Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Malduguns]

Stefana acis skaudri vērās vīrietī viņam pretī.
-Lai arī kā es vēlētos, es pašlaik saprotu... neko. Tāpēc man vajadzēs pamatīgus izskaidrojumus par turpmākajiem mērķiem, lai es vispār aptvertu, ko no manis grib un kas, pie velna, te vispār noteik,-viņš lēni un tajā pašā laikā arī mazliet valdonīgi sacīja.

[Īvs]

''Jā. Bet tie tev būs pēc spēles. Tā nebeigsies, ja visu atklāšu tagad. Un lietas nedrīkst atstāt nepabeigtas. Vieglāk mums abiem būs, ja spēles laikā visu izzināsi pamazām,'' viņš sacīja, saprotoši vērdamies Stefanā.

[Malduguns]

Stefans pie sevis nolamājās, tomēr tas bija pietiekoši skaļi, lai to dzirdētu ikviens, kurš nebūtu kurlāks par vecmāmiņu ar klausāmo radziņu kādu piecu metru attālumā.
Puisis, pikti skatoties caur pieri, pārvietoja bandinieku no D6 uz D5 un vēl aizvien drūmi lūrēja uz saimnieku.

[Īvs]

''Zini, sirmā pagātnē mani ir situši par to vien, lai klusēju tā, kā kapā būtu nolīdis. Šis tas no tā vēl ir saglabājies pat šais laikos, kad balamutes gēns no paudzes paaudzē staigā kā neizbēgams mēris,'' kungs runāja, laidni slidināms uz lauciņu A6, tā izgaisinot pretinieka zirdziņu. ''Un, Stefan, es tev neticētu pat tad, ja tu dotu zvērestu, ka turpināsi spēli. Jo visādas baismas lietas var notikt, ja nav zināms zaudētājs.''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 25.10.2008 20:44

[Malduguns]

Stefans pārbīdīja bandinieku no B7 uz B6 un pacēl skatienu, lai nelūkotos uz saimnieku caur pieri.
-Un kādēļ gan jūs neticētu manam zvērestam?-puisis vaicāja, savilcis vaibstus mazliet aukstākus un skarbākus nekā allaž.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 25.10.2008 21:11

[Īvs]

Bandinieku vīrietis pabīdīja no lauciņa A6 uz C8, un tā izgaisināja pretinieka laidni. Bet pats pretinieks vēl stalti sēdēja viņam tuvu priekšā. Kungs nebija atkāpies ne soli no Stefana, krēsls kā bija, tā bija piebīdīts viņam biedējoši tuvu klāt.
''Kādēļ? Šī spēle ir par dārgu man. Es ticu, ka, ja esi man dāvāts, tad esam sabiedrotie, bet ne draugi. Un lai arī kā es tevi neiznīcinītu pēc zvēresta laušanas, būs man jāzūd līdz ar tevi.'' Viņš cieti iesmējās. ''Tas nu gan ir par daudz.''

[Malduguns]

Stefans vienkārši blenza uz saimnieku. Puisis sakrustoja rokas uz krūtīm un lūkojās vīrietī ar pavisam aizdomīgu skatienu.
-Es nespēlēšu tālāk, kamēr jūs man nepastāstīsiet, kas te īsti notiek. Turklāt ir vēl daži apsvērumi. Es neesmu nekāda Ziemsvētku dāvaniņa, kuru var izmantot kā vēlas, bet gan īsts, dzīvs cilvēks ar savām domām, sajūtām un rīcību, kas nenozīmē, ka ar mani var izdarīties pēc savas vēlēšanās. Turklāt man ir tiesības zināt, kas te notiek. Pietiek runāt kaut kādās mīklās, kuras ieinteresētu vienīgi nepieaugušus zīdaiņus! Mēs abi, jūs un es, esam pieauguši cilvēki, tādēļ arī ir jāizturas kā tādien,-Stefans bija pietrūcies kājās un raudzījās un vīrieti sev pretī ar taisnīgām dusmām skatienā.

[Elony]

Enrots piecēlās un likās bālāks kā parasti. Viņš brīdi ļāva meita paskumt pie mātes miesām, tad uzlika viņai roku uz pleca.
"Mums ir jāiet." viņš klusi, bet stingri teica.

[Massacre]

Tikko te bija cilvēks un te viņa pēkšņi nav. Vai tāda bija tā sajūta, redzot kādu nomirstam? Tukšums, izbrīns un neticība? Arianna sēdēja uz grīdas, rokas salikusi klēpī un pētīja savus vijolnieces pirkstus. Vai viņa spētu izdzīvot cauri šīm situācijām, zinot savu pagātni? Kā tad viņa būtu reaģējusi? Nebija īsti skaidrs vai tas bija labi vai slikti.

Enrota balss izrāva no pārdomām un sieviete gandrīz instinktīvi uzrāvās kājās, tad atjēgusies, pamāja un klusi noteica: "Jā, jāiet."

[Īvs]

Viss tālākais norisa tik izmisušā klusumā, kas reizē mijās ar tikpat iespējamu mēmu, panisku kliedzienu, ka... Sieviete devās ārā pa durvīm un neatskatījās. Viņa devās ārā no mājokļa un virzienā, kas varēja būt arī nepareizs. Viņai varēja sekot, varēja arī ļaut iet.


Brīdi vēries augšup, Stefanā, kungs pamāja un smaidīja cietuša eņģeļa smaidu. Galva un acis bija nodurtas, bet galva lēni šūpojās no augšas uz leju jau vēlreiz.
''Zvēri man,'' tas bilda, acīs neskatīdamies. ''Liec roku uz sirds un saki, ka spēli beigsi kā uzvarētājs.'' Vārdi tika veltīti grīdai un, protams, Stefanam, kas uz tās stāvēja.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 27.10.2008 00:17

[Massacre]

Arianna rāvās sekot sievietei, bet apstājās un palūkojās uz Enrotu un Anitu.
"Ko mēs darīsim? Viņai līdzi vai kaut kur citur?"

[Malduguns]

Stefans uzrāva uzacis un blenza uz vīrieti kā uz mēnessērdzīgo.
-Es nezvēru to, ko nespēju pildīt. Tas kā pirmais. Turklāt uzvarēt es nemaz nevarētu, ja jūs turpināsiet apkaut manas figūriņas arī tad, kad tas nav nepieciešams. Man pietiek,-puisis sacīja un pagirezās, lai dotos prom.

[Elony]

"Vedīsim viņu pie tās Apdullas vai kā nu tur to sauca, kur gribējāt vest." Enrots ātri noteica un izsteidzās no nama. Viņš panāca sievieti un satvēra viņu pie rokas.
"Pagaidi, apstājies. Jā, viņi ir mirusi, bet tu turpini dzīvot." Viņš uzsauca sievietei. "Tu vēl dzīvo."

[Īvs]

''Jā, un es dzīvošu tam, lai atrastu iespēju viņu pienācīgi apblabāt un lai pateiktos jums. Es atgriezīšos, uzmeklēšu jūs un palīdzēšu,'' sieviete paziņoja, izrāvās no Enrota tvēriena un turpināja iet uzsākto ceļu. Izdevniecība palika tai aiz muguras, bet ceļš zem kājām veda pie Adulas.

Lai atstātu zāli, bija jāiziet cauri šaurajai ejai, ko veidoja divas blāķveidīgas sienas, kas vairāk līdzinājās tapetēm līmētām klintīm. Ejas galā bija durvis, kas veda ārā no zāles, bet tām priekšā divi vīriešu kārtas kalpotāji, kas stāvēja turpat, arī zālē ienākot.

[Massacre]

Pamanījusi meitenes attieksmi, Arianna, klusi nopūtās un satvērusi ciešāk vijoles futlāra rokturi kā arī saņemot atkal Anitu pie rokas, sāka iet tajā virzienā, kur atcerējās esam Adulu, vēl piebilstot Enortam: "Tikšanās izdevniecībā ir no rīta, vai ne? Tad tagad mums jātiek skaidrībā ar Adulu un tālāk jau redzēs." viņa bija uzsākusi iet lēni, lai Enrots varētu vēl paspēt pievienoties un tad gāja tādā gaitā kādā šeit gāja visi. Lai nebūtu tik aizdomīgi.

[Malduguns]

Stefans neapstājoties un nedomājot devās ārā no telpas. Īpašu uzmanību kalpotājiem neveltījis, viņš atgūda durvis un izgāja ārā. Atspiedies pret sienu blakus durvīm puisis pāris reižu dziļi ievilka elpu un pārlaida skatienu telpai, kurā nu bija nonācis.

[Īvs]

Zāli Stefanam apkārt pildīja tas pats krāšņais paklājs, griesti un krēslu rindas, kas slējās gar abām zāles malām. Pāri plašajai zālei, pretī, bija durvis, pa kurām bija ienākts sākotnēji. Aiz tām — tas pats gaitenis ar uguns lāpām pie sienām, tikai zaļās durvis tajā uz viņa kalpones istabu bija izzudušas. Šis bija gaitenis, pa kuru bija ienākts pilī, un tā galā vajadzēja būt galvenajiem pils vārtiem, bet arī to tur nebija. Situāciju atsvaidzināja gluži kā svaigi krāsotas koši sarkanas durvis gaiteņa gala kreisajā pusē.

[Malduguns]

Stefans gāja uz priekšu apkārt īpaši neskatīdamies, vien ienācis pazīstamajā telpā, kura veda uz kalpones istabu viņš vairāk vai mazāk atviegloti nopūtās. Tomēr durvju nebija. Vēl kādas durvis bija pazudušas, tomēr Stefans nespēja atminēties, kādas. Pārlaidis skatienu telpai, puisis visai aizdomīgi uzlūkoja sarkanās durvis, kuras aicinoši stāvēja.
Paraustījis plecus, puisis nopūtās un devās uz tām.

[Īvs]

Pieejot pie tām, gaisā vēdīja liels deguma smārds. Taču skaroties klāt durvju rokturim, negaidīti tās tika burtiski izgāztas, iespējams, tā skarot arī Stefanu. No telpas izlidoja, niknumā pietvīcis, melnīgsnējs vīrietis.
''Skaties, kur ej!''
Vārdi tika veltīti jauneklim, un jau pēc brīža vīrietis gaiteni atstāja.
Aiz durvīm pletās istaba, kas bija nodegusi, dažviet vēl dega, taču tās malā Stefana kalpone pūlējās apdzēst joprojām liesmojošu dīvānu ar pagalam noskrandušu deķi.

[Malduguns]

Kad durvis izgāzās, Stefans burtiski atsprāga atpakaļ. Deguma smārds bija tik pazīstams un teju vai atmiņās auklēts. Tad deva puisim savādu mierinājumu, vien viņš nesaprata, kāpēc.
Melnīgsnējais vīrietis puisim likās pārlieku nervozs, tomēr viņš tam neko neteica.
Stefans devās dziļāk, lai ieraudzītu kalponi, ar kuru bija iepazinies un pagalam izdemolētu istabu.
-Kas, pie visiem velniem, te ir noticis?-puisis vaicāja.