Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Arianna tikai mēmi lukojās vai Angelīna nepakustēsies un pamāja ar galvu. Viņa dzirdēja sarunu aiz sarkanajām durvīm, taču negribēja neko teikt vai jautāt iekams pati nebūs visu redzējusi.
Viss šeit notiekošais bija diezgan dīvains. Kas šī ir par vietu?Un kur pēkšņi palicis mans humors?

[Kalevale]

Te tev nu bija, Anita īgni nodomāja, sākot apsvērt vīriņa pirmos vārdus - sargiet sevi gaidāmajam. Neizklausījās pēc kaut kā patīkama. saviebusies, viņa vēlreiz iegāja istabās, kas kā šoreiz likās, beidzot tiešām bija tukša.

Ieraudzījusi pie zemes saklātu galdiņu, viņa rūpīgi nolūkojās, līdz atrada kausu ar šķidrumu, kas atgādināja ūdeni. Paņēmusi to, rudmate atgriezās pie guļošās meitenes. Izvilkusi no kabatas tīru mutautiņu, Anita to samitrināja kausā un saslapināja meitenes pieri un vaigus, kas lika degam ugunī.
Noteikti būs smadzeņu satricinājums, konstatējot viņa noteica, kaut nezināja, vai viņā kāds vispār klausās. Temperatūra ceļas, viņa vēl piebilda, it kā attaisnojot iepriekš izdarītos secinājumus.

Viņa rūpīgi apslacīja arī meitenes kaklu un gribēja doties arī sameklēt kādu segu, taču nolēma labāk tomēr pagaidīt. Pagaidām meitene tāpat bija sakarsusi, bet mitrās drēbes, protams, nebūt nenāca par labu.

[Massacre]

Pēc laba mirkļa Arianna attapās.
"Labāk nesam uz istabu pašas. Jo ilgāk vilcināsimies, jo sliktāk būs."

[Kalevale]

Labi, Anita noteica, uzmezdama nepacietīgu skatienu uz ieeju, pa kuru viņas visas trīs bija ienākušas. Kur gan kavējās pārējie? prātā iemetās nepacietīga doma, taču skatiens jau lūkoja ceļu uz istabu aiz sarkanajām durvīm. Rudmate piegāja un novāca gružus, kas varētu traucēt nest meiteni. Viņa cerēja, ka viss tiešām būs kārtībā un rūpīgi noskatīja grīdu, lai redzētu, vai tiešām vairs nav nekā, aiz kā aizķerties. Tā bezsamaņā esošā meitene savainotos vēl vairāk.

Nekā nenomanījusi, viņa teica: Balstīsim uz pleciem, citādi diez vai panesīsim vai arī kaut ko satraumēsim viņai. palūkojusies uz vijolnieci, viņa satvēra gulošo aiz kreisās rokas un, aptupusies blakus, lēnām uzvilka to sēdus stāvoklī. Viņa pati vēl nejutās īsti labi, taču pārvarējusi reiboni, viņa mudināja vijolnieci ķerties otrā pusē. Nekur tālu jau nebija jānes.

[Massacre]

Arianna paklausīja Anitas darbībām un balstīja Angelīnu aiz labā pleca. Uzmanīgi pieslējusies kājās viņa lēnām un uzmanīgi virzījās uz istabu, uzmanīdama apkārtosošo, būdama gatava jebkam.
Pati nesaprotot kāpēc Arianna juta spēku pieplūdumu, taču balss dziļi iekšā vēstīja, ka tas ir mānīgi un nav uz ilgu laiku.

[Kalevale]

Lai arī meitenes bija divas, ķermenis tomēr nezaudēja savu smagumu. Grūti, taču viņas pavisam drīz, bez starpgadījumiem bija nonākušas istabā. Anita gan lāgā neuzticējās dīvānam, tāpēc nolēma, ka labāk meiteni gulēt pie zemes, uz paklāja. Viņa vadīja abas meitenes, mērķēdama uz kādu laukumiņu blakus kamīnam, tā būtu īsti piemērota vieta, lai izžāvētu drēbes, jo ģērbt tās nost nebūtu īsti prātīgi.

Liksim te, viņa paklusi noteica, vēl piebilzdama. Vijole, kaut gan viņa zināja, ka meitene to noteikti neaizmirsīs.

[Massacre]

Noguldījusi Angelīnu Anitas norādītajā vietā tuvu kamīnam, Arianna ātri aizskrēja pakaļ savai vijolei. Viņa tai pieķērās kā vienīgajam glābiņam šajā absurdajā situācijā.


Atgriezusies istabā, Arianna jautāja:
"Ko tagad?" to teikusi viņa sajuta nelielu bezspēku un uzmanīgi apsēdās uz grīdas netālu no guļošās meitenes.

[Kalevale]

Atpūties, Anita dzelžaini noteica. Turies tuvāk siltumam, bet nesedzies, tad ilgi žūsi, viņa vēl piebilda, domādama, vai labāk gaidīt šeit pārējos, vai atgriezties lietū, lai tos uzmeklētu. Viņi visi devās uz pili, meitenes domās zobratiņi griezās. Tātad viņi visi arī atnāks šurp, rudmate secināja, izlaizdama savus slapjos matus un novilkdama jaku, beidzot atsegusi seju. Viņa nolika to blakus kamīnam, lai žūst.

Atpūties, viņa vēlreiz atkārtoja. Saudzē instrumentu.

Brīdi saminstinājusies, viņa vēl piebilda: Gaidīšu pārējos, būšu otrpus durvīm, jo viņi var nemanīt tās. Ja nu kas, tad sauc. Es esmu Anita. To noteikusi, meitene izgāja ārā pa durvīm, protams, viņa varētu tās atstāt atvērtas, taču negribēja riskēt ar abu meiteņu veselību. Siltums ātri vien izgaistu, tāpat iezagtos caurvējš un būtu tikai ļaunāk.

[Massacre]

Mēmi paklausījusi Anitas norādījumiem, Arianna pat atviegloti uzelpoja. Pašlaik domāt negribējās, bet sēdēt dīka arī nē. Nervi bija nedauz uzvilkti.
"Mani sauc Arianna. Ja tev vajag manu palīdzību, tad arī sauc." viņa piebilda un paskatījās uz vijoles futlāri.

Pec kāda brīža no istabas aiz sarkanajām durvīm atkal plūda melodija, tikai šoreiz nomierinoša, bez ne vienas skumjas nots. Spēles laikā Arianna nepārtrauca vērot Angelīnu un ik pēc kāda laika apstājās, lai pārbaudītu temeratūru un atvēsinātu meiteni ar mirtu kompresi, tad atkal atsākdama spēlēt.

[Kalevale]

Protams, Anita pirms durvju aizvēršanas noteica. jau pēc mirkļa caur visām durvju spraugām atkal spraucās skaistā vijoles balss. Rudmatei uznāca neliels drebulis, jo jaka bija palikusi iekšpusē, turklāt temperatūras maiņa bija ievērojama, taču viņa tam ļāvās un jau pēc pāris mirkļiem jutās sasilusi, vismaz katrā ziņā daudz labāk.

Rūpīgi vērodama durvis, viņa aizgāja savākt kausiņu, kas bija palicis še pat. Viss ūdens no tā bija izlietots, tomēr viņa arī negrasījās atstāt aiz sevis nekārtību. Tāpēc nolikusi to blakus durvīm, lai neaizmirstu paņemt, meitene devās atpakaļ, nedaudz tuvāk pils ieejai, lai acumirklī varētu pārtvert ienācējus vai gluži otrādi - iet tos meklēt.

[Īvs]

OOC: Istabu sauc ''Sarkanās durvis'', bet tas jums īpaši nav jāzin/jāievēro.
Kalevale: Es šaubos par atnācēju ierašanos (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) .

Sarkanajās durvīs

Kamēr Arianna klusi spēlēja vijoli, istabā no zila gaisa atkal uzradās mazais istabas īpašnieks. Viņš klusi aizlāčoja pie Ariannas, kaut ko pie sevi purpinādams. Tavas skaņas šeit nav gaidāmas. Un to meiteni, tev blakām, jau ir piemeklējis pils liktenis.

Pie pils vārtiem

Kaut kur starp lietu un meža skaņām pazibēja kas spilgts. Tas kustējās starp lapām un šķita liels. Tomēr neparādījās.

Pie lielā ezera (tā, no kura visi izkāpa)
tiem, kuri vēl nav atceļojuši līdz pilij.

Pa to pašu ceļu, pa kuru nāca violetais radījums ar atslēgu, no tā paša koku biezokņa, no kura tas izleca, tika spēcīgi izgrūstas lapas. Ezera krastu atkal apciemoja vairāk nekā pieci violetie radījumi ar vaļēnajām somām uz pleciem. Tie visi aizlāčoja līdz ezera krastam, nostājās violeto spalvu vienotajā rindā un izdvesa skaņas līdzīgas kā lāča brēcienam. Liekas, tie kaut ko sauca.

[Massacre]

Mazā vīriņa parādīšanās Ariannu vairs nepārsteidza. Violetais radījums pie ezera bija daļēji sagatavojis turpmākajam.
Taču vīriņa teikto sieviete neatstāja bez ievērības. Nobeigusi savu spēlēšanu ar kādu īpaši dusmīgu un ļaunu akordu, kas griezās ausīs, paužot viņas neapmierinātību, Arianna ielika vijoli atpakaļ futlārī un novietoja to sev blakus kā baidīdamās, ka tā tiks atņemta.
"Un, kas jūs lūdzu būtu?" tonis bija pieklājīgs, taču acis spīdēja dusmās.

[Ķipītis amonjakā]

Dziļa ieelpa. Meitene jutās it kā slīktu un beidzot dabūja tik ļoti svarīgo elpu! Viņas sirds pukstēja ātri. Dusmas, bailes, naids, nogurums- tajā brīdī viss mita viņas ķermenī!
Viņa vārgi atvēra acis un apsēdās sēdus. Viņa sajuta siltumu pakrūtē. Angelīnai nāca miegs. Sāpes bija pārņēmušas viņas ķermeni, bet nu jau pie tā sāka pierast. Viņa neko nevēlējās teikt, tikai vērot notiekošo. Nekas viņu neizbrīnija!

[Kalevale]

ATD -- Neviens ATD pavedienā neatsaucās, tāpēc iztikšu bez gaidīšanas, paši atradīs durvis.


Anita sēdēja gluži nosalusi un gaidīja. Nelikās, ka kāds grasītos nākt, taču arī viņai bija bailes vēlreiz atvērt pils ieeju, lai palūkotos, kur pārējie paliek. Ja nu notiek kā parasti šausmu filmās? Aizcērtas durvis, un viņa savā vasaras krekliņā laukā nosalst, gaidot kādu dzīvu dvēseli? Nē, to rudmate nebūt negribēja.

Sadzirdējusi balsis aiz durvīm, meitene paņēma tukšo sudraba kausiņu un iegāja atpakaļ, rūpīgi aizvērdama aiz sevis durvis. Pēkšņais siltums uzdzina zosādu. Viņu vairs nepārsteidza šis dīvainais radījums, bet tas, ka viņš bija dzīvs - gan! Nolikusi kausiņu tieši tajā vietā, no kuras bija to paņēmusi, viņa piegāja aptaustīt savu jaku. Protams, tā vēl nebija izžuvusi. Pabīdījusi to nedaudz tuvāk kamīnam, rudmate apsēdās, lai kaut nedaudz sasildītos, taču tajā mirklī viņai likās, ka guļošā meitene bija pamodusies. Tev viss kārtībā? Anita jautāja, klusā balsī, ja nu gadījumā viņa tomēr vēl gulēja.

[Īvs]

Mani dēvē par Grouvlu. Es jūs ik pa laikam uzmanīšu, taču jūsu rīcībā ir viss, kas vien nav manis aizrādīts. Radījums tuvojās dīvānam istabas galā. Šķībi pagriezis galvu, viņš vēl piemetināja, Es jūs vērošu. Un iekāpa ieliektajā dīvānā. Mēbele viņu aprija.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 21.01.2008 20:57

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna tikai pamāja ar galvu. Pašlaik viņu bija pārņēmis, kas tāds, kas viņu iekšēji mocīja. Meitene negribēja ne runāt, ne iet, tikai sēdēt, skatīties. Viņa saritinājās čokurā un piebīdījās tuvāk kamīnam, lai sasildītos, bet labāk nepalika!

[Logan]

Džeimss pat nebija izžuvis no samērcēšanās ezerā, kad atskanēja pērkona dārdi un sāka gāzt lietus. Vai es vēl neesmu gana slapjš? Džeimss novaibstījās un nodrebinājās. Auksti, turklāt tas nebija nekāds pavasara lietutiņš, bet pamatīgi smagas lietus lāses. Viņš vēroja savādo pili un vārtus aiz mazā ezeriņa. Tie atsprāga vaļā. Tur bija cilvēki, bet viņi nedzirdētu Džeimsu, pat ja viņš kliegtu. Meitene spēlēja vijoli, un tad viņi atkal nozuda. Tik savādi tas viss bija, ka viņš nespēja pat pakustēties. Ezera viļņos šļakstēja lietus. Džeimss baidījās no mistiskām vietām, no tās lielās pils, kas uzvedās dīvaini. Viņš labprātāk būtu palicis te ārā, kur ir iespējams bēgt. Bet tur iekšā varēja būt siltums, cilvēki vai ēdiens. Ārā bija tikai lietus, bailes un aukstums. Bija jāiet vien līdz vārtiem. Un viņš gāja arī. ātriem soļiem gar ezeru, baidoties skatīties atpakaļ, ja nu kāds seko.

Pie vārtiem Džeimss apstājās. Kaut kas savāds pazibēja kokos. Kaut kas liels. Vai viņam tikai izlikās? Nu jau Džeimsam palika bail. Viņš skriešus metās iekšā pa vārtiņiem, gaitenī. Hei! Hei, vai te kāds ir? viņš kliedza. Bija bail arī kliegt, ja nu uzrodas kaut kas šausmīgs, bet vēl vairāk bail bija palikt vienam. He-e-ei! Džeimss kliedza skaļāk. Lūdzu, atsaucieties!


OOC: Jau iepriekš atvainojos, ja kaut ko sajaucu. + man gaiteņa attēlu diemžēl nerādīja.

[Kalevale]

Anita atmāja gulošajai meitenei un, pamanījusi, ka tās drēbes jau ir apžuvušas, pastiepās, lai apsegtu viņu. Skatiens meklēja malkas grozu, ar pāris pagalēm, kuras varētu piemest sprakšķošajam ugunskuram, taču tādu nepamanījusi, viņa vērsās pie mazā, dīvainā radījuma: Kā mēs varētu uzturēt uguni? Sapratusi, ka pieklājība ar viņu ir velta, rudmate vēl gribēja papildināt sakāmo, taču izdzirdēja klaigas. Vai tiešām kāds tomēr atradies? domās nozibēja, bet jau pēc mirkļa viņa bija pie durvīm.

Atvērusi tās vaļā, meitene pārlaida skatienu gaitenim. Hei, viņa iesaucās, izdzirdot pati savu atbalsi. Mēs esam šeit, Anita noskaldīja, iznākot pa durvīm, tās arvien pieturot ar roku, taču sapratusi, ka laiž iekšā aukstumu, aizvēra tās. Aukstuma šalts pārņēma arī viņas ķermeni, kurš nu jau bija tērpts īsajā krekliņā, jo jaka bija palikusi iekšpusē, tomēr viņa uzskatīja, ka sagaidīt puisi ir svarīgāk.

[Logan]

"Mēs esam šeit" Džeimsu iepriecināja vairāk kā jebkas. Viņš vairs nebūs viens, te bija cilvēki. Skriešus, skriešus pie durvīm un meitenes. - Es tiešām priecājos tevi satikt, Džeimss 'nejūsoja', jo meitene bija viena vecuma vai pat jaunāka. Kas ir tie "mēs" un kur mēs atrodamies? Vai tu saproti, kas ir noticis? Es... es vienkārši neko neatceros. Džeimsa elpa raustījās no skriešanas un no bailēm reizē. Vai viņi bija drošībā? Vai pils bija droša? Tik daudz jautājumu, bet nabaga meitene pati tikai nesen iegāja iekšā, vismaz Džeimsam likās, ka viņš bija redzējis meiteni pie vārtiem. - Atvaino manu nepieklājību, puisis pēkšņi attapās. - Mani sauc... mani sauc... mani sauc... - Džeimss. Vai tev nav auksti?

[Kalevale]

Nāc, Anita satvēra nepacietīgo puisi aiz rokas un, pavērusi durvis, ievilka iekšā, kā neveiklu skolēnu, kurš nogāzis skolotājas puķpodu. Sakniebusi lūpas, meitene norādīja uz vietu blakus kamīnam, kur pati tik tikko bija sēdējusi. Rudie mati jau sāka apžūt, tāpēc viņa noteica: Vēl nav bijusi izdevība izpētīt šo vietu, bet, lūk, tur... viņa norādīja uz mazo, ķēmīgo vīriņu. Ir kāds iemītnieks, kurš kā izskatās šeiten dzīvo gan! to noteikusi, viņa palūkojās uz kausiņa pusi, vai gadījumā blakus nebūs radies vēl kaut kas, kas sasildītu arī šo puisi.

Mēs. Esam mēs, viņa vēl piebilda, ar skatienu norādīdama uz vijolnieci un pie kamīna sēdošo, kuru Anita vēl tik tikko bija satinusi segā, lai varētu sasildīties.

Nomierinies, tak, lūdzu! viņa nedaudz samocīti izteica, jo apzinājās, ka tas nebija sevišķi viegli. Tikai vajadzēja atlikt savas domas uz tālāku nostūri, lai padomātu par to nedaudz vēlāk. Sasildies. Es ceru, ka uzradīsies vēl kāds no jauniešiem, kas uznira... rudmate noteica, izlaizdama pirkstus cauri matiem, zinādama, ka tie vēl nebūs sausi. Meitenes roka nedaudz nodrebēja, iedomājoties par visu, kas vien varēja notikt, taču viņa apņēmīgi noteica, negribēdama biedēt puisi, kurš jau tā likās satraukts: Bet esmu pārliecināta, ka arī viņi ir atraduši kādu vietiņu, kur sasildīties, līdz pētīt šo vietu tālāk.

Apķērusies, ka nav nosaukusi savu vārdu, viņa saraukusi uzacis vēl piebilda: Es esmu Anita.