Ceļojums uz Spāniju!, Bet īstenībā pavisam kaut kur citur.. Opcijas

[Melnais krauklis]

[jums tika paziņots, ka jūs gaidīs vīrieties, turēdams rokās plāksnīti ar uzrakstu “Spānija”]

Agrs rīts. Lidostā valda burzma. Smaidošām sejām, cilvēki reģistrējas un nodod bagāžu. Katrs gaida kad ātrāk nonāks lidmašīnā, atlaidīsies mīkstajā sēdeklī un baudīs lidojumu. Dažiem bija rūpju pilnas sejas- kaut kas nav kārtībā ar biļetēm, bagāžu vai grūti atvadīties no ģimenes.
Telpā virmo jauka smarža no kafejnīcu pusēm. Daudzi pirms lidojuma nolēmuši pabrokastot iedzerot kafiju un apēdot kādu smalkmaizīti.
Tālumā dzirdams kā lidmašīnas izlido viena pēc otras.
Vardu sakot, tipiska diena lidostā.

Tur tālāk, pie kafijas automāta, stāv vīrietis ar koka plāksnīti rokās. Uz tās bija uzrakstīts “Spānija”, lai viņu uzreiz atpazītu. Viņš nepārtraukdami sarunājās pa mobilo tālruni un likās mazliet satraukts. Reizēm atbildot uz zvaniem, viņš runāja citā, neatpazīstamā valodā. Vīrietis lūkojās apkārt, it kā meklēdams kādu.
Viņš bija mazs, drukna auguma. Zem acīm bija lieli, zili riņķi un karājās maisiņi, no negulēšanas. Mugurā- plats mētelis, kas izskatījās par lielu, zem tā adīta veste ar ornamentiem, un melnas bikses, galvā rūtaina cepurīte. Kabatas piebāztas pilnas ar košļeņu papīrīšiem. Viņš žāvājās ik katru minūti, gaidīdams, kad beidzot ieradīsies grupa.

Viņš izskatījās aptuveni šāds- (IMG:http://static.flickr.com/48/117141153_618fceeda3_m.jpg)


Postojat aktīvi!
Esmu sajūsmā!

[Kalevale]

atd -- mēs tiekam cauri?

Sofija uzmanīgi lika soļus, vērodama, it kā pamesto telpu ar spocīgajām ēnām, zinādama, ka tā ir mānīga pamestības sajūta, ka šeit apgrozās cilvēki, iespējams, biežāk nekā viņa pat spēja iedomāties. Vajadzība tikt laukā nospieda sirdi, tāpēc neatlika domāt par zaudējumu - meiteni ar jojo. Viņa taču bija pārbaudījusi, sirds nedauzījās, pie tam puisis arī bija taustījis pulsu...

Es taču pat nezināju viņas vārdu, domās iezagās pārmetums, taču tajā pat mirklī linolejs zem kājām draudīgi iečīkstējās. Likās, ka zem tā ir atrodami koka dēļi, jo tikai tā varētu izskaidrot šo čīkstēšanu. Rudmate atglauda matus, sajuzdama, ka vēja brāzmas kļūst stiprākas un jau pēc mirkļa samanīja mazu, atvērtu lodziņu, kurš pagaidām, kā izskatījās bija vienīgā izeja uz ārpasauli. Tik mazs, meitene nodomāja, neviļus pārlaizdama skatienu savam kaulainajam ķermenim. Vai tiešām vienīgā izeja?

[Melnais krauklis]

Gaitenī

Mazais vēdlodziņš bija pārāk mazs, lai pa to tiktu laukā cilvēka masas. Taču siena, kas ietvēra lodziņu bija saplaisājusi. Cik varēja manīt arī tās biezums nebija dižšs. Viena maza, sadrupusi siena.

[Kalevale]

Sofija pielika ausi sienai, un viņai likās, ka var sadzirdēt nakts trokšņus aiz tās. Vai tiešām tā būtu tik plāna? viņa nodomāja, paklaudzinot ar savu dūri pa to. Siena nedaudz iedunējās un no tās bira kaļķa putekļi. Laikam jau tā saplaisājusi mūsu nemitīgās krišanas dēļ, viņa it kā sev noteica, turpinot klausīties, kas notiek aiz tās.

Viņa zināja, ka nevietā izgāzta siena var nodarīt kaitējumu visai mājai, precīzāk, tā vienkārši var nobrukt. Rudmate pagrieza muguru sienai un lūkojās pēc kādām sijām, kas saturētu griestus. Likās, ka viss kārtībā, tādā aizdomīgā kārtībā. Vai mēģināsim izgāzt sienu? viņa klusā balsī jautāja, jo lielai gāšanai tur nevajadzētu sanākt, taču bija skaidrs, ka aiz tās ir ārpasaule. Iespējams, tas saceltu troksni, viņa nodomāja, taču tajā pat laikā bija pārliecināta, ka pietiktu ar pāris grūdieniem, lai tā padotos. Turklāt vajātāji nespētu tik ātri atskriet un sliktākajā gadījumā viņi varēja nobēdzināties kaut kur tur pat laukā... vai pat te - iekšā, viņa nodomāja, apsverot iespējas apmānīt nolaupītājus.

[Tējas lapa]

Nevajag jau uzreiz gāzt visu sienu ārā. Mēs vienkārši varam uztaisīt caurumu, kas būtu pietiekami liels lai tiktu arā. To pateicis Maikls piegāja un apsaktīja to. Diezgan plāna siena. Palūkiejies apkārt viņš tikai tagad atskārta, ka Semas nav starp viņiem. Kāds nezina kur palikusi Sema?

[Kalevale]

Maikla piedāvātā doma nemaz nebija zemē metama, taču arī ar mazu caurumiņu varēja pietikt, lai nogrūtu viss stāvs. Tomēr savas šaubas Sofija paturēja pie sevis, vēlreiz palūkojoties uz sijām, kas likās pietiekoši spēcīgas, lai noturētu. Jā, tā varētu, viņa piebalsoja puisim, cenšoties palūkoties pa mazo lodziņu, taču neko vairāk par tumsu saskatīt nevarēja.

Izdzirdējusi jautājumu par Semu, rudmate samulsa, viņas jutekļi sasprindzinājās un mācās virsū nelabums. Viņa juta karstuma vilni kāpjam augšup pa ķermeni, taču šis nebija īstais brīdis, lai ieraudzītu savu lidostā izdzerto kafiju. Semas vairs nav. Viņa neizturēja kritienu, Sofija īsi atbildēja, kaut kamols bija iespiedies kaklā un nebūt negribēja laist viņu vaļā. Meitene dziļi ieelpoja un, atgrūdusi malā visas emocijas, vaicāja: Kuri veidos caurumu sienā? Pēc būtības to vajadzētu darīt spēcīgākajiem, viņa pie sevis nodomāja.

[Tējas lapa]

Izdzirdējis, ka Sema nav izsturējusi kritienu Maiklam aizrāvās elpa. Nevajag ta uztraukties tu tapat viņu īsti nepazini. Nomierinies domā par to kā izkļūt nošejienes. Viņš sev domās pavēlēja. Mazliet nomierinājies puisis paskatījās uz griestiem. šī nav galvenā siena tapēc nabūs jāuztraucas par to ka iegrūs griesti. Lai uztaisīti caurumu vispirms jāatrod ar ko to taisīt.

[Kalevale]

atd -- kaut ko atrodam? kaut ko dzirdam vai redzam?

Puisis bija izteicis skaļi tieši to, ko viņa domāja. Tikai iekšēji viņa sodījās par to, ka loģika tomēr ir nedaudz iemidzināta, jo viņa bija iedomājusies, ka sienā caurumu var izsist arī vienkārši tai uzgrūžoties ar plecu. Sapratusi, ka tik spēcīgs te laikam neviens nav, rudmate piekrītoši pamāja un sāka lūkoties pēc kaut kā noderīga, kas palīdzētu tikt brīvībā. Ja tur ārā būs labāk nekā te iekšā, meitene tikai nodomāja.

Ko tieši vajadzētu, lai to izgrautu? viņa pavaicāja, kaut sajutās kā muļķe uzdodot šādus jautājumus. Loģiskā domāšana ir kā teica priekšā, tomēr ne jau viņa sitīs un gāzīs, ne viņai būs tik daudz spēka, lai ko mainītu, tāpēc vajadzēja jautāt potenciālajiem stipriniekiem, lai tie arī pasaka, pēc kāda veida dauzāmajiem lūkoties, ar kādiem varētu būt ērtāk...

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 09.02.2008 14:06

[washulis]

kādi norādījumi... kādas zālēs. tikai iemidzināšanas? nekas cits? viņa palūkojās uz galdu, uz kuru tagad sieviete ska'tijās, lai nebūtu jāskatās uz menandru...

bija skaidrs, ka viņas nesaka visu, jo kaunās no menas. tur nu neko nevar padarīt. visas trīs bija nokļuvušas muļķīgā situācijā, kas jāizdomā, kura norādījumiem klausīt - savas sirds balss, vai to, kas liek tev ko darīt...

gan jau mēs visas tiksim laukā... viss parasti nokārtojās. viņa skaļi noteica, bet pati nemaz tam tik ļoti neticēja, bet gribēa gan ticēt... kur gan ir pārējie?

[Tējas lapa]

Ko varēs sameklēt ar to arī mēģināsim izgāzt to sienu, bet ja neko neatradīsim būs jamēģina izgrūzt ar plecu. Maikls atbildēja uz Sofijas jautajumu un saka meklēt kaut ko piemērotu ar ko varētu izsist caurumu.

[Massacre]

Piekrītoši pamājies biedriem ar galvu, Toms satvēra vēdlodziņu no sāniem un izmanīgi to ksutināja, lai dabūtu to ārā.
"Ja šo izlauzīšu, būs vieglāk drupināt sienu tam apkārt." viņš bija sācis klusi runāt, lai nepievērstu iespējamo vajātāju uzmanību un visas darbības veica ar lielu pietāti, lai tas neatblsotos visapkārt.

[washulis]

daži tak bija laborotorijā... vai viņi izbēga? par viņiem iepriekš zvana laikā neko neteica. varbūt viņi tika ārā un kā ar tiem, kas iebruka lūkā? vai viņus noķēra. ja noķertu, tad par to būtu paziņojuši... varbūt viņi jau ir izbēguši? daudzas domas skrēja menas galvā. viņa nevarēja neko darīt, lai palīdzētu, vai bēgtu.

cik ilgi jūs jau te esat? menandra no jauna pievērsās annai un santai. derēja uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas, lai būtu vieglāk kaut ko izdomāt. viss, kas te notika, tas bija tik nejēdzīgi. visādi noslēpumi, draudi un beigās tik un tā nekas nav skaidrs...

[Tējas lapa]

Neatradis neko ar ko varētu izsist sienā caurumu, Maikls gāja palīgā Tomam pie vēdlodziņa. Tāda sajūta, ka šo gaiteni neviens neizmanto. Puisis klusi noteica.

[Īvs]

Nē, Denis. Tu paliksi, kur esi. Gribi vai negribi. Mums jāpaliek kopā un jāiziet kopā. Es neesmu tāda egoiste kā tu, lai domātu par savu pakaļas glābšanu vien. Drīzāk domāju, ka jūs visus pasargāšu. Elija joprojām sēdēja nošļukusi uz zemes, taču viņas acu zīlītes zibenīgi šau'dījās te pie Freda, te pie Denisa.
Un tad viņa pievērsās Fredam.
Un es jūsu vietā nebūtu tik mierīgs, jo mēs visi varam panākt, ka jūs nokļūstiet tādā pašā situācijā un, ka jūsu dzīvība atkarājas tikpat tievā diedziņā kā šobrīd mūsējā.
Tad Elija, vēl joprojām sēdēdama, aplūkoja, cik tālu aizbīdīts (un ar kād''am pūlēm) tuvējais ledusskapis. Šis monstrs un vēl citi jāpieliek durvīm priekšā, jo pastāv iespēja, ka pārējiem, atskaitot Fredu, pieder atslēgas, ar kurām no ārpuses var atslēgt durvis tikpat viegli kā no iekšpuses.

[Ķipītis amonjakā]

Nu viss. Tā bija pēdējā pilīte. Šādā situācijā man pavēlēs kaut kāda idiote? Zēns ātri palūkojās apkārt, īpaši neizvēlēdamies viņš paķēra nazi no galda, kuram stāvēja blakus. Dusmas bija nevaldāmas. Viņa acīs kvēloja dusmas, neapmierinātība. Viņš pieskrēja klāt Elijai un no visa spēka nogrūda viņu zemē uz grīdas. Meitene nedaudz atsitās ar galvu pret leduskapja durvīm. Deniss uzlēca viņai virsū un ātri vien pielika nazi pie kakla. Tad to nedaudz piespieda, lai justu kā tā asā mala griežas kaklā. Tu tūlīt pat iedosi man atslēgas vai es pats tās paņemšu. Viņš runāja klusi, bet saprotami. Varēja redzēt kā miemīlīgais puisis bija pārvērties briesmonī, no kura jābaidās. Viņš elpoja strauji un saasināti. Viņa ceļi atradās uz Elijas rokām tā, lai viņa nespētu pakustēties.

[Īvs]

ooc: Samāra, Elija jau sēdēja zemē, tā, ka pieņemu, ka viņa vienkārši atsita galvu pret ledusskapi.

Elija pārbīlī klusi iesmējās. Ja es tev neatdošu atslēgas, tu mani nogalināsi? Meitene bija piespiedusi galvu tuvāk grīdai - pēc iespējas tālāk no naža.
Viņa bija pārliecināta, ka Deniss viņu nespēs nogalināt, taču, lai nu kā būtu, Elijas dzīvība šobrīd bija visu rokās. Viena no Elijas pazīstamākajām īpašībām bija spītība.
Atslēgas es viņam neatdošu.
Pieliekusies tuvu puisism, tā, ka varēja just viņa karsto elpu, meitene nu jau čukstus sacīja: Tikai pār manu līķi.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: es zinu. Deniss vnk uzlēca viņai virsū no visa spēka.

Denisa dusmas valdjās, bet pārliecība par sevi tikai auga. Viņš bija gatavs nodarī meitenei ko ļaunu, jo viņu nepazina, neieredzēja un vispār gribēja tikt prom uz mājās, kur varētu sēdēt un nodoties kādai grāmatai vai interesantām sarunām ar draugiem.
Pašlaik viņš gribēja dabūt atslēgas. Visu bija aizmirsis. Tā kļuva kā apsēstība. Zēns pispeda nazi tik stingri pie Elijas kakla, ka varēja manīt kā noslīd neliela asins pilīte. Tālāk viņš neturpināja. Pār tavu līķī? To var noorganizēt. Viņš nicīgi noteica.

[Īvs]

Elija sāpēs iekunkstējās, juzdama naža asmeni sev ieduramies kaklā. Izspiedās asaras, bet tās radās ne jau no sāpēm. Es neticu, ka tu to spētu, viņa caur zobiem norūca. Nemanāmi meitene centās izkļūt no Denisa tvēriena, taču tas neizdevās. Viņa ceļi bija piespieduši Eliju stigri pie zemes. Nebija nekādas iespējas bēgt.
Iespēja mirt šā vai tā ir milzīga. Kāpēc gan neļaut, lai to izdara kāds, kam visvairāk nerūp ne mana, ne pārējo dzīvība? Vai man atdot atslēgas?

[Ķipītis amonjakā]

Denisam sirds nedaudz sažņaudzās. Viņš nedaudz pavirzīja nazi tālāk no Elijas kakla, bet tik un tā tas bija pietiekami tuvu. Vienkārši atdod atslēgas. Neesi tāda egoiste. Tu neesi te vienīgā un ir jārespektē citu viedoklis. Tu nedrīksti noteikt, kā būtu jādara. Viņš joprojām bija neizsakāmi dusmīgs, bet runāja nu jau iejūtīgāk. Vai es spētu tevi nogalināt? Ja man vajadzētu es spētu! Deniss dziļi ieskatījās Elijas acīs.

[Īvs]

Elija nu jau vēlreiz iesmējās. Tagad jau abi esam egoisti, jā? Tad viņa centās pagrūst kaklu uz citu pusi, tālāk no naža, taču tādā veidā viņa panāca tikai to, ka kaklā nu jau dziļāk un no citas puses iegraiza sarkanu svītru. Viņa klusi ievaidējās, cenzdamās neizrādīt sāpes.
Paklau, tu man te nazi rīklē dur un saki, ka man ir jārespektē tevi? viņa ar pūlēm izgrūda, cenzdamās, kā vien var, iegāzt Denisam pa muti.
Labāk mirstu, nekā pakļauju sevi briesmām tevis dēļ!

[Ķipītis amonjakā]

Zēnam tā meitene bija apnikusi. Ko gan viņa no sevis iedomājas? Viņš vairs nevēlējās ar meiteni pat runāt. Drīzāk pilnīgi ignorēt. Viņš turpināja skatīties viņai acīs un tad arvien stingrāk un stingrāk spieda ar nazi kaklā. Asins straumīte kļuva resnāka un tumšāka. Atdod atslēgas! Viņš sāka bļaut.
Zēnam apnika gaidīt un viņš ar vienu roka centās aizsniegt bikšu kabatu. Nazis asi sāpēja.