Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Tējas lapa]

Maiklam no skriešanas saka durties sānā. Es arī tāpat domāju. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Viņš pie sevis skaitīja. Būtu te kāda ala. Drīz tā es atstiepšu kātus.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss palūkojās uz Elizabeti. Viņš nesaprata, kas viņai lēcies. Tas puisi nomāca ne pa jokam, bet cenzdamies tam nepievērst īpašu uzmanību devās tālāk. Ala bija skaista. Te bija vēss gaiss, kas nedaudz likās netīkams. Tad neizturēdams klusumu, viņš pagriezās pret Elizabeti un pilnīgi nopietni pavaicāja. Kas tevi nomāc vai sadusmo? Kas notika? Viņš stāvēja tieši pretī Elizabetei un pilnīgi nopietni, pat nesatricināmi gaidīja atbildi.

[Arbūzgalva]

Ala bija tik skaista, un tik biedējoša. Viņi mirklīti pagāja, bet tad Deniss uzdeva skaidru jautājumu.
Nē, nekas, viss ir brīnišķīgi. Es braucu atpūsties, bet nonācu vietā, kur jābēg no suņiem, jāstaigā pa lielu alu, un jāgaida, kad tas viss beigsies. Es vairs neko negribu dzirdēt. Elizabete bija saniknota, viss kopš pirmās dienas nāca ārā, viss, ko viņa juta, taču vajadzēja saņemties, nomierināties. Ar agresivitāti nekur netiks. Nomierinies, viņa sev teica. Viņa ievilka dziļu elpu.

[Ķipītis amonjakā]

Nu viņš visu saprata. Neko neteikdams, Deniss pagriezās un gāja uz priekšu. Viņš vairs negribēja uzdot kādus jautājumus, jo tādos brīžos, kāds bija Elizabetei, var kaitināt pat vismazākais sīkums. Puisis nonāca līdz ūdenim. Ar kāju pirkstiem viņš uzmanīgi pieskārās, jo pats rāmais skats izskatījās maldinošs. Auksts! Taču tas viņu neatturēja lekt tajā iekšā, tikai brīdināja, ka jāsagatavojas, kam nepatīkam. No augšas stāvot izskatījās, ka tur ir sekls, bet stāvošam ūdenim paskatoties dziļumu nevar noteikt. Deniss leca un šokēts pazuda zem ūdens, jo tas bija pāri viņa galvai. Puisis šoka stāvoklī iznira no ūdens un ievilka gaisu. Auksti, āāuksti!

[Arbūzgalva]

Deniss ielēca ūdenī un ienira, Elizabetei likās, ka ūdens ir auksts, taču viņa nepaspēja puisi atturēt. Dusmas pazuda kā nebijušas. Deniss izlīda no ūdens un likās kā pārakmeņojies. Tev viss kārtībā? Viņa palīdzēja Denisam tikt krastā un novilka savu jaku un uzvilka to viņam mugurā, man liekas Tev vajadzētu novilkt slapjās drēbes, Tev ir kādas sausas līdzi? Ar tādu ūdeni nevar jokoties. Elizabete atkal mainījās, tā gadījās bieži, drīz varēja uznākt atkal dusmu lēkme, taču to vajadzēja kontrolēt.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss bija krastā un vēl jo projām juta aukstumu. Taču tagad tas jau viņu uzjautrināja. Viņš sēdēja sarāvies un vēl jo projām ar diezgan izbrīnītu sejas izteiksmi. Ātrumā nevar visu vēl lāga saprast. Viņš smējās no sirds ik brīdi, kad iedomājās kā tas no malas varēja izskatīties. Deniss palūkojās uz diezgan uztraukto Elizabeti un smējās vēl vairāk. Bieži tādas lietas nemēdz notikt. Ar mani? *smejas* A-a-ar mani viss ir labi! Zēns nomierinājās. Nu es patiesi izbaudu to, ka es te esmu. Šī spriedze, šie notikumi.Tās ir pārmaiņas manā dzīvē. Un ja tās nebūtu, es laikam ilgi vēl neaptvertu cik mana dzīve ir laba. Un ja es šeit miršu, tad es miršu savādāk, piedzīvojis ko interesantu! Viņš, kā vienmēr optimists, smaidot, ielūkojās Elizabetes acīs.
Bēt man tik un tā interesē, kas ir tur tālāk. Kur es izpeldēšu? Viņš ieinteresēti lūkojās uz maigi viļņojošo ūdeni.

[Arbūzgalva]

Elizabete neko nesaprata, viņš bija dīvaini. Viņš smējās par to, ka varēja nosalt, nomirt, noslīkt.
Ārprāts, viņa tikai izdvesa. Iespējams, tā bija viņas sliktā īpašība, viņa visu uztvēra pārāk nopietni, bet tāda nu viņa bija.
Izbaudi, kamēr vari. Nē, es Tev neļaušu līst tur atpakaļ, tas nav droši. Bija divi iemesli, viens -viņa uztraucās par Denisu, otrs - viņa negribēja palikt viena., Egoistiski? Varbūt. Bet primārā bija Denisa veselība.

[Ķipītis amonjakā]

Deniss uzlika rokas uz Elizabetes pleciem un maigi sapurināja viņu. Nomierienies. Atslābsti! Ļaujies straumei. Dzīve tevi ir atvedusi šurp! Jauna pieredze. Viņš staroja kā vēl nekad. Ūdens jau ir tikai mazliet vēss. Tā kā Latvijā vasaras sākumā! Deniss atkla ar kāju pieskārās ūdenim un pasmaidīja. Nekas traks! Puisis piecēlās un iemērcēja kājas ūdenī. Tad pagriezies pret Elizabeti, viņš noteica- Ja es nebūtu te nokļuvis, nebūtu saticis tevi. Un pēc brīža viņš jau atkal bija zem ūdens. Viņš nozuda aiz akmens un bija Elizabetei neredzams.

[Arbūzgalva]

Atslābsti? Iespējams, mums tagad pakaļ dzenās ārprātīgi veči ar suņiem. Pieredze? Jā, pieredze nomirt. Tas ir vienīgais. Un beidz smaidīt, mums jāizdomā kā tikt prom no šejienes, uz visiem laikiem. Nu, jā, Elizabete pataustīja ar pirkstu ūdeni, tikai nedaudz vēss? Te taču sirds apstājas minūtes laikā. Ūdens ir ledaini auksts.
Elizabete seja kļuva cieta. Tad labāk mēs nebūtu satikušies, nekā tagad būtu šeit. Mēs būtu satikušies, ja vienkārši brauktu uz Spāniju, nevis atrastos neizdibināmā vietā. Elizabete nemanīja Denisu, Denis, izbeidz. Elizabete seja palika cieta un skarba. Elizabete vairs nespēja smaidīt, viņa gribēja no šejienes tikt prom pēc iespējas ātrāk.

[Melnais krauklis]

Deniss ienira un aiz akmeņa pavērās pasakaina pasaule. Viss bija krāšņš un krāsains. Visdažādākās aļģes, jūraszvaigznes, koraļļi. Deniss iznira kādā alā. Tur bija skaisti. Gaiss bija siltāks. Gar alas sienām auga skaistas puķes. Zeme bija patīkami silta un maiga. Tur tālāk bija šaura eja, bet pa to varēja izlīst ārā un tur bija augļu koki. Aprikožu, apelsīnu un manderīnu koki.

[piedodiet, ka tik vāji rakstu, bet man patiešām nāk miegs]

P.S augstāk minēju, ka ūdens ir nedaudz vēss.

Šo rakstu rediģēja Melnais krauklis: 23.02.2008 22:19

[Ķipītis amonjakā]

Zemūdens pasaule bija patiesi skaista. Visas šīs krāsas lika elpai aizrauties. Izķepurojies ārā no ūdens, viņš nopētīja alu. Nu jau jaukāk. Izkā```` krastā, viņš pamanīja mazo šauro alu un sāka līst pa to tālāk. Izlīdis starp kokiem, tumsā viņš īsti nevarēja saprast, kas par augļiem tajos karājās. Deniss nostājās zem kāda , bet nespēja aizsniegt nevienu zaru. Pārskatījis apkārtni viņš pamanīja brangu žagaru un paķēris to, viņš sāka dauzīt koku. No tā nokrita daži nedaudz pārgatavojušies apelsīni, bet tik un tā ēdami. Kur ir mana ķesele? Ai, pie Elizabetes. Viņš sabāza apelsīnus bikšu kabatās cik nu varēja, jo jakas viņam nebija. Tad veikli skrēja atpakaļ pie Elizabetes, jo viņa noteikti uztraucas.

Viņš atkal iznira pie Elizabetes un tūdaļ pamanīja viņas dusmīgo seju. Tas viņa omu pasliktināja vēl vairāk. Pat runāt vairs negribējās, bet vajadzēja pastāstīt kas kā. Tur ir skaisti, pasakaini! Tāda burvība. Arī siltāk. Pa mazu eju var izlīst ārā, kur atrodas daži koki ar augļiem. Viņš izvilka 4 apelsīnus un divus pasniedza Elizabetei. Cerams, ka garšos.
Labi vien, ka es aizpeldēju!

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 23.02.2008 22:35

[Arbūzgalva]

Apelsīni, skaista vieta? Elizabetei tas likās nedaudz dīvaini, taču labi, ka Deniss atklāja to vietu, jo lieka pārtika nenāca par ļaunu.
Ak, nu labi. Jābeidz dusmoties. Viņa pasmaidīja un paņēma apelsīnu. Viņa to nomizoja un noplēsa vienu šķēlīti, mm. tas ir brīnišķīgs. Paldies. Elizabete kļuva nedaudz priecīgāka, varbūt viss tomēr izvērtīsies labāk nekā cerēts. Elizabete nedaudz nomierinājās, viņa apsēdās zālīte ēsdama apelsīnu un apdomājās. Kāds būs nākamais sagatavotais pārsteigums? To varēja tikai minēt, neko nevarēja zināt. Viņa vēlreiz ieklausījās tālumā, nē, nelikās, ka kaut kur rietu suņu, viss šķita tik kluss, pat pārāk kluss, tikai ūdens čaloja.
Elizabete apdomājās par savu māti, kura jau pāris dienu viņu nevarēja sazvanīt, jo Elizabete bija kaut kur pazaudējusi savu telefonu, viņa gan jau uztraucās..

Šo rakstu rediģēja Anarhiste: 24.02.2008 09:12

[Ķipītis amonjakā]

Deniss palūkojās uz Elizabeti un pie sevis nosmējās. Viņai nu gan garastāvoklis mainās ik pa sekundei. Tad arī viņš paķēra lielo, oranžo apelsīnu un notīrīja to. Garša bija lieliska. Sulīgs, salds- tāds vēl nekad nebija ēsts. Pastāsti mazliet par sevi. Zēns ierunājās vēl nedaudz drebot. Slapjās bikses bija cieši piekļāvušās viņa augumam un sajūta nebija no patīkamākajām. Deniss iekārtojās ērtāk iepretim Elizabetei.

[Arbūzgalva]

Viņa notiesāja vienu apelsīnu, otru pataupīja vēlākam laikam, tas patiešām bija gards.
Ko lai es stāstu par sevi? Man īpaši nepatīk to darīt. Elizabete nogrozīja galvu.
Pastāsti labāk kaut ko par sevi. Tev ir auksti? Viņa pajautāja pati nodrebēdama.

[Ķipītis amonjakā]

Saņemot atpakaļ jautājumu, kuru viņš pats uzdeva, Deniss saprata cik grūti ir atbildēt uz to. Ko, lai es stāstu? Puisis nosmējās. Nu man pašam arī nav ko stāstīt. Parasts optimists, kas dzīvo savu dzīvi. Neatturējies viņš turpināja ēst arī otru apelsīnu, jo jebkuru mirkli taču varēja aizpeldēt pakāļ vēl. Nē, man nav auksti. Tikai nedaudz vēsi! Patiešām gardi!

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 24.02.2008 14:23

[Tējas lapa]

Maikls skrēja tik uz priekšu atpakaļ neskatīdamies. Sānā sāka durties stiprāk. Viņš dzidēja tikai savus soļus un suņu rejas. Galvā bija tikai viena doma. Skriet un glābt savu ādu. Es tūlīt sabrukšu tepat uz vietas. Puisis nostenēja.

[washulis]

nē, labāk nevis te uz vietas, bet pāris kilometrus uz priekšu... jā, tas būtu labāk. viņa elsoja. runājot durējs ieķērās arī otrā sānā. viss. klusē un skrien. varbūt mēs atkal atrausimies no vieņiem, tad varēs vienkārši soļot uz priekšu. jā, tas būtu labi...

neliels pakalniņs, ko mena ātri pārvarēja. pēc tam bija tik viegli skriet no tā lejā... tur pat blakām bija arī maikls. galvenais neapmaldīties un nepazust vienam no otra, lai gan mēs jau tā nezinam, kur atrodamies...

[Tējas lapa]

Ja piekrītu labāk pāris kilometrus uz priekšu. Maikls uzkrēja pa mazo pakalniņu. No ta lejā viņs nevis noskrēja, bet gandrīz noripoja. Saņem spēkus. Tu to vari. Neesi mīkstais. Glāb savu ādu.

[Arbūzgalva]

Elizabete pasmaidīja, Re, arī Tev nav daudz ko stāstīt, nu tad es varu pastāstīt, ka esmu mūžīgā pesimiste. Elizabete iesmējās, ak nu jā, vēss ir nedaudz. Bija jau pavisam satumsis, taču mēness viņus apspīdēja. Sanāca nedaudz miegs, taču Elizabete šaubījās vai maz spēs iemigt. Ko mēs darīsim no rīta? Viņa pajautāja, jo pašai nebija ne jausmas, ko viņi iesāks. Viņa cerēja, ka viņiem izdosies atrast palīdzību un varbū satikt pārējos.

[Ķipītis amonjakā]

Tā kā man nav ne jausmas, uz kuru puisi mēs esam aizklīduši, mums būs grūti zināt kā, lai taisnāk nonāk pie ciema. Deniss domīgi palūkojās uz Elizabeti. Nu re, tu nomierinājies! Viņš pasmaidīja. Visticamāk mēs rīt vēlreiz aizklejosiem līdz tiem augļiem, paēdīsim un turpināsim skraidīt pa džungļiem. Viņš kā jau vienmēr jokojās. Bet ja nopietni man nav ne jausmas ko mēs darīsim. Laiks nāks, tad jau redzēs. Vajadzētu tikai atpūsties. Deniss noprātoja. Būtu jāaiziet pakaļ savai somai!
Puisis piecēlās un devās uz ūdenskrituma pusi. Es pēc somas. Tūlīt būšu. Deniss ieleca ūdenī un pazuda zem ūdenskrituma straumes.

Nonācis krastā, viņš paķēra savu somu. Mēness gan bija spožs un liels.

Viņš atkal parādijās pie Elizabetes izmircis, bet nu jau siltā ūdenī.