Eiropas fantastika Opcijas

[ils]

Vecajos padomju laikos, kad sākās mana interese par fantastisko literatūru, mēģināju
iegūt to visos iespējamos veidos. Interese ātri pārauga tās iespējas, ko deva pašmāju
izdevniecības, sāku lasīt krievu valodā, vēlāk ielauzījos arī poļu mēlē. Iepazinu, cik nu
tajos laikos varēju galvenos zinātniskās fantastikas strāvojumus. Fantāzija bija sastopama
zāļu devās, vai maskējās zem nosaukuma tīrā sapņu fantastika. Protams, vismaz 3/4
no lasītā toreiz sastādīja krievu-padomju fantastika, kaut kas patrāpījās arī no galvenās
fantastiskās literatūras straumes - angļu-amerikāņu fantastikas. Samērā plaši bija
pārstāvēta socvalstu, Austrumeiropas fantastika, no kuras, pateicoties Stanislavam
Lemam un klasiķim Žulavskim, īpaši attīstīta bija poļu fantastika, kas jūtami izcēlās ar
savu kvalitāti pārējo valstu vidū. Franciju pārstāvēja Žils Verns, pāris Ronī - vecākā
romānu ("Cīņa par uguni") un Frensiss Karsaks ("Atnācēji no nekurienes"). Vēl - pāris
japāņu, un tas arī viss. Ak, jā. Latvija - praktiski tikai humoristiskā fantastika: Skailis un Ezītis.
Izskatās, ka arī mūsdienās mēs fantastiku galvenokārt pazīstam no abām pasaules
galvenajām angļu un krievu ZF literatūras straumēm, jo arī Rietumeiropā savākt Eiropas
fantastu krājumu var tikai ar zināmām pūlēm. To kādā grāmatā, kas tulkota krievu valodā,
ir paveicis vācu rakstnieks Andreass Ešbahs. (Andreas Eschbach. Eine Trillion Euro.)
Pats gan tūlīt atrunājoties, ka krājums nemaz nav pilnīgs un, tā kā viņa mērķis ir arī
pārējā Eiropa, tad var gaidīt arī citus sējumus. Grāmatai ir visai interesants Andreasa
priekšvārds, kuru pacentīšos iztulkot, jo tas sniedz kaut nelielu, bet ieskatu Rietumeiropas
neangļu valodas fantastikā. Par vācu fantastiem krājuma autors nerunā, taču krājumā
tie ir, tāpēc pieminēšu viņu vārdus: pats Andreass Ešbahs, Mihaels Maraks, Markuss
Hammeršmits, Volfgangs Ješke.
Un tagad vārds Andreasam Ešbaham.

Eiropas zinātnisko fantastiku meklējot.

Sākās tas viss tieši tāpat, kā visas avantūras - ar neprātīgu ideju. 2002. gada sākumā
Eiropas valūta tikko bija nākusi apgrozībā un tāpēc visur par to vien runāja, bet es tieši
biju iegājis savā izdevniecībā "Lübbe". Parunājām par to, par šo, arī par projekta "Viens
triljons dolāru" noformējuma, kas noveda pie nosaukuma "Triljons eiro" un joka pēc
uzdota jautājuma, vai tāds nevarētu būt manas jaunās grāmatas nosaukums? Beng! -
lūk, arī ideja - kāpēc nē? Kāpēc neizdot krājumu, zem kura vākiem būtu savākti eirozonas
labāko ZF rakstnieku stāsti, ar šo nosaukumu - un vienotas naudas, eiro, vienotas ekonomikas,
vienotas Eiropas tēmu? Tā jau man nav problēma: vairums autoru es pazīstu pēc Nantes
starptautiskā festivāla "Utopiales". Izdevēji ar entuziasmu uztvēra šo ideju. Un sākās.

Sākums bija viegls. Man bija personiski kontakti ar vadošajiem Francijas, Itālijas, Nīderlandes
ZF autoriem un... khm, ēē, jā. Protams, es pazinu arī daudzus citus autorus, taču viņi nedzīvoja
eirozonā, bet gan Dānijā, Lielbritānijā vai Krievijā. Nemaz jau nerunājot par Kubu, Kanādu un ASV.
("Utopiales" neiztiek bez viesiem no Jaunās Pasaules). Ko tur priekšlaikus mocīties?
Vajag visu pēc kārtas. Sākšu ar pazīstamu teritoriju un pēc tam metīšos nepazīstamajā.
Un sākt, protams, mums vajag ar Franciju.
Kas attiecas uz masu saziņas līdzekļiem un žanru literatūru, tad Francijā to starpā valda citas
attiecības nekā Vācijā. Piemēram, komiksi Vācijā ilgu laiku tika uzskatīti par nicināmu bulvāru
literatūru un par avīžu kioskiem tālāk nenokļuva; Francijā toties uzskata, ka tie (tur tos sauc par
"Bandes dessines" jeb BD) patstāvīga populārās mākslas forma, bet komiksu māksliniekiem ir
gandrīz vai zvaigžņu statuss. Ar zinātnisko fantastiku ir gandrīz tas pats. Protams, ZF neuzskata
par līdzvērtīgu "īstai" literatūrai - citādi jau diez vai tur eksistētu Association Mauvais Genres
(kaut kas līdzīgs "Zemās literatūras apvienībai"), kura apvieno ZF, detektīvus un tam līdzīgi.
Tomēr, tas nekavē pat pašas solīdākās avīzes recenzēt ZF jaunumus un dot to autoriem
iespēju sniegt plašas intervijas. Autors ir autors un punkts. Katra daiļrade ir cienījama.
Tāda pieeja kopā ar komiksu popularitāti, tie savās ainās efektīgi izmanto ZF pasaules un tēmas,
laikam izskaidro to, kāpēc Francijā ir iespējamas lietas, kuras citur grūti pat iedomāties.
"Utopiales" budžets tiek rēķināts miljonos (protams, ka eiro), bet tā apmeklētāju skaits - desmitos
tūkstošu. Televīzija pārraida no turienes reportāžas, politiķi saka apsveikuma runas no turienes
skatuvēm, bet reklāmas plakāti par to vēsta jau no tālās Strasbūras. Ja arī ZF Eiropā ir dzimtene, tad
tā ir Francija.
Svarīgāko ZF autoru, kas raksta franču valodā, vidū jāmin Pjēru Bordāžu, kas ar brīnišķīgu fantastiku
aizpilda vienu sējumu pēc otra, Žanu Klodu Duniaku, kas pretstatā Bordāžam raksta īsos stāstus,
Žanu Marku Lignī, Francijas ZF hārdrokeri, Eijerdālu, kas pats sevi dēvē par nehumanitāro zinātņu un
nepierādāmo teoriju speciālistu, Žojolu Vinterebertu, kas ZF raksta pamīšus pieaugušajiem un bērniem,
Kristianu Grenjē, vienu no vadošajiem franču autoriem jaunatnei, ražīgo Rolandu K. Vāgneru, Silviju
Milleri, kas prēmijas ieguvusi, ne tikai par saviem darbiem, bet arī par tulkojumiem, Lorēnu Ženefortu,
kas ar savām kosmiskajām operām ir radījis savu universu, Žanu Pjēru Fontanā, kas ne tikai raksta
ZF, bet organizē arī pirmo franču ZF konventu un radījis pirmo franču literatūras prēmiju ZF žanrā,
un tā tālāk un tā joprojām. Franču izdevniecības pēdējos gados pastiprināti importē ZF arī no Vācijas,
taču kustību pretējā virzienā atliek tikai gaidīt. Turklāt, atklāt, bez šaubām, būs ko.
Spānija, kā runā, piedāvā ne mazāku apdzīvotu ZF skatuvi, taču Vācijai vēl vairāk nepieejamu, jo ir
daudzi spāņu autori, kas vispār nerunā pat angliski. Vēl vairāk, "Utopiales" gadiem ilgi ir sakritis ar
lielu spāņu ZF festivālu, kura rezultātā neviens spānis nebija redzēts Puatjē vai Nantē. Kopš situācija
ir mainījusies, viņi tur brauc bariem. Kas attiecas uz spāņu ZF, neuzņemšos apgalvot, ka esmu liels
tās pazinājs, taču bez šaubām pie pašiem ievērojamākajiem vārdiem pieder spāņu ZF "grand dame"
Elija Barselo, inženieris - aeronavigators Eduardo Vakverizo, kam patīk nodarboties ar fantastiku
literatūrā un kino, un Čezārs Maljorks, ārkārtīgi produktīvs un prēmijām apbērts bijušais reklāmas
klipu režisors. Citi svarīgi vārdi - Havjers Negre, kā arī Huans Migels Agilera, rakstnieks un kino
speciālists: viņš 2001. gadā uzņēma mākslas filmu "Izsēšanās", par pirmo ekaspedīciju uz Marsa,
un, kas lielākoties tika filmēta Lansarotā.

Turpinājums sekos.

[ils]

Itālija - grāmatu tirgus apjoma ziņā ir maza valsts. Mūsu interesējošajā sfērā pati redzamākā
figūra ir Valerio Evangelisti. Pēc daudziem gadiem, ko viņš ir pavadījis vēsturiskiem pētījumiem
Boloņas universitātē -, kurā viņš dzīvo līdz šai dienai - viņš 1994. gadā iznāca uz ZF skatuves ar
savu romānu "Inkvizitors Nikolass Emerihs" un no tā laikā valda uz tās. Viduslaiku inkvizitora
piedzīvojumus, kas pa šo laiku jau izpletušies septiņu romānu ciklā, var lasīt franču, vācu un spāņu
valodā, tiek gatavoti arī portugāļu, brazīliešu, krievu un angļu izdevumi. Paša Evangelisti sarakstītais
inscenējums 90 (!) sērijās Itālijas radio 2000. gadā tika atzīts par labāko radiolugu. Vairāki
Heavy-Metal stila albūmi tiek uzskatīti par minētā inkvizitora stāstu radītiem, Francijā un Itālijā
visai populāri ir komiksi par Emerihu un, protams, tiek vestas sarunas par ekranizāciju.
Starp citiem svarīgiem vārdiem jāmin Luku Mazali, pasionāru aviatoru, kas uz Nanti mēdz
atlidot ar personīgu, mazu lidmašīnu un, kura stāsti par ceļojumiem laikā notiek vecajos,
labajos biplānu laikos, un arī Tomazo Pinkio, kas konfrontē ar "Dvēseļu rījējiem" nodeldētajos
stāstos ar leģendāro "Nirvanas" solistu Kurtu Kobeinu.
Kā izskatās holandiešu ZF skatuve, es īsti nezinu. Es biju tik spēcīgā iespaidā no tikšanās ar
nīderlandiešu muzikantu un rakstnieku Vimu Merisonu, ka pat nemeklēju citu autoru antoloģijai.
No viņa es uzzināju, ka daudzi holandieši bez pūlēm lasa vāciski, angliski un franciski romānus,
vairums no kuriem nekad nav lemts tikt izdotiem holandiešu tulkojumā.
Beļģija, tā fakta dēļ, ka franču valoda ir viena no galvenajām valstī, no seniem laikiem cieši ir
saistīta ar Franciju. Beļģu autori vienmēr labi pārstāvēti "Utopiales". Redzamas figūras tur ir
Alens Dartevels, kas arī iedeva man savu stāstu antoloģijai, un Alens Le Bissi un Dominiks
Varfā. Šajā sakarā man atmiņā ir palicis viens neveikls gadījums, kad savos meklējumos es izsūtīju
e-vēstules visiem franču valodā rakstošajiem žurnālistiem, kurus pazinu, starp tiem arī kādai
Sārai Doukai, ar kuru iepazinos Briselē, kad man pasniedza "Prix Bob Morane". Viņa man tūlīt
atbildēja un nosauca tieši augstāk minētos vārdus un tikai no citiem žurnālistiem es uzzināju, ka
arī viņa pati Beļģijā ir jauna, daudzsološa rakstniece! Protams, man nācās rakstīt viņai vēlreiz...
Tālāk sākās jau īsti piedzīvojumi: iekļūšana pavisam neizzinātā teritorijā. Kas ir pats nozīmīgākais
ZF autors Somijā? Kā sokas ar fantastiku Grieķijā? Portugālē? Īriju varētu pārstāvēt Iens Makdonalds.
Es vairākas reizes centos ar viņu sazināties, iepriekš man pāris reizes bija izdevība ar viņu tikties,
taču diezin vai viņš mani iegaumēja, nekas man neizdevās. Un es metu mieru tā iemesla dēļ, ka Īrijā
jau arī runā un raksta angliski, bet angļu valodas ZF viegli atrod ceļu uz Vāciju, lai kur tā arī nebūtu
sarakstīta. Un drudžaini meklēt vēl kādu īru ZF autoru būtu jau par traku.
Par laimi, sieviete, kuru es pēc izrunas biju iedomājies kā austrieti, izrādījās Insbrukā dzīvojoša spāniete
Elija Barselo. Viņu, kā autori man cītīgi ieteica no visām pusēm, tikai sākumā es nesaistīju kopā
personu un vārdu. Viņa apņēmās manā vārdā nodibināt sakarus ar Spāniju. Bez viņas es atdurtos
nepārvaramā valodas barjerā.
[Krājumā vēl ir Spānijas autoru Eduardo Vakverizo un Čezara Maljorka stasti.]
Ak, jā, Austrija. Arī Eiropas valsts, taču piederoša vācu valodas telpai, labi pārskatāma un sasniedzama,
jo starp mūsu valstīm eksistē tāda pat kopība kā starp Beļģiju un Franciju.
Pavisam cita lieta, Somija. Atrodas kaut kur malā, ar valodu, kas vairāk radniecīga Tolkina elfiem, nekā
citām mūsu kontinenta valodām, un pazīstama galvenokārt ar saunām un mobilajiem telefoniem, - kāda
gan ziemeļos var būt fantastika, mežu un ezeru zemē?
Šai ekspedīcijai es izmantoju internetu un to faktu, ka visi somi pārzina angļu valodu tik labi, ka mums
atliek tikai sarkt un bālēt no skaudības. Vienu vārdu somu vebsaitos es izdalīju diezgan ātri, taču, lai
pārliecinātos par atraduma pareizību, tomēr nosūtīju lūgumus vairākiem somiem, kurus es pozicionēju kā
organizatorus, sastādītājus vai cita veida somu fendoma centrālās figūras. Votums izrādījās pārsteidzoši
vienbalsīgs: somu ZF pārstāvēt Eiropas antoloģijā var tikai Pāsi Jāskelainens.
Tādejādi par labāko somu ZF autoru atzītajam rakstniekam ir 37 gadi, viņš dzīvo mazā mājiņā meža
vidū, 20 km no tuvākās pilsētas Juvjaskila, kur strādā ģimnāzijā par somu valodas pasniedzēju un savu
slavu ir iekarojis ar kādiem desmit īsajiem stāstiem, kurus viņš publicējis somu žurnālos. Katrs no šiem
stāstiem ir ieguvis kādu pirmo prēmiju ikgadējos konkursos, bet kad viņam beidzot iznāca grāmata,
tad tā tika atzīta par labāko Somijā publicēto ZF grāmatu.
Pāsi Jāskelainens atsūtīja man stāstus, kuriem viņam bija tulkojums angļu valodā, lai es varētu iegūt
priekšstatu par viņu. Un tie saucās - īsie stāsti?! Ak, Kungs, viens no tiem bija garāks par simts lapām!
Somi laikam mīl ļoti samezglotus stāstus, kas pilni ar visādiem mājieniem, grūtiem vārdiem un frāzēm,
kurus jāizlasa vairākas reizes, lai saprastu, kur tie sākas un kur beidzas. Par laimi, pats īsākais stāsts
izrādījās arī pats labākais: "Haunted House, Nr.1 Rocket Factory Street", lielisks, melanholisks stāsts,
par kuru nekaunētos pats Filips K. Diks.
Lai nebūtu tikai viens autors, minēsim vēl Johannu Sinisalo, vēl vienu pazīstamu somu autori, kura
raksta ZF žanrā jau divdesmit gadus.

Nobeigums sekos.