanīgi pabakstīja ar purnu Enlila nekustīgo ķermani, nekādas reakcijas, vienīgais, kas liecināja, ka Enlils vēl ir dzīvs bija krūtis, kas cilājās a katru elpas vilcienu.
Jūs varat nākt tuvāk. Prokella beidzot ierunājās, vēršoties pie biedriem, Viņš tagad ir aizmidzis. Un būs arī kādu laiku, rituāls bija ilgs un prasīja daudz spēku. Pūķene piebilda, pamādama ar galvu pārējiem, lai palīdz Enlilu noguldīt ērtāk. Ja kāds nolēma parakāties pa Elila seglu somu, tad atrada tur starp citam mantām arī jaunu apmetni un vairākas tunikas.

[Roviela]

Belegs, sadzirdējis Prokellas atļauju tuvoties Enlilam, nekavējās, un devās noguldīt aizmigušo ērtāk, un apsegt arī, lai nepaliek auksti. Pa Enlila mantām gan viņš nerakājas.
- Prokella, kas tas bija par rituālu? - elfs ievaicājās.

[mr Bl@ck]

Viņš to nosauca par zīmogošanas rituālu. Pūķene atbildēja Belegam. Tas ir paredzēts lai cieši noslēgtu durvis. Bet reti kad tas ir izpildīts cilvēkam, jo reti kad cilvēkam nākas kaut ko aizzīmogot sevī. Mums nebija izvēles, ne arī laika, tobrīd. Pūķene sacīja paceļot galvu un paskatoties debesīs, bija redzams, ka viņa atceras kaut ko nesenu un ļoti nepatīkamu.
Bet tas stāsts var pagaidīt, iekārtojiet nometni un es jums izstāstīsu mūsu piedzīvojumus. Pūķene apsolīja, nevēloties pārlieku apgrūtnat biedrus. Galu galā, drīz iestāsies dziļa nakts un tumsā apmetni bija ļoti grūti.

[Roviela]

- Laikam jau tālāk mēs šovakar tāpat neliksim, - Belegs noteica un sāka iekārtoties uz apmetni naktij.
- Es ļoti gribēšu dzirdēt to stāstu, tiešām.

[washulis]

Apkārtnē nekā dikti daudz nebija. Mitrā zeme nebija diez ko patīkama, bet uz tās varēja pietiekami labi pārvietoties. Netālu no viņu šobrīdējās atrašanās vietas, bija arī vairāki, mazi pundurbērziņi, kas bija sausi. Netālu no tiem auga arī dzērvenes un rasenes, kas jau bija aizvērušās, tumsai tuvojoties. No priedēm varētu izveidot labu malku, bet lai veidotu kādu pajumti, tad gan tie nederētu, jo to nebija tik daudz. Vismaz skuju pilnos zarus varētu lietot kā labu pamatu, lai nevajadzētu sēdēt uz mitrās zemes.

Ja pirms kāda laika pie apvāršņa vēl bija pēdējie asins sarkanie saules rieta stari, tad tagad tie bija pazuduši, ieskaujot visu purvu spokainā tumsā, kamēr netiks iededzināta uguns. Debesis vēl jo projām sedza miglas vāli, bet, kad rituāls bija beidzies, tie bija nedaudz izklīduši, it kā baidījušies no uz zemes notiekošā, pavisam nedaudz atsedzot skatam pāris spožākās zvaigznes.

Apkārtnē varēja dzirdēt kādus mazus nakts dzīvnieciņus, putnus, bet tomēr, lielas radības nevarēja redzēt. Pat ja tādas bija, tad tagad izvairījās no pūķiem. Tā kā pamazām tuvojās vasaras saulgrieži, tad naktis kļuva garākas, bet tomēr, līdz rītausmai vēl laiks bija tāls.

[Sindra]

Šī vieta tomēr nebija pati jaukākā, kur apmesties.
Elfietei likās pārāk mitri. Tomēr izvēles jau īsti nebija.
Un tad vēl tas savādais rituāls, kuru biedrs veica. Kad Enlila pūķis atļāva viņam tuvoties, Silvana izvilka no savas somas pudelīti ar zaļganas nokrāsas šķidrumu tajā un atvērtusi to pielika paģībušajam biedram pie deguna.
"Tas dos viņam spēkus." Silvana paskaidroja pūķienei un ļāva Enlilam pāris reizes ieelpot zāļu smaržu.
Vairāk nekā īsti viņa palīdzēt nevarēja. Tik vien kā pagurušo biedru apguldot ērtāk.

Silvana līdz ar pārējiem iekārtoja nometni un bija gatava paklausīties pūķa stāstu.

[Elony]

Tala'ans izmantoja savu zobenu, lai nogāztu kādu briedi un sacirstu malkā. Tāpat viņš pacentās sagādāt pundurbērzus sausam pamatam, uz kura sēdēt un gulēt.
Viņa pūķim gan no tā nebija liels labums un Raignars bija visai īgns par šo vietu.
Atnesis malku un koku zarus, viņš pārējo - ugunskuru un guļvietu ierīkošanu atstāja citu biedru ziņā.

[Moriartijs]

Ļaujot Reinai snaist, Džeroms sekoja biedriem.
Skats bija vairāk kā iespaidīgs. Nevēlēdamies izraisīt Prokellas naidu vai kodienu, Džeroms netuvojās abiem, kamēr rituāls nebija līdz galam veikts. Silvana, kā jau dziedniece bija pirmā pie Enlila un arī no Prokellas teiktā bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka Enlilam viss būs kārtībā.

Atviegloti nopūties Džeroms sekoja ar skatienu Tala'anam - tas atrada pietiekami dauzd malku un zarus, lai varētu uztaisīt vismaz kaut kādu nometni.
Paņēmis no elfa malku ķērās pie ugunskura veidošanas. Pēc neilga laika uguns sprakšķēja - pamats nebija tas labākais ugunskuram, taču tas dega un ja tiks pieskatīts, arī neizdzisīs. Sēžot tuvu liesmām madžistrs gaidīja kad Prokella sāks savu stāstu.