Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Džezā tikai Meit...]

Soula izjuta ledainu aukstumu iestājamies pār sevi. Viņas ķermenis sastinga un liesmotais siltums bija izdzisis. Pēc divkaujas, kurā uzvarēja grāfs, sieviete pateicībā palūkojās uz viņu un paklanījās.
- Paldies jums.. - Viņa noteica un atkal apsēdās uz krēsla. Sieviete piespieda sevi kaut cik pakustēties un viņas roka nedroši, nedaudz trīcoši sniedzās pēc glāzes ar vīnu, kuru bija paņēmis Rions. Viņa izņēma to vīrietim no rokām un iedzēra malku. Siltums pamazām atgriezās. Viņa vismaz spēja kustēties uz priekšu, bet tā aukstuma sajūta vēl aizvien viņā bija palikusi. Viņā modās niknums par tādu nesapratni un ietiepību. Sieviete nogaidīja, kamēr katrs paņems pats savu daļu. Daži jau devās prom, taču viņa gaidīja, kad izteiks nākamo uzdevumu un tad pazudīs.

[washulis]

jāskatās, ka neko nenokavēju. deora no jauna soļoja pa ielām, bet nu pat viņa atzina, ka izskatās krietni labāk. nu veco skrandu vietā bija kārtīga korsete (kas gan nedaudz spieda, bet iesākumam bija labi), un apakšā plati plīvurīgi mežģīņu svārki. kopā viss bija balsots un pelēkos toņos. veicot mierīgus un graciozus soļus pa bruģēto ielu, viņa no jauna devās uz "stipro dziru".

[Demiurgs]

Barmenis Antonjo bija zaudējis savu draudzīgo smaidu, viņš bija nopietnes grāfs kādu brīdi atpūtās un atkal piecēlās kājās.
Labi ar mani vis kārtībā, tikai nedaudz novājināja mani. Grāfs piegāja pie Antonjo
Šis ir mans dēls Antonjo, viņš pagaidām šeit tēlos bārmeni, parūpēsies lai jus šeit būtu drošs patvērums, ja jums dzīsies pakaļ viņš parūpēsies lai jūs neatrod, vai palīdzēs ar jebko citu aktīvo operāciju vai atpūtas laikā. Neiedomājieties ka viņš jums ir kalps, tas ko redzējāt līdzšim bija vien viņa aktiermākslas izpausme, viņš vēlējās jūs nedaudz pavērot. Antonjo ir gandrīz tikpat spēcīgs kā es pats Grāfs paskatījās uz savu dēlu un pasmaidīja
gandrīz grāfs uzsvēra gandrīz Ja jums nepieciešams sazināties ar mani vai ģenerāļiem jums būs jāvēršas pie viņa. Tagad jums būs darīšanas tikai ar viņu mani satisiet tikai tad ja man radīsies pēc tā vajadzība. TAs ka es jums piegādāju pirmo samaksu bija tāds kā laipnības žests no manas puses, un protams man vajadzēja parūpētie par mūsu draugu priesteri. Cīņa ar vilkaču oligarhu nav nekāds joks. jūs visi kopā viņu nespētu pat ieskrambāt. Labi man laiks doties Grāfs piegāja pie mazās meitenītes, noglāstija tai vaigu Demeno, mēs ejam ģenerālis paņēma meiteni un sekoja grāfam ārā pa durvīm.
Grāfa dēls Antonjo palika stāvam pie krēsla, viņš nepavisam vairs neizskatījās draudzīgs vai laipns, seja bija nopietna un valdonīga.

[washulis]

OCC: man radies tāds iespaids, ka E. Gūstekne un Semijs nemaz nepiedalās, vai arī es kaut ko laižu garām?


deora bija iegājusi tieši atpakaļ bārā, kad grāfs bija noteicis savu sakāmo. ak, tad antonjo to tikai tēloja? žēl... bet viņam labi padodās. tad jau drīzāk uz skatuves vajadzētu kāpt, nevis dirnēt šeit. palaidusi, lai grāfs ar visu mazo meitenīti varētu iziet pa durvim.

kā noprotu, tad neko tādu nenokavēju... viņa ierunājās klusumā. ciešā korsete lika deorai justies neērti, bet viņa notēr tam nepievērsa uzmanību. tad te visi atkal izklīst, vai arī tiks sarunāta nākamā tikšanās, vai uzreiz pie lietas? nākamais darbiņš?

[Džezā tikai Meit...]

Soula atzinīgi paskatījās uz Antonjo. Viņas sejā iezagās kas līdzīgs pirmītējam smaidam, taču vēl aizvien viņa likās vēsa. Sieviete piecēlās kājās un piegājusi pie lādes, paņēma savu zelta daļu. Nekas par nākamo uzdevumu netika teikts un grāfs jau izgāja laukā pa durvīm, kopā ar visu ģenerāli. Viņa noraudzījās uz Deoru un atbildēja klusā, taču skaidrā balsī.
- Nu.. liekas, ka izklīst. Nekas vēl netika par darbu teikts. - Viņa izņēma no pirma maisa nedaudz zelta un nolika to uz letes. Piegājusi pie grāfa dēla, sieviete noteica.
- Tas jūsu vendigo par brokastīm. Man bija prieks ar jums iepazīties. - Viņa pagāja uz durvju pusi, bet vēl neizejot pa tām, ja nu tomēr vēl kas atgadās.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 13.03.2008 15:11

[Elony]

(OCC: nezinu, kas ar Semiju un EG, bet viņi zeltu nedabūs! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Rions neatbildeja abrielam, jo sākās interesantas lietas.
Divcīņa.
Žēl, ka tik ātri beidzās un ar tik niecīgiem bojājumiem abiem cīnītājiem.

"Nu, man prieks, ka mūsu lēdijas paliek ar mums, būs jautrāk." viņš noteica, paņemis savu daļu zelta. Taču palika bārā, gaidot, vai grāfa dēliņš pateiks ko interesantu.

[washulis]

nu ja. tagad es arī spēju jūms pateikties par garšīgo ēdienu nudā... viņa pasoļoja uz letes pusi un uz tās nolika dažas monētas. tas bija tik labi apzināties, ka tu pats turi sevi rokās un viss nepieciešamais jau ir. ko tādu viņa nebija jutusi sen. viegli uzsmaīdjusi ģenerāļa dēlam, bet nesaņēmusi to pašu atpakaļ, viņa no jauna pavērsās uz durvju pusi. un protam sarī man ir prieks, ka mūsu barā nepalika par diviem biedriem mazāk. viņa pavērsās uz soulu un amaretu, bet to darot, viņa uzkāpa uz savas kleitas un gandrīz nogāzās. nebija pieradusi ka tā bija tik gara... ups. nedaudz nosarkusi, viņa no jauna devās uz durvju pusi.

[Demiurgs]

Antonjo kādu brīdi vēl nogaidīja pēc tam kad viņa tēvs bija devies projām un tad teica
PAr to kas darāms es jūs informēšu vakarā, teiksim ap astoņiem. TAd šeit būs padaudz tautas, tapēc uzreiz ejiet uz dibentelpu Antonjo norādīja uz durvīm blakus bāram uz kurām bija rakstīts "Personālam" Jusu nākamais upuris būs nedaudz piņķerīgāks, un darbiņš darāms ritdien dienvidū, takaā jums ir brīvs laiks līdz vakaram un tad visa nakts un rīta cēliens lai izpētītu situāciju un izplānotu savu rīcību. Ja vēlaties varat pa dienu palikt šeit. vendigo jūs pabaros un apkalpos, ir arī istabas otrajā stāvā

[Džezā tikai Meit...]

Soula uzmeta uzjautrinātu skatienu Deorai, kura tagad izskatījās krietni labāk, kā arī Rionam. Viņas sejā iezagās viegls smaids par abu vārdiem un rīcībām. Viņa noklausījās grāfa dēla teikto un palocījusi galvu, noteica.
- Skaidrs. Tad līdz vakaram. - Viņai nebija jautājumu un tagad sieviete varēja nokārtot savas lietas. Viņa lēnām izgāja laukā pa kroga durvīm. Bija jau sācies gaišs rīts un cilvēki skraidīja pa ielām. Uz stūriem jau bija iekārtojušies daži pārdevēji un visi veikali jau bija atvērti. Pilsēta sāka pildīties ar maizes, puķu un citām smaržām. Vējš maigi bužināja Soulas matus un viņas gaišais, vieglais stāvs piesaistīja dažu acu skatu. Sieviete bija nedaudz iegrimusi domās. Šis zelta iegūžanas veids bija ātrs un ērts, taču ko viņa darīs pēc tam, kad viss jau būs padarīts? Mērķis būs sasniegts? Viņa pavērās tālumā, kur atradās smalkākas mājas un biroji. Varētu censties iegūt darbu un dzīvesvietu tur.. Bet jāgaida līdz darbiņa beigām, jo pagaidām viņai nebūs laika strādāt. Soula apsēdās uz kāda sola parkā un vēroja cilvēkus, kuri spēlējās ar saviem suņiem un mazos bērnus jautri dzīvojamies smilškastēs. Tas viss izraisīja siltu sajūtu viņas ķermenī. Lika atcerēties laikus, kad viņa pati bija maza un kopā ar brāli sastrādāja tik daudz nedarbus. Tik daudz laika bija pagājis..

[washulis]

vēl jo projām jusdamās neērti par savu izgājienu ar kleitu, deora noklausījās ko teica antojno un sekoja soulas piemēram un arī pēc viņas izsoļoja no kroga. vēl pirma izešans apieklājīgi nokniksēja un tad devās arā pa durvīm.

astoņos. lai tā būtu... viņa pagriezās uz otru pusi un devās uz savu jauno mājokli, lai nu varētu tur visu kārtīgāk izpētīt. iedama automātīski aju pa savu ierasto ceļu, viņa pamanīja, ka atkla bija nonākusi pie savas vecās dzīvesvietas. nolāpīts... viņa atkal griezās apkārt un ātri vien atrada ceļu uz savu jauno dzīvoklīti.

iegājiusi tajā iekšā, viņa palūkojās uz savu mazo mājīgo viesistabu, tad aizsoļaoja caur koridoru uz vannasistabu, nopētot kā tur viss svaigi izremontēts un tīrs. un nu jau ar vēl priecīgāku seju viņa nonāca pie savas guļamistabas, kur no loga pavērās burvīgs skats uz tirgus laikumu, kur tagad dienas steigā bija īsta burzma. ak, šī lielpilsētas dzīve. viņa viegli ieslīga savā gultā un nolēma nosnausties līdz astoņiem, kad būs nākamaisgājiems uz "stiprp dziru". tikmēr viņai par neko nevajadzēju uztraukties...

[Demiurgs]

Tuvojās astoņi vakarā un ielas sāka kļūt tukšākas, protams ka visās malās runāja par to ka policijas priekšnieks ticis nogalināts kopā ar visu ģimeni, bet varas iestādes visu noliedza. Priekšnieka vietnieks tagad bija kļuvis par priekšnieku, par priekšnieku kādu vlējās redzēt vampīru augstmaņi.
Ielas bija kļuvušas tukšākas taču bāros un citās izkalides vietās vis notika pilnā sparā. "Stiprā dzira" bija pilna ar dažādu rasu dzērājiem un izklaides meklētājiem, visiem patika jauna vadība un nevienu pārāk neinteresēja kur palicis vecais saimnieks. Antonjo saimniekoja aiz bāra letes gatavojot dzērienus un uzmanīgi vērojot zāli, tikmēr ēdienus un dzērienus pa zāli iznēsāja vairāki vendigo kurus komandēja Dezmonds.
Pie bāra sēdēja labs barīņš iereibušu vilkaču kuri skaļi strīdējās par policijas priekšnieka nāvi, pie galdiņiem izmētāti sēdēja vēl daudzas citas grupiņas, pārsvarā vilkači un vampīri, bija arī paliela vendigo grupiņa, tie iekārtojušies tumšākajā stūrī dzēra visdažādākos dzērienus un tikpat dažādi ēda, apēdot un apdzerot šķiet vairāk kā visi pārējie kopā, un neviens neuzdrīkstējās ar viņiem sapīties, runāja ka viņi esot no kautkādas jaunizveidotas vendigo bandas kas iegūstot arvienvairāk varas pilsētā un tās apkārtnē.
Bārā bija laiks ierasties arī slepkavām lai uzzinātu kas darāms tālāk.

[washulis]

mosties, ir laiks... balss deoras galvā teica. viņas labā laika izjūta noderēja, jo nu viņai bija vesela pusstunda, lai varētu uz "stipro dziru". piegājusi pie sava skapja, kas nu bija papildīnāts ar visu ko, viņa no tā izvilka melnu mežģīņu kleitu, kas pat nedaudz spieda. nekas, pacietīšu. mūstiedās skaistums nozīmē daudz ko...
izgājusi no mājas viņa ātri vien nonāca pie bāra. viss ko viņa dzirdēja pa ceļam viņu uzjautrināja. ak nabadziņi tā arī paliks neziņā, kas tad īti notika ar policijas priekšnieku. iesoļousi nu jau pilnajā bārā, deora devās uz norādīto telpu, ko bija pieminējis antonjo. tur viņa nosēdās uz kāda krēsla, lai sagaidītu pārējos. bija bez piedspadsmit astoņi. viņa pat bija ieradusies pārāk ātri. nu nekas, atpūtīšos vēl...

[Elony]

Rions jau bija izgulējies, tādēļ palika bārā, pasūtija brokastis, tad pusdienas vēlāk.
Viņš runājās ar apmeklētājiem par dažādām tēmām, arī par uzbrukumu policijas priekšniekam, centās uzzināt, vai kāds nojaušs, kas bija vainīgs. Tāpat viņs sēdēja gana tuvu vendigo bandītiem, lai censtots noklausīties arī viņus un ja iespējams, parunātos ar viņiem.

[Pūķēns Sāra]

-Un lūdzu vēlreiz pasakies manā vārdā savam saimniekam par patīkami pavadīto dienu,- netālu no kroga Amareta noteica vendigo, kuram bija likts pavadīt sievieti, lai ar to nenotiktu, kas slikts, jo augstākā sabiedrība bija viegli satricināta dēļ nakts notikumiem un tagad sāka mazliet vairāk uzmanīties. -Un ar mani patiesi viss būs labi, vari saimniekam teikt, ka pavadīji mani līdz mājas durvīm,- rudmate uzsmaidīja vednigo, kurš mazliet minstinoties paklanījās un sāka iet prom, kad Amareta tam uzsauca, pasviežot pāris monētas.

Klusām, gandrīz nemanāmi pavērās bāra durvis un pa tā ieslīdēja Amareta. Mugurā tai bija tas pats ierozā kimono tipa tērps, kas no rīta, kas vien nozīmēja, ka mājās sieviete nav pabijusi. Par sveicieno uzsmaidot Rionam, Kira aizgāja uz telpu, kuru no rīta bija pieminējis Antonio, tur sastopot Deoru. Iepriekš ejot cauri krogam, likās, ka to mana tikai Rions un Antonio, jo neviens pat nebija pievērsis uzmanību, ka paveras kroga durvis, kur nu vēl, ka kāds pa tām ieiet un iet cauri krogam.
-Sveicināta šai vakarā, kā izskatās esi labi atpūtusies,- apsēžoties blakus Deorai, Ama pieklājīgi noteica, cerot, ka kāds te iegriezīsies un būs iespēja ko pasūtīt.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 18.03.2008 18:45

[washulis]

jā, tā nu gan sanāca. kā nekā nakst nomodā un paredzu ka tagad tas notiks atkal. viņa redzot ienākot amaretu uzreiz iztaisoja muguru. pārmaiņas pēc deoru nemaz neraustīja izsalkums. tas bija tik neparasti. parasti viņa vienmēr dzīvoja neēdusi, vai tikai kaut ko uzgraužot, bet nu mājas nebija tuksās un pati arī jutās labi. šī slepkavošana ir ļoti ienesīga. laikam būs jāpiekopj to arī vēlāk...

[Pūķēns Sāra]

-Iespējams sagatavošanās darbi būs jāveic pa nakti, ja tādi būs vajadzīgi, bet ja vadās pēc Antonio teiktā, tad darbs būs darāms rītdienas dienvidū,- Amareta atbildēja, ērtāk iekārtojoties krēslā, un bija manās, kā sieviete sakrusto slaidās kājas zem garā kimono.

[washulis]

njā... pēdējā laikā par garliacību un brīva laika pārmērību nu nevarētu sūdzēties. viņa ieminējās. parasti tās diena,s ko pavadīja viena, neko nespējot pasākt, dienas vilkās kā nedēļas. tagad bija impuls dzīvot. lai arī viņa sevi uzskatīja par brīvu dvēseli, tagad viņa sāka pa tiešām justies brīva. uz viņas lūpām parādījās smaids. kaut ko tādu šajā nežēlīgajā pasaulē nenācās redzēt īpaši bieži, ja nu vienīgi samākslotus smīnus...

[Hworang666]

Gabriels tā arī nebija izgājis no bāra. Visu dienu un nu arī nakts sākumu viņš bija nosēdējis savā stūrī. Netālu no viņa bija arī vandīgo. Tiesa, pirms tam tie gribēja piesevināties viņa vietu, bet vampīri spēj ne tikai izjust emocijas, bet arī tās pastiprināti izstarot, tādēļ, pēc dubultas "īpaši spēcīgas" baiļu devas, vendigo viegli trīcot aizgāja pie cita galdiņā. Vampīrs pamanīja kādu redzētāku cilvēku, bet, vēl ar vien nogaidoši palika stūrī.

[Džezā tikai Meit...]

Visu atlikušo dienu Soula staigāja pa pilsētu. Viņu urdīja savāds nemiers. Parkā bija palicis pārāk nospiedoši, tādēļ sieviete centās uzmundrinājumu rast ejot gar atrakciju parku. Uz vakara pusi viņa aizvien biežāk sāka sadzirdēt par policijas priekšnieka nāvi un pie sevis par to pasmaidīja. Neviens nedrīkstēja un nevarēja uzzināt kas īsti bija noticis. Viņa pēc saules spēja noteikt, ka tuvojas seši vakarā, tādēļ veikli atgriezās savā mazajā dzīvoklītī, kurā noslēpa atlikušo zeltu. Soula bija ieskrējusi pāris veikalos un nopirkusi sev jaunas drēbes. Sievieti nemaz nenomāca miegs vai nogurums. Tiesa šorīt piedzīvotais nebija aizmirsts, taču tā sekas bija izgaisušas.
Soula ieskrēja dušā, nomazgājās un lēnām ģērbās vakaram.
Pēc pusotras stundas pa bāra durvīm ienāca viņas smalkais stāvs, kurš bija tērpts elegantā tumši zaļā kleitā, kura sniedzās līdz pat grīdai. Tai bija V veida izgriezums un īsas lencītes. Kaklā kā vienmēr karājās zeltītais medaljons un uz pirksta rotājās gredzens. Kurpes bija jaunas, skaisti sudrabotas un to siksniņas viegli tinās ap potītēm. Soulas sejā bija manāms pieklājīgs smaids, kad viņa pamanīja arī citus slepkavas. Viņa pa taisno devās uz Antonjo iepriekš norādīto istabu, kur viņiem vajadzēja saņemt nākošos norādījumus. Tur viņa pamanīja pārējās divas sievietes un viegli paklanījusies noteica.
- Labs vakars. Ceru, ka neesmu neko nokavējusi. -

[washulis]

nē neesat. nekas nemaz vēl nav sācies... deora atbildēja uz soulas jautājumu. vismaz te eot kopā ar šiem ir ar ko parunāt. un arī par ko... varu saderēt, ka visi bez izņēmuma ir dzirdējuši, kā citi mēļo par policijas prieksņieku. viņa viegli nosmaidīja.