Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Demiurgs]

Graš uz Karmenas atbildi apmierināti pamāja
ļoti labi, man arī prieks bija atkal satikties, ja tev kādreiz apniks tavs derdzīgais vīrs. Mmm, teiksim tā, tu pratīsi mani atrast. Mums tagad laiks doties Grāfs pārtrauca telepātisko saiti un piecēlās viņam sekoja arī hercogs un hercogiene, bet ģenerāļi palika sēžam. Grāfs uzrunāja pārējos Mūsu darbs ir padarīts, par to kas jums turpmāk jāiesāk jūs instruēs ģenerāļi. Vēl jav tiksimies Grāfs kopā ar hercogu un hercogieni izgāja no kroga pa aizmugures durvīm
ierunājās ģenerālis Demeno
Pirmkārt domāju ka būtu noderīgi atbrīvoties no bārmeņa viņš ir jav dzirdējis pārāk daudz, un labāk arī no viņa vendigo ģenerālis runāja pieklusināti lai bārmenis nesadzirdētu un neaizmuktu stāvēdams aiz ardurvīm Vai kāds nebūtu tik laipns viņš ar roku norādīja uz durvīm

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena pasmaidīja, jā viņai patika šis grāfs, turklāt viņa attieksme vampīri vilināja.
Tad kad viņš būs noriebies līdz slapja suņa vilnai es atrasdīšu tevi.
Un tad pārtrūka saikne, Gabriela pavadīja ar skatienu grāfu, hercogieni un hercogu.
Uz redzi!
Viņa nomurmulēja un pievērsās Demeno.
To varētu izdarīt es.
Viņa nodūdoja cik pieglaimīgā tonī vien spēja, taču acīm redzams bija tas, ka tā ir tikai spēle, viņa vienkārši bija slepkava, ar to arī stāsts beidzās. Karmenas slaikais stāvs piecēlās no krēsla. Viņa uzmeta vēl īsu skatienu ģenerālim un pazuda aiz norādītajām durvīm.

ooc:lūdzu palīdzību saistībā ar bārmeņa atrašanās vietu un attieksmi pret Karmenas ienākšanu.



Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 26.02.2008 11:38

[Elony]

Rions pieceelaas un klusi devaas pie durviim, pa celam izvilkdams pistoli. Nostaajies pie durviim. vins taas aatri atveera un piespieda klusinaataaju pie baarmena pieres. Briidi pagaidiijis, lai upuris saprot, kas sekos, vins pasmaidiija un izsaava.

[Pūķēns Sāra]

Amareta klusu soļoja pa ielu, soļi bija viegli un vijīgi, mirkļiem likās, ka sieviete pat, it kā paceļas virs zemes. Noteiktais laiks jau bija iztecējis, bet viņa cerēja, ka viss vēl nav nokavēts.

-Es atvainojos par kavēšanos,- atverot kroga durvis, pa tām ienāca smalka paskata sarkanmate, mugurā tai bija viegla kleita, kura ejot it kā plīvoja ap sievietes augumu un melnais audums plīvojot šķita caurspīdīgs, bet nekas nepiedienīgs tam cauri nespīdēja. Sieviete pieklājīgi paklanījās visiem augsmaņiem, ieskaitot Karmenai un viņas vīram, kā nekā viņa pati bija augstākās sabiedrības piederoša un pazina tam piederošos vai agrāk piederošās sejas.
-Cik tālu Jūs būtu tikuši?- nostājoties netālu no ārdurvīm, viņa uzrunāja grāfu, ar kuru pāris reizes bija pārmijusi vārdus, kad tam bija kāds darbiņš lūdzams viņai. Šo to, ja ne lielāko tiesu viņu plānu, Kira zināja, ne pa velti viņa bija aizkavējusies. Kā nekā, viņa, kā viens no izņēmumiem, apgrozījās starp cilvēku augstākām rindām un ne to vien bija nācies dzirdēt, tieši tādēļ arī viņa bija te ieradusies, lai pārliecinātos par baumu patiesumu, ne tik daudz savu iemeslu vadīta.

[washulis]

ievērojusi dīvainus skatienus no soulas, viņa beidza domāt par viņu. nepieķeris citiem. paliec neitrāla. viņa sev atkārtoja...

kad grāfs paziņoja, ka aiziet, tad nu nācās lūkoties uz stīvajiem un daudz arpunātajiem ģenerāļiem. vēl jau viņi bija zināmi ar savu garlaicību, bet to nu viņa netaisījās teikt skaļi. tad jau ar mani notiktu tas pats, kas ar bārmeni. nabadziņš viņa nosprieda, kad no cilvēka ieroča viņš bija stīvi nokritis gar zemi. tagad ieradās arī tā vilkate, ko gabriēls bija nosaucis par mauku. no tā gan varētu izvērsties neliels tracis. viņa nodomāja nopētot jaunpienākušo sievieti, kas arī bija smalki ģērpta un uzvedās kā dāma. vienīgi deora, kā tāda lupata. viņa pat sāka justies neērti. nekas, ar tiem simts kilogramiem pietiks... viņa sevi mierināja un no jauna sakustējās krēslā, gaido, ko teikt pārējie.

atbildot uz jaunās vilkates jautājumu, viņa atbildēja: pagaidām jau neko. tikai to, ka vīņi vēlās lai novācam tos, kas traucē. tas arī viss...

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.02.2008 16:57

[Demiurgs]

Bārmenis neko pat nepaguva pamanīt kad nokrita beigts ar cauršautu galvu, taču viņa vendigo gan pamanīja kas notiek, tas jav grasijās mesties bēgt kad pa durvīm iznāca arī Karmena tas uzreiz nometās uz ceļiem un piespiežot pieri pie zemes tas sāka lūgties
apželot, lūdzu apžēlot. mans labs, labs kalps kalpot uzticīgi jaunajai kundzei, viņš mēsls neuzticams vendigo palūrēja papriekšu uz savu bijušo saimnieku tad uz Rionu apžēlot apžēlot nabaga vendigo vendigo smilkstēja kā nogrēkojies suns cerot uz žēlastību
tikmēr iekšpusē ģenerālis paskatījās uz Kiru
Jūs nokavējāt, ja grāfs vēl būtu šeit jūs to nožēlotu. varēja manīt ka arī ģenerālim tas visnotaļ nepatika taču viņam, nebija atļauts, viņam bija pavēles kamēr jūsu nebij mēs vienojāmies par samaksu simts kilogramu zelta katram. par to kas tālāk darāms vēl nēsam vienojušies. ģenerālis nosvilpās un no aizmugures durvīm iznāca divi vendigo kas devās uz ārdurvīm lai savāktu līķus, lai gan tur pagaidām bija tikai viens

[washulis]

varēja sadzirdēt venigo smilkstus. nespējusi nosēdēt uz vietas, deora pagāja garām kirai, bet nepaspējusi paiet garām, ad viņai degunā iecirtās smarža, kas nāca no šīs vilkaču sievietes. galva nedaudz noreiba, bet viņa nevēlējās to izrādīt. nedaudz atstutējusies pret stenderi, viņa palūkojās, ko rions ar karmenu, iesāk ar to nabaga vendigo. nu novāciet taču viņu un nemokiet... viņa nedaudz pārmetoši nodomāja, bet neteica neko skaļi. palika žēl vendigo, bet viņai atkal nācās sev atkārtot savu nelielo likumiņu. nepieķeris neviena, paliec neitrāla, bet viņai tik reti tas sanāca...

[Elony]

Rions uzlūkoja ienākušo sievieti. Vilkate, raksturota kā ielasmeita. Viņam pašam nebija nekas pretī starpsugu sakariem...
Rions pagriezās un ar smaidu lūkodamies uz Karmenu, ielika pistoli atpakaļ mētaļa iekšpusē radīdams veltas cerības vendigo.
Joprojām smaidīdams vampīru "lēdijai", Rions satvēra vendigo pie pakauša un žokļa un strauji grieza galvu uz sāniem tā ka pārlūzt spranda.
"Neciešu čīkstēšanu." Rions noteica. Atmiņas no ieslodzījuma... bērnu raudas.
Viņš nometa uz līķa savus cimdus un no kabatas uzvilka jaunus cimdus, ko uzvilkt rokās.
"Šis darbs ir netīrs. Bet tas nenozīmē, ka netīriem jābūt mums." Karmenai viņš teica un pagriezies devās atpakaļ pie galda.
"Vai drīkst jautāt - vai ir gaidāmi vēl kādi palīgi? Es te skatos, ka tauta nepārstāj nākt." viņs jautāja, pametis galvu uz Amaretas pusi.

Viņs zināja, ka jābūt pārliecinātam un nežēlīgam. Šo zvēru vidū būt cilvēkam bija bīstami. Viņam bija jāparāda, ka sirdī viņs ir nežēlīgāks un ļaunāks kā viņi, lai tie nedomā raudzīties uz viņu no augšas.

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.02.2008 18:41

[Pūķēns Sāra]

-Nezinu vai vienu mani varētu nosaukt par tautu,- Amareta savā maigajā balsī noteica, kamēr lūpas rotāja pieklājīgs un pat maigs smaids, -Un palīgs? Es gan nezinu cik nu liels palīgs es būtu,- sieviete to noteica, cieši pievērsdama savas acis vīrietim - cilvēkam, bet skatiens nebija ļauns, drīzāk gan tāds, kurš mēdza apburt ar savu noslēpumainību, toties sacītais bija tik pat neizprotams tik skatiens, jo sacītais varēja vēstīt, gan to, ka viņai nav nekādā spēka palīdzēt, gan arī to, ka viņa vienkārši nevēlas palīdzēt, vai ir nodevēja. Kas gan, lai to zina?
-Neuztraucieties, dārgo ģenerāl. Es domāju, ka grāfam mans kavēšanās iemesls liktos pietiekoši svarīgs, nedomāju, ka viņam būtu vajadzīgi tie pāris cilvēki, kuri centās piespiest pie sienas vienu no Jūsu palīgiem cilvēku vidū,- joprojām ar pieklājīgu smaidu Kira atrauca ģenerālim, nemaz nebrīnoties vai kā savādāk reaģējot uz lielās naudas summas pieminēšanu, tās viņai bija pār pārēm.

[washulis]

nejauks krakšķis atskanēja no vendigo kakla. cilvēks bez mazākās problēmas to izdarīja. vēl viens iemesls kāpēc neuzticēties un nicināt cilvēkus. un mūs vēl sauc par tumsas radībā. viņa ciniski nodomāja un nolēma atgriesties pie ģenerāļiem.

salkanā, bet stiprā smarža vēl jo projām virmoja no amaretas. pie velna, kas tas ir? viņa nenoturējās un nošķaudījās.

[Hworang666]

Gabriels Solai uzsmaidīja. Jā, varbūt vainīga ir aura, varbūt kas cits... Tad, viegli paklanot galvu, ar ko norādīja, ka saruna beigusies, viņš aizslīdēja tuvāk Amaretai. Ieinteriģēt varētu arī fakts, ka vampīrs ieturēja drošu distanci. Mīlumiņ! viņš samāksloti pasmaidīja, it kā redzētu senu draugu. Tik tiešām cerēju, ka jau būsi mirusi! Tumšmata sejā pazibēja kas līdzīgs izaicinājumam. Jeb varbūt tu neesi Amareta? Samāksloti sejas vaibsti, kas pauda izbrīnu neiederējās vampīra bālajā sejā.

[Pūķēns Sāra]

Amareta pievērsa skatienu vampīram, kurš ierunājās un pietuvojās viņai. Kā jau likās - viņa smaku jau varēja just pa gabalu, rudmate silti uzsmaidīja Gabrielam, -Es jau to pašu vēlējos uzdot tev, kātad tu esi dzīvs vēl palicis?- balss tembrs bija maigs un pat draudzīgi rotaļīgs, ja neieklausītos vārdos, varētu šķist, ka viņa sveicina senu mīļoto. -Jeb kādā gadījumā kā redzams, ka laiks tomēr nav palīdzējis...- sieviete atravās no sienas, pret kuru bija pirms tam stāvot atbalstījusies, kad tuvojās vampīram. Viņas smalkie pirksti aizskāra vīrieša vaigu, bet lūpas aizskāra vampīra ausi, -... tikt pāri atraidījuma aizvainjumam.- Kira pagāja garām Gabrielam, atstājot aiz sevis tik smalku rožu smaržu, kas parasti to pavadīja, un apsēžoties vienā no krēsliem, sakrustojot savas slaidās, garās kājas un saliekot uz tām smalkās plaukstas.
Viņa bija pamanījusi otras sievietes reakciju uz viņas smaržu, bet to nekādi neizrādīja.

[Elony]

Rions paraustīja plecus.
Ja godīgi, viņam bija vienalga, cik vēl vampīru un vilkaču aicināja šie augstmani.
Patiesībā viņs pat jutās savādi lepns, ka bija vienīgais no cilvēkiem, kas bija šeit.

Šobrīd tam gan nebija nozīmes. Rions nevarēja izmantot vampīra un vendigo līķus, viņam bija vajadzīgi cilvēki. Tāpēc viņs nostājās malā, astspiedies pret sienu ēna un nenolaida skatu no vampīrenes Amaretas.

Jauki, viņa pasūtija to lecīgo melno džeku. Ši dāmīte viņma patika arvien labāk... visādi. Viegli smaidīdams, viņš ar savu savādo skatienu vēroja sievietes kustības.

[Džezā tikai Meit...]

Soula sajuta vēl kāda klātbūtni. Viņa nepaskatījās atpakaļ, taču sajuta ienākam kādu stāvu, no kura strāvoja vēl kas. Kas maģisks. Jaunpienākusī sieviete bija vilkate. Par to Soula bija pārliecināta. Vai par šo vilkati viņi iespējams runāja? Viņa pie sevis nodomāja un paskatījās atpakaļ, ieraugot uz zemes bārmeņa līķi, kā arī vendigo un beidzot arī pienākušo rudmati. Viņa uzreiz saprata visu. Tik viņai galvā jautās doma cik pazīstami visi ir. Viņa pasmīnēja par Deoras satraukmu pirms vendigo nāves un palika sēžot savā krēslā. Likās, ka visi ir nedaudz nepacietīgi. Arī viņai drīz draudēja pacietības zaudēšana un viņa ar vēl stingāku skatienu vērās ģenerāļos.
- Nu redzat, tie divi ir likvidēti. Kādi ir tālākie uzdevumi? - Sieviete jautāja un ieinteresēti palūkojās uz Rionu. Cilvēks.. Viņai patika viņa aukstasinīgums. Blakus krēslā apsēdās otra vilkate un uzreiz Soulas degunā iecirtās viņas rožu smarža, kas bija gan patīkama, gan nedaudz traucējoša.

Šo rakstu rediģēja melomania: 26.02.2008 18:52

[Hworang666]

Gabriels pasmaidīja. Viņs jau pa gabalu varēja sasmaržot Riona ieinteresētību vilkatē. Ar žestu viņš cilvēkam - slepkavam pamāja, lai arī tas pievienojas sarunai. Nevarēju tikt pāri? Vampīrs pasmīnēja. Tici man, domās jau biju tevi apbedījis... Ne pārāk labajā apgaismojumā varēja manīt, kā pazibēja vampīra ilkņi. Varbūt piedāvāt tev ko jaunu? Kā nekā, tavs ķermenis man vairs nav mīkla... Vampīra sejā nebūt neiezagās neķītrs smaidiņš. Iepazīsties, vienīgais cilvēks, kuru tu pagaidām nedrīkstēsi nogalināt, jo ir mans labākais draugs - Rions. Un viņš norādīja ar roku uz slepkavu. Protams, ka tie bija meli. Bet vampīram patika melot un izraisīt citos nesaprašanu.

[washulis]

deora nevarēja nedzirdēt vīriešu sarunu ap amaretu. cik nožēlojami. un protams viņa nevarēja nedzirdēt gabriēla komentāru par riona un gabriēla "draudzību". klusi iesmējusies, viņa secināja, ka no šiem abiem, kamēr deora būs apkārt, varēs dzirdēt daudz smieklīgas piezīmes. nu ko lai saka? darīšanas un izklaide. šajā gadījumā šie abi....

palūkojusies uz ģenerāļiem, kas vēl pagaidām vēroja apkārtnotiekošo un kaut ko apsprieda savā starpa, varēja redzēt, ka viņi kaut nestāsta uz reiz, kāpēc arī klusē. noteikti atklāsies kaut kas, kas padarīs visu šo pasākumu ne tik vilinošu. jā, ar mani tā bieži gadās...

[Pūķēns Sāra]

-Es brīnos, ka viņi tev toreiz nenocirta mēli par melošanu, es biju tikai par to,- pat neatskatoties, viņa noteica Gabrielam, kad viegli pagriezās pret cilvēku. -Patīkami iepazīties, Kira Amareta,- sieviete kā ieradusi vispirms nosauca savu uzvārdu un tikai tad vārdu. Viņa nebaidījās, ka kāds no klātesošajiem viņu būtu atpazinis dēļ vārda, jo, ja viņa būtu vēlējusies, lai neatceras, tā jau sen būtu noticis, vienīgais izņēmums laikam bija Gabriels, kuru tādā gadījumā vienkārši vajadzētu nogalināt. Vēl veltot cilvēkam pieklājīgu smaidu, kas mijās ar ko mistisku, viņa ieņēma iepriekšējo pozu, lūkojoties uz ģenerāli.

[Hworang666]

Gabriels pasmaidīja. Jā, nekad neaizmirsti sīkumus, ne tā? Turklāt, tu mani toreiz pavadīji gandrīz līdz pašai baznīcai... Indīgi vampīrs turpināja: vien tad, kad biktstēvs sajēdza, ka tu esi ielasmeita un tevi aizdzina, tu nokavēji pašu jautrāko... Viņš pasniedzās pēc pudeles stiprākas dziras, pie sevis nodomādams, ka gan jau mirušais neiebildīs... Turklāt, kā rādās, jums tāda rases profesija... viņš pamāja uz otras vilkates pusi... Lai gan jūs jau abas viena otru saodāt... Tas pat gaisā bija jūtams... Vampīrs nopietni paskatījās uz meiteni.

[Pūķēns Sāra]

-Tu mazliet jauc faktus - mani neviens nedzen prom, es pati aizeju,- joprojām sēžot ar muguru pret vampīru, viņa tam atbildēja, -Vēl pie tam, tev jau vajadzētu atcerēties, ko es spēju, nu tādas lietas aizmirst pat tu nespētu,- sieviete joprojām savā maigajā balss tonī noteica, kaut pateiktais bija visnotaļ uzbrūkoši domāts, vēl jo vairāk Gabriels bija viens no tiem retajiem, kurš bija redzējis viņas patiesais spējas darbībā, ne tikai smalku uzvešanos un parasto sieviešu šarmu, kaut gan viņa arī nebrīnītos, ja vampīrs to vienkārši nebūtu apjēdzis. -Un atvaino, Gabriel, bet lūdzu beidz kratīt savu sirdi visu klātbūtnē, nevēlos, lai tu sevi apkauno vēl vairāk, vēl jo vairāk, nerunā tā pa dāmām, man likās, ka tevi pietiekoši labi izmācīja, kaut gan mēs vienmēr varam palūgt tos pašus vecos hercoga draugus apciemot arī tevi.-
Viegli pagriezusi galvu, viņa tajā pašā pieklājīgajā un maigajā balsī pievērsās otrai vilkatei, -Es ļoti atvainojos. Saprotiet, Gabrielam ir mūžīgā pārejas fāze, nekādi nevar pieaugt.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.02.2008 20:39

[washulis]

šī amareta sāka viņai iepatikties. tas kā viņa ar vārdiem mācēja nolikt vampīru uz lāpstiņām. deorai pat nedaudz skauda, ka pārējie vīrieši viņu tā aplido (ja to varēja saukt par aplidošanu). pret viņu nekad nebija izrādīta tāda uzmanība. un ja bija līdzīga, tad tā bija tāda, kuru viņa noteikti nebūtu vēlējusies. aizmirsti viņu. viņš ir miris un man vairs nekad nekaitēs. tiec taču tam vienreiz pāri... viņa to bija pie sevis domājusi, bet pat nepamanīja, ka ir to pateikusi tā, ka vismaz kādu metru apkārt esošie dzirdētu.