Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Massacre]

Lavīdamies pa mežu Toms ik pa brīdim bija uzgājis kādu savu biedru un jutās patiesi atvieglots, ka vienam pašam nav jāklīst apkārt pa biezokni.
Suņu rejas darīja tramīgu un pēc brīža bija manāmi vīri. Toms skrēja, aicinādams skriet arī pārējos un ar acīm un ausīm meklēja kādu ūdenskrātuvi un arī paslēptuvi, kurā visi varētu noskaloties, jo suņiem vajadzēja nojaukt pēdas.

[Arbūzgalva]

Es arī nespēju iedomāties, cik tālu esam aizklīduši, no vienas puses ceru, ka pietiekami tālu, lai mūs neviens nepanāktu, no otras puses es vēlētos, kaut būtu tuvāk pārējem, jo nedomāju, ka viņi ir tik tālu, cik mēs. Elizabetei likās, ka pārējie ir kaut kur tuvāk. Viss bija iespējams.
Atpūsties? Iespējams. Elizabete izņēma no savas somas plānu sedziņu, viņa protams nebija domājusi, ka notiks kaut kas tāds. Viņa apgūlās zālē un lūkojās debesīs. Kā Tu domā, kas ar mums notiks? Viņa klusi nopūtās.

[Ķipītis amonjakā]

Man liekas, ka ar mums viss būs kārtībā. Viņš tagad runāja pilnīgi nopietni, bez jociņiem, nometis optimismu zemē. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes vai šaubas. Jātic saviem spēkiem un tici man- viss būs labi. Domu spēks ir varens. Viņš bija aizdomājies un lūkojās zvaigznēs. Nakts bija samērā silta, vienīgi, kad uzpūta vējš palika nedaudz vēss. Deniss piecēlās un no savas mugursomas izvilka atlikušās trīs paciņas ar šokolādi. Nolika starp Elizabeti un sevi Ņem, ja vēlies. Pats paņēma vēl neapēstās šokolādes bumbiņas.

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 25.02.2008 19:50

[Melnais krauklis]

MAIKLAM UN MENAI!!

Viņi kādu gabaliņu jau bija atrāvušies. Piekusuši un noguruši, viņi abi nokrita bezspēkā uz zemes. Palūkojušies debesīs, viņi pamanīja, ka lietus mākoņi sāk drūzmēties un kā mēs visi zinam tropiskās lietus gāzes ir tas pats, kas Latvijā lielākā mēra orkāns. Par to arī vajadzēja bažīties. Taču ne tikai lietus bija par ko uztraukties, vajadzēja padomāt kur nolīst, lai paslēptos naktī no mežonīgajiem dzīvniekiem un arī no vīriešiem, kas drīz vien varēja atkla mīt pa pēdām. Aiz zaļajām palmām sāka lūkoties, kas gaišāks. Viņi manīja ka te gaiss ir spirgtāks un svaigāks. Arī džungļi atkāpās.

Tālāk bija ūdenskritums. [kkur iepriekšējā postā[manā] bija sīkāk aprakstīts]. Netālu no mazā ezera zālīte gulēja Deniss un Elizabete.

Visiem četriem- zvaigznes un mēnesi vairs nevarēja redzēt, jo debesīs sāka drūzmēties lieli negaisa mākoņi. Vējš arī pieņēmās spēkā.

3. grupai!

OOC: Nu esat taču reiz aktīvāki! Neatiecas uz Kalevali, jo viņa ir slima!


Jūs visi esat džungļos. Biezoknis ir melns un draudīgs. Paliek vēsāks, vējš pieņemas spēkā, un tā kā debesis ir tumšas ar mākoņiem, biezoknī ir melns un necaurredzams. Tālāk kaut kas rēgojās. Protams nevar saprast, kas tas ir, bet izskatās pēc kaut kā gaiša un pavisam dzīvelīga. Pienākot tuvāk visi saprata, ka tā ir up. Tālāk ir nelielas krāces aiz kurām upe beidzas, jeb precīzāk tur bija ūdenskritums. [jūs esat virs pārējiem] tuvojoties draudīgajai klints malai- varēja vērot pārējos no augšas.

[Tējas lapa]

Maikls bezpēkā nokrita zemē. Viņi bija atrāvušies no vajātājiem. Viss apkārt bija kluss un mierīgs. Palūkojies uz debesīm puisis redzēja, ka sāk apmākties un drīzumā būs lietus. Negribīgi viņš cēlās kājas. Ejam. Mums jāsameklē kāda paslēptuve. Drīz sāks līt. Maikls lēnām sāka virzīties uz priekšu. Palmas sāka lēnām atkāpties, bija jūtams, ka gaiss kļūst spirgtāks un svaigāks. Paraudzījies uz priekšu Maikls ieraudzīja brīnum skaistu ūdenskritumu. Samiedzis acis puisis ieraudzīja zālītē guļošos. Skat, rekur Deniss un Elizabete. Viņš iesaucās.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss raudzījās debesīs. Debesis kļūst tumšas un viss nomācas. Zvaigznes pazūd. OHH! Lietus! Mums tuvojas negaiss. Viņš beidzot saprata cik nopietni tas ir. Varbūt tomēr mēs rītdienu pavadīsim alā aiz ūdenskrituma, jo visticamāk būs pamatīgs negaiss. Viņš ar rokām rādija uz vistumšākajiem mākoņiem. Tad atkal kļuvis domīgs, puisis skatījās uz biezokņa pusi vai neviens nenāk. Ieraudzījis divus mazītiņus civlēciņus, viņš nedaudz satrūkās, bet tad ātri noprata, ka tie ir viņa biedri- Mena un Maikls. Paskaties, kas ir atradies viņš priecīgā balsī ierunājās. Mena un Maikls! Viņiem viss ir kārtībā.
Deniss uzrāvās sēdus, lai sagaidītu biedrus un uzzinātu, kas jauns.

[Tējas lapa]

Maikls pamaidīja. Vimaz kādu atradām. Viņš piegāja pie Denisa un Elizabetes un bez spēka nokrita turpat zemē. Viss man vairs nav spēka. Puisis noelsa. Viņa kājas bija nejūtīgas. Visas maliņas smeldza.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 26.02.2008 16:00

[washulis]

sabiezējot mākoņiem, mena ar maiklu turpināja skriet, līdz starp mitrā gaisa vāliem varēja saskatīd divas tik labi pazīstamas sejā. ārprāts...! elizabet, deniss...! menandra nevarēja tā vienkārīs apstāties un atpūsties. skrējusi abu jaunatrasto biedru virzienā un abiem uzkārās kaklā. tad noslīgusi tur pat zālē un pustukš somu noliekot blakām, viņa palūkojās uz tropu vētras mākoņiem.

vajadzētu kur nolīst. izskatās baigi un papildus vēl mums bija uz pēdām, lai gan lietū mūs būs grūtāk atrast. ir kāda patveršanās vieta? viņa jautājoši pavērās uz abiem draugiem, atslīgstot leknajā zālē un miegaini izstaupoties. kājas tā smeldza. pat ja vajadzētu, viņa vairs nespētu paskriet. arī miegs kļuva uzstājīgāks. labi ātri vajadzētu atrast kādu vietiņu kur pagulēt... viņa ar vieglu smaidu palūkojās uz maiklu un nlika galvu zālē...

[Tējas lapa]

Jā paslēptuvis noderētu. Viņš piekrita Menai. Priecājos atkal redzēt kādu pazīstamu seju. Viņš nolika galvu uz sava kofera un lūkojās drūmajos makoņos. Drūmi bet tomēr skaisti. Kas ar jums notika kad tie veči sāka mums skriet pakaļ? Maikls pievērsās Denisam.

[washulis]

viss. nevaru izturēt. kamēr vētra nebija pavisam klāt atnākusi,tur pat sēžot novilka kreklu,tas a'tri bikses un skrēja ezera virzienā. ar vienu veiklu lēcienu viņa ienira ūdenī. duša pie annas un santas nebija nekas salīdzinājumā ar šo. silts,bet reizē arī atsvaidzinošs. tik burvīgi...

izniruso no tā, viņa palūkojās uz pārējiem. beidzot viņi bija prom no vajatājiem (tā vismaz viņa cerēja) un papildus piedzīvoja tādu baudu. nedaudz paskalojusies un nomazgājusies, viņa atkal naca ārā no ūdens. tagad vajadzētu kur noslēpties. vieglas lietus lāses sāka sisties uz galvas. pagaidām tās vēl ir mazas...

[Tējas lapa]

Kad Maikls bija nedaudz atvilcis elpu viņs arī noģērbās un gāja peldēties. Iegājis ūdenī līdz viduklim puisis ienira. ūdens bija pavēs, bet Maiklam bija vienalga. Kādu laiku papeldējies viņs izlīda no ūdens ārā. Piegajis pie pārējiem viņs atkal apsēdās zālītē. Jūtos kā no jauna piedzimis.

[washulis]

domāju gan. viņa noteica, ar rokā izžņaudzot slapjos, melnos matus. kājas arī vairs nesāpēja. svētlaime.. pēc peldes sāka nedaudz vēsi palikt. jau arī vētra nāca. lai gan lēni, bet nāca.uzvilkusi plīvurīgus svārkus ar sarkaniem ziediem un pasiltu krekliņu, viņa bija gatava uzklausīt, ko teikt pārējie. ko jūs sadarjāt, kamēr bijāt divatā?

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.02.2008 17:02

[Tējas lapa]

Maiklam palika vēsi. Ataisījis koferi viņš ni ta izvilka melnas ginsas, sarkanu T-kreklu un jaku. Saģērbies puisis netīrās drēbes sastūma koferī un to aizstaisīja. To visu izdarījis Maikls apsēdās netālu no Menas un gaidīja Denisa vai Elizabetes atbildi. Tīri jauka vietiņa.

[washulis]

iedomājusies ka nav vērts tērēt laiku, tad mena no jauna piecēlās un paņēma netālu nomestās, netīrās drēbes un piegājusi vēl reizi,atmetusi garos matus atpakaļ, notupār un sāka skalot nejaukos dubļu traipus. ko nu māte viņai bija iemācījusi, tas bija izmazgā drēbes un nomazgā traukus ātrāk,lai tie nepiekalst un tad nav tik ilgi jānopūlās. nu jau rokās turēdama slapjas, bet tīras parpalas, mena atgriezās pie pārējiem un izžņaudza tās, atstājot smiltīs mazu bedrīti, kur viss ūdens uzsucās... laikam braucieni pa upēm un gājieni pa mežiemdaudzas dienas no vietas, tiešām līdzēja, jo nebija jau tā, ka mena galīgi nespētu izdzīvotpie dabas krūts...

no jauna sagribējās ēst, bet tagad tas nebija svarīgākais...

[Massacre]

Toms skrēja nedomājot, ka blakus ir cilvēki, kas skrien līdz ar vinu. Fiziskā attīstība puisim bija lieliska, tāpēc viņs drīz vien atrāvās no pārejiem. Toikai pamanījis upi viņs nomnierinājās un apstajās, gaidīdams pārejo grupu un pētīdams apkārtni.
Kad grupa pieskrēja klāt pie upes Toms norādīja, lai viņi klusē un norādīja lejup pa ūdenskritumu uz citiem biedriem, kas atradās tur lejā.
"Tikai nekliedziet vai nesauciet viņus. Tā mēs pievērsīsim uzmanību ne tikai sev, bet arī viņiem." viņš caur zobiem, klusi bilda un palūkojās uz atpakaļu.
Novērtējis straumes ātrumu un to cik tālu ir palikuši vajātāji, puisis apsver situāciju un ko varētu darīt tālāk.

[washulis]

menai brīdi likās, ka viņa dzird kādu balsi. bet džungļos tu jau varēji dzirdēt daudz ko. kā tad būs ar kādu paslēptuvi? ko darījāt visu šo laiku. jāsaka ka mums negāja garlaicīgi. tie m*aitas dzinās mums pakaļ visu nakti un arī pēc tam. nedaudz banānus uzēdām. ja kas, atkal ēst gribās... viņa to izteica skaļi. kas es tād, anevaru ne mirkli bez ēdiena? brīnos, ka jau neesmu resna.. viņa palūkojās uz savu samērā tievo ķermeni. tiešām interesanti...

[Īvs]

ooc: Toms ir 3. grupā?

Vēl pirms neilga laika Eliju gar zemi bija nogāzis kāds nepazīstams (un šķietami smags) stāvs. Meitene bija spalgi iekliegusies un, cik spēka, kārpījusies prom no vīrieša nejaušā tvēriena un svara. Taču tagad pēc vairākiem mulsuma un baiļu mirkļiem, abi noprata, ka ir savādā veidā saistīti - lidmašīna, sagūstītāji...

Meitene jutās tā, it kā pār viņu būtu pārvēlušies visi šie koki tuvākajā apkārtnē. Neizsakāms nogurums, izsalkums un neaizejošā baiļu sajūta, ka kāds varētu atgriezties pēc viņas un nogādāt atpakaļ laboratorijā uz visiem laikiem. Pat ar šiem tikpat kā nepazīstamajiem cilvēkiem viss apkārt sagriežas - mūžīgā nedrošība.

Palūkojoties uz augšu, debess sola negaisu un rāda visnotaļ dusmīgu un tumšu vaigu. Neprāts, atrasties mežā šādā laikā, ja no domas vien par tēju zem segas var sāpēt. Ir jāatrod patvērums no lietus, jo tas pieteicās jau aiz biezajiem lietus mākoņiem un vēja.

Prātā pat nenozībsnīja doma par pārējiem, kuri drošvien vēl izkaisīti pa mežu - nobijušies, izmisuma pilni tāpat kā viņa, Elija, un tas var likties viens no lielākajiem egoisma paveidiem, taču šobrīd, pie joda, bija jādomā vienīgi par savu pakaļas glābšanu. Nekādas draudzības saites nespēs apturēt tos, kuri cītīgi ar suņiem pie kājām meklē ikkatru.

[Massacre]

ooc: Jā, Toms ir 3.grupā...

Pamanījis galu galā pie upes nonākam arī Eliju, Toms klusi piegāja pie meitenes un prasīja:
"Tev viss kārtībā? Varbūt mums būs jāturpina tāda pašā garā." viņš vienkārši vēlējās noskaidrot veselības stavokli, jo iespējams būs jāpeld pāri upei vai jādar kas tikpat spēkus paņemošs.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 26.02.2008 22:24

[Tējas lapa]

Maikls atkal atvēra savu koferi. Paņēmis netīro jaku kuru tur bija ielicis viņš no tā izvilka aprikozi. Piegājis pie Menas viņs to iedeva viņai. Ņem. Tā bija Maikla pēdējā aprikoze kuru viņš nepaspēja apēst. Puisis apgūlās zemē un sāka vērot debesis.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 26.02.2008 22:19

[Džūna]

Olivers bija pieslējies kājas un secinājis ka tas, ko viņš nogāza nebija neviens no sagūstītājiem. Patīkams atvieglojums, visnotaļ.
Bet ceļš bija jāturpina. Viņš bija devies tālāk reizē ar paša notriekto meiteni.
Velns parāvis! puisis iesaucās ieraugot upi. Olivers paskatījās uz abiem pārējiem [Eliju un Tomu]. Viņi izskatījās tikpat nodzenāti kā viņš pats. Ak tad ar mums nepietika.
Peldēt protat? viņš vaicāja. Un ja kas, mani sauc par Oliveru.
Iepazīties nebija nekādas jēgas, bet Oliveram patika ja cilvēki zināja kā viņu sauc.