Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Elony]

Rions pasmaidīja.
Slepkavošana - cik tipiski. Kārtejais darbs. Protams, nozīmīgāks, un arī viņam patīkams, bet tomēr...
"Es gribu 100 kilogramu tīra zelta. Tā būs mana atlīdzība. Tad es piedalos. Nogalinu jebkuru, ko liekat." viņš pateica uzlūkodams grāfu, kas te likās galvenais.
100 kg par tāda mēroga darbiņu likās pieņemama cena. Nez ko tie atteiks?

[Demiurgs]

Grāfs piekrītoši pakratīja galvu
tieši tā, lai gan visus svarīgākos novākt nebūs pa spēkam, tomēr domāju ar jūsu nelielu palīdzību mēs iegūsim vajadzīgo pārsvaru, lai panāktu to ka likumi netiek pieņemti, un varbūt vēl ko vairāk, varu jums atklāt ka iespējam jav pavisam drīz, vampīri un vilkači iegūs savu pārstāvnocību cilvēku valdībā, ar pavisam reālu varu KAd tika pieminēta samaksa grāfs pašķielēja uz Hercogieni kur savukārt pašķielēja savam vīram, tas piekrītoši pamāja, un grāfs turpināja lai būtu simts kilogramu, divdesmit nosūtīs tuvākajā laikā, pārējo kad darbs būs padarīts. Pārējo velmes attiecībā uz samaksu. Grāfs nopētīja pārējos kas vēl nebija minējuši savu cenu. Savukārt hercogs iekārtojās uz sava krēsla nedaudz ērtāk, bija skaidrs kuram tagad vajadzēs patukšot kādu no savām dārgumu krātuvēm.

[washulis]

cena. cena... cik varētu viņiem piepaprasīt? vispār doma, ka tagad liela nauda, kas viņai nav bijusi ne reizi mūžā, likās ļoti neticama. cik būtu pieņemami? tā, lai vēl ilgam laikam pietiktu. lai varētu pienācīgi dzīvot... varbūt vēl nogaidīt, kad tuvosies tas darbiņš. tad droši vien varēs labāk novērtēt situāciju izredzes un tad, cik tas viss varētu būt vērts.

[Hworang666]

Gabriels klusītēm izslīdēja no ēnām, kurās tik ilgi bija radis patvērumu. Pietiks ar tiem pašiem simts kilogramiem. Atkarībā no parasta algotņa, šo cenu man nevajadzēs paaugstināt. Viņš uzmate šķietami augstprātīgu skatu slepkavam. Protams, nauda vampīram nebija galvenais, bet iespēja iedzīvoties mantā šķita pietiekami vilinoša. Un pie tam, viņam patika pavilkt uz zoba cilvēku, kurš bija nokrities vienā līmenī ar viņiem - šķietamām padibenēm, kuras varētu atgūt savu varenību.

[Elony]

"Protams, ka nevajadzēs." atcirta Rions, "Paveiksies, ja nevajadzēs pazemināt."
Rionam nepatika, ka šīs vampīrs bija pamanījies piezagties nemanīts, acīmredzot pārdomas par kapitālu un pārliecība, ka visi ir sapulcējušies, iemidzināja modrību.
"Galu galā algotnis ir profesionālis, nevis... teiksim neprofesionālis." viņs nobeidza jau mierīgākā balsī, lai gan tas viss bija izteikts daudz nedomājot par sekām.

[Demiurgs]

Grāfs velreiz pamāja
Lai būt vēlviens simts, tātad vai visi piekrīt šadai samaksai. Domāju ka piekritīsiet, ka šāda samaksa ir visai dāsna, bet protams varam vienoties arī par individuālām samaksām grāfs ieskatījās acīs Karmenai un tajās atkal varēja manīt vieglu sarkanu liesmas atblāzmu, KArmena varēja dzirdēt grāfa balsi savā galvā, lai gan viņš lūpas nekustināja un to nevarēja dzirdēt citi manu dārgo meitenīt, prieks tevi atkal redzēt, man jāatvainojas, par šiem drausmīgajiem apstākļiem, taču mēs vienojāmies ka ir jāizvēlas arī kāds kurš būtu tuvāks mums. Ar prieku gribu tev piedāvāt iespēju kopā ar vīru ieņemt vietu vampīru un vilkaču delegācijā kas kļūs par daļu valdošās varas, pēc tam kad jūsu kopējais darbs būs pabeigts protams. Ar nožēlu jāsaka ka mēs pieci esam pārāk ienīsti cilvēku starpā lai ieņemtu varas krēslus cilvēku vidū. ko teiksi

[Hworang666]

Gabriels klusībā iesmējās. Nemaz nešaubos, ka algotnis ir profesionālis, bet... Arī profesionāļiem ir vairāki līmeņi, ne tā, mans draugs? Vārdi "mans draugs" izskanēja vairāk kā salti un jebkuram mierpilsonim asinis apstātos, bet Gabriels vēroja algotņa reakciju. Viņam dažreiz patika vērot cilvēkus, tie bija interesants izpētes objekts... Kādēļ gan cilvēkam būtu nepieciešams spert tik radikālus soļus, lai nepieņemtu likumu, kas labvēlīgs vien tumsas būtnēm? Vampīrs pilnībā mierīgi pavaicāja.

[washulis]

divi konkurējoši slepkavas likās sāk kasīties viens otram virsū. interesanti. bez liekas piedomāšanas, deora piekrita nospraustajai summai - 100 kilogramiem zelta. ar to meitenei noteikti pietiks ilgam laikam.

deora petra ievēroja skatienu ar kādu grāfslūkojās uz vampīru sievieti. kas tad tur notiek?

ierunājusies starp cilvēka un vampīra "jauko sarunu". deora noteica: kas ir teicis, ka cilvēki nav tumšas būtnes? ir daži pat ļaunāki. varbūt šis ir viens no tiem? varēja jau saprast uz ko viņa tēmēja ar vārdiem tumšas būtnes. noteikti neko glaimojošu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.02.2008 20:26

[Hworang666]

Gabriels paskatījās uz klāt pienākušo vampīrieni. Cilvēks nekad nebūs pilnīga tumsas radība, jo viņam vēl piemīt kas cilvēcisks... Atšķirība no mums, viņam vēl ir dvēsele. Klātesošajiem varētu likties, ka vampīra balsī atskan kas gluži skumjš, bet skatiens gandrīz iegailējās no niknuma. Un neviens cilvēks nekad nebūs tik spēcīgs kā kāds no senākajiem vampīriem... Vai arī vilkačiem... Vampīrs pavērās apkārt. Dīvaini... viņš piebilda. Man šķita, ka mums piebiedrosies arī kāda ielasmeita, kas pavisam noteikti ir vilkate... Bet... atkal pievērsies abiem sarunu biedriem viņš turpināja: kam gan tas rūp?

[washulis]

protams. par dvēseli jāpiekrīt, bet vai tad cilvēki to izmanto, lai mainīu ko sai pasaulē? tāpēc jau esam šeit, jo ja cilvēkiem nebūtu dvēseles, varbūt viss būtu labāk un vieglāk. viņa beidzot bija atradusi kādu, kas ienīda cilvēkus tik pat ļoti ķā viņa. vēl pietams arīvampīrs. pārāk ilgu laiku deora bija pavadījusi viena un nu viņai bija iespēja izpaust savu viedokli skaļi...

ielasmeita? kāda kompānija tad te ir savākta? kaut kādi maniaki un vēl sazinkas, kam nav ko zaudēt? p
ec kuru nāves, ja tāda gadītos, nekas nebūtu zaudēts? viņa palūkojās uz grāfu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.02.2008 20:48

[Džezā tikai Meit...]

Soula pamāja.
- Skaidrs. Tad, kad tieši mēs sāksim? Un mēs būsim kā komanda, vai arī katrs pats par sevi? - Viņa vaicāja palūkojoties uz kādu vampīru sievieti un vīrieti un cilvēku, kuri runājās savā starpā. Viņa iesprauslājās par noteikto summu un piekrītoši pamāja ar galvu.
- Es summai piekrītu. - Viņa nopietni piebilda un kad izdzirdēja vārdus vilkate, ielasmeita, strauji pagrieza galvu uz teicēja pusi.
- Vēlējies kādu izpriecu? Neesmu ielasmeita un nekad nenolaidīšos līdz tik zemam līmenim, lai pārdotu savu miesu. Kaut vai mirstu badā.. - Viņa klusi un nedaudz draudīgi teica.


Šo rakstu rediģēja melomania: 25.02.2008 21:12

[washulis]

cik es sapratu, tad gāja runa par vēl kādu citu. deora āri izskaidrojās. jau pirmie pārpraumi un problēmas. to nu gan viņai nevajadzēja.

nu bet, ja viņa tik ātri atsaucās uz pieminēto vārdu ielas meita...? deorai galvā noskanēja doma, bet to viņa ātri noslīcināja. viņai nepatika sākt domāt par kādu sliktu, pavisam to neiepazīstot, protams lielais izņēmums ir cilvēks...

[Demiurgs]

Grāfs novērsās no Karmenas joprojām saglabājot telepātisko saiti, viņš iekalusījās pārējo strīdos un pasmaidīja.
Ierunājās viens no ģenerāļiem
Taisnība ir tā ka mums nebūtu īpaši žēl ja daži no jums aizietu bojā, bet domāju ka jums uzņemoties jebkuru līguma darbu ar to jāreiķinās ka līdzējam jūsu dzīvības nav pati augstākā vērte. Bet tur nav tā lietas būtība, mūs interesē lai darbs tiktu padarīts, tas ka kāds no jums varētu aiziet bojā nav mūsu darīšana, un svarīgi lai nevienu no jums nevar saistīt ar mūsu cilvēkiem valdībā.

[Džezā tikai Meit...]

Soulas acis nopētīja Deoru un viņa noteica.
- Es saprotu.. tikai dažkārt citi mēdz būt pārāk.. uzmācīgi, nodomājot, ka no tempļa novirzījusies vilkate varētu būt tikai izprieca.. bet es nedomāju, ka jūsu uzskati būtu tik zemiski.. - Viņa aizvien runāja klusināti. Viņa pagrieza galvu pret runājošo ģenerāli un noteica.
- Nu bet protams, tas visu izjauktu. Mēs esam vajadzīgi tikai darba izpildei. Galvenais lai viss tiek izdarīts un netiktu pieņemti tādi muļķīgi likumi. Pārējais būs jūsu ziņā un mani iepriecina doma, ka turpmāk mēs nebūsim tik apspiesti. Pats galvenais ir panākt mērķi, vienalga cik daudz tas prasīs. Ja nav citas izejas.. - Viņa piebilda un neērti sagrozīgās krēslā. Viņa beidzot novilka mēteli un pārkāra to pār krēsla atzveltni. Likās, ka sarunas vēl pietiekami ilgi nebeigsies, tādēļ viņa atspiedās dziļāk atzveltnē, sakrustojot kājas un rokas glīti saliekot klēpī. Šī bija tā reize, kad Soula kaut cik atraisās, jo runa iet par nākamo darbu un iespēju nopelnīt. Viņa pacietīgi gaidīja atbildes uz pārējiem jautājumiem, ik pa laikam nopētot telpu, kurā atradās.

Šo rakstu rediģēja melomania: 25.02.2008 21:44

[washulis]

skaidrs. viņa klusi noteica. pati jau arī ir bijusi līdzīgās situācijas, bet pār laimi tas nav gadījies bieži, jo nemīlēja lēkt citu acīs.

secinot no tā, ko bija atbildējis grāfs viņa tikai nodomāja: kur esmu iekūlusies. naudas un nedaudz atriebības dēļ, gatava sev nāvi nospriest? bet tur nu viņa sev negribeja sev piekrist. ne vienu reizi vien bija gadījies, ka viņa pati sevi pārseidza ar savu izveicību un vēlmi izdzīvot sajā pasaulē. jācer, ka tā būs arī šreiz...

[Elony]

Rions pasmiineeja par ssiim sarunaam. Ko vinnss domaaja patiesiibaa, nebija zinaams "Tumsas radiibas? Ja nav gaismas radiibu, nav arii tumsas radiibu. Ir tikai varenie un vaajie. Vieni valda ar maggiju, citi ar skaitu. Es piederu abiem." Kad runaaja generaalis, vins klausijaas garlaikoti. "Vaardi un darbiibas princips? Visiem viens meerkis, vai katram savs?" Vinam gribejaas rikoties, nevis runat.

[Hworang666]

Gabriels tik tiešām iesmējās. Smiekli bija sirsnīgi un auksti. Gandrīz neiespējams vārdu savienojums, bet tādi parasti bija vampīra smiekli. Nezināju, ka tik daudzas vilkates piestrādā par ielasmeitām... Nākamreiz tik tiešām būšu uzmanīgāks... Tumšmatis pasmaidīja. Nedomāju tevi, bet rādās, ka visas esat samērā līdzīgas? Vampīrs pasmīnēja. Tad atkal ierunājās ģenerālis un vampīrs sajuta nepārvaramu vēlmi redzēt šo iedomīgo muļķi pavisam mirušu. Gabriels zināja, ka nebūs no aizgājējiem... Bet pat tiem vajag izrādīt cieņu...

[washulis]

bija skaidrs, ka ja visiem būtu brīva vaļa, tad daudzi no tā teikt "biedriem" jau būtu gar zemi un neelpotu, vai nu sarīkotu pamatīgu asinspirti. deora tajā nu noteikti negribēja piedalīties. viņa nolēma rīkotes kā vienmēr: vērot, kas notiek apkārt uzzinot šo to jaunu par to, kur atrodas, ko iesākt, ar ko kopā un tad visu klusi paveic. nebūtu īpaš jēga tagad izlēkt ar savām domām.

nosēdusies atpakaļ savā krēslā, deora palūkojās uz vilkaču sievieti, kas bija sākusi runāt par ielasmeitu tēmu. viņa no sevis nevarēja noslēpe faktu, ka šī sieviete viņai simpatzēja. nesāc no jauna ar savu vēlmi kādam pieķerties. kā vienmēr, nožēlosi to vēlāk...

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena aizvien dusmīga uz vīru, kaut ko ņurdēja zem deguna, zem viņas prāta kontroles uzradās vēl viena balss. Viņa pat nepalūkojās uz grāfu, tikai paturēja saikni starp viņu abu prātiem. Meitene sapurināja galvu un neuzkrītoši sapurināja melnos matus. Meitene savā galviņā iesmējās.
Tu zini ko es par to domāju un man patiesi ir liels prieks atkal tikties ar tevi. Tu zini, ka man šādus piedāvājumus teikt nav vērts, bet protams es piekrītu, es vienmēr piekristu, Tev.
Viņa spalgi iesmējās, bet ne jau skaļi, tikai spalgi.
Jā, viņas trauslo skaistumu ieskāva arī asā āriene. Vampīre sagrozījās krēslā un neuzmanīgi kaut ko noņurdēja.
Lai nu kā būtu, es esmu jūsu pusē.
Daļēji skaļi, daļēji klusi viņa nomurmināja zem deguna un iesēdās dziļāk krēslā.
Man prieks, Jūs satikt,
viņa neuzkrītoši nomurmināja un deva iespēju minēšanai, skatiens uz mirkli pievērsās Vilijamam.

[Džezā tikai Meit...]

Soula ar ledusaukstu skatienu uzlūkoja Gabrielu un klusi atbildēja.
- Viņas nestrādā, taču daži tā uzskata. Viņas vienkārši vēlas būt brīvas un izbaudīt to.. Mēs neesam tik līdzīgas, taču šķiet, ka mūs visai viegli var atpazīt. Laikam jau aura... - Viņa pavērās uz savām rokām un aizlika kādu matu šķipsnu aiz auss. Tie varbūt nebija gari, taču daži spēja visai traucēt. Un vēl aizvien nebija atbilžu. Cik ilgi tas vēl vilksies? Viņa pie sevis domāja. Jo ātrāk darbs būs padarīts, jo ātrāk viņa tiks prom un piedevām dabūs labu kaudzīti zelta. Sieviete sajuta negatīvās emocijas no citiem. Likās, ka tie vēlas uzrīkot pamatīgu asinspirti, taču tas Soulu īpaši neinteresēja. Viņa spēja sajust arī kaut ko labu nākam no Deoras un tas lika nedaudz aizdomāties, vai viņa būs tik stipra. Pēc izskata nelikās, ka viņa butu spējīga nogalināt. Soula dzīvē bija nogalinājusi. Un juta, ka tas viņai iespējams nesagādās problēmu. Vainas apziņu un tā..

Šo rakstu rediģēja melomania: 26.02.2008 07:33