Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Elony]

Enrots nekavējās un arī metās bēgt. Viņš pagrūda abus vīriešus, kas dzinās pakaļ sievietēm un tad skrēja viņām pakaļ, cerībā panākt.Tagad viņam nebija ne ieroča, ne sabiedroto un tas bija nejauki.

[Īvs]

Vīrietis uzbūra smaidu. ''Par to runā visā pilī.''
''Es esmu leitnants Sēlaiss, un man tev ir uzdevums. Tu to pildīsi un kā atalgojumu saņemsi līdz malām zvērīgu un kosmopolītu jebko,'' paziņoja vīrietis un sniedza roku Stefanam. ''Vai esi mierā to pildīt?''

Ariannai uzsākot skrējienu pa labi, kāds tai blakus darīja to pašu. Šķietamais kāds sievietei elsa ausī, radot mākslīgas skriešanas iespaidu, taču apkārt neviena nebija. Pa vidu fiziskas slodzes dvestai pūšanai izskanēja arī čuksti, nesaprotami un nedaudz agresīvi, kaut kas, kas bija jāpasaka, bet, ko nevarēja. Pēc mirkļa elsas noklusa, un sienā, kā ar neredzamu roku tika skrāpētas zīmes. Tās kārtojās un pavadīja Ariannu, nezaudējot sievietes uzņemto skriešanas ātrumu, un kopā veidoja: Sieviete, apstājies.

Virziens nemainījās, izvēlētais ceļš Anitu veda tikai taisni uz priekšu. Mainījās Anitas priekšnojautas. Kāds burtiski brēca mēmā panikā, ka viņas ceļā nostāsies... Meitene. Izglābtā meita, tā, kuras māti bija jāredz nāvē ejam, tā, kura solījās viņus atrast un palīdzēt. Tieši viņa ieskrēja Anitā un izbijās spalgā kliedzienā, tas kā tenisa bumbiņa atsitās katakombu sienās, vēlāk izkvēpdams gaisā. Viņa tur stāvēja, ar rokām aizsegusies, baidīdamās pretimnācēja skatiena.

Vīrieši, kas tika pagrūsti, vēlāk arī nedzinās pakaļ Enrotam, tie vienkārši izdzisa no redzesloka. Sievietes nebija ne manāmas, ne dzirdamas visā apkārtnē, tās vienkārši bija par tālu. Ejas bija tukšas, tik pa retam pretim devās kāds iedzīvotājs, Enrotam uzmanību nepievērsis. Ceļš veda uz priekšu, cita ceļa nebija, bet, šķiet, sievietes nebija devušās šajā virzienā. Pēc laba ceļa gājuma skatam atklājās kāds vīrs ar koka plauktu sev pie sāniem stāvam ceļa malā. Ciešāk ieskatoties, varēja manīt, ka plauktā slejas ar mašīnu drukāti liela formāta papīri — tās varēja būt avīzes.

OOC: Katakombu plānojums ATD.

[Malduguns]

Stefans neviļus nožagojās. Daudz garu vārdu, kas iedvesa nelielu neuzticību. Tomēr saprotami vārdi.
-Vai iespējamas ir arī nereālas lietas?-puisis vaicāja. Viņa tumšās acis vērās Sēlaisā un tajā varēja arī manīt patiesu ziņkārību par uzdoto jautājumu.
-Un bez aplinkiem, lūdzu. Turklāt es jau vispār labprāt uzzinātu, kas tas ir par uzdevumu, pirms piekrītu.

[Īvs]

''Jebkas,'' Sēlaiss vienkārši atkārtoja iepriekš sacīto.
''Redzi, pirms uzdevumu veikt, tev ir jāizpiņķerējas no sev sapītajiem mēsliem. Vēl jau tos neredz, bet es atkārtošu sava drauga vārdus – pabeidz šaha spēli kā uzvarētājs.'' Stefanam sniegtā Sēlaisa roka joprojām atradās jaunekļa krūšu kurvja augstumā, un acis Stefana ziņkārei atbildēja ar dvēselisku sapratni.

[Elony]

Enrots jutās sarūgtināts, ka bija nozaudējis meitenes, vienīgās sabiedrotās un tās, kas spēja viņu saprast. Viņiem bija kopēja lieta - atmiņu pazušana, viņi bija saistīti...
Bet nekas, vīrietis saņēmās, sakārtoja drēbes un atglauda savus garos matus.
Viņš saprata, ka nonācis izdevniecībā, tāpēc koncentrējās uz to, kāpēc šurp gribēja nākt.
Atradis kādu cilvēku, kas šeit tuvumā būtu, Enrots teica, ka viņam ir svarīga ziņa tam, kas izdevniecībā ir galvenais.

[Kalevale]

Anita devās uz priekšu, kad pēkšņi radās sajūta, ka viņa nav viena. To jau pēc mirkļa apstiprināja meitene, kas bija uzradusies viņas priekšā no zila gaisa. Ko tu te dari? no pārsteigtās rudmates mutes izspraucās jautājums vēl īsti neguvis kādu konkrētu izteiksmi un izskanēja drīzāk kā pārsteiguma sauciens nevis jautājums.

Taču jau pēc mirkļa Anita apdomājās un saprata, ka daudz svarīgāks jautājums būtu cits. No kurienes tu nāc? viņa jautāja, cerēdama, ka meitenei neseko vajātāji, karapūlis vai vēl kāds, ko rudmate nebūt nevēlētos tagad satikt.

[Malduguns]

-Bet es jau uzreiz teicu, ka nemāku spēlēt šahu,-Stefans taisnojās, īpaši nepiegriezis vērību Sēlaisa rokai. Viņš bija teju vai izmisis, pikts, īgns, pacilāts un ziņkārīgs reizē. Visbeidzot viņš pasmpieda Sēlaisa roku un pēc mirkļa iespieda seju savējās.

[Massacre]

Tas, ka kāds elsa ausī un tas, ka neviena apkārt nebija, lika skriet vēl ātrāk. Un tad vēl ātrāk, tad panikot un jau bēgt nevis no cilvēkiem, bet no apkārtnes. Bet nešķita, ka apkārtne grib laist vaļā.
Uzraksts uz sienas bija kā sitiens ar bomi pa galvu. Arianna apstājās kā zemē iemieta pat nesaprotot kāpēc un ko gaida no tā, ko šī apstāšanās dos.

[Īvs]

Sadzirdējis Enrota vārdus, avīžu vīrs sauca tam:
''Kungs, daudzi nāk un prasa pēc viņa, dumpojas un dara visādas neģēlības. Nopērciet vienu gabalu,'' viņš rādīja uz avīzēm, smaidīdams, ''un es jums parādīšu ceļu.''

''Ššš!'' meitene nošņācās, liekot pirkstu pie lūpām, par spīti tam, ka pati bija paguvusi iekliegties. Viņa iebīdīja Anitu kādā sienas padziļinājumā un aizspieda tai ar plaukstu muti pārliecībā, ka Anita neizdvesīs ne skaņu. Pēc brīža tieši garām aizsoļoja frakā tērpts vīrietis, un vēl pēc brīža meitene čukstus bilda: ''Sienām ir ausis.''
''Nav svarīgs tas, no kurienes nāku, svarīgi man ir nokļūt kapsētā,'' aiz sacītā uzreiz sekoja piebilde, ''dzīvai, protams. Kurp ved tavs ceļš?''

Ariannas apstāšanās nedeva un neprasīja it neko. Toties pierasti taisnā ceļa virzība pēkšņi asi griezās pa labi. Tas bija liktenis, kas dzemdēja šo ceļu, jo stūri un pagriezieni dzīvei nekad nedod neko labu. Vai spītēt tam?

Redzot Stefanu sagumstam, Sēlaiss piecēlās, apgāja galdam riņķī un palika otrpus tā.
''Nekad darbs nevar būt izredzēts un patīkams, tu pats to vairāk par citiem apzinies, būdams nāves spriedumu pasludināšanas amatā. Bet vēl labāk tu apzinies, ka to vari mainīt, pildot manis uzdoto. Un tas ir — stiprināt aizstāvju gribu uzveikt ienaidnieku, spēt ar viņu spēku padzīt tos pūžņojošos parazītus no pils sienām, jo mēs labi zinām, ka tie tur ieperināsies, un, galu galā, darīt visu iespējamo, lai pār varu iestājas pareizā puse. Man par to ir jārūpējas. Uz to tu esi parakstījies.''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 23.11.2008 18:17

[Massacre]

Ariannai pamanot, ka ceļš mainās, viņa piesita kāju pie zemes. "Es negribu ap stūri! Es gribu taisni!" skaļi paskaidrot kāpēc viņa tā gribēja sieviete nevarēja, skaļa bļaušana vienkārši bija cenšanās sevi nomierināt. Taisni viņa gribēja jo taisni varēja pārredzēt kas notiek priekšā un arī aizmugurē. Ja viņa pagriezīsies un tur kāds gaidīs? Viņa negribēja riskēt. Bet gaidīt arī nevarēja. Ko man tagad darīt?

[Malduguns]

Stefans pacēla skatienu un neizpratnē kādu brīdi lūkojās uz Sēlaisu.
-Bet es ne uz ko neesmu parakstījies. Es te tikai... gadījos,-puisis nomurmināja. Viss tas, ko šis vīrs viņam teica vēl vairāk palielināja puiša neizpratni par notiekošo.

[Kalevale]

Anita mēģināja izrauties no meitenes stingrā tvēriena un nemaz nedzirdēja steidzīgos soļus, kas pagāja tur pat, tur pat garām. Meitenes acis bija iepletušās milzīgas kā pogas un lūkojās meitenē, kas rīkojās tik droši, it kā to vien darītu, kā bēgtu no frakotiem, bruņotiem vīriešiem, kas alktin alkst viņu nomedīt.

Prom, bija vienīgais vārds, ko Anita no sevis izspieda. Un tas arī bija vienīgais vārds, kurš izteica viņas vēlēšanos nokļūt kādā miera ostā, mierīgā vietā, kur var sasildīties, ieturēties, neraizēties par to, kas tu esi un kur piederi, kur tev jābūt un kādēļ tur neesi. Prom, viņa atkārtoja vēlreiz un jau drošāk, gribēdama jau vaicāt, kādēļ jādodas uz kapsētu, tomēr pirms tam ieklausījās, vai netuvojas vēl kādi soļi.

[Īvs]

Pagāja mirklis, un zem Ariannas kleitas piedurknes, kas daļēji nosedza delnu, sāka neprātīgi niezēt. Kā kāds pabāztu tur putna spalvu un vieglītēm to kustinātu virs ādas. Lēnām maigais, kairinošais juteklīgums vērsās par velkošām, neizturamām sāpēm — uz īsu brīdi — tad tas beidzās. Atklājot brīnumaino norišu ķermeņa vietu, uz delnas no asinīm klājās ādā grieztas zīmes: pa labi. Un ceļš joprojām rādīja virzienu pa labi — ļauni un ietiepīgi.

''Prom, zem zemes vēlas arī manas mātes ķermenis,'' izskanēja agresīvs, niknuma pilns čuksts tumsā.
''Šeit ir bīstami; mēs, meklētie, stāvam uz laipas dēļa un lēnām slīdam lejā. Kapsētā būs klusi, tur ļauži nestaigā. Vai pavadīsi mani ceļā uz turieni?'' meitene vaicāja Anitai, lūkojoties no slēpņa uz abām pusēm.

''Stēfain, vai tev ir skaidrs uzdevums? Ja jā, tad varam ķerties pie lietas,'' viņaprāt, Stefana filosofisko atziņu uzplaiksnījumiem bija jābeidzas ar šo pēkšņo, aso un vienkāršo jautājumu. Sēlaiss apsēdās un sāka rakāties pie sava krēsla kājas esošā auduma mugursomā.

[Malduguns]

Stefans izslējās un palūkojās uz Sēlaisu.
-Pirmkārt. Stefans. Ar īso "e". Un otrkāt, varbūt tomēr ar pirmo reizi man nesanāca saprast līdz galam,-viņš noteica.

[Massacre]

Arianna klusi nošņācās, kad pamanīja asiņojošo uzrakstu uz rokas un padevusies devās pa labi. Viņa bija dusmīga, taču nevēlējās sev ķermeni aprakstītu ar norādēm, tikai tāpēc, ka viņa gribēja iet taisni. Kaut arī šādi mazi zaudējumi ievainoja vairāk kā tas, ka viņai bija uzraksts uz rokas.

[Īvs]

Sēlaiss priekšā Stefanam uz galda novietoja kādu nelīdzeni brūnganu papīra lapu. Uz tās pletās kāda vīrieša profils dzeltenbrūnās krāsās. Viņš bija melnīgsnējs, ar bārdas rugājiem un tumšām acīm, nekopts un ar izmocītu smaidu uz lūpām.
''Tas ir Germejs, viens no bijušajiem spēcīgākajiem kareivjiem. Viņu ievainoja pēdējā kaujā par pils teritorijas atgūšanu. Tas bija svarīgs veikums, un viņš ir svarīga sastāvdaļa mūsu kareivju rindās. Šobrīd viņš atgūst spēkus ar medicīnas palīdzību, bet iekšējo spēku neviens nedziedina un nevairo, tas ir zudis. Tavs uzdevums ir vīru sapurināt un uzcelt uz kājām tā, lai vairāk tas nekristu.''
Bija vērojams, ka Sēlaisa klēpī ir ne mazums šim līdzīgu papīru.


Tikko stūris bija apiets, Ariannas cietušajā delnā iegrābās (un saspieda to, Ariannai sajūtot, ka zem ādas it kā tiek palikts plastmasa stienis, kurš ar tvērienu tiek stumts vēl dziļāk miesā) jau paredzama un gaidīta ''kļūda'' — viens no četriem melni frakotajiem vīriem bezcerīgi vērās Ariannā.
''Ir laiks beidzot nokļūt tur, kur ir jūsu vieta, jaunkundz...''

[Malduguns]

Stefans saruaca pieri.
-Un es tagad pildīšu tādu kā vietējā psihologa vietu?-viņš vaicāja.

[Massacre]

Arianna iepleta acis, taču pat nepiepīkstējās sāpēs. Milioniem domu izskrēja cauri viņas prātam, iedomājoties par to, ka viņa varētu izmantot savu zobenu un aizstāvēties, taču doma, ka būs jāskrien tālāk ar ievainotu roku... Mirt noasiņojot nešķita labākā ideja. Lai tak ved kur grib.
Par atbildi viņa vienkārši pamāja. Lai jau viņiem tiek.