Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Džezā tikai Meit...]

Atvieglota nopūta, kad meitene vairs nejuta vīrieša pieskārienus.. uz sava mēteļa. Večiņas.. nu, jūs sapratāt. Bet nelikās, ka viņš ko būtu sapratis. Drīzāk gan izlasījis viņas domas, ka atslēga ir paslēpta kur dziļāk, jo nākamie vārdi šokēja.
- Ak tad ievainot? Kā tieši? Nē, nerādiet, bet tikai pastāstiet.. Es atsakos izģērbties! Mīļais cilvēk, padomājiet, ārā ir pārāk auksts. - Viņa noteica, esot izbrīnīta, ka pat pratinot, viņš nebija pamanījis nazi. Tas lika meitenei sajusties mazliet drošāk.
- Un lūdzu, lūdzu beidziet šo neprātu! Atlaidiet mani. Ja jums tik ļoti tā lieta nepieciešama, es palīdzēšu jums to sameklēt. - Viņa piebilda, cerīgu, mazliet gurdu skatienu veroties viņā.

[Īvs]

MA:
Vīrietis saminstinājās, pirms izteikt nākošos draudus vai pavēles. Šķiet, tas uz meiteni neiedarbojās.
''Tici man, tu to negribi zināt.
Klausies, cik tad dziļi tā var būt paslēpta? Ja vien tu to neesi norijusi, tai jābūt pie tevis.'' Viņš uzmanīgi turēja nazi un ar vienu roku ārdīja nost mēteli no pleciem. Mariettes nazis, šķiet, bija iegrimis mēteļa piedurknē. Kad tas bija izdarīts, viņš nomērīja Marietti no galvas līdz kājām.
''Vai tālāk tiksi pati galā, vai man turpināt, vai, piemēram, uzšķērst vēderu? Kā tad būs?''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 28.08.2008 23:52

[Džezā tikai Meit...]

- Esmu pieradusi pie šausmu stāstiņiem. Klājiet vien vaļā. - Viņa izsmējīgi teica, kad vīrietis atteicās atbildēt uz viņas ieteikumu pastāstīt, ko tieši viņš iecerējis ar meiteni darīt. Likās, ka viņš pamazām sāk atmest cerības atrast ko pie viņas, taču nē, viņš vilka nost viņas mēteli un tiešām, aukstums uzreiz bija manāms. Tas lika viņai nodrebināties un nosodoši pavērties viņam pretī.
- Nu, vai jūs esat idiots? - Viņa nenocietās un iesaucās, jūtoties tā, it kā strīdētos ar mazu bērnu.
- Cik var teikt, ka tā man nav? Norijusi to neesmu. Vai es līdzinos zīdainim, kurš visu rokās paņemto bāž sev mutē? - Mariette jautāja, vēlreiz nodrebinoties, šoreiz no vīrieša pētošā skatiena. Uz pēdējiem jautājumiem netika atbildēts. Viņa nepakustināja ne pirkstiņa. Un pat ja viņš tomēr meiteni izģērbtu, nekas nebūtu saskatāms, jo atslēga tiešām bija dziļi.. labi noglabāta.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 29.08.2008 00:03

[Īvs]

MA:
''Gribi dzirdēt?'' pēc mirkļa apdomāšanās vīrietis vaicāja un ar lielu piepūli iecirta nazi sausajā un biezajā koka mizā, dažus centimetrus virs Mariettes galvas. Tagad pret viņu nebija pavērsts neviens ierocis. Vīrietis novietoja savu kāju starp Mariettes kājām.
''Man allaž ir patikušas drosmīgas meitenes,'' tas sacīja un paslidināja roku zem Mariettes džempera, ar maigiem pieskārieniem to virzīdams arvien zemāk.
''Tik neaizsargāta un... manās skavās... tu mani uzbudini,'' vīrietis čukstēja, un brīdi roka aizlīda aiz meitenes biksītēm, tad uzšāvās augstāk.
Vīrietis dziļi ievilka plaušās Mariettes smaržu un atkāpās.
''Tev nekā nav. Ģērbies un ejam!'' viņš vēstīja, no koka izvilkdams nazi.

[Džezā tikai Meit...]

- Jā. – Mariette nedomājot, aizkaitinātā balsī atbildēja, knapi noturoties, lai atkal nepateiktu ko asu, kas varbūt izvestu vīrieti no pacietības un liktu tam ielaist nazi viņas kaklā dziļāk. Bet viņa nevarēja noslēpt ķiķināšanu, kad viņš ar grūtībām iecirta nazi koka mizā. Tik vien stiprs viņš bija. Tikai tālāk notiekošais lika nicinošajam izsmieklam no viņas sejas izzust, jo vīrieša rokas palīda zem biezā džempera un slīdēja aizvien zemāk. Mariette iekodās mēlē, roka sažņaudzās ciešāk ap nazi, gatavībā cirst to svešinieka miesās, ja tas nonāks par tālu. Čuksti lika zosādai pārklāt ādu.
- Es neesmu neaizsargāta. Es spēju par sevi pastāvēt. – Viņa nošņācās, jau ceļot roku augstāk, bet viss beidzās. Vīrietis parāva savu roku nostāk un vēl ieelpojis viņas smaržu, kura jaucās ar meža sūnu un sārto ogu, pakāpās atpakaļ. Meitene atviegloti nopūtās un viņas sirds atsāka sisties normālā ritmā. Viņa ieskatījās svešiniekam acīs un noteica.
- Beidzot esat to sapratis? Jūs varat iet kur gribat, bet es turpināšu savu ceļu. – Viņa apslēpa nazi atpakaļ piedurknē un piekārtoja mēteli, cieši to pieglaužot savam augumam. Neko vairs negaidot, viņa steidzīgi pagriezās un sāka soļot prom pa taku.

[Elony]

Enrots pa durvīm ielaida abas sievietes un tad tās aizvēra. Ja iespējams, aizslēdza.
Pēc tam viņš aizkliboja līdz dīvānam un apsēdās tā vienā malā. Grūta šī diena bija, bet iepriekšējā nebija labāka.
Bet beidzot bija cerība izprast ko vairāk.
Vīrietis neveltīja ne vārdu par šo mājokli vai nepainteresējās par sieviešu labsajūtu.
"Es tagad gribētu zināt, kāpēc tas ierednis vai kas viņš bija veda tevi prom. Pēc iespējas sīkāk stāsti, lūdzu." Enrots jautāja izglābtajai jaunajai sievietei.

[Massacre]

Arianna sekoja abām sievietēm, paņēmusi aiz rokas Anitu un ar acu kaktiņu uzmanīja Enrota gaitu.
Ieejot abu sieviešu dzīvoklī arī viņa apsēdās un bija gatava klausīties atbildes uz jautājumiem.

[Īvs]

EN/AR/AN:
No skapja izvilkdama ādas koferīti, meita paņēma krēslu un ar to piesēdās pie Enrota.
''Patiesībā no sākuma viņš iedeva man vēstuli. Es neatceros visu, kas tajā bija rakstīts, taču pats galvenais bija balstīts uz aizvešanu izglītošanas nolūkos. Kad mēs ar māti uz to neparakstījāmies, viņš pielietoja spēku. Par kādu izglītību gāja runa, es tā arī nesapratu, jo viņš neko nepaskaidroja.''
No koferīša tika izvilkta stikla pudelīte. Tās bezkrāsaino saturu viņa iepilināja vatē.
''Noliec kāju te,'' viņa norādīja Enrotam uz gultas malu.

MA:
Pēc mirkļa vīrietis bija viņai priekšā, pret viņu pavērsis nazi.
''Griezies atpakaļ. Sameklēsi atslēgu, mūsu ceļi šķirsies. Nesameklēsi, tiksi izvarota. Un šoreiz bez jebkādiem jociņiem.''
Ar naža palīdzību Mariette bija spiesta iet atpakaļ.

[Džezā tikai Meit...]

Ak, nē, viņš bija atpakaļ un šoreiz Marietti pārņēma patiesas raizes. Meitene apstājās un caur pieri uzlūkoja vīrieti.
- Man jums nevajadzēja to piedāvāt, vai ne? Kādēļ jūs nelikat mani mierā? Meklājat atslēgu pats! Ne jau man to vajag. Vai pats jūs esat tik nevarīgs un vārgs? - Viņa saglabāja aukstasinību un klusi jautāja, pakāpdamās soli atpakaļ, jo nazis atkal tika pret viņu pavērsts. Patiesībā, nāves viņa nebaidījās. Viņa pati sevi nepazina, nezināja ko nozīmē šai pasaulei. Viņai nebija dzīves. Atmiņa viens liels, melns tukšums. Bet dzīvot griba bija pārāk liela. Bija jāatrod iespēja izbēgt, tādēļ prātā bija veikli jāizdomā plāns.. Jāatrod piemērots mirklis un.. vienkārši jāskrien prom. Viņa bija veikla, izveicīga, ātra.. tam vajadzētu izdoties. Ja kas, tad pēdējā gadījumā vēl atliek nazis.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 30.08.2008 10:15

[Elony]

Enrots paklausīja meitai un izstiepa kāju taisni, uz dīvāna malas. Tas sāpes nedaudz padarīja stiprākas.
"Vai es drīkstu paskatīties to vēstuli? Jo tas liekas nedaudz dīvaini, kādu ar varu piespiest izglītoties.Turklāt šādā laikā, kad draud iebrukums no pazemes radību puses." viņš jautāja.
Šī katakombu vadība tiešām uzvedās jocīgi, neizprotami. Tādos apsātkļos kā pašlaik, viņš nebija drošs, ka var mierīgi gaidīt un censties iegūt stāvokli vietējo vidū.
"Un jūs?" Enrots pievērsās abām pārējām sievietēm, kuras bija vedis otrs tipiņš. "Vai jūs arī gribēja izglītot pret pašu gribu?"

[Massacre]

"Nezinu, ko es gribu." Arianna atzinās "Turklāt mums paskaidroja, līdz ar saņemto vēstuli, ka izglītošana būs tieši tāda, lai varētu sevi aizsargāt un mūs uzreiz veda mācīties lokšaušanu." viņa paskaidroja, atbalstījusi pakausi pret dīvāna malu, ar rokām sažņaugusi vijoles futlāri.

[Īvs]

EN/AR/AN:
''Vēstule nav pie manis,'' sieviete atteica un pielika zālēm piesūcināto vates tamponu pie Enrota brūces. Zāles ārkārtīgi koda — līdz kaulam.

MA:
Vīrietis niknumā sasarka un nogrūda Marietti zemē.
''Labi. Novērtēsim naža spēkus.'' Nometies līdzās sievietei, viņš pacēla nazi augstu virs abiem.
''Tu esi mīksta, nazis ir ass. Ja tev būtu nazis, diez vai tu pār to valdīt spētu,'' vīrietis spriedelēja, nolaidis ieroci, vērdamies debesīs. ''Ko tu dari šajos mežos, noslēpumainā sieviete? Kur ved tavs ceļš? Kam atslēga bija pie tevis?''

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 31.08.2008 10:44

[Džezā tikai Meit...]

Pēkšņi saņemtais trieciens lika Mariettei nokrist zemē. Viņa būtu iekliegusies, ja nebūtu iekodusi sev mēlē. Paldies Dievam, naža asmenis tikai ieķērās mētelī, nevis viņas rokā. Asiņu metāliskā garša piepildīja muti un lika sejai saviebties gan pretīgumā, gan sāpēs. Pakausis iesāpējās. Viņa uzlūkoja vīrieti, kurš nometās blakus un pacēla nazi. Vai viņš tagad mani nodurs? Bija pirmās domas meitenes galvā. Bet dūriena nebija. Ar grūtībām norijusi asinis, viņa nedaudz šļupstot atteica.
- Vēlaties par to pārliecināties? Katrā cilvēkā ir izdzīvošanas instinkts, kurš spēj panākt neiedomājamo.. - Viņas balss skanēja nikni, izsmejoši, kā čūskas šņāciens. Viss noreiba. Jau kuro reizi viņa tika atsista pret zemi. Cik vēl viņai būs jāpiedzīvo, lai beidzot nonāktu drošībā, pilī? Kārtējie jautājumi. Viņš interesējās pārāk daudz par viņu. Tas sāka kļūt apnicīgi.
- Esmu tikpat liels noslēpums kā jums, tā sev. Es nezinu, kas esmu, nezinu no kurienes nāku. Vienīgi zinu savu vārdu. Manas atmiņas ir izdzēstas un pati nezinu kā dabūju atslēgu. Devos uz pili, lai satiktu kādus cilvēkus, kuri varbūt spētu man palīdzēt.. - Viņa atklāti sacīja, jo zināja, ka savādāk prom netiks, turklāt tas nebija nekas slēpjams.

[Elony]

Enrots nepatika savieba seju, bet neizlaida ne skaņu. Dezinfekcija bija svarīga brūcei, tas bija jāpacieš.
"Nesaprotu, kāpēc viņi ved apmācībā jaunas sievietes, ja apkārt klīst tik daudzi vīrieši?" viņš ierunājās.
"Arianna, varbūt tev tā vēstule ir?" Enrots to gribēja apskatīt pats savām acim, lai saprastu ko vairāk.

[Massacre]

"Nē, man tās vēstules nav." Arianna bija pārbaudījusi vai tiešām to nav paņēmusi līdzi, bet laikam tā bija palikusi pie Adulas. "Bet es atceros tās tekstu."

[Elony]

"Tad lūdzu, atklāj to man." Enrots palūdza. Parati viņš to būtu darījis ar vieglu smīnu, bet tagad varēja būt tikai nopietns. "Varbūt tad būs lielāka skaidrība, ko viņi no jums grib."
Cita šobrīd vīrietis nevarēja izdomāt. Un vēl bija tik daudz darāmā... te nu bija sociālā stāvokļa iegūšana. Un pie tam tam visam neredzēja iespējas izkļūt ārā no šejienes. Tikai izdzīvot.

[Massacre]

Arianna pamāja un koncentrējās, uz vēstules izraisītajām sajūtām, saņemšanas brīdi, papīra pieskārienu, tintes smaržu, atverot aploksni un nedaudzās rindiņas, kuras sākumā šķita izplūdušas un neskaidras, taču atcerēdamās pirmos divus vārdus, viņa precīzi redzēja to, ko bija lasījusi:
"Cienījamā Adula,

Katakombu varas iestādes ir spiestas paziņot, ka kara iespējamība ir gandrīz neizbēgama. Šī iemesla dēļ varas vīri ir sastādījuši ikviena katakombās dzimuša pilsoņa izglītojošu programmu, kas sekmēs aizsardzību pret pazemjiem.
Mūsu rīcībā ir ziņas, ka Jūsu aizbildniecībā ir nonākušas personas, kas, nekavējoties, jānogādā katakombu pārziņā drošības un izglītības apsvērumu dēļ.
Lūdzam paziņot Anitai Eglītei un Ariannai Skortai par iespējamu dzīvesvietas un dzīvesveida maiņu.
Pēc Jums ieradīsies sūtījuma saņemšanas brīdī." tikai tagad viņa attaisīja savas pirms tam aizvērtās acis un palūkojās uz Enrotu, kā mēģinot kaut ko izlemt, līdz beidzot saņēmās un sāka skaidrot. "Adula ir sieviete, kura mūs izmitināja, tikko nokļuvušām šeit, vietā, kuru neviena no mums neatceras. Sākumā mēs bijām vesels bariņš, kas iznāca, izglabās no aukstā ezera, tagad esam palikušas tikai divas; pārējie, ko zinājām, pazuda. Sākumā mēs klīdām pa pašu pili, tad atjēdzāmies katakombās, nokļūstot pie mūsu labdares." viņa jautājoši palūkojās uz vīrieti; varbūt viņam bija vēl kādi jautājumi, tomēr arī pati Arianna gribēja zināt, kas viņš tāds ir un no kurienes?

Šo rakstu rediģēja Massacre: 05.09.2008 22:58

[Malduguns]

Stefans nevērīgi ievilka vēl vienu dūmu, nokāva bandinieku uz F3 ar savu bandinieku un palūkojās uz nama saimnieku.
-Redziet, jūs sakāt, ka katram ir jāatmaidzina sava iekšējā cietība, tomēr tajā pašā laikā jūs man neko nesakāt. Tad nu... kā lai es jums uzticos?-viņš vaicāja, pievēršot savu tumšo acu skatienu saimniekam un pretiniekam.
Viņš bija noguris no spēles, noguris no noslēpumainības un noguris no šīs viszināšanas un idiotiskās ķircināšanās. Tomēr Stefans neko neatcerējās un tas vairs nebija labi. Šķita, ka pālis, kuru pavadīja koma bija bijis pārāk ilgs un nu vairs nekas nebija tā kā tam vajadzētu būt.
Puisis nobidrināja cigāra pelnus traukā un drūmi palūkojās uz galdiņu.

[Elony]

"Tas viss ir ļoti interesanti." Enrots klusi noteica.
Viņš brīdi padomāja, jo jutās savādi. Proti, ka vairs nav viens. Un tas bija... savādi. Prieks, sajūsma? Vēlme apkampt abas sievietes un saukt par māsām? Nē, drīzāk tas, ka ar viņām varēs saprasties labāk.
Enrots saņēmās, lai paliktu mierīgs.
"Ar mani ir līdzīgi. Mana senākā atmiņa ir miglā tīta, jo es atceros un zinu lietas, ko nevar zināt šeit, katakombās. Es zinu tikai savu vārdu - Enrots. Bet pārējais ir citādi. Es atceros, ka agrāk biju pilī, kur mani kāds vajāja, bet tas bija agrāk, varbūt pat pirms gada vai diviem, kas to lai zina. Bet nepārāk sen es nonācu katakombās. Un uzsāku mēģinājumus izkļūt laukā. Es spēru dažus soļus šajā virzienā, un man ir ideja, kā to turpināt, bet pāslaik ar to pagrūti nodarboties, redzot šīs problēmas. Redziet, es nezinu, cik ilgi jādarbojas, lai zikļūtu ārā, bet rādās, ka karš būs klāt pirms tam. Un man laikam ir paveicies, ka mani šie nemēģināja apmācīt. Laikam baidās." viņš pasmīkņāja.

[Massacre]

Ariannas acis iepletās, kad Enorts sāka runāt. Viņa gribēja priekā iekliegties, bet savaldījās. Vēl kāds, kuram nav svešs tas kā viņas jūtas; tas bija daudz un lika justies labāk.
"Es atceros tikai savu vārdu un to, kā jāspēlē vijole.
Mēs arī gribējām izkļūt no katakombām, bet tā arī netikām pie šī mērķa īstenošanas. Mēs gan esam te tikai īsu brītiņu, tāpēc nav brīnums. Varbūt mēs varētu šo mērķi mēģināt īstenot kopā?
Šī kara iespēja liekas šausminoša un, lai arī esam cilvēki no malas, tas tomēr attieksies arī uz mums, atzīšos, ka vienu brīdi biju priecīga, ka mums būs apmācības, jo es nemāku sevi aizstāvēt tā kā to kara apstākļos vajadzētu..." sieviete nopūtās un centās pasmaidīt. Visa šī situācija savā ziņā ļoti nogurdināja. Nebija vietas, kur atgriezties, kuru pazīt un justies kā mājās. Pat šajā istabā nevarēja justies droši, jo kāds varēja ierasties pakaļ.