Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Īvs]

Izdzirdusi Stefanu, kalpone pārsteigumā iebļāvās, tā iemetot deķi degošajā dīvānā. Tas aizdegās, bet kalpone, par nelaimi, to atkal vilka ārā.
''Nolādētā mēbele!'' viņa uzrēca dīvānam un degošo deķi sita pa dīvānu, cenšoties to apdzēst jau ar degošu priekšmetu. No aktīvās vicināšanās uguns dzirksteles aizleca uz apkārt esošajiem priekšmetiem, bet sega turpināja degt ar vēl jo lielāku sparu.
''Kā - lai - apdzēš - šo - sātana parauto...?''

[Malduguns]

-Ēēēē... ar ūdeni?-Stefans izteica minējumu un mazliet vainīgi pasmaidīja.
-Varbūt nevajag tik ļoti sist? Un kas te vispār notika?-viņš piesteidzās tuvāk kalponei, lai raudzītu kā var palīdzēt.

[Īvs]

''Istaba jau bija nodegusi, kad ienācu. Es dzēšu uguns paliekas...''
Pie vienas sienas istabā slējās kamīna rīkle, bet vēl citur ēdiena trauku pelni, un zem kājām paklāja druskas. Auduma dīvāns bija vienīgais, ko vēl varēja glābt, lai arī — savādi, tas varēja būt pirmais, ko ugunij aprīt.
''Ūdens! Stefan, lūdzu aizskrien uz manu istabu, ielaid spainī ūdeni un steidzies šurp! Kamēr šis vēl glābjams...'' viņa norādīja uz liesmojošo mēbeli.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.10.2008 11:54

[Malduguns]

-Bet... istaba... durvis... tikai šīs,-Stefans visai nesakarīgi nomurmulēja, bet tad paraustīja plecus un izmetās ārā no telpas, lai atrastu kalpones istabu un tajā iekšā - ūdeni.

[Īvs]

Kalpones istabas zaļās durvis joprojām gaitenī nebija.

[Malduguns]

Stefans nolamājās un iešāvās atpakaļ telpā pie kalpones.
-Klau, es labāk pavēcināšu deķi un jūs labāk aizejiet pēc ūdens, ko?-viņš sacīja un stingiem soļiem devās pie sievietes, lai paņemtu deķi, ar kuru viņa centās apdzēst dīvānu, kurš neparastā kārtā vēl bija palicis puslīdz vesels.

[Īvs]

''Kas notika?''
Liesmas dīvānā bija izskaustas, tas vairs nedega, bet, Stefanam ienākot, kalpone smaidīja, purinot nost putekļus no sava darba ģērba.

[Malduguns]

-Man ir halucinācijas,-Stefans vienkārši paziņoja. -Iespējams, kāda psiholoģiska slimība,-viņš turpināja, pakasīdams pakausi, jo bize bija savilkta ļoti stingri.
-No kā izcēlās ugunsgrēks?

[Īvs]

Kalpone paņēma slotu un sāka slaucīt visas uguns izdarītās nejaucības no viena istabas stūra uz tās vidu, vienlacīgi runādama:
''Es to nezinu, Stefan, bet es to gribētu vaicāt tev. Kā norisa tikšanās ar kungu? Jo iespējams, ka viņš ir izraisījis ugunsgrēku. Man palūdza te visu savākt.''

[Malduguns]

-Viņš izraisīja ugunsgrēku?-Stefans vārgi novilka un atgkrita no jau leģēndārajā dīvānā, īpaši nedomādams par to, ka varētu nosmērēt drēbes.
-Kā viņš varēja izraisīt ugunsgrēku?-puisis bija neizpratnē, bet zināja to, ka grib ātrāk tikt no šejienes projām. Pavisam.

[Īvs]

''Stefan, nē! Nesēdi tur!'' sieviete iesaucās un steidzās pie puiša, lai viņu pieceltu no dīvāna.
''Ar tevi viss kārtībā?'' viņa aptaustīja Stefana pieri un pabīdīja viņu vēl tālāk no mēbeles. ''Stāsta, stāsta, ka tajā esot pazudis cilvēks, tur iesēžoties.''
Pēc tam viņa paķēra slotu un turpināja slaucīšanu.
''Es nezinu, vai viņš un nezinu, kā. Tu taču darīji visu, ko tev lika? Biji pieklājīgs?''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.10.2008 13:05

[Malduguns]

-Es atteicos ar viņu pabeigt spēlēt šaha spēli, kura bija izvērtusies par teju kaut ko līdzīgu ārprātam. Un biju tik pieklājīgs, cik viņš bija pieklājīgs pret mani,-puisis mazliet apmulsis sacīja, novērodams kņadu, kuru sacēla kalpone.
-Es neiebilstu šobrīd pazust,-Stefans sacīja un atkal apsēdās dīvānā.-Turklāt no dīvāniem nevar pazust. Vai arī var? Un ja var, tad, kas, pie velna, šī ir par vietu?

[Īvs]

Slotaskāts izvēlās kalponei no rokām un ar būkšķi noripoja uz grīdas.
''Atteicies pabeigt šaha spēli. Atteicies? Kungam nevar atteikt. Ak, mīļais kungs, ko lai es tagad daru? Ar tevi vienas nepatikšanas!''
''Un ko tu tagad, jaunais cilvēk, taisies darīt?'' pacēlusi slotaskātu, viņa ar to draudēja Stefanam. ''Es neuzņemšos atbildību par tavām izdarībām. Es cienu savu augstāko... augstāko, kas man vien var būt.''

[Malduguns]

-Man viņš nav nekāds kungs un pavēlnieks, turklāt viņš mani uzskata teju vai par priekšmetu. Un es to necietīšu. Man vēl ir pašlepnums. Viņš man atteicās paskaidrot būtiskas lietas un es atteicos pabeigt šaha spēli. Viss,-Stefans pilnīgā mierā paskaidroja.
-Un es gribu zināt, kur es esmu, kāpēc es te esmu un kas es esmu. Viss.

[Īvs]

Stefana runas laikā pie durvīm kāds klusi klauvēja. Tas nebija dzirdams, līdz viņš apklusa. Kalpone tikpat klusi aicināja ienākt. Durvis pavērās un pa tām uz pirtsgaliem pāri visiem gružiem ietipināja kāds pēc izskata trausls vīrietis.
''Amerita, mana daiļava,'' viņš sacīja, pienākot pie kalpones un saņemot viņas rokas savējās. ''Es nāku ar vēsti. Vai šis ir puisis, kas apdedzināja istabu?'' tas palūkojās uz Stefanu.

[Malduguns]

-Šis puisis ieradās, kad istaba bija jau tikpat kā nodegusi,-Stefans noburkšķēja zem deguna. Puisis bija neapmierināts un noguris no tā visa. Turklāt šausmīgi sāka gribēties ēst.
Un dīvāns likās bezgala jauks, tur varētu skaisti nosnausties.

[Īvs]

Vīrietis atkal pievērsās kalponei.
Viņš pieliecās un noskūpstīja tai roku. ''Mēs varētu aprunāties divātā?''
''Stefan, ja tu neiebilsti...'' kalpone apvaicājas. Ja Stefans piekrīt, tie abi dodas ārā no istabas un atstāj viņu vienu uz kādu laiku.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 29.10.2008 14:02

[Malduguns]

-Jā, jā,-Stefans atgaiņājās un iegrima vēl dziļāk dīvāna gruzdošajā siltumā. Puisis bija noguris un viņam bija pilnīgi vienalga, ko tie abi perināja.

[Elony]

"Izdevniecībai jānodot brīdinājums..." Enrots izklaidīgi atteica. "Tikšanās pēc ieročiem ir kur citur... bet nu labi, tagad pie Apdulas, jo tas liekas svarīgāk."
Viņš pievērsās sievietēm.
"Tad nu rādiet ceļu."

(OOC: Kas ar Kalaveli? Ir vēl, vai arī skaitīt, ka Enrots iet divatā ar Ariannu?)

[Īvs]

Dīvāns ar sataustāmu siltuma un ilūziju varu dzina Stefanu pilnīgākajā un biezākajā pasaules miegā. Un tikpat liela vara kā miegs, bija spēks, kas lika atkal celties, jeb atdzimšana no jauna, ko radīja čuksti. Kāds svešs elpas perēklis viņam dvesa buramvārdus tuvu pie auss. Tie bija tik ņipri, ka nežēlīgi sita un purināja laukā no migas — un tie bija tikai vārdi.
Viņu modināja trauslais vīrietītis, kas ar kalponi intrigas vērpa kā zirnekļu tīklu. Un viņš neatradās apdegušā dīvāna pēļos, bet gan vēl vienā svešā un neredzētā istabā, kas ar siltumu neiepriecēja.


Sieviete, kas bija gājusi visiem pa priekšu, nogriezās pa kreisi un devās uz citu pusi, atstādama ceļu pie Adulas atlikušo gājēju ziņā. Pa ceļam netika sastapts neviens pats katakombu iemītnieks — to varēja uzskatīt kā dziļu klusumu pirms lielajām nedienām, bet pieļaut prātā ienākam arī gaišu domu neviens neliedza. Durvis uz Adulas mājokli bija redzamas, jo uz tām, katakombu gaismu apspīdēts, vīdēja uzraksts:

Mani atvērs ar pasaulē visskaistākām skaņām,
bet iekšā laidīs vien tās
pašas skaistuma sirdis.

Bet nepamanīt nevarēja arī
grebtu vestījumu uz zemes, durvju priekšā:

Bēdz, vienīgais bruņiniek,
starp šīm dailes krokām
tu kā poga kritīsi.

(ooc: Šobrīd notiek bakstīšanas process starp biedru Kalevali un varu - mani, kurai nevar pretoties. Un tāpēc drīz vien pie mums atgriezīsies arī viņa.)