Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[Demiurgs]

Bārmenis uzsmaidīja arī Soulai
Labrīt varbūt ko dzeramu, vai vēlēsieties ko apēst, mans vendigo ir lielisks pavārs. Domāju ka jūsu draudzene šeit apliecinās ka pikantais steiks ir vienkārši brīnišķigs

[washulis]

vendigo - pavāri. amizanti, bet tiešām labi sanāk... viņa pie sevis spriedelēja. bet bārmeņa teiktais, ka viņš deoru nosauca par draudzeni viņu nedaudz pārsteidza. tas likās tā jocīgi. droši vien ka tas nav svarīgi un bārmenis arī neko nezinot, bet tomēr deora sāka sajusties kaut nedaudz tuva šiem septiņiem cilvēkiem, kas jau atradās bārā, vai tikai devās uz to. vēl viena no deoras problēmām - ātra pieķeršanās citiem... nomierinies. nepievērs tam uzmanību. paliec malā un neieķeries. viņa pie sevis atkal atkārtoja. viņam taisnība, steikt tiešām ir debešķīgs... viņa vēl ieminējās un izdzēra pēdējo lāsi no glāzes...

[Džezā tikai Meit...]

Soulas sejā ievizējās viegls smaids, kas viņu padarīja vēl gaišāku un patīkamāku. Pa ilgiem laikiem viņa beidzot pasmaidīja. Iespējams tādēļ, ka saņem šīs sajūtas pretī. Sieviete palūkojās uz bārmeni un noteica.
- Es labprāt vēlētos ko ieēst. Un arī vīns būtu tīkams.. - Viņa viegli palocīja galvu un pievēsās Deorai.
- Nu, kas ir augstākstāvošs par policiju? Nākamais bīstamākais.. - Viņa jautāja un graciozi pārlika kāju pār kāju un zodu viegli atbalstīja pret plauktām. Tiešām bija dīvaini, ka bārmenis viņas noturēja par draudzenēm, taču bija pat labāk, ka tā izliekas. Viņa tam vienkārši nepievērsa nekādu uzmanību.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 09.03.2008 20:56

[Pūķēns Sāra]

-Arī tev labs rīts,- Amareta sveicināja ar siltu smaidu otru vilkati. Bija jāatzīst, ka bārmenis bija visai amizants vampīrs, ja uzdrošinājās tik droši sarunāties ar visiem, vēl pie tam tik draudzīgi - nevienmēr varējā gadīties tik miermīlīgi viesi kā viņas, vēl pie tam tik labā noskaņojumā, kā izskatījās visas bija.
-Visai arī iespējams, ka zaudētājos, bet kas lai to zina,- Kira vēl noteica Deorai par Rionu ar noslēpumainu smaidu, kad pievērsās jaunuzsāktajam tematam.
-Ja godīgi, tad tas varētu būt vēl kāds no policijas, vai pareizāk no slepenpolicijas, kaut gan nevar jau zināt, ko mūsu dārgie ģenerāļi un pārējie izdomā, jo mana stratēģija šādā gadījumā būtu pavisam savādāka,- rudmate atzina, iemalkojot vēl vienu mazu malku vīna. Atšķirībā no Deoras glāzes, viņas glāze vēl bija gandrīz pilna.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.03.2008 21:02

[Džezā tikai Meit...]

Soula pieklājīgi pamāja Amaretai un tad domīgi pievērsās kādam nenoteiktam punktam bāra sienā.
- Jā.. vēl kas no policijas.. varētu būt vēl kāds bagātnieks.. nez cik vispār būs slepkavību līdz mērķa sasniegšanai. - Viņa nopūtās un pavērās uz vīna glāzēm abu sieviešu priekšā. Nu jau stiprāk izsalkums mocīja, turklā viņa vēl spēja sajust steika smaržu, kura bija palikusi no iepriekšējām porcijām un to, kura vēl tapa priekš viņas.

[Demiurgs]

Bārmenis iztukšojot pudeli ielēja topašu vīnu arī Soulai, iegājis virtuvē viņš pēc brīža atgriezās ar steiku Soulai
Labu apetīti, vai varu piedāvāt vel ko. Domāju gan ka jums ilgi vairs nebūs jāgaida. Grāfam kautkad drizumā vajadzētu ierasties
Tobrīd bārā ienāca arī Demeno, viņš nolika piecus gadus veco meiteni, kura bija bezsamaņā, uz vien no galdiem un pamāja bārmenim
Sveiks Antonjo, tavs tēvs vēl nav ieradies kā redzu. Un visi viesi arī nav vēl ieradušies. Esi tik laipns un ielej man nedaudz viskija
Antonjo gan nebija pārāk iepriecināts par ģenerāļa parādīšanos, taču viņš ielēja tam viskiju un pasniedza glazi
Domāju ka viņam drīz vajadzētu būt klāt

[Džezā tikai Meit...]

- Ak, liels paldies.. - Soula pateicās bārmenim un pieņēma steiku un vīnu. Viņa izbaudīja katru kumosu no burvīgā ēdiena un atzinīgi noteica.
- Jūsu vendigo tiešām prot ļoti labi gatavot. Un vai jums ir vīnogas? - Viņa jautāja. Viņa nobaudīja vīnu un viegli noskurinājās, kad tā burvīgā garša un siltums piepildīja viņu. Svece netālu no viņas netīši aizdegās un pieejot klāt, varētu just savādu siltumu plūstam no viņas. Sieviete paraudzījās uz durvīm, kad pa tām ienāca ģenerālis un nopētīja meiteni, kura bija bezsamaņā. Interesanti, kas gan tagad būs? Viņa pie sevis nodomāja un domīgi iedzēra vēl malciņu vīna. Steiks bija apēsts un apetīte bija apmierināta. Tagad varēja nesteidzīgi gaidīt grāfu un mirkli, kad tiks pasniegts atalgojums par pirmo uzdevumu.

[washulis]

ja pareizi saprotu, tad būs kādi pieci... apmēram. jo pa vienu nogalināto varēja iegūt divdesmit kilogramus zelta, tad tā var parēķināt. vidēji pieci. es protams iespējams maldos... viņa mēģināja izrēķināt. lai gan nekādās skolās nav gājusi, vismaz kaut ko jau viņa zin. nākošajā brīdī soula aizdedzināja sveci. amizanti... tad skaidrs, ko viņa spēj. un tāpēc uzņēmās dedzināšanas darbus.

kad viņa arī pievērsa uzmanību ģenerālim, kas bija ieradies ar visu mazo meiteni šeit, nevarēja nepamanīt arī bārmeņa "priecīgo" seju. nabaga bērns. vazā to apkārt. kāpēc viņu tā moka? viņa pie sevis spriedelēja...

[Elony]

Tomēr pirms atkal doties uz bāru, Rions atgriezās savā dzivoklī, jo saprata, ka viņam nepieciešams kādu laiku atpūsties, lai atgūtu fizisko spēkus, tāpēc viņs ieradās bārā nedadz vēlāk.
Rions atkal bija ģerbies tai pašā sārtajā ādas mētelī un tumšajās drānās zem tā. Tāpat kā iepriekš.
Cilvēks izskatijās apmierināts un izklaidigi smaidīja.
"Jauks rīts, dāmas." viņš teica ieejot.
"Ģenerāl..." Rions pacēla roku un īsi pamāja.

Piesēdies blakām sievietēm, Rions atskatījās uz galdu, uz kura bija mazā meitene.
"Ieturam brokastis?" viņs vaicāja Demeno ar viltīgu smīnu.

[Hworang666]

Gabriels neviena nemanīts vēl arvien sēdēja stūrītī. Tā kā neviens nebija pamanījis, ka viņš jau šeit bija pirmais, viņš arī pārāk neizcēlās. Kā vienmēr, tumšākais stūrītis, kā vienmēr, klusākā uzvedība. Piebeidzis vēl vienu pudeli sīvā, viņš iznāca no ēnām, lai darba devējs nedomātu, ka viņš ir bezvēsts pazudis. Protams, vampīram nemaz nešķita, ka viņš rūpēja grāfam, bet... Jā, paldies, tīri garšīgas... viņš negaidīti "uzgāzās" Rionam uz pleca. Arī gribi kādu asiņaināku gabalu? Klaja nepieklājības izrādīšana augstākstāvošām personām Gabrielam nebija nekas neparasts...

[Džezā tikai Meit...]

Soula domīgi palocīja galvu.
- Jā, tā varētu būt. Tātad vēl četras.. - Viņa piekrītoši noteica un palūkojās uz cilvēku, kurš ienāca bārā. Likās, ka viņam ir bijusi pamatīga izklaide, jo viņš izskatījās ļoti apmierināts.
- Jauks gan.. - Soula atsaucās uz sveicienu un pie sevis nopūtās, kad no ēnāam izlīda Gabriels, kurš tīši uzgrūdās virsū cilvēkam. Abi likās vienlīdz nepieklājīgi un iespējams atkal sāks savus strīdus. Sieviete pastūma uz priekšu savu izēsto šķīvi un turpināja baudīt vīnu. Viņas pirksti viegli un rotaļīgi izgāja cauri sveces liesmai, mistiskā veidā nodzēšot to un nākamajā mirklī atkal uzdzēšot, kad pirksti vēlreiz slīdēja pāri svecei. Soula pirkstos juta patīkamo tirpoņu un viņai šī gaismas spēle likās pietiekami izklaidējoša.

[Demiurgs]

Brīdī kad ģenerālis Demeno bija izdzēris savu viskiju bāra durvis atsprāga vaļā un pa tām strauji ienāca grāfs Pormenius, viņš bija tērpies garā melnas ādas mētelī kas bija aizpogāts līdz pat kaklam un rokās turēja ar zelta kalumiem rotātu spieķi, tam galā bija zelta čūska kas mutē turēja valrieksta lieluma rubīnu. Grāfs izskatījās dusmīgs, viņš piegāja pie bezsamaņā esošās meitenītes ieskatījās viņai sejā un klusi noteica
Viņas pašas labā ceru ka viņa izaugs par skaistu sievieti grāfs nopētīja pārējos klātesošos. pa durvīm ienāca vel kāds vīrietis kurš bija ģērbies tādās kā mūka drānās taču greznākās un smalkāk darinātās, tam rokās savukārt bija balts zizlis ar asinsarkanu kristālu galā. Tas bija vilkaču virspriesteris.

OCC: piespiedu kārtā teleportējam uz bāru visus kas vēl nav ieradušies

Grāfs ierunājās Atļaujiet iepazīstināt, virspriesteris Vogels, vilkaču oligarhs priesteris ar augstprātīgu skatienu nopētīja klātesošos
VArat divreiz minēt kapēc viņš ir šeit ieradies Grāfs īzsmejīgi un vienlaicīgi dusmīgi paskatījās uz klātesošajām vilkaču sievietēm. priesteris zema dobjā balsī iejaucās šeit nav vietas jokiem, manu dārgo grāf, mes jav sen esam draugi taču tev jāsaprot ka es nevaru pieļaut ka vairākas vilkates klīst apkārt nogalinot cilvēkus kamēr vilkaču rase lēnām izmirst tādēļ ka viņas nevēlas dzīvot klosteros un dzemdēt jaunus bērnus grāfs nicīgi nosprauslojās un pamāja, tad viņš atkal ierunājās
tātad, kur no klātesošajām vilkaču sievietēm vēlas doties atpakaļ uz kādu no klosteriem, līdzi šim te grāfs atkal norādīja uz priesteri kurš joprojām stāvēja priekšā durvīm.
Grāfa acis iegailējās un visi klātesošie kas nebija vilkates sajutās tādi kā paralizēti, nespējīgi kustēties vai runāt.
Viņš pieņems jebkuru atbildi, un es parūpēšos par to lai viņš ar to samierinās
Priesteris uz grāfa teikto tikai viegli pakustināja galvu un teica neiedomājies no sevis pardaudz, bet esmu pārliecināts ka tas nebūs nepieciešams jo viņas nāks labprātīgi. priesteri nopētīja klātesošās vilkates

[washulis]

atkal viņi...deora garlaikoti nodomāja. vai viņi ir viens uz otru uzēdušies, ka nevar palikt vietā? jau pa vienu nakti? pastūmusi tālāk tukšos traukus, viņa pagriezās pret pārējo bāru. tas kā rions palūkojās uz mazo meiteni izskatījās jau nu ļoti maniakāli. nabadziņš, kas nespēj turēt mietu vietā vai? viņa pie sevis nosmēja. bet domas par to uzreiz novērsa tie, kas iesoļoja ārā. kad deora bija noklausījusie,s ko viņi savā starpā runāja, viņa gribēja pagriest savu galvu pret abām vilkaču sievietēm - soulu un amaretu - bet galva palika nekustīgi vietā. kas pie...?

[Džezā tikai Meit...]

Beidzot sākas.. Nodomāja Soula, kad pa durvīm iegāja grfs, taču sekojošā persona izraisīja viņā pārsteigumu un nelielu kņudoņu. Viņa piecēlās no sava krēsla, kleitai viegli noplīvojot un palūkojās uz vilkaču virspriesteri. Viņā raisījās nelāga priekšnojauta un tā apstiprinājās pēc abu augstmaņu sarunas. Kas pie velna? Viņa nodomāja un paskatījās uz Amaretu un pārējiem. Svece blakus viņai strauji nodzisa un acu skatiens palika ledaināks. Viņa paklanījās vilkaču virspriesterim un noteica.
- Es ceru, ka jūs sapratīsiet manu nevēlēšanos iet. Es neesmu nekāda ražotne, kura dzīvo tikai bērnu dzemdēšanai. Vilkaču rase izmirs arī tad, ja mēs ļausim cilvēkiem kāpt mums uz galvas, bet cīnoties kopā ar pārējem, es savā veidā nodrošinu vilkaču izdzīvošanu. -

[Elony]

Uz Gabriela parādīšanos Rions reaģēja ar niknu skatienu.
"Ja kādu senties nobaidīt, tad var sanākt, ka tas no bailēm nejauši tevi nodur..." Rions atteica.
Vispār paaidām likās, ka ar šito ākstu runāt velti, tāpēc viņs to nedarīja.
Gabriles bija jāpacieš, vismaz pašlaik.

Ierodoties grāfam un vilkaču priesterim, Rions sarauca uzacis.
Interesanti, bet lieki. Ja vilkaču meitenītes negribēja sagādāt prieku klosteru vaisliniekiem, tad neko darīt.
Vispār prātīgāk būtu bijis klusēt, bet pašlaik Rions nelikās diezcik saprātīgs. Nepatīkamas atmiņas ar šiem klosterbrāļiem...
"Jā par vilkačiem, kurus mēs visi mīlam!" iesaucās Rions pagrābis Soulas vīna glāzi un iedzerdams, kad sieviete bija pateikusi savu sakāmo.
Stulbs izgājiens, Gabriela cienīgs, Rions daļēji to apzinājās, bet vienala - viņam riebās šī persona,- vilkaču priesteris, tāpat kā visi viņam līdzīgie.

[Pūķēns Sāra]

Bārā ienākot grāfam, kuram pa pēdām sekoja priesteris, sievietes ķermenis mirkli sastinga, kad viņa iekšēji saņēmās. Piecēlusies kājās un nostādamās blakus Soulai, rudmate tāpat kā ciltsmāsa, pieklājīgi paklanījās.
-Esat sveicināts,- Amareta pieklājīgi uzsāka, kaut gan balss bija kļuvusi nedabīgi vēsa, ja pat ne ledainai, salīdzinoši ar maigo toni, ar kuru viņa iepriekš bija visus uzrunājusi. -Man likās, ka mēs šo tematu jau bijām pārsprieduši sen atpakaļ, tāpat kā Jūs ar manu ģimeni,- sieviete uzsvēra ģimeni, jo viņas māte bija viena no tām vilkatēm, kas nebija dzīvojusi klosterī, ražojot kaudzēm bērnus, tāpat kā viņas vecmāte un vecvecmāte - varētu izteikties, ka viņas dzimta, kurā patiesi ritēja tikai tīras un augstdzimušu vilkaču asinis, vienmēr bija apgājusi apkārt šim klostera noteikumam, jo kā nekā šī ģimene bija no tām retajām, kurā vienmēr piedzima meitenes un tā parasti atmeta kādu labumu un privilēģijas tādam kā šis priesteris. Kā arī pēc liela konflikta ar viņas ģimeni, tika atļauts Amaretai pašai izvēlēties ko tā vēlas, protams, ar solījumu, ka ja sievietei, tobrīd gan meitenei, rastos kādas vēlmes doties uz klosteri, viņu nekavējoties arī aizvestu, bet visus šos gadus pat tāda doma prātā nebija pavīdējusi.
-Lai Jums atsvaidzinātu atmiņu varu tikai atkārtot: es nekur nedošos,- sarkanajās acis, kas lūkojās priesterī, kļuva košāk sārtas, kas vien nozīmēja, ka ar labu viņa nekur nedosies un ar ļaunu ar. Vajadzības gadījumā viņa vienkārši parūpēsies, lai šis saucamais priesteris gulētu beigts, pat ja tas prasīs viņas pašas dzīvību.

[Demiurgs]

grāfs apmierināts smaidija bet priesteri izskatījās neprātīgi dusmigs, viņš pacēla savu zizli un ari abas vilkates palika sastingušas, viņas varēja just ka maģija plust projām, uzmācās aukstums kas ispiedās lidz pat kaulam, tas paralizēja domāšanu, gluži kā pamatīga opija deva, tas apreibinānja un traucēja domāt.
nākamajā mirkli tas momenta pārstāja, grāfa acis bija liesmās acu vieta tagad bija redzamas vien divas uguns bumbas viņš bija nostājies starp vilkatēm un priesteri kura zizlis izstaroja tādu ka melnu miglu.
Ari grāfs pacēla savu spieķi, no tā izšāvās zilgan baltas liesmas un tās sastapās ar priestera izstaroto miglu. Liesmas ar miglu savijās kopā un spiedās abiem cīnina dalibniekiem virsu taču viņus aizsargāja neredzams vairogs, pēc neilga brīža kas klātesošajiem šķita kā vesala mūžība, zilganbaltās liesmas uzliesmoja spēcīgāk un migla izzuda, priesteris paklupa, taču noturēja vairogu. Grāfs nolaida savu spieķi un liesmas izzuda, ari liesmas viņa acis norima. grāfs pienāca tuvāk paklupušajam un uzveiktajam priesterim
Pazudi no šejienes Vogel, es tevi brīdināju. Tu neēsi man pretinieks. Ja tu man stāsies ceļā velvienu reizi, es nebūšu tik žēlīgs Vogels nobijies un neprātīgi dusmigs, parāpās atpakaļ piecēlās un izgāja no kroga. Grāfa skatiens viņu pavadija. tad viņs paskatijas uz vilkatēm kuras vēl juta priestera maģijas sekas
loti drosmigi dāmas, es lepojos ar jums. Taču butu muļķīgi viņam stāties preti ja manis šeit nebutu, viņš jus vienkārši iztukšotu un aizvilktu sev lidzi kā tukšus bezspēcīgus maisus grāfs paskatijās uz Antonjo Dēls esi tik laipns, krēslu bārmenis, kurš izrādijās esam grāfa dēls steidzigi atnesa krēslu un grāfs tajā atkrita - novājināts. pat mani tas nelietis pamatigi patukšoja
Grāfs nosvilpās un krogā ienāca vendigo nesdams palielu kasti, viņš to nolika pie grāfa kājām
lādē ir maisi ar zelta monētām katrā pa desmit kilogramu, tātad katram pagaidām pa diviem. Par veiksmigi padaritu darbiņu.

[Hworang666]

Gariels domāja atteikt kaut ko tik pat līdzīgu pretim, bet, sapratis, ka ne pārāk spēcīgais uzsitiens nabaga slepkavam pa plecu būs šo krietni vien sabaidījis. Turklāt... vinš pasmaidīja. Mirkli, kad grasīsies man nazi iedurt mugurā es jutīšu, par to neuztraucies. Tavas emocija, pat visslēptākās es jutīšu pat cauri sienām, cilvēk... Pēc mirkļa klusuma viņš piebilda: tādēļ neizpūt no oda zirgu... Un neceri, ka atvainošos kādam par to, kas nejauši padarīts... Tad, izslējies viņš spēra trīs soļus uz priekšu un paņēma savu daļu. Pateicos... viņš norūca un atgriezās savā stūri, pa ceļam nopūšot pāris gaismekļus, lai ietērptu sevi vēl lielākā tumsā.

[washulis]

kad lielā uguņošana bija beigusies un abas vilkates vēl jo projām bija savā vietā, deora nevarēja atraut acis no kastes ar zeltu. bez liekas kavēšanās arī viņa pēc gabriēla paņēma savus maisus. nu tad beidzot... viņa nodomāja un uzlūkoja uz nokausēto ģenerāli. vai par nākamo darbiņu paziņos kaut kad vēlāk? viņ aijautājās, jo tagad viņia bija pavisam citi plāni. nemaz nesagaidījusi atbildi, viņa jau devās uz durvju pusi. ja ko ievajagās, tad pasauciet.

nokļuvusu atklal uz pelēkajām un nolaistajām ielām, kas pēc bāra izskatījās vēl jo draņķīgāk, deora devās uz to rajonu, kur jau bija sev nolūkojusi pieticīgu mājeli. novietojums labs, jo tuvu tirgus laikumam un arī nepārāk tālu no kroga, kas tagad bija svarīga vieta, kur iet. pēc kādas pusstundas viņa jau bija sava dzīvokļa likumīgā īpašniece un palūkojusies uz to, kas palicis pāri, viņas nākamais mērķis bija drēbju veikals...

[Pūķēns Sāra]

-Vai tiešām viss kārtībā, Pormenius?- ķermenis joprojām nevēlējās īsti pakļauties un pār to skrēja auksti drebuļi, tāpat arī prāts nevēlējās visu tik ātri apjēgt kā pirms priestera uzrašanās, bet rudmate sevi piespieda pakustēties no vietas, viegli notupjoties blakus grāfam, tam tikai dzirdami jautājot. Cīņa, kas tikko bija notikusi, atgādināja to, kas bija notikusi sen, bet grāfa vietā atradās viņas tēvs, kurš pēc tam nebija spējīgs īsti atveseļoties, iespējams, tādēļ arī viņa tā satraucās par grāfu vai arī...
-Un manu naudas summu varat uzreiz nosūtīt uz Jums jau zināmu vietu, kaut gan naudai nav nozīmes,- sieviete klusu vēl pievērsās vendigo, kad tas atnesa naudu, jo nauda patiesi nebija iemesls, kādēļ viņa šeit atradās.