Pūķu jātnieki, [GM][PZP][fantasy]Grupējuma Pūķu jātnieki cīņa par taisnīgumu Opcijas

[washulis]

Pūķu jātnieki

"Visi, kas nebaidās piedzīvojumu un mūžam uzticīgi savai zemei, piesakaties Pūķu apmācības kursos". Nu jau kā gadu šāds paziņojums ir atrodams gandrīz jebkurā Sestartas stūrī. Un šī Mirītas ideja vēl jo projām dzīvo un nav izgāzusies.

Nometnē*, kur notika šīs apmācības, pāri pāri skēja pirmie rīta stari.

Ceļaties un veļaties! Visi no pirmās grupas, slejiet savas pakaļas augšā un lai visi bez izņēmuma būtu laukā!!! nodārdēja kāda balss. Tas bija komandieris A.F. Rips**, kas vadīja apmācības kursus. PILNĪGI VISI! UN BEZ IZŅĒMUMIEM!!! viņš vēl nobļāva.

Pirmais kurss. Tie bija tie ļautiņi, kas te pieteikušies jau no paša sākuma un nu ar šodienu oficiāli sākās viņu prakstiskās apmācības. Šodien pirmo reizi nāksies lēkt pūķu mugurā, bez drošības noeikumiem... Nelielajās kojās sākās bardaks. Visa pirmā grupa (tie esat jūs!) nu pa galu, pa kaklu kārtojās, lai pēc piecām minūtēm būtu gatavi. Visi, kas kavē var pamatīgi norauties no komandiera, jo viņš mīlēja kārtību. Ļoti stingru kārtību...

* nometnes plāns, skat ATD (nedaudz vēlāk)
** komandiera Ripa anketu skatīt ATD (nedaudz vēlāk)

Lai kaut ko apsprietu savā starpā, izmanojiet OCC vai iekš ATD! vēlu visiem veiksmi... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

GM - Washulis

p.s. Nu ko? tad sākam! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[washulis]

Gaisā

Kad lidojums jau bija pārvarējis kādu gabalu pāri Lausai, priekšā varēja redzēt plašo Tēdras līdzenumu, kurā varēja manīt vientuļus pakalniņus, kas kalpoja kā vieta dažām pilsdrupām vai maziem tirzniecības ceļu kontrolpunktiem. Tā pat bija mazākas upītes un strautiņi, kā arī lieā Āvas upe, mazi meža puduriņi un... divi sveši pūķis, netālu no robežas, kur beidzās Lausas mežs un sākās līdzenums.

No šī augstuma pat varēja redzēt, ka pūķi nav vienkārši nolēmuši piezemēties, jo noguruši spārni. Varbūt arī tāpēc, bet šim pūķiem bija blakām divi cilvēcīgi stāvi. Nevarēja konkrēti izšķirt, kas tie bija.

Lai kas tie būtu, tas nebija Enlils, kas pēc izkļūšanas no kalna, pirms saķeršanās ar dūmu pūķi, pēkšņi bija ātri aizlidojis citā virzienā, neko nepasakot nedz atvadoties. (ooc: neliecies maldināti, Bl@ck spēli nav pametis).


Uz zemes

Tikmēr tur, jau uz zemes, pie iekurta ugunskura, kur uz uzdurta iesma cepās stirna, ko rūķis pirmīt bija veikli nomedījis, tērzēja divi personāži. Rūķis vārdā Dorgims ar savu zemes pūķi Firrohs, un lausas elfs Aremajs, ar uguns pūķi Tekronu. Abi savā starpā tērzēja, bet varēja redzēt, ka debesīs ir vairāki lidojoši stāvi. Pūķi, bet likās, ka to mugurās sēž citi cilvēki.

[Roviela]

Lēla ziņkārīgi patiepa garo kaklu uz leju.
Kas tur ir? viņa pavaicāja visiem ceļotājiem. Pūķus viņa redzēja, bet tie nebija pazīstami, un kopš nesenā ievainojuma pūķiene izturējās pret svešiem pūķiem ar zināmu piesardzību.

- Ei! - Belegs uzsauca ceļabiedriem.
- Paskat! Tur, lejā! Vai mani acis nemāna, un tur ir vēl kādi pūķu jātnieki?

[Mickey]

Aremajs labprāt būtu iebildis pret rūķa mazo nedarbu - proti, stirnas nomedīšanu, bet pat viņš zināja, ka visam ir jābūt tā kā tas dabā notiek - katrs cenšas izdzīvot ar saviem spēkiem un sev nepieciešamajām lietām, vai nepieciešamo pārtiku. Pat Aremajs mēdza šad un tad nomedīt kādu mazu dzīvnieku, lai varētu dabūt savā organismā nepieciešamo, ko piedāvā gaļa.
- Dorgim, es drīkstu tev palūgt gabaliņu no tās stirnas? Viņš ar visai neveiklu smaidu uz sejas jautāja. Parasti, viņš iztika no tādām lietām, kas nekaitē ne zaļajai pasaulei, ne dzīvnieku pasaulei. Tātad - pārtiek no tā, ko ražo abas pasaules.
Ar acu kaktiņu viņš palūkojās uz Tekronu, kas, saritinājies pēc iespējas ciešāk, lai nenodarītu lielus kaitējumus mežam, snauda. Aremajs bija priecīgs, ka viņam bija tā iespēja uziet šo pūķi. Šis pūķis bija tāds kā spogulis uz visu Aremaja dzīvi. Nu, vismaz viņš pats tā domāja. Viņam spilgti stāvēja atmiņā tā diena, kad viņš iebruka pazemes ejā. Tā diena, kad viņš sekoja slepenajai pazemes ejai uz plašāku izvietojumu, kur dusēja šis pūķis. Un kad tieši šis pūķis bija pamodies un ielūkojies acīs Amerajam, viņš savā galvā izdzirdēja kādu balsi. Balsi, kas nebija viņa paša.
- Beidzot es esmu tevi sagaidījis... Kopš tās dienas, abi ir bijuši nešķirami.
Viņam gribējās "uzbukņīt" pūķi augšā un patērzēt par sapņiem, ko tas redz, bet Aremajs zināja, ka pūķim ir nepieciešams savs laiks.

Pēkšņi, gaisā varēja izdzirdēt spārnu švīkstoņu - vismaz, Aremajs varēja dzirdēt ar savu attīstīto dzirdi. Šī švīkstoņa nebija raksturīga nevienam putnam un pie tam bija visai smagnēja. Aremajs saklausīja, ka tur ir vairākas švīkstoņas - tātad kuplā skaitā.
Elfs paraudzījās gaisā - tur, augšā debesīs viņš redzēja pūķus un cik nu viņš varēja pateikt, šie pūķi tika vadīti - jātnieki sēdēja to mugurās.
- Tas, tur augšā, ir tavs Liktenis, Aremaj. Atskanēja Elfa galvā un nebija divreiz jāmin, kurš to teica - pagriezis skatienu pret pūķi, kas nu bija pamodies un arī pats raudzījās debesīs, elfs jau gribēja jautāt ko viņš ar to domā, bet viņš bija pieradis pie tiem retajiem dīvainajiem pūķa izteicieniem, kas reizēm mīklu veidā izskanēja Elfa galvā. Pats Elfs vēlreiz pagrieza savu galvu pret debesīm...

[Semijs]

-Droši Aremaj!-
Dorgrims uzsauca elfam pēc tam, kad bija uzlējis vēl alu virsū gaļai, tas tā, lai garšīgāk. Ar nazi nogriezis gabalu viņš to uzklāja uz lielas lapas, ko bija gana daudz savācis no viena liela koka. Kokam lapas bija divu plaukstu izmērā un gana izturīgas, lai nejustu gaļas karstumu.
-Še Firroh!-
Rūķis pameta vēlvienu gaļas gabalu aiz muguras un viņa pūķis to veikli noķēra, kuru arī notiesāja.
-To stirnu mēs gan ilgi ķērām rokās.-

-Jā, šī stirna bija ņipra! Savā mūžā nav sanācis medīt tādu.-
Firrohs atbildēja rūķa galvā.

Firrohs bija Dorgrima glābējs, principā abi divi viens otru bija izglābuši vienā brīdī. Dorgrims bija devies kārtējā ceļojumā, ar norunu, ka pa samaksu pavadīs karāvanu no vienas pilsētas līdz otram, protams, viņš nebija vienīgais sargs. Kaut vai gaidīti, bet karavānam pa ceļam uzbruka liels skaits bandītu, kuriem galvenā doma bija nogalināt visus un paķert visu ko var. Sekoja asiņaina kauja, kas bija skaidri redzama, ka tiks zaudēta. Metis pie malas visu samaksu un pārējo, Dorgrims centās atkāpties, lai pēc tam skrietu prom, ko kājas nes, bet tas nesanāca diez ko veiksmīgi, kāds bandīts ar šķēpu paklupināja rūķi un izmantodams to brīdi, kad rūķis ir zemē, centās viņu nodurt. Dorgrims jau bija samierinājies ar to, ka gals ir klāt, bet pēkšņi viņam pārleca pāri kaut kas liels un bandīts pazuda skaļi kliekdams. Rūķis no kritiena bija apdullis un dzirdēja vēl neskaitāmu kliedzienu līdz viņš piecēlās. Visi bija miruši, karāvanas ļaudis jau sen bija nogalināti no bandītu rokas, bet bandīti no.. pūķa. Dorgrims iepleta acis pamanot pūķi un sagatavoja savu mazo cirvīti, lai aiztāvētos. Pūķis sāka mest lokus apkārt, bet neuzbruka līdz Dorgrima pacietība bija pilna un viņš sāka teikt pūķim, ko viņam vajag no rūķa, ja grib nogalēt, lai dara to uzreiz, bet pūķis tik apsēdās un raustītā cilvēku mēlē atbildēja.
-Es negrasos tevi nogalināt Dorgrim, tevī ir, kas īpašs..-
Rūķis ar pūķi ieslīga nelielā diskusijā par to, ko pūķim vajag, bet tas bija tika aši pārtraukts, jo tomēr kāds no bandītiem vēl bija palicis dzīvs, kas akls no ievainojuma metās virsū pūķim ar asu cirvi. Bandīts nekur tālu netika, jo Dorgrima mestais cirvis panāca bandītu ātrāk nekā bandīts pūķi.
-Es skatos, ka es esmu tev dzīvību parādā..-
Pūķis atteica. Drīz vien noskaidrojās, ka Firrohs bija zaudējis savu iepriekšējo jātnieku un gadiem ilgi meklēja jauno, līdz viņš sāka kādu laiku izsekot Dorgrimu, kas izrādījās kā potencionāls jātnieks. Beigu beigās sanāca, ka Firrohs izvēlējās sev jātnieku, bet dēļ rūķa palīdzības viņš jau nu bija spiests palikt ar viņu līdz nāves beigām.. bet viņš par to nemaz nesūdzējās.

Līdz ar Aremaju, Firrohs sarosījās un strauji paskatījās debesīs, Dorgrims pats nebija vilcinājies un nu jau lūkojās arī debesīs. Rūķa mute atpletās un viņš teica.
-Tie taču ir pūķi! Ar visiem jātniekiem un pie tam vesela sauja viņu!!-

[Sindra]

Pēc Belega uzsauciena arī Silvana palūkojās lejup.
Vai pamanīji? dziedniece uzrunāja Kairosu.
"Jā... redzu. Pūķi un kaut kādi divkājainie. Vai mums jānolaižas pie viņiem?
Silvana paraustīja plecus.
Es nezinu

Viņa palūkojās apkārt.
"Vai mēs laidīsimies leja pie viņiem?" elfiete apjautājās biedriem.

[Roviela]

- Kāpēc nē? - Belegs atsaucās.
- Pūķiem derētu atpūsties, un mēs paši varētu ko nebūt ieēst.
Viņš vadīja Lati uz nosēšanos.

[Džea]

Domā viņiem ir kaut kas ēdam?
Reina jautāja palūkodamās uz Belagu. Lai gan ja tā padomā, tur tomēr bija ugunskurs un vai tad jātniekiem pašiem savs ēdamais nebija? Tomēr ilgi meitene nedomāja un Sadrio sapratis domu gājienu, laidās lejā

[Sindra]

Silvana pamāja Kairosam, lai arī tas dodas lejup kopā ar pārējiem jātniekiem.
Nu paskatīsimies, kas tur labs notiekās. viņa uzrunāja pūķi un sajuta kā Kaiross piekrītoši pamāj ar galvu.

[Moriartijs]

Pasmaidījis Reinai, Džeroms neko neteica. Tikai turpināja lidot uz priekšu.

Džeroms lūkodamies uz priekšu bija iegrimis klusumā. Pūķene Reina tikmēr viegli planējot šūpojās tādā kā mūzikas ritmā. Viņā likās apmierināta ar dzīvi un priekšā stāvošo piedzīvojumu. Reina bija pirmā, kas no tandēma pamanīja uz zemes esošos pūķus un līdzās tiem arī cilvēkus - viens garš un slaids, otrs drukns un īss. Elfs un Rūķis. Šo informāciju viņa nodeva Džeromam. Tas gan izrāva madžistru no viņa domām, taču atgrieza pie realitātes un priekšā stāvošā uzdevuma.

Nopētījis tālu uz zemes esošos stāvus, teica,
- Laižamies lejā. Man gribās ēst. Kā arī vienmēr ir interesanti uzzināt, kā netrenēti cilvēki spēj veiksmīgi saprasties ar pūķiem. - un Reina sāka planējot laisties lejup pie abiem stāviem.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 01.10.2009 20:00

[washulis]

Lausas meži bija netālu, bet abi svešinieki atradās uz neliela uzkalniņa, kuru sedza zaļa, īsa zāle. Kaut kur gabalu tālāk bija redzams kāds mazs strautiņš, kas jautri burbuļoja.

No nelielā ugunskura patiesi cēlās gards aromāts. Ugunskura liesmas nedaudz noraustījās, kad daudzie pūķi nolaidās, bet tomēr nenodzisa.

[Sindra]

Silvana ļāva Kairosam nosēsties netālu uz zemes.
Visticamāk, ka svešinieki un viņu pūķi tāpat bija viņus pamanījuši.

Nolaidušies uz zemes, elfiete nolēca no pūķa un devās tuvāk svešiniekiem.
"Sveicināti!" viņa uzrunāja elfu un rūķi.
"Lidojām garām un pamanījām jūs. Pūķi kopā ar ļaudīm nav tāda ikdienas parādība. Nolēmām, ka jānāk apsveicināties."
Silvana paskaidroja savus un biedru nosēšanās iemeslus.
"Mani sauc Silvana un tas ir Kaiross." viņa pamāja uz savu balto pūķi.

[Semijs]

-Esi sveikta Silvana un Kaiross, mans vārds ir Dorgrims un jūs kā laikā esat ieradušies, lai izbaudītu labu stirnas gaļu.-
Rūķis atteica un padzērās malku no sava ādas maisa un turpināja.
-Šis ir Firrohs, man uzticamais pūķis.-
Dorgrims parādīja ar roku uz pūķa pusi, kurš pacēlis mazliet galvu, nolaida to kā sasveicināšanās zīmi un turpināja snauduļot.
-Tiesa gan, būtnes kopā ar pūķiem ir reta parādība, bet ja vesela sauja nosēžās, tad atliek vien brīnīties! Tik uz kurieni lidojat, ja nav noslēpums?-

[Roviela]

Belegs nokāpa no Lati, kas bija pamanījusies nolaisties zemē tieši blakus Kairosam.
Melnmatainais Graudas elfs nokāpa un gāja pakaļ Silvanai.
- Lai veiksmīga diena! - viņš novēlēja te esošajiem.
- Mani sauc Belegs, un tā, - viņš parādīja ar roju uz zaļo ūdens pūķi, - ir Lati.

[Elony]

Tala'ans ar Raignaru arī piezemējās līdz ar biedriem. Bet viņš paklusēja un ļāva runāt citiem. Vienīgi nopētījas šos ļaudis. Arī viņa pūķis nerunāja, tikai ziņķārīgi pētīja šos pūķus.

[Džea]

Patiešām. Lejā bija redzami citi pūķi un tas nozīmēja vien to, ka vai nu tie bija jātnieki, vai arī klejotāji. Pārējie jau laidās zemē, tapēc Reina un Sadrio sekoja citiem.
Sveiki. Mani dēvē par Reinu, bet ja negribat sajaukt mani ar Džeroma pūķi, tad varat droši dēvēt arī par Reinalu.
Piesardzīgs smaids. Kad tika pieminēts Džeroms, tika norādīts arī uz viņa pūķi.
Ak jā un šis ir Sadrio.
sajutusi neappmierinātu bakstienu mugurā, meitene piemitinaja. Pūķim acīmredzot nepatīk, ja par viņu tiek aizmirsts.
Par ceļojuma mērķi gan tika paklusēts. Nebija zinams vai viņiem var uzticēties.

[Moriartijs]

Piezemējies, Džeroms noslīdēja no Reinas muguras un pakasījis pūķenes degunu arī nolēma iepazīstināt ar sevi pie ugunskura sēdošos stāvsu, - Es esmu Džeroms, no Rābas pilsētas, līdz galam neizmācijies madžistrs, un šī - viņš norādīja uz ugunspūķi - ir Reina. Vārds, gan ar ūdeni saistīts, taču liega un plūstoša šī pūķene ir tikai planējot. Citos mirkļos liesmaina un strauja. - madžistrs uzlielīja pūķeni.
Reina noskatīja abus pie ugusnkura sēdošos - tie nelikās ne bīstami, ne arī draudīgi noskaņoti pret pūķu jātniekiem.

[Semijs]

Sasitis plaukstas kopā, rūķis ar smaidu teica.
-Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Tik daudz pūķu jātnieku vienā reizē, katram gadījumam atkārtošu, ka mans vards ir Dorgrims un šis ir mans pūķis Firrohs. Bet nu, ko tur lieki dzesēt muti, esmu pārliecināts, ka esat izsalkuši, tā kā droši cienājieties ar šo neganto stirnu. Nu dien, noķert viņu bija grūti.-
To izteicis, rūķis atkal apsēdās savā vietā. Principā viņš visus uzlūkoja ar neīstu smaidu un priecīgu seju. Šīs būtnes viņš nepazina, bet tā kā viņi visi bija svinīgi nosaukuši savus vārdus, tad nekādi draudi nevarēja kaitēt. Tik tas nerunīgais viņam nepatika, - sēdēja kā dieva nepieņemts uz sava pūķa un madžistrs, tas bija neglābjami, jo tam ir sava vēsture. Iekārtojies savā vietā, rūķis turpināja kūpināt savu pīpi, gaidīdams, kad viesi tomēr pievērsīsies mielatam, vai vismaz piesēdīs.

[Sindra]

Silvana apsēdās netālu no Kairosa zemē.
Viņa neēdu šādu pārtiku kā rūķis piedāvāja, bet nevēlējās aizskart viņa viesmīlību.
Patiesībā Silvana nemaz nebija lāga izsalkusi. Tādēļ neko vairāk nebilzdama mierīgi sēdēja kamēr pārējie biedri runājās ar jauniegūtajiem paziņām.

Kaiross apgūlās zemē un lūkojās uz notiekošo. Viņš nejutās pārāk piekusis, jo bija jau atpūties kamēr biedri bija devušies pie Skarabeju pavēlnieka.
Tikai pēc kāda brīža viņš palūkojās uz rūķa pūķi Firrohu un viņu telepātiski uzrunāja.
"Hei! Kādēļ Tu esi kopā ar viņu un viņš saka, ka Tu piederi viņam?" Kaiross lūkojās uz nepazīstamo pūķi.
Viņam tomēr nepatiktu, ja Silvana atļautos runāt tā it kā viņš viņai piederētu. Kā tāds zirgs vai kas tamlīdzīgs.
Viņa tā drīkstētu tikai tad, ja Kaiross pats ļautu.

[Roviela]

Belegam nebija iebildumu nedaudz pacienāties ar stirnas cepeti, un viņš izmantoja laipno piedāvājumu.
Tagad varēja arī atbildēt uz rūķa jautājumu par lidojuma mērķi.
- Lidojam uz austrumiem, kā jau redzēji pēc mūsu lidojuma virziena. Man nav ne jausmas, cik vēl ilgi vai tālu. Un kā jūs te nonācāt, un uz kurieni gribējāt doties?

[Mickey]

Īsā laika sprīdī pulciņš ar pūķiem un to jātniekiem bija palicis vairāk saskatāmāks un pat bija jau nolaidušies zemē, lai apsveicinātos gan ar pašu Aremaju, gan arī ar viņa ceļabiedru Dorgimu. Viņi paši nemaz nebija pazīstami tik ilgi, bet mazs laika sprīdis, ko bija kopā pavadījuši jau kaut cik viņus padarīja par draugiem. Nu, vismaz no paša Aremaja skatpunkta. Arī Tekronam nebija nekas iebilstams pret svešinieku un tā pūķi. Tas Aremaju priecēja, jo reizēm ja Tekrons sajuta briesmas, viņš bez brīdinājuma sāka rīkoties bez Aremaja ziņas. Un tas Aremajam negāja diez ko pie sirds.
Runājot par Tekronu, pūķis bija mazliet satraucies dēļ bara, kas tagad bija uzradies viņiem apkārt. Pūķim nepatika īpaši tas, jo varēja sajust visvisādas vibrācijas no katra puses, bet kuram kuras piederēja, bija grūti saprast. Aremajs juta Tekrona ķibeli.
Mieru Tekron, tikai mieru.
Mans vārds ir Aremajs un šis ir mans pūķis, Tekrons. Elfs stādījās priekšā tiem, kas vēlējās zināt, kā viņu un viņa pūķi sauc. Un atklāti sakot, arī pats Aremajs nejutās īpaši ērti tik daudz svešo ieskauts. Viņš ne reizi nebija pametis mežu un tikai nostāstos bija dzirdējis par tālajām aizmeža zemēm, bet kas bija patiess un kas bija meli - tas bija jāredz ar savām acīm, tāpēc viņš pavisam noteikti pievienosies šiem jātniekiem, lai uzzinātu, kas notiek visapkārt. Ļaužu ar bija daudz, tāpat kā radību un visus redzēt nevarēs, bet lielāko priekšstatu gūt jau varēs. To Aremajs zināja.
Aremaj, tavi sapņi ir diži, bet man tev ir kāds padoms - neapmaldies tajos, jo tas ir pirmais ceļš uz Tumsu. Dižs pūķis ir Tekrons pēc Aremaja domām, jo padomi, kas no viņa nāca, nāca no sirds un pieredzes pilnas dzīves. Stāsti, ko viņš dzirdējis galvenokārt nāca tieši no Tekrona.