Eiropas fantastika Opcijas

[ils]

Vecajos padomju laikos, kad sākās mana interese par fantastisko literatūru, mēģināju
iegūt to visos iespējamos veidos. Interese ātri pārauga tās iespējas, ko deva pašmāju
izdevniecības, sāku lasīt krievu valodā, vēlāk ielauzījos arī poļu mēlē. Iepazinu, cik nu
tajos laikos varēju galvenos zinātniskās fantastikas strāvojumus. Fantāzija bija sastopama
zāļu devās, vai maskējās zem nosaukuma tīrā sapņu fantastika. Protams, vismaz 3/4
no lasītā toreiz sastādīja krievu-padomju fantastika, kaut kas patrāpījās arī no galvenās
fantastiskās literatūras straumes - angļu-amerikāņu fantastikas. Samērā plaši bija
pārstāvēta socvalstu, Austrumeiropas fantastika, no kuras, pateicoties Stanislavam
Lemam un klasiķim Žulavskim, īpaši attīstīta bija poļu fantastika, kas jūtami izcēlās ar
savu kvalitāti pārējo valstu vidū. Franciju pārstāvēja Žils Verns, pāris Ronī - vecākā
romānu ("Cīņa par uguni") un Frensiss Karsaks ("Atnācēji no nekurienes"). Vēl - pāris
japāņu, un tas arī viss. Ak, jā. Latvija - praktiski tikai humoristiskā fantastika: Skailis un Ezītis.
Izskatās, ka arī mūsdienās mēs fantastiku galvenokārt pazīstam no abām pasaules
galvenajām angļu un krievu ZF literatūras straumēm, jo arī Rietumeiropā savākt Eiropas
fantastu krājumu var tikai ar zināmām pūlēm. To kādā grāmatā, kas tulkota krievu valodā,
ir paveicis vācu rakstnieks Andreass Ešbahs. (Andreas Eschbach. Eine Trillion Euro.)
Pats gan tūlīt atrunājoties, ka krājums nemaz nav pilnīgs un, tā kā viņa mērķis ir arī
pārējā Eiropa, tad var gaidīt arī citus sējumus. Grāmatai ir visai interesants Andreasa
priekšvārds, kuru pacentīšos iztulkot, jo tas sniedz kaut nelielu, bet ieskatu Rietumeiropas
neangļu valodas fantastikā. Par vācu fantastiem krājuma autors nerunā, taču krājumā
tie ir, tāpēc pieminēšu viņu vārdus: pats Andreass Ešbahs, Mihaels Maraks, Markuss
Hammeršmits, Volfgangs Ješke.
Un tagad vārds Andreasam Ešbaham.

Eiropas zinātnisko fantastiku meklējot.

Sākās tas viss tieši tāpat, kā visas avantūras - ar neprātīgu ideju. 2002. gada sākumā
Eiropas valūta tikko bija nākusi apgrozībā un tāpēc visur par to vien runāja, bet es tieši
biju iegājis savā izdevniecībā "Lübbe". Parunājām par to, par šo, arī par projekta "Viens
triljons dolāru" noformējuma, kas noveda pie nosaukuma "Triljons eiro" un joka pēc
uzdota jautājuma, vai tāds nevarētu būt manas jaunās grāmatas nosaukums? Beng! -
lūk, arī ideja - kāpēc nē? Kāpēc neizdot krājumu, zem kura vākiem būtu savākti eirozonas
labāko ZF rakstnieku stāsti, ar šo nosaukumu - un vienotas naudas, eiro, vienotas ekonomikas,
vienotas Eiropas tēmu? Tā jau man nav problēma: vairums autoru es pazīstu pēc Nantes
starptautiskā festivāla "Utopiales". Izdevēji ar entuziasmu uztvēra šo ideju. Un sākās.

Sākums bija viegls. Man bija personiski kontakti ar vadošajiem Francijas, Itālijas, Nīderlandes
ZF autoriem un... khm, ēē, jā. Protams, es pazinu arī daudzus citus autorus, taču viņi nedzīvoja
eirozonā, bet gan Dānijā, Lielbritānijā vai Krievijā. Nemaz jau nerunājot par Kubu, Kanādu un ASV.
("Utopiales" neiztiek bez viesiem no Jaunās Pasaules). Ko tur priekšlaikus mocīties?
Vajag visu pēc kārtas. Sākšu ar pazīstamu teritoriju un pēc tam metīšos nepazīstamajā.
Un sākt, protams, mums vajag ar Franciju.
Kas attiecas uz masu saziņas līdzekļiem un žanru literatūru, tad Francijā to starpā valda citas
attiecības nekā Vācijā. Piemēram, komiksi Vācijā ilgu laiku tika uzskatīti par nicināmu bulvāru
literatūru un par avīžu kioskiem tālāk nenokļuva; Francijā toties uzskata, ka tie (tur tos sauc par
"Bandes dessines" jeb BD) patstāvīga populārās mākslas forma, bet komiksu māksliniekiem ir
gandrīz vai zvaigžņu statuss. Ar zinātnisko fantastiku ir gandrīz tas pats. Protams, ZF neuzskata
par līdzvērtīgu "īstai" literatūrai - citādi jau diez vai tur eksistētu Association Mauvais Genres
(kaut kas līdzīgs "Zemās literatūras apvienībai"), kura apvieno ZF, detektīvus un tam līdzīgi.
Tomēr, tas nekavē pat pašas solīdākās avīzes recenzēt ZF jaunumus un dot to autoriem
iespēju sniegt plašas intervijas. Autors ir autors un punkts. Katra daiļrade ir cienījama.
Tāda pieeja kopā ar komiksu popularitāti, tie savās ainās efektīgi izmanto ZF pasaules un tēmas,
laikam izskaidro to, kāpēc Francijā ir iespējamas lietas, kuras citur grūti pat iedomāties.
"Utopiales" budžets tiek rēķināts miljonos (protams, ka eiro), bet tā apmeklētāju skaits - desmitos
tūkstošu. Televīzija pārraida no turienes reportāžas, politiķi saka apsveikuma runas no turienes
skatuvēm, bet reklāmas plakāti par to vēsta jau no tālās Strasbūras. Ja arī ZF Eiropā ir dzimtene, tad
tā ir Francija.
Svarīgāko ZF autoru, kas raksta franču valodā, vidū jāmin Pjēru Bordāžu, kas ar brīnišķīgu fantastiku
aizpilda vienu sējumu pēc otra, Žanu Klodu Duniaku, kas pretstatā Bordāžam raksta īsos stāstus,
Žanu Marku Lignī, Francijas ZF hārdrokeri, Eijerdālu, kas pats sevi dēvē par nehumanitāro zinātņu un
nepierādāmo teoriju speciālistu, Žojolu Vinterebertu, kas ZF raksta pamīšus pieaugušajiem un bērniem,
Kristianu Grenjē, vienu no vadošajiem franču autoriem jaunatnei, ražīgo Rolandu K. Vāgneru, Silviju
Milleri, kas prēmijas ieguvusi, ne tikai par saviem darbiem, bet arī par tulkojumiem, Lorēnu Ženefortu,
kas ar savām kosmiskajām operām ir radījis savu universu, Žanu Pjēru Fontanā, kas ne tikai raksta
ZF, bet organizē arī pirmo franču ZF konventu un radījis pirmo franču literatūras prēmiju ZF žanrā,
un tā tālāk un tā joprojām. Franču izdevniecības pēdējos gados pastiprināti importē ZF arī no Vācijas,
taču kustību pretējā virzienā atliek tikai gaidīt. Turklāt, atklāt, bez šaubām, būs ko.
Spānija, kā runā, piedāvā ne mazāku apdzīvotu ZF skatuvi, taču Vācijai vēl vairāk nepieejamu, jo ir
daudzi spāņu autori, kas vispār nerunā pat angliski. Vēl vairāk, "Utopiales" gadiem ilgi ir sakritis ar
lielu spāņu ZF festivālu, kura rezultātā neviens spānis nebija redzēts Puatjē vai Nantē. Kopš situācija
ir mainījusies, viņi tur brauc bariem. Kas attiecas uz spāņu ZF, neuzņemšos apgalvot, ka esmu liels
tās pazinājs, taču bez šaubām pie pašiem ievērojamākajiem vārdiem pieder spāņu ZF "grand dame"
Elija Barselo, inženieris - aeronavigators Eduardo Vakverizo, kam patīk nodarboties ar fantastiku
literatūrā un kino, un Čezārs Maljorks, ārkārtīgi produktīvs un prēmijām apbērts bijušais reklāmas
klipu režisors. Citi svarīgi vārdi - Havjers Negre, kā arī Huans Migels Agilera, rakstnieks un kino
speciālists: viņš 2001. gadā uzņēma mākslas filmu "Izsēšanās", par pirmo ekaspedīciju uz Marsa,
un, kas lielākoties tika filmēta Lansarotā.

Turpinājums sekos.

[ils]

Ļoti svarīgi man bija atrast ZF Grieķijā, valstī, kurā eiro banknotes tiek aprakstītas ar diviem
dažādiem alfabetiem. Es pamēģināju pielietot to pašu triku, kas noveda mani pie mērķa
Somijā, taču šoreiz nenostrādāja, laikam, tieši alfabetu atšķirības dēļ. Man galvā iešāvās
doma parakņāties saņemtajās e-pasta vēstulēs. Daudzu gadu laikā es esmu saņēmis
arī lasītāju vēstules no Grieķijas: tagad es aizrakstīju viņiem un jautāju, ko viņi zina par grieķu
ZF.
Neko - tāda bija vienprātīga atbilde. Neviens gan neapzvērēja, ka Grieķijā tādas literatūras nav,
bet par tādu neviens nebija dzirdējis. Tomēr, galu galā, man izdevās nodibināt kontaktus ar
vienu sievieti, doktori Domnu Pasturmatci, literatūras docenti Saloniku universitātē, kura
savukārt man norādīja uz Hristodoulosu Litarisu, fantastikas tulku un bijušo Atēnu ZF kluba
mantzini. Ar viņa palīdzību tad es arī atradu Grieķijas ZF pēdas.
Grieķu ZF autori izrādās patiesi tīri noteikti ir, taču ZF viņiem nav maizes darbs: Grieķijas
grāmatu tirgus priekš tās ir par mazu, bet par tulkojumiem uz ārzemēm nekas nav dzirdēts.
Turklāt pēc dažām ziņām šī literatūras daļa Grieķijā drīzāk cenšas norobežoties no ārpasaules,
nevis meklēt apmaiņas ceļus: kā man teica, tā vispār ir mūsdienu grieķu kultūras iezīme. Un,
ja jau pārstāvēt grieķu ZF Eiropas antoloģijā, Litariss bez šaubīšanās nosauca man Tanasisu
Vembosu. Cilvēks ar datorprogrammista izglītību, nodarbojas ar žurnālistiku, raksta ZF, tulko,
pēta paranormālās parādības visā pasaulē, par ko sarakstījis vairākas speciālas grāmatas un
simtiem rakstu. No ZF viņam ir nopublicēti divi īso stāstu krājumi un romāns, kurā nesabrūk vis
PSRS, bet gan Rietumi un PSRS nosūta pirmo ekspedīciju uz Marsu.
Citi vārdi, kurus man izdevās uziet, meklējot grieķu ZF, bija Kostass Haritoss, Mihaliss Manolioss,
kā arī rakstniece Vasso Hristou.
Pavisam noslēgta man tā arī palika Portugāle. Šeit es arī sāku meklējumus internetā. Eksistē
vairāki ZF mīļotāju žurnāli, daži no tiem iegūstami onlainā, taču es, saprotams, nevaru tos izlasīt.
Es atfiltrēju visas interneta adreses, kādas spēju atrast un aizrakstīju viņiem angļu valodā lūgumu,
atsūtīt kādas ziņas par portugāļu ZF.
Atbildes: nulle. Pastāstīju par situāciju savai kolēģei Elijai Barselo, kura dibināja kontaktus ar
Spāniju, cerībā, ka ģeogrāfiskais tuvums palīdzēs. Viņa, būdama apzinīgs cilvēks, nosūtīja manu
vēstuļu kopijas cilvēkiem, kurus pazina, taču rezultāts bija tāds pats.
Te sākās kārtējā "Utopiales" un es tur satiku vienu portugāli, attiecīga žurnāla izdevēju. Debesu
dāvana! Mēs pamatīgi parunājām un viņš iedvesmojies apsolīja man izplatīt informāciju par
krājumu portugāļu ZF autoru vidū. Kaut arī viņš kautrīgi piebilda, ka Portugāles fantasti ir ļoti
noslēgti uz sevi un īpaši necenšas nokļūt ārpus robežām.
Tā arī izrādījās. No Portugāles vairāk nebija nekādu ziņu.
Eiropa, protams, ir daudz plašāka par eirozonu, plašāka par pašu Eiropas Savienību. Kā tad
ir ar šīm lietām pārējās valstīs? Turklāt, tuvoties Lielbritānijai es pat necentos, Vācijas lasītājiem
tāpat ir labi zināms, kas tur notiek.
Dānijā dzīvo visai enerģiski strādājošais Hanss Henrihs Loihe, kurš, kā nekā, jau publicējis piecas
grāmatas. Tur notiek festivāli un drukā fanu žurnālus, protams, dāņu valodas telpa ir maza, tāpēc
to skaits, kas lasa ZF dāņu valodā arī ir mazs.
Zviedrijā, liekas, praktiski nenotiek nekas. Kad es uz dažām dienām nokļuvu Stokholmā, turienes
grāmatu veikalos es protams ieraudzīju plauktu ar uzrakstu "Zinātniskā fantastika", taču no
grāmatām zviedru valodā tur atradās tikai dažādi "Gredzenu pavēlnieka" izdevumi, bet īsta ZF
bija pārstāvēta tikai ar angļu izdevumiem. Zviedru autoru darbus ZF žanrā es tā arī neatradu.
Bet kā ir ar Šveici? Tā tikko ir iestājusies ANO un grūti bija teikt, vai tā jūtas kā Eiropas daļa,
vai arī tikai kā sala tās ielenkumā, taču muzejs Maison d'Ailleurs Iverdonā ir viens no pašiem
lielākajiem ZF un fantastiskās mākslas muzejiem un tas ir atradis mājvietu tieši Šveicē.
Tomēr es atcerējos, ka pašā pirmajājā festivālā "Utopiales" noteikti tika apgalvots, ka Šveicē
neviena ZF autora nav. Tagad gan daži vārdi ir parādījušies: Oižens, kas patiesību sakot dzimis
ir Bukarestē, Žans Marks Paskjū, kaut arī dzimis Šveicē, bet no franko-krievu mātes un tēva -
haitieša, un izadzis Ganā un Ziloņkaula Krastā, kā arī Dāvids Ružička, pēc izcelsmes čehs.
Ir gan vēl Fransuā Rualjē, vienkārši šveicietis, turklāt vēl Maison d'Ailleurs darbinieks, kas
bez dažiem īsajiem stāstiem ir publicējis vēl arī oriģinālu un fantāzijas pilnu komiksu sējumu.
kas attiecas uz valstīm, kuras es šeit neesmu minējis, tad man jāizlaiž gājiens. Polijā tieši tagad ir
laisti klajā mani "Vilnas paklāju audēji" un mani uzaicināja uz turieni; varbūt pēc tam man būs ko
pastāstīt. Pašlaik es nevienu citu, kā vien Stanislavu Lemu, nevaru atcerēties.
[Es dažus varētu nosaukt, tie gan būs pagājušā gadsimta 70-tie - 80-tie gadi. Biju aizrāvies ar
poļu fantastiku, kas, kā jau teicu, bija klase par sevi. Tātad: Bogdans Peteckis, Janušs Zaidels,
Česlavs Hruščevskis, Adams Holaneks, Konrads Fialkovskis, Jaceks Savaškevičs, Adams
Višņevskis-Snergs - tīri laba fantastika dažādām gaumēm, kas tā laika slavenajās veikala
"Globuss" socvalstu - šeit konkrēti, poļu - grāmatu dekādēs bija nopērkamas Rīgā - ila piez.]
Kas notiek Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā? Vai ZF ir bijušās Dienvidslāvijas valstīs?
Prakse rāda, ka ZF-fani ir katrā valstī, bet nav obligāti, ka tur ir arī ZF autori.
Un jautājums, kas mani moca pastāvīgi: vai kaut kādā mazā eirozonas valstiņā nav kāds
neatklāts ZF-autors? Varbūt, ka Luksemburgā, Monako vai Sanmarino, ja nu pat Vatikānā?
Tas būtu laimīgs gadījums, lai gan ne par ko tādu man nav nācies dzirdēt. Principā jau tas neko
nenozīmē, jo manā zibensreidā pa Eiropas zinātniskās fantastikas neizpētītajām teritorijām
daudzi jautājumi tā arī ir palikuši atklāti. Joprojām var teikt, ka par Mēness otro pusi mēs zinām
vairāk, nekā par ZF valstīs, ar kurām mums ir kopējs parlaments, kopēja valūta un daļēji arī
kopējas robežas. Mums jāvelta viens otram lielāka interese, ja mēs gribam šo stāvokli mainīt.
Ja mana antoloģija "Triljons eiro" kaut nedaudz rosinās šo interesi, tad manas pūles nebūs veltīgas.