Par un ap dzīvi, dzīves jēgu!, tulkojums no krievu valodas! Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Mājās rakājoties pa lielo skapi, atradu vecas, gandrīz izjukušas krievu lapas. Es izlasīju un man ļoti ieinteresēja šī tēma. Nolēmu tajā dalīties ar jums. Es pārtulkoju no krievu valodas uz latviešu. Ceru, ka patiks.
Tēma ir diezgan filozofiska. Par dzīvi, dzīves jēgu, nāvi, par domu spēku, karmas likumiem u.c.

Oriģinālvaloda:Krievu valoda
Autors: nav zināms
Kategorija: filozofija
Reitings:PG-13

Dzīves jēga.

Jautājums par dzīves jēgu ir viens no tiem mūžam satraucošiem, neatrisināmiem un liktenīgiem jautājumiem, kuru jau gadsimtiem ilgi asi pārdzīvo Rietumu pasaules tautas. Agri vai vēlu, kurš sasniedzis zināmu attīstības pakāpi.

No kurienes nākam, kurp ejam, kāds ir mūsu laicīgās dzīves mērķis? Vai dzīve, kā saka dzejnieks, "Ir veltīga dāvana, nejauša dāvan", vai arī šai nepārtrauktajā, mūžīgajā dzīvības rinķojumā paslēpta kāda dziļāka jēga. Kāda gan jēga būtu īslaicīgai cilvēka esamībai, ja tās noslēgums ir neizbēgama, neatvairāma nāve?

Neizsakāmi smaga cilvēkam ir doma par nāves neatvairāmību, jo viņa saprāts ar nāvi nesamierinās un nespēj atzīt, ka viņa iznīcība ir saprātīga. Savas esamības jēgas meklējumu galvenais cēlonis ir nāves neizprašana, doma par lēcienu bezdibenī, neziņa par to, kāds pēc mūsdienu Rietumu cilvēka uzskata ir visa gals.

Nāve par visu vairāk likusi cilvēkam meklēt dzīves jēgas un mērķa problēmas atrisinājumu. Cilvēkam, kurš pazaudējis patiesību par dzīves nepārtrauktību, nāve tiešām var likties šausmīgi bezjēdzīga. Kā vārdā ir vērts dzīvot, kāda augstāka mērķa vārdā cilvēkam dota dzīvība, lai viņš varētu atzīt šo mērķi par saprātīgu un ikvienam pieņemamu?

Nāvei savu kārtējo upuri izvēlē nav nekādas sistēmas, nekāda plāna, nekāda saprātīga pamatojuma. Ja mirtu tikai sirmu vecumu vai pat pusmūžu sasnieguši cilvēki, tas vēl būtu saprotams, bet, kad mirst cilvēks savas radošās darbības pilnbiredībā vai savas jaunības rītausmā vai pat jaunpiedzimušais, tad te nāves bezjēdzība parādās visā savā baigajā neizprotamībā.

Vēl dziļāka liekas nāves bezjēdzība, kad vienlaikus ar minētajām parādībām vērojam būtni, kas pārsniegusi visas cilvēka ilggadības normas, kļuvusi bezpalīdzīga, nederīga, nevienam nevajadzīga, un tās dzīvība ir par nastu pašai un apkārtējiem.

Nāves izraisītās neizpratnes pēc cilvēki mēdz kurnēt un pārmest netaisnību tam, ko viņi sauc par Dievu, vai arī ieslīgt apātijā un zausē interesi par tādu dzīvi, kurai nevar rast jēgu. Bezjēdzīgu vilšanos, nevēlēšanos dzīvot; tas bieži vien rada vēl lielāku bezjēdzību - savas dzīves patvarīgu izbegšanu, kas mūsu dienās kļuvusi parasta parādība.

Cilvēks meklē dzīvē savas esamības galamērķi, galīgo jēgu, kas aptvertu visus citus dzīves izvirzītos uzdevumus un mērķus. Cilvēks vēlas tādu dzīves jēgas izskaidrojumu, kas viņu nāves priekšā nenovestu strupceļā, bet, pārmetot tiltu starp dzīvību un nāvi, savienotu laicīgo ar mūzīgo, galīgo ar bezgalīgo; kas reizē ar šā kardināl jautājuma atrisinājumu noskaidrotu arī citas mūsžīgās problēmas, kuras izriet no šā pamatjautājuma, tas ir: par dvēseli, par aizkapa dzīvi, par Dievu, par visuma izcelšanos.

. . .


Katru dienu būs turpinājums. Domāju, ka būtu interesantāk palasīt pa drusciņai nekā uzreiz visu.

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 13.02.2008 21:48

[washulis]

neuzskatu, ka jel kāds spēs atbildēt, kāda ir dzīves jēga, jo katram tā ir sava un to menaz nevar izteikt vārdos. to drīzāk var sajust. nu tā es domāju.

vēl jau var teikt, ka cilvēks dzīvo lai jautātu, kāpēc dzīvo... baigā fiška (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)