Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Tējas lapa]

Man liekas, ka šī ir kaut kāda sala. Un tev? Pakatījies debesīs viņu pārmāca skumjas. Kā man gribas atpakaļ uz mājām. Pat nepamanot Maikls to bija pateicis skaļi.

[washulis]

es tev piekrītu... viņa klusi noteica. ja es būtu labāk astronomiju mācījusies, tad varbūt varētu kaut nedaudz pateikt, kur tā sala atrodas. viņa ieminējās...

zinu, ka ziemā lielajiem ratiem jābūt ziemeļu pusē. viņa sāka lūkotie spēc tā, bet to punktiņu bija tik daudz. un visi vienādi. ātri atmetusi šo ideju, viņa palūkojās uz maiklu un vienkārši klusēja...

var sajust sāļu jūras gaisu, ir īpaši vakarā varēja. tad jau kaut kur pie jūras.. vai pat pie okeāna. nezinu... kur tad īsti ir tā lidmašīna un kas bija ar to.. erm. to fredu...

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.02.2008 21:11

[bengalaas]

Sākumā Sīkais bija turējies līdzās pārējiem, bet tad kaut kā noklīda. Ceļi ļima, acīs peldēja melni rimbuļi. Sīkais drūmi uzmeta skatienu sadurstītajiem delmiem un pat nemanīja, kā atpaliek arvien tālāk. Beidzot pārējos panācis, kad tie gāza laukā vēdlodziņu, Sīkais klusi pajautāja, kur tie dabūjuši mantas, un izmeta grīļīgu līkumu arī līdz tai telpai, lai savāktu dokumentus. Bet ģitāra? Sīkais to pasvārstīja rokās. Ne tik smaga, cik vienkārši neērta. Bet tā bija viņa uzticamā pavadone jau trīs gadus. Pie velna. Ņems līdzi. Vienreiz tikai mirstam, vai nav vienalga,kādos apstākļos? Sasodīts. Tātad nervi sāk uzdot.

Sīkais devās atpakaļpie pārējiem, bet mieru nelika arī domas par Menu. Ja viņu veda prom no kambara, tad tepat vien viņai kaut kur jābūt, jo citu durvju taču gaitenī nebija.. Velna mātīte, atkal jau visi kaut kur pakāsušies! Ar grūtībām izvēlies pagalmā, Sīkais nevienu vairs neredzēja, bet aiz muguras sāka iedegties gaismas un atskanēja soļu švīksti. Slāpa. Kā gan iespējams tādā brīdī domāt par slāpēm, Sīkais pats pie sevis nobrīnījās, atkal un atkal padodamies murgainajai iedomai.

Ar zināmām grūtībām viņš atrada caurumu žogā, izlīda brīvībā. Ģitāru pa smiltīm vilkdams, viņš kā apmāts devās uz jūras pusi.

[Tējas lapa]

Par Fredu vairāk jāprasa Denisam. Zinu tikai to ka viņš mums palīdzēja izbēgt. Maikls atbildēja Menai. Viņš teica, ka mums jāiziet cauri džungļiem un tur būs kaut kāds ciems ar lidostu. Un no turienes mēs tiksim mājās. Kas īsti notika, kad tevi aizveda no tā kambara kur mūs bija ieslodzījuši? Paskatījies debesīs puisis mēģināja atcerēties kādu zvaigžņu nosaukumus.

[washulis]

mani aizveda uz to medicīnas kabinetu, no kurienes mani izvilkāt. tur bija divas sievietes: santa un anna. viņas arī te turēja pret viņu gribu, bet ne kā eksperimenta objektus, bet kā darba personālu. es tiku dušā, pagulēju. tad nākamajā rītā es vēl biju tur. mēs kopā trijatā iedzērām tēju un grauzām cepumus. sakot šos teikumus, viņa nevarēja nepasmaidīt. ceru ka ar viņām viss ir kārtībā... tad viņas aizgāja un es tur paliku, līdz jūs mani atbrīvojāt... viņa pabeidza savu stāstāmo.

a, un jā. kad saur rāciju vai ko tamlīdzīgu, viņām teica, ka it kā ir atradušies kādi no jums. nezinu, vai tie, kas iemuka lūka, vai laborotorijā... tā kā zinu, ka kaut kas tāds, bet laikam tagad visi laimīgi ir tikuši prom... viņa tad iedomājās par tiem, kas te nav... nabaga toms un sema. lūkā taču bija arī hanna! dženaki arī te nav. vispār tik daudzu trūkst...

[Tējas lapa]

Tev vismaz paveicās tiki dušā un varēji mazliet pagulēt. Maikls mazliet skaudīgi noteica Tas nekas kad tikšu mājās aiziešu uz baseinu.Skatos ka tev bikses arī iedevuši.

[washulis]

jap! tik forša sajūta, ka kaut kas tāds kājās... viņa sapņaini nobubināja.

atkal novērsdamās no sarunas par biksēm, viņa no jauna atcerējās tos, kas te nav. tas pat sāka kaitināt. vai visi bija kopā ar jums, pirms glābāt mani? jo kas lai zin, vai viņiem vis kārtībā. sīkais taču bija kopā ar tevi? sākusi uz pirkstiem skaitīt tos, kas trūkst un tos, kas te ir.

nav denisa, sīkā, dženaki, elizabetes, daniela... kur gan viņi ir?

[Tējas lapa]

Denis bija, tad kad glābām tevi. Sīkais, kad izbēgām no tā kambara kaut kur pazuda.Dženaki es vispār neesmu redzējis. Elizabetei arī kaut kur bija jābūt, jo viņa bija kopā ar mums. Par Danielu es vispār neko nezinu. Aī Maikls sāka domāt par visiem pazudušajiem. Cerams, ka viņi nav palikuši mājā.

[washulis]

njā.. tas gan būtu nelāgi, bet kurš pie pilna prāta esoš cilvēks vēlētos tur palikt? viņa ieminējās. varbūt vienkārši kāds atpalika un varbūt ne tik ātri atrada to caurumu sienā...? viņa sevi mierināja. nu nevajag jau stresot par katru lietu, kas nu te noies garām. bet tomēr, ja tik daudzi ir cietuši un nevarēs no šejiens vairs izkļūt - sema, ēriks un hanna.

viņa vēl reizi smagi nopūtās un arī menai sāka nedaudz nākt miegs. gribējās tā vienkārši atgulties un aizmirsties, bet nez vai viņa to spēs vēl kādu mēnesi. ja pat izkļūs no šejienes tuvākajā laikā...

[Tējas lapa]

Aiziešu pastaigāšu gar sētu un paskatīšos varbū tur kāds vēl ir. maikls piecēlās un nopurināja no drēbēm zāli. Negribi nākt līdzi? Viņš jautāja.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 18.02.2008 16:18

[washulis]

jā, labi... tas noteikti bija labāk nekā sēdēt uz vietas. mena arī piecēlusies un sakārtojusies, viņa bija gatava sekot maiklam. viņai patika vīrieši, kas nebaidās rīkoties un uzņemties iniciatīvu. vispār liekas tāds forš čalis.

ermm... varbūt tas liksies nevietā, bet cik tev gadu? vienkārši bija galvā ienācis un nemaz pati neapzinoties, viņa to pavaicāja skaļi...

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Atvainojos, bet es biju minējusi, ka es dodos uz sētas pusi. Varbūt pa šo laiku es jau tur esmu nokļuvusi? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Es visu laiku esmu kkur blakām! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Deniss nolūkojās uz ne visai lielo bedri, pa kuru nāksies līst cauri. Netīrumi, visādi kukaiņi viņu neiepriecināja, bet arī nekas īpašs priekš viņa tas nebija. Puisis vispirms paslidināja Menas koferi un tad savu mazo pleca somu zem vārtiem un tad līda arī pats. Zēns kļuva vēl netīrāks. Viņš ieraudzīja visus ceļa biedrus. Visi stāvēja vienā lielā grupā un uzvedās visai skaļi. Runājās un pļāpāja it kā nekas nebūtu noticis. Ja nu viņu pamana, ka esam izbēguši, tad mūs noteikti atradīs pēc šīs skaļās varzas! Viņš pikti nodomāja.
Šie neapdomīgie cilvēki viņu tā tracināja. Denisam nāca atmiņā visi pārmetumi un strīdi ar pārējiem. Kā es tagad gribētu būt kopā ar saviem draugiem kopmītnēs! Taču domāt par to neatlika laika. Bija kaut kas jādara. Viņš uzmeklēja Menu un, neko neteikdams, pasniedza viņai koferi. Tad veicis pagriezienu par 180 grādiem pa labi, viņš devās patālāk no visiem. Es jau neiešu apdraudēt sevi, esot kopā ar viņiem! Labāk došos ceļā viens. Uz palīdzību no viņiem tā pat nesagaidīt, tad kāds iemesls, lai paliktu ar viņiem. Viņš palūkojās uz zemi un pārliecinājās vai tur nav nevienas skudras vai kāda cita kukaiņa, jo šeit dienvidos kukaiņi ir nejauki. Viņš apsēdās uz zemes un izvilka no somas šokolādes bumbiņas un sāka tās ēst. Ieejot biezoknī, par tām būs jāaizmirst, jo tās būs kā kukaiņu vilinājums.

Vēl nedaudz varēja sadzirdēt sarunas no bariņa puses, bet Deniss šajā brīdī jutās visai droši.

[washulis]

vai paldies... mēs jau domājām, kur tu esi palicis. mena piebilda, kad viņas soma atgriezās pie viņas un kaut neliels slogs nokrita no pleciem, kad redzēka, ja arī ar pašu denisu vis ir kārtībā, tikai gan tāds nedaudz nošmucējies izskatījās...

nolikusi somu pie pārējiem, lai tā nekur nepazisu, viņa vēlreiz pavērās uz maiklu: ejam? viņa sāka runāt nedaudz klusāk, jo visi kopā viņi sāka radīt pietiekami lielu zumēšanu. denis atkal kaut kur krūmos nozuda. varbūt tā pat labāk, jo nelikās, ka elija vēlējās atrasties kopā ar viņu. kas viņiem tur tāds ir noticis? viņa nolūkojās uz denisa muguru, pazūdot krūmājā un pēc brītiņa atskanot klusai folliaj čākstoņai...

[Melnais krauklis]

No džungļiem bija sadzirdamas baisas skaņas. Visticamāk tie bija kaut kādi dzīvnieki. Pēc kāda brīža bija dzirdama rēkoņa- lauvas vai kāda cita plēsoņas rēciens. Tas uzreiz radīja bailes doties, pat stāvēt tuvumā melnajam biezoknim.

Pēc pāris minūtēm, kad visi bija nomierinājušies un jutās kaut cik labāk, laternas, kas atradās pie sētas, iedegās un apgaismoja mazo placīti. Lielā ātrumā no visām iespējamajām durvīm izskrēja vīrieši ar suņiem. Pārsvarā apbruņoti ar šautenēm un pistolēm. Viņi bija uzinājuši, ka jaunieši ir pazuduši pavisam. Un sākās medības. Vīri kur nu kurais skrēja uz visām pusēm. Daži meklēja pagalmā, bet citi devās pie lielajiem vārtiem, lai pārbaudītu vai jaunieši nav tikuši tālāk par mājas teritoriju. Re, Re kur viņi ir! Tālumā atskanēja kāda vīrieša balss. Tas viss argādināja kara lauku! Nu bija pienācis laiks tīties prom! Pēc neilga brītiņa gaisā atskanēja pistoles šāviens un pēc tā sekoja vēl pāris. Par lielu prieku nevienam netika trāpīts. Tai pašā laikā, no izbīļa, pār galvām pārlidoja putni!

[washulis]

iedegās gaismas un varēja sadzirdēt suņu rējas. laikam gājienu pakaļ citiem nāksies atlikt... mena ierunājās un ar ātru skatienu palūkojās uz pārējiem. paķērusi somu un iekārtodama to ērtāk uz muguras viņa bija gatava skriet prom... ak dievs! mēs visi mirsim!!! sirds sitās kā negudra, bet tas jau šeit notika katru mīļu dienu...

sāka atskanēt arī sāvieni. nu gan nebija laika minstināties..

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.02.2008 17:07

[Īvs]

Pirms vīru izmeklēšanas pa kaktiem
Elija, nogurusi, nogūlās zālītē, izstiepjoties pilnā augumā. Kakls sūrstēja, taču asinis bija rimušas tecēt. Šobrīd bija viss vienalga, jo miegs pārņēma no kāju pirkstiem līdz pat matu galiem. Viņa vēl reizi noslaucīja kaklu džemperī un tad plakstiņi bezspēkā aizkrita.

- Elij, mosties!
Viņa atvēra acis teltī pie jūrmalas. Bija pienācis rīts, draugi smaidīgi atvadījās no meitenes un Elija devās uz vilcienu. Šodien viņa lidos uz Spāniju - ugunīgo flamenko zemi. Biļete bija jau rokā.
Pēc vairāku stundu garā lidojuma Elija attapās Spānijas lidostā. Turpat gaidīja gide, kas aizvedīs viņus uz pirmo atpūtas vietu...

Sapnis pārtrūka un meitene laidās arvien dziļāk un dziļāk miega valstībā.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 18.02.2008 17:11

[Ķipītis amonjakā]

Deniss sēdāja atspiedies pret sētu un baudīja šokolādi. Viņš jutās pārliecināts par sevi. Par to, ka viņš ir lielākā drošībā nekā viņi. Lampu iedegšanās puisi pārsteidza un viņš uzreiz uztrausās kājās. Nevienu neredzēdams, viņš pagāja vēl nedaudz tālāk. Pēkšņi sāka riet suņi, klaigāt vīri. Viņi mūs ir atraduši! Izbīlī domas vairs nepaturēja pie sevis. Nu vairs nav labi!
Deniss paķēra akmeni, kas turpat līdzās stāvēja un ātriem soļiem devās dziļāk un aizvien tālāk no pārējiem. Vairāki šāvieni pēc kārtas viņu pavisam izsvieda no sliedēm un viņš gandrīz vai nokrita. Sirds sāka dauzīties kā negudra, prāts vairs nespēja loģiiski domāt. Jāskrien, jāskrien prom! Tas bija vienīgais, ko pašlaik saprata. Puisis dzirdēja kā pārējie skrēja prom un kā viņiem dzinas pakaļ. Deniss apzinājās arī, ka viņš var tikt notverts, bet nedzirdēja, ka kāds tiešām dzītos pakaļ tikai viņam.

Noskrējis krietnu gabalu, dzirdēdams visus trokšņus, viņš apstājās. Viņš dzirdēja, ka viņus vēl nebeidza vajāt tapēc atkal turpināja skriet. Spēku bija maz un viņš bija uz sabrukuma robežas!

[washulis]

katrs pa sevi... menai galvā ieskrēja doma, kad viņa sāka steigties, lai bazustu no skata džungļu biezoknī. kas lai zin, kam tur varēs uzskriet virsū, bet tagad tas nebija tas trakākais. dzirdot, kā daži pēc viņas un pirms viņas arī skrien, viņa tomēr centās nenoklīst no bara, jo tad viņa galīgi nezinātu, ko te iesākt. ik pa laikam kāda kāja, vai somas stūris aizķērās aiz kokiem, saknēm un citām draņķībām... bet par to nebija laiks domāt. tos,kas dzinās pakaļ vēl jo projām varēja dzirdēt. vismaz suņus un šāvienus noteikti...

[Arbūzgalva]

Elizabete neko nesaprata, kur visi skrēja, viņa redzēja, ka kaut kur tālumā ir Deniss.
Viņa pieskrēja viņam klāt - kas te notiek? Kāpēc visi klaigā un skrien prom?
Tad arī Mensone izdzirdēja vīriešu klaigas, un neko nesaprata, viņa bija ļoti apmulsusi.
Tas bija smagi, pat ļoti.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Anarhist, es nesaprotu, kā tu varēji pie manis nokļūt, ja es biju diezgna tālu, bet lai nu paliek.. Vajag lasīt visus postus, tad zināsi kur esi un, kas notiek (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Pēkšņi ne no kurienes uzradās Elizabete. Kā? No kurienes? Deniss bija apstulbis. Kā tu nezini, kas notiek! PAveries apkārt. Viņi ir uzinājuši, ka mēs esam izbēguši un tagad cenšas mūs notvert. Puisis bija šokēts par Elizabetes neaptēstību, taču to viņš paturēja pie sevis, tikai šokēti noraudzījās viņā! Viņš ar uztraukumu, bet paklusi, lai neviens viņus abus neizdzirdētu, noteica. Mums vajag skriet uz pavisam citu pusi! Nāc, laika nav daudz. Suņi var saost mūs un tad nebūs labi! Viņš satvēra meitenes roku un vilka sev līdz!

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 18.02.2008 17:30